VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| SESILS BĪTONS UN BILS BRANTS MIKS DŽEGERS UN HENRIJA MŪRA MAĢISKĀ ACS Irēna Bužinska | |
| |
| Ar gan varētu saistīties mani priekšstati par 20. gadsimta 60. gadiem?
Protams, vispirms ar bērnības atmiņām. Jurija Gagarina lidojums
kosmosā. Rindas pēc baltmaizes Hruščova kukurūzas kampaņas laikā. Abu
Kenediju bēres, ko vēroju mazā, mēbelei līdzīgā kastītē ar melnbaltu TV
ekrānu. Liekas, tieši šādas nostalģiskas atmiņas kalpo par pamatu
klišejām, kanonizētiem stereotipiem, viedoklim par to, kas tad īsti
iederētos tālo 60. gadu tēlā. Domāju, ka imidžu gan tolaik (arī pie
mums – aiz dzelzs aizkara), gan tagad – 21. gadsimta sākumā –
apvienotajā Eiropā veidoja un veido attēli – kino un televīzijā
redzētais, dokumentālais un mākslas foto, modes fotogrāfija. Un visā
šajā apjomīgajā fotogrāfiju klāstā ar patiesu azartu un steigu vispirms
iemūžināts, pēc manām domām, visraksturīgākais 60. gadu kultūras
fenomens – grandiozais popmūzikas popularitātes vilnis, kas asociējas
ar The Beatles un Rolling Stones. 2004. gada maijā Londonā, Nacionālajā
portretu galerijā, aplūkojot sera Sesila Bītona (Cecil Walter Hardy
Beaton, 1904–1980) 1968. gadā uzņemto Mika Džegera portretu, atcerējos
pirmo Rolling Stones melnbalto attēlu, ko 1967. gadā kā lielu vērtību
biju izgriezusi no poļu žurnāla Panorama. Toreiz, tālajos
sešdesmitajos, no Rietumu raidstacijām plūstošās “kaitīgās” jaunās
mūzikas skaņas nācās klausīties varenā padomju ideoloģijas mehānisma –
speciāla skaņas kropļotāja jeb “zāģa” – pavadībā. Tas bija pirms
četrdesmit gadiem, kad sers Pols Makartnijs vēl nedziedāja Maskavā
Sarkanajā laukumā... Tagad manus priekšstatus papildināja divas lieliskas britu fotogrāfu simtgadēm veltītas izstādes: Sesila Bītona portretu izstāde Nacionālajā portretu galerijā (5. februāris – 31. maijs) un Bila Branta (Hermann Wilhelm Brandt, 1904–1983) retrospekcija Viktorijas un Alberta muzejā (24. marts–25. jūlijs). Abi mākslinieki pazina viens otru, fotografēja viens otru, taču nekad nav bijuši tuvi draugi. Nav arī nekāds brīnums, jo viņu darbu tematika, radošie uzskati un intereses bija atšķirīgas. Sesils Bītons ieņēmis stabilu vietu fotomākslas vēsturē kā sabiedrības augstāko aprindu fotogrāfs. Viņš arī bija viens no tiem, kurš 1930. gadā, kļūstot par Vogue fotogrāfu, izveidoja elitāro modes žurnālu stilu. Darbs modes foto jomā ilga visa mūža garumā – līdz pat mākslinieka nāvei 1980. gadā. Bītons ne tikai fotografēja smalkās aprindas, bet arī dzīvoja pēc tās diktētajiem noteikumiem. Sabiedrības neatslābstoša uzmanība viņam bija tikpat vitāli svarīga kā nemitīgas rūpes par sava tēla pilnveidošanu (šajā ziņā Endijs Vorhols, kuru Sesils Bītons apmeklēja 1969. gadā Ņujorkā, tiešām varēja daudz ko no vecākā kolēģa mācīties). Arī Bils Brants radījis spilgtus laikabiedru portretus, tomēr atzinību viņš iemantoja ar pēckara gados tapušajiem aktiem un sociālajām reportāžām – sižetiem par sabiedrības zemāko slāņu stāvokli, kā arī ar iemūžinātajām Lielbritānijas ainavām. (Kāds kritiķis par viņa fotogrāfijām gan sacījis, ka britu sabiedrības sociālo kontrastu tēlu viņš radījis nevis kā mākslinieks, bet gan kā bezkaislīgs politiķis.) Brants dzīvoja ļoti noslēgti un vairījās no citu uzmanības. Viens no šāda dzīvesstila iemesliem bija viņa vāciskā izcelsme. Brants dzimis 1904. gada 12. maijā Hamburgā; viņa māte bija vāciete. Viņš patiesi un tik ļoti neieredzēja visu vācisko, ka 1934. gadā, pārceļoties uz pastāvīgu dzīvi Londonā, sāka apgalvot, ka dzimis Dienvidlondonā, lai tādējādi attaisnotu akcentu, no kura pat mūža nogalē nebija atbrīvojies. Bītons tiek dēvēts par 20. gadsimta visslavenāko un stilīgāko britu fotogrāfu, savukārt Brantam viņa biogrāfs Pols Deleinijs (Paul Delany) veltī apzīmējumu “izcilākais”. Tomēr jāsaka, ka abi mākslinieki iemantoja atzinību gandrīz vienlaicīgi. 1968. gadā Nacionālajā portretu galerijā tika sarīkota plaša Sesila Bītona darbu skate. Tā bija fotomākslinieka pirmā personālizstāde šī akadēmiskā muzeja sienās. 1970. gadā Londonā, Heivorda galerijā (pēc lieliem panākumiem Ņujorkā, Modernās mākslas muzejā) notika Bila Branta fotogrāfiju izstāde. 60. gados abu mākslinieku fotogrāfijas sāka iepirkt arī muzeji, tiesa, nereti par ļoti simboliskām cenām. 1964. gadā paša kopētu un parakstītu fotogrāfiju Bils Brants pārdeva Viktorijas un Alberta muzejam par piecām mārciņām. Tagad šī paša autora fotogrāfijas tiek pirktas par 20 tūkstošiem... Abi britu fotomākslas milži Bītons un Brants iemūžinājuši ne tikai 60. gadu Lielbritānijas tēlu. Izstādes iepazīstināja ar mākslinieku devumu vairāk nekā četrdesmitgadu laikā, jo abi radošo karjeru sāka jau 20. gadu beigās. Sera Sesila Bītona retrospekcijai bija atlasīti 150 portreti no viņa fotogrāfiju kolekcijas, kura atrodas Nacionālās portretu galerijas krājumos un kurā ietilpst vairāk nekā 1000 vienību. Ekspozīcija bija veidota kā karalisko namu, aristokrātijas pārstāvju un kultūras slavenību izcila parāde četru gadu desmitu garumā. Bītons fascinēja laikabiedrus ar fenomenālajām mākslas, arhitektūras un stilu vēstures zināšanām, kas, veidojot lielāko vairumu laikabiedru portretu, lieti noderēja. Kā liecina mākslinieka daudzie pašportreti un portreti (to ir vairāk nekā divi simti), arī savu dzīvi viņš mīlēja pārvērst par spraigu teatrālu ainu virkni – skatiem no dažādiem vēsturiskiem periodiem. Viņa radītie portreti būtībā ir nereāli sapņi un vēlme dzīvot bezrūpīgā pasaulē ekstravagantas elegances, manieru un teatrālu attiecību atmosfērā, dzīvot vidē, kam bija maz kopēja ar savu laiku un īstenību. Uzturoties augstākajā sabiedrībā, mākslinieks arī pats meistarīgi apguva tās untumaino dabu, kaprīzes, snobismu un ekscentriskus izlēcienus. Visiem bija zināms, ka fotogrāfs vispirms interesējas par sava dzimuma pārstāvjiem. Taču 50. gadu sākumā Atlantijas okeāna abās pusēs sabiedrība ar neviltotu interesi sekoja vienai no skandalozākajām mīlas dēkām – Grētas Garbo un Sesila Bītona romānam. It kā esot bijušas plānotas pat viņu laulības. Laikam fotogrāfa piedzīvojumiem bagātā personīgā dzīve ir tieši tas, kas uztur sabiedrības interesi par viņa radošo veikumu arī 21. gadsimta sākumā. Lai gan patiesas uzmanības un apbrīnas cienīgs ir kas cits – izcilās darba spējas, prasme sajust, pamanīt, pielāgoties vismazākajām sabiedrības gaumes pārmaiņām. Sesilam Bītonam tieši 60. gados izdevās atgūt apbrīnojami spēcīgu otro radošo elpu un vispirms iemantot sen kāroto atzinību kā filmu māksliniekam. 1957. gadā viņš saņēma pirmo “Oskaru” par tērpiem mūziklam Gigi ar Lesliju Keronu (Leslie Caron) galvenajā lomā, bet 1964. gadā – otro “Oskaru” par tērpiem filmai “Mana skaistā lēdija” ar Odriju Hepbernu titullomā. Sesils Bītons patiesi jūsmoja par Holivudas jauno zvaigzni un veidoja vairākus viņas portretus gan paša radītos, izcili stilizētos vēsturiskos tērpos, gan arī savā jaunajā 60. gadu otrajai pusei raksturīgajā “skarbi reālistiskajā” manierē. Paralēli kino mākslinieks turpināja darbu kā modes fotogrāfs un radīja virkni izcilu radošo personību portretu sēriju. Tā ir leģendārā 60. gadu jaunatne – Rolling Stones puiši, modele Tvigija, mākslinieki Gilberts un Džordžs, Deivids Hoknijs, Endijs Vorhols, baletdejotājs Rūdolfs Nurijevs, Holivudas aktrise Barbara Streizande. ‘ Tomēr viņa galvenais 60. gadu modelis bija Miks Džegers – “šis Pjēro di Kozimo Tarzāns ar fantastiski apaļajām lūpām un aprīnojami balto, gludo ķermeni”, kā par viņu rakstīja Sesils Bītons savās dienasgrāmatās. Tieši darbs pie Mika Džegera portretiem pamudināja mākslinieku nopietni eksperimentēt. Viņš sāka izmantot platleņķa kameru un sev pirms tam netipisku kontrastainu apgaismojumu, asimetrisku kadru kompozīciju, kas drīzāk ir viņa laikabiedra Bila Branta kadra kompozīcijas raksturīga pazīme. Jaunie izteiksmes līdzekļi palīdzēja Sesilam Bītonam izcelt šai paaudzei tipisko: neslēptu juteklismu, seksualitāti, kas nereti robežojas ar perversiju, vēlmi dzīvot uz skatuves, būt sabiedrības pastāvīgas uzmanības centrā. Taču uz šīs skatuves vairs nebija vietas pat augstas klases izsmalcinātam sentimentam vai romantiskai sajūsmai. Izmisīgi cīnoties pret novecošanu, Sesils Bītons, atrodoties tvirto, jauneklīgo ķermeņu ielenkumā, ķērās pie jaunatnei tik raksturīgā atbrīvošanās veida un kādu laiku pat lietoja narkotikas. Tomēr tas viss nespēja paglābt viņu no sarūgtinājuma un vilšanās. Kā izteicās Bītona biogrāfs Hugo Vikers, tieši 60. gadu beigās radītie portreti liecina, ka vismaz mūža nogalē Sesils Bītons bija sasniedzis briedumu, atmetot sev pirms tam raksturīgo naivumu un infantilismu. Bila Branta retrospekcija – 155 fotogrāfiju ekspozīcija Viktorijas un Alberta muzejā – arī iepazīstināja ar galvenajiem mākslinieka radošās darbības periodiem: karjeras sākums Austrijā, tad Parīze un īslaicīga, bet ļoti nozīmīga iepazīšanās ar sirreālistu vidi, pēc tam sadarbība ar Menu Reju. Kopš 1934. gada, kā jau teikts, Bils Brants dzīvoja Lielbritānijā, ko viņš mīlēja un uzskatīja par savu patieso dzimteni. Kā liecina sociālās reportāžas – tādas sērijas kā The English at Home (1936) un “Londona naktī” (1938) –, viņa simpātijas vispirms piederēja vienkāršajai tautai un no sabiedrības iztumtajiem. Sesils Bītons tikai mūža beigās apguva kontrastus, turpretī spēcīgu kontrastu izmantošana ir Bila Branta radošas darbības pamatā. Pēckara gados mākslinieks lietoja īpaši kontrastainus papīrus, lai tādējādi vēl vairāk akcentētu melno un balto laukumu attiecības. Varbūt tādēļ pat viņa tradicionālajās Lielbritānijas ainavās iekodēta maksimāla spriedze un mistisks dramatisms. Kompozīcijas asimetriskums un neierasti skata leņķi tomēr vairāk raksturīgi viņa pēckara gados radītajiem portretiem un aktiem. Jā, var teikt, ka Bils Brants ir un paliek sirreālists, jo pat ikdienišķu sižetu traktējumā joprojām jūtami iespaidi, ko viņš guva sirreālistu vidē Parīzē 20. gs. 30. gadu sākumā. Tomēr būtu vērts atcerēties viņa vācisko izcelsmi un vācu ekspresionistu kino, arī mākslinieka pastiprināto interesi par šausmu filmām. Laikam tieši šādu mistiskas noslēpumainības un vārdos grūti raksturojamas spriedzes efekta klātbūtni saglabā Branta slavenie 60. gados un 70. gadu sākumā radītie laikabiedru portreti, precīzāk izsakoties – Henrija Mūra, Alberto Džakometi, Hansa Arpa, Žorža Braka u.c. mākslinieku acs foto. Maksimāls sejas fragmenta tuvplāns rada asociācijas ar monumentālu ainavu, majestātisku, fascinējošu virsmu, kuras vidū kā maģisks koncentrācijas aplis atrodas iespaidīga vizuāla forma – cilvēka acs... Mākslinieks savu pieeju raksturo šādi: “Tā vietā, lai fotografētu to, ko es pats redzu, es fotografēju to, ko redz kamera. Es tikpat neko nemainīju. Objektīvs un lēcas producēja attēlus un apjomus, ko mana acs nekad nebija redzējusi.” Brants izcēlās ar fanātisku pacietību un ilgstošiem viena motīva, sižeta, tēmas un vietas pētījumiem. Viņš spēja visā, ko vēlējās fotografēt, sagaidīt maksimālu, iepriekš paredzētu perfekciju – pareizo gadalaiku, atbilstošus laika apstākļus, diennakts stundu –, lai dabūtu attēlu, jo, kā mākslinieks teica, “zināju, ka tas tur ir”. Tā radies slavenais Temzas upes skats ar baltu kaiju virs drūmi tumša ūdens klāja. Taču viss nav tik vienkārši un satriecoši patiesi, kā varbūt pirmajā brīdī šķiet. Kā liecina arhīva materiāli, šī dramatiskā upes aina veidota ar fotomontāžas palīdzību – prasmīgi apvienojot divus negatīvus. Savdabīgie un mākslinieciski spēcīgākie Londonas nakts skati radīti darbnīcā, eksperimentējot ar fotofilmas apgaismojumu. Pat vēl vairāk! Izrādās, viņa pirmā sieva Eva Borosa spēlējusi ielasmeitas lomu Hamburgas un Parīzes sarkano lukturu kvartālā, bet draugi un paziņas nereti iejutušies vienkāršo strādnieku lomās... Vai tādēļ, ka mēs zinām dokumentālu patiesību par mākslinieciskās patiesības rašanās apstākļiem, tā pārstāj mūs uzrunāt un iedarboties? Angļi paši joprojām uzskata, ka vācietis Bils Brants ir radījis dramatiski spēcīgākās un raksturīgākās Lielbritānijas ainavas un vēsturiski ļoti precīzi spējis atklāt sociālo nevienlīdzību, kas šajā zemē valdīja vēl 60. gados. Manas atmiņas un zināšanu slānis par 60. gadiem kļuvis manāmi blīvāks, jo “viņi tur ir” – Sesila Bītona veidotais Mika Džegera portrets un Bila Branta fascinējošie un mistiskie mākslinieku portreti. Taču pēc kāda laika noteikti viss būs citādāk, kad atkal privātās atmiņas papildināsies ar jauniem iespaidiem un vizuāliem tēliem. Tiesa, tos gan noteikti vairs neieraudzīšu mazajā, mēbelei līdzīgajā kastītē ar melnbalto TV ekrānu. | |
| Atgriezties | |
