VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 ROBEŽPĀRKĀPUMI UN CEĻŠ UZ JAUNO KRASTU Stella Pelše 12. Viļņas glezniecības triennāle Viļņas Laikmetīgās mākslas centrs, 2004. gada 14. maijs–13. jūnijs Viļņas glezniecības triennāles ir pasākumi ar garu, padomjlaikā iestiepušos vēsturi (tās notiek kopš 1969. gada), un šogad interesentiem bija iespēja vērtēt tradīcijas turpinājuma un aktualizācijas rezultātus. Runājot par vispārējo organizāciju, neiztikt bez provinciālas pašpietiekamības izpausmēm – ja izstādes veidotāji preses konferencē un atklāšanā runā tikai lietuviski, nestādot priekšā atbraukušos māksliniekus, un darbu nosaukumi (kas konceptuālas ievirzes gadījumā var būt ļoti svarīgi) arī ir tikai dzimtajā mēlē, gribot negribot rodas priekšstats par galvenokārt vietējai publikai adresētu pasākumu. Cits pirmā iespaida efekts – tikpat kā nekā pārsteidzoša vai provokatīva nav, taču darbu provocējošo un robežas pārkāpjošo potenciālu nav lielas jēgas aplūkot ārpus vispārpieņemtības fona raksturojuma. Tur jau tas lielākais joks, ka šis tradīcijas fons nav un nevar būt homogēns – tas atšķiras gan valstu, gan mākslinieku, gan skatītāju līmenī, un iespēja piedzīvot pārsteigumu ir apgriezti proporcionāla informētības pakāpei par ārpasauli. |
| DAŽI JAUTĀJUMI 12.VIĻŅAS GLEZNIECĪBAS TRIENNĀLES SAKARĀ Inga Brūvere Katrā sabiedrības attīstības kultūrvēsturiskajā telpā glezniecībai kā vienai no mākslas formām bija savs vēstījums, kas uzrunāja skatītāju caur formas un satura mijiedarbību. Kāda ir glezniecības pozīcija mūsdienu mākslā? Vai glezniecība spēj atbildēt uz jautājumiem, ko izvirza strauji mainīgā realitāte? TELPA. Viļņas glezniecības triennālei, kas ir vienīgais šāda mēroga glezniecības projekts Baltijas valstīs, ir vairāku gadu desmitu pieredze. Šogad triennāle notika jau 12. reizi. Tās ekspozīcija bija izvietota Laikmetīgās mākslas centrā. Jebkurai telpai ir sava specifika, kas jāņem vērā, veidojot ar to attiecības, citādi vēlamais rezultāts netiek sasniegts. Ekspozīcijā jāatrod mijiedarbība starp izstādes telpu un tajā izvietotajiem mākslas darbiem. Tam ir liela nozīme tālāko attiecību veidošanā ar skatītāju. Jārada apstākļi, kas rosinātu skatītāja interesi telpas dziļākai satura izpētei. SATURS. Kuratora Igna Kazakeviča izstrādātās koncepcijas pamatā bija uzdevums izsekot tradicionālās glezniecības valodas izzušanai mūsdienu mākslā un paralēli arī tās transformācijai citās matērijās. Veidojot vairākus konceptuālos līmeņus, kurators meklēja dialoga iespējas lietuviešu un ārzemju mākslinieku starpā – “dvīņu princips”, kas balstās uz līdzībām stilu izpratnē vai dažādu pieeju viena motīva izmantošanā. Tādā veidā tiek demonstrēta mākslinieku attieksme pret ideju kā koncepcijas sastāvdaļu – “ŠEIT un TUR” (no Ritas Mikučonītes un Igna Kazakeviča sarunas. Sk. triennāles katalogu). Šāds uzstādījums var patikt vai ne, bet tāds nu reiz ir piedāvājums un spēles noteikumi. FORMA. Triennālē bija pārstāvēts plašs glezniecības spektrs – no tradicionālajām izpausmēm līdz glezniecības un citu mākslas mediju apvienojumam. Tradicionālā glezniecība – eļļas vai akrila krāsas uz audekla, reizēm uz koka vai kartona – risina gleznas satura literāro, ilustratīvo pusi. Mākslinieka iecere izpaužas attieksmē un prasmē strādāt ar materiālu. Tradicionālā materiāla aizstāšana vai tā apvienojums ar citiem ne vienmēr piešķir darbam jaunu satura vēstījumu. Konceptuālajā mākslā ir svarīga mākslinieka attieksme pret ideju. Tradicionālo glezniecību pārliecinoši pārstāvēja ekspresionisma piekritēji, kas Lietuvas tradīciju kontekstā nepārsteidz: Arūns Vaitkūns (Arūnas Vaitkūnas), Ričards Bartkevičs (Ričardas Bartkevičius), Aušra Barzdukaite-Vaitkūniene, Raimonds Martinens (Raimondas Martinenas, visi – Lietuva) un Elizabete Krotova (Elisabeth Krotoff, Francija). Iespējas, ko dod tradicionālo un netradicionālo materiālu apvienojums, izmanto Ģirts Muižnieks (Latvija) un Tīna Tammetalu (Igaunija). Lietuviešu mākslinieces Jurgas Barilaites action – agresīvas darbības rezultātā top “trausla” satura glezna. Skatītājam bija iespēja tās radīšanas procesu vērot video. Sigits Stanūns (Lietuva) veido “mistērijas” telpu, apvienojot lielizmēra figurālas kompozīcijas ar performances elementiem. Daži no māksliniekiem savu attieksmi pret glezniecību formulējuši ļoti nosacīti, piemēram, Arvīds Žalpis (Lietuva) un Mall Paris (Igaunija). 12. Viļņas glezniecības triennāle bija tikai viens no iespējamiem piedāvājumiem nepārtrauktajā mākslas procesā, un, ja ņem vērā kuratora subjektīvo uzstādījumu, kam ir arī objektīvi cēloņi, jāsecina, ka izvirzītie uzdevumi tika izpildīti. Tomēr jautājums, vai glezniecība, kas tapusi šodienas telpā, arī pēc satura un formas ir mūsdienīga, joprojām paliek aktuāls. |
 Eiropas telpas apgūšana Stella Pelše Rīgas Tēlniecības kvadriennāle “Eiropas telpa / European Space” Kuratori Aigars Bikše un Kristaps Gulbis Valsts Mākslas muzeja izstāžu zāle “Arsenāls”, Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejs, darbi un fotoreprodukcijas Rīgas pilsētvidē 2004. gada 1. maijs–1. augusts |
 Meka un Olimps vienlaikus Daiga Rudzāte |
 SPĒLES REZULTĀTS: 100 GARLAICĪGU VIDEO PRET 1 ATKLĀSMI Alise Tīfentāle “Savāds rīts un savāds vakars, Savāds man ar Jēzu sakars.” Jānis Steiks, latviešu dzejnieks un mācītājs (1855–1932) Pāris stundu pēc saulrieta kādā Sansebastjanas klubā pašā Biskajas līča pludmalē sākas Eiropas laikmetīgās mākslas biennāles Manifesta 5 atklāšanas ballīte, uz kuru aicināti visi klātesošie mākslinieki, viņu draugi un draudzenes, žurnālisti un pārējie, ko tādos gadījumos aicina. Viss kā parasti. Sēžot pludmales pusē, var labi redzēt izgaismotu Jēzus statuju kalna galā – skaisti. Pēkšņi tā sāk mirgot – tiek izteiktas versijas, ka kaut kas nav kārtībā ar elektrību vai arī ka šeit ar tādu efektu varbūt pieņemts pievērst uzmanību kristietībai arī naktī un tamlīdzīgi. Pēc brītiņa elektrība ir salabota. Nākamajā dienā uzzinu, ka tas patiesībā ir bijis viens no Manifesta 5 mākslas darbiem – Austrijā dzīvojoša vācu mākslinieka Leopolda Keslera (dz. 1976. g.) intervence pilsētvidē Blinking Jesus. Dažas reizes naktī Jēzus apgaismojums mirgo un pēc Morzes ābeces pārraida vārdus don’t be afraid. Bez iebildumiem pieņemot, ka laikmetīgajā mākslā vispār nevar būt darbs, ko varētu adekvāti lasīt bez komentāra, man bija skaidrs – ir vērts. Šis viens darbs ir gandarījums, nepelnīta balva un bauda. Gluži kā “paša Dieva pasniegtas deju stundas”, Vonnegūta vārdiem runājot. |
 AR MĪLESTĪBU NO BILBAO Alise Tīfentāle Filma “Ar pasauli nepietiek” (The World is Not Enough, 1999) sākas ar epizodi pie Gugenheima muzeja Bilbao. Ne jau tāpēc, ka šī būtu filma par mākslu – tā ir filma par Džeimsu Bondu, skatāma arī kā attiecīgā laikmeta stilīguma etalons, un ekstravagantā arhitektūra kalpo vien kā iepriekš paredzamas darbības fons. Atzīšos, es iegāju arī iekšā. Tāpēc stāsts būs gan par ārpusi, gan iekšpusi. |
 KUSTĪGĀ LONDONA. “MĀKSLA UN SEŠDESMITIE”. TĀ BIJA RĪTDIENA Ilze Strazdiņa sarunājas ar galerijas Tate Britain un izstādes “ Māksla un sešdesmitie “ kuratori Katrīnu Stoutu |
 DIVAS VĪZIJAS: POPĀRTS UN KONTRKULTŪRA Līga Miezīte Orhūsā Dānija aprīļa mēnesī kļuva par vienu modernās mākslas muzeju bagātāka. Līdzās diviem modernās mākslas “vaļiem” Kopenhāgenā – “Arkenai” un “Luiziānai” – Orhūsā atvērts jauns modernās mākslas muzejs “Aross” (www.aros.dk), kas pilsētas sejā ievelk starptautiskus vaibstus. No 29. maija līdz 5. septembrim šeit apskatāma izstāde Pop Classics – popārta klasiķu darbi. Starp tiem ir Roberta Raušenberga, Roja Lihtenšteina, Džespera Džonsa, Endija Vorhola u.c. mākslinieku darbi. Pilsētas vizuālo tēlu veido arī fragmentārākas un gaistošākas parādības – tie ir pilsētā notiekošie festivāli, koncerti, viesizrādes, kā arī slavenu mākslinieku viesošanās. Maija mēnesī šādi viesi bija divi – Joko Ono un Deivids Linčs. Nejauši vai likumsakarīgi – gan mākslinieces, gan režisora “vēstījums” bija viens: par mieru un harmoniju personiskā un globālā mērogā. |
 SESILS BĪTONS UN BILS BRANTS MIKS DŽEGERS UN HENRIJA MŪRA MAĢISKĀ ACS Irēna Bužinska |
