AR MĪLESTĪBU NO BILBAO Alise Tīfentāle Filma “Ar pasauli nepietiek”
(The World is Not Enough, 1999) sākas ar epizodi pie Gugenheima muzeja Bilbao. Ne jau tāpēc, ka šī būtu filma par mākslu – tā ir filma par Džeimsu Bondu, skatāma arī kā attiecīgā laikmeta stilīguma etalons, un ekstravagantā arhitektūra kalpo vien kā iepriekš paredzamas darbības fons. Atzīšos, es iegāju arī iekšā.
Tāpēc stāsts
būs gan par ārpusi,
gan iekšpusi. |
|
Džims Dains. TRĪS SARKANĀS SPĀŅU VENĒRAS. 1997.
Džeimss Rozenkvists. PREZIDENTA VĒLĒŠANAS. 1960-1961
|
| Frenka GĒrija skulptŪra
“Es nezinu, kur ir atšķirība starp arhitektūru un skulptūru. Gan ēkas,
gan skulptūras ir trīsdimensionāli objekti,” – tā teicis Kanādā
dzimušais amerikāņu arhitekts Frenks Gērijs (Frank Gehry, dz. 1929.
g.). Viens no viņa slavenākajiem projektiem ir 1997. gadā pabeigtais
Gugenheima muzejs Bilbao.
Varētu būt, ka šāda arhitektūra vislabāk baudāma no ārpuses un vēl
labāk – fotogrāfijās, jo tikai tā var apjaust it kā neracionāli,
nesaprātīgi izvietoto, bet apbrīnojamo apjomu veidojumu. Turklāt Gērijs
nav no tiem, kurus visa pasaule vienprātīgi apjūsmo kā ģeniālus, – daži
nīgri recenzenti aizrāda, ka viņš jau tikai ceļot klucīšus un apdarinot
ar dekoratīvām formām. Par arhitektūru es gan neko daudz nezinu, bet
kādā samērā populārzinātniskā žurnālā lasīju, ka daļa speciālistu
Gērija arhitektūru pieskaita tā sauktajai dekonstruktīvisma skolai, kas
būvē ēkas no atsevišķiem, savstarpēji it kā nesaistītiem un
neharmonējošiem elementiem, bez vizuālas loģikas un klasiskas
harmonijas izpratnes, aizņemoties teorētisko pamatojumu no Žaka Deridā,
bet praktisko – no neeiklīda ģeometrijas, kuru savukārt veido
“parastajai”, skolā mācītajai Eiklīda ģeometrijai pretējā hiperboliskā
un eliptiskā ģeometrija (vienkāršojot – hiperboliskajā ģeometrijā caur
vienu plaknes punktu var novilkt bezgalīgi daudz paralēlu līniju
dotajai, bet eliptiskajā ģeometrijā paralēlas līnijas neeksistē
vispār). Kontrolēts haoss – arī tā definēts dekonstruktīvisms
arhitektūrā. Jāpiebilst, ka pats Gērijs gan sevi daudz vairāk uzskata
par vienpati un tēlnieku, nekādā gadījumā ne kāda konkrēta arhitektūras
virziena pārstāvi.
Bet realitātē izrādās, ka Gugenheima muzejs nebūt nav kāds pārmoderns,
pašmērķīgi sarežģīts vingrinājums eksperimentālajā arhitektūrā, kas
ietupināts skaistas pilsētas centrā. Kaut arī ēka tiešām ir
ekstravaganta, Frenks Gērijs ļoti būtiski ietekmējies no ‘ apkārtnes
ainavas un tās “arhitektūras” – basku zemes kalni, kalni un vēl kalni
cits uz cita, cits aiz cita, cits zem cita un tik stāvi, ka nevar
saprast, kā aitas un mājas nekrīt nost. To visu var nojaust, pazemīgi
iebraucot Bilbao ar satiksmes autobusu, jo citādi reģiona specifisko
vides struktūru nejust. Sēžot autobusā un baudot kondicionēta gaisa
priekšrocības, tīri labi varu iedomāties – ja nu sanāktu nokļūt tur
ārpusē, kāda kalna pakājē, tad bez pavadoņa, kurš pārzina takas, tur
arī varētu palikt. Labākajā gadījumā, iespējams, izdotos tikt līdz
kādai gluži vai gaisā pakārtai autostrādei. Un pēc šādām fantāzijām var
pavisam vienkārši iedomāties, ka Gērija arhitektūra ir tikai nedaudz
abstrahēts, estetizēts un pieradināts pašas dabas citāts, turklāt
pretēji īstajai dabai piemērots un ērts cilvēkam.
Protams, apbrīnojams arī ir fakts, ka Gugenheima muzejs ir uzbūvēts
tieši Bilbao, savulaik atpalikušākajā Spānijas reģionā – basku zemē,
kas Latvijas kontekstā varētu būt attāli pielīdzināma, teiksim,
Latgalei vai Līvu krastam. Pasaules mēroga kultūras centrs bija viens
no basku zemes attīstības un atdzimšanas plāna elementiem, un vietējā
pārvalde 1991. gadā pārliecināja Solomona Gugenheima fondu, ka muzejam
jāatrodas tieši šeit, un jau 1993. gadā tika uzsākta celtniecība.
Popārts – arĪ sava laika stilĪguma etalons
Muzeja kolekcija vismaz reizi gadā tiek izmantota jaunas tematiskas un
arī izglītojošas ekspozīcijas veidošanai. Līdz 2005. gada janvārim
skatāma izstāde Pop art no Gugenheima muzeja pastāvīgās kolekcijas.
Popārts savā ziņā ir viens no tiem daudzajiem iemesliem, kāpēc
laikmetīgā māksla ir tieši tāda, kāda tā ir, bet jāatzīst, ka šodienas
skatītājam tas var būt jau garlaicīgs – ne tādā nozīmē, ka slikta
māksla, bet gan tāpēc, ka nevar vairs sniegt nekādus jaunus
pārdzīvojumus un atklājumus, vien pārliecināties, ka klasiķu darbi
tiešām ir tādi kā žurnālos un grāmatās.
Ekspozīciju veido Džima Daina, Roja Lihtenšteina, Klāsa Oldenburga un
Kosjes van Brugenas, Roberta Raušenberga, Džeimsa Rozenkvista, Endija
Vorhola un Ričarda Serras gan klasiskie, gan – lielākoties – 90. gadu
darbi. Ienākot milzīgajā pirmā stāva zālē, kur parasti tiek izstādītas
pastāvīgās kolekcijas ekspozīcijas, skatītājs jūtas vispirms kā
militārā angārā, pēc mirkļa jau kā templī. Apmeklētājs jūtas niecīgs un
nekaitīgs, kā kukainis, un tur, kur gluži intuitīvi varētu būt altāris,
novietots Džima Daina grandiozais darbs “Trīs sarkanās spāņu Veneras”
(1997) – tiešām trīs un tiešām sarkani milzīgi, brutāli izcirsti
Veneras tēli, kuru skulpturālās īpašības krietni vien atgādina
Strēlnieku pieminekli. Bet telpā var justies līdzīgi kā kādā no
pasaules dižākajām katedrālēm, kur katrs ienācējs acumirklī tiek
nostādīts pazemīga lūdzēja pozā un nesaudzīgi konfrontēts ar tādu
spēku, kādu ikdienā nevar ne iedomāties. Šajā gadījumā ir arī mazliet
monstrozs iespaids – niecība un puteklis ir pienācis pie lielo popārta
tēvu altāriem... Nevienu citu izstādi šajā telpā redzējusi neesmu, bet
liekas, ka tieši popārts ir labi piemērots tās mērogiem: pašā sākumā
milzu Lihtenšteins, tam pretī gigantiskais, Deutsche Guggenheim
pasūtītais Rozenkvista triptihs The Swimmer in the Econo-mist
(1997–1998), izmērā aptuveni 4 x 6 metri, pa vidu Ričarda Serras
“Čūska” (Snake, 1994–1996) – trīs milzīgas iespaidīgi bieza tērauda
plāksnes, eleganti izliektas gandrīz paralēli, veido tādu kā atbalsu
kanjonu, caur kuru var iziet vienreiz, bijīgi klusējot, otrreiz, līksmi
spiedzot, vismaz spriežot pēc citu apmeklētāju rīcības.
Šajā templī var just mākslas spēku – ne tādā transcendentālā, bet gluži
fiziskā nozīmē. Popārts jau ir pateicīgs šādā ziņā, daudz aizņēmies no
komerciālās un politiskās propagandas gan darbu izmēru, gan
vienkāršotās, simboliskās tēlu valodas ziņā, un tad vēl telpas plašums,
kas tomēr paliek fonā – interjers nav mākslīgi sarežģīts, tas ir
netraucējoši klātesošs ar gaismas un telpiskuma saspēlēm.
Bet šādā templī neviens nenāk ar savu svecīti, jo popārts tomēr ir
ironijas, neticības un nolieguma pilns. Šī ekspozīcija katedrālē vairāk
aicina apbrīnot, nevis izraisa sakrālu pārdzīvojumu, jo galu galā tieši
popārts mums visiem ieskaidroja, ka patērētājsabiedrībā nekas nevar būt
svēts. Tagad tas, kas savulaik bija sociāli aktīvs, pārsteidzošs un
apsūdzošs, ievietots labi apsargātā un labi vēdinātā mauzolejā, un kuru
vairs interesē, ka lielākā daļa popārta klasiķu patiesībā vēl joprojām
ir dzīvi un strādā, – šķiet, ka popārts mākslas vēsturē atrodas pārāk
daudz sējumu attālumā no saprātam aptveramām mūsdienām. Liekas, ka
laikmetīgā māksla darbojas pavisam citā mērogā un citā līmenī, arī
vizuālās izteiksmes līdzekļi un kritikas mērķi ir būtiski mainījušies
kopš popārta uzplaukuma, bet var arī saskatīt to kopējo bāzi: uz
vispārpieņemtiem, lētiem un vienkāršotiem pamatiem balstīta
komunikācija, par vienojošo izmantojot galvenokārt primitīvu simbolu
vai ķermeņa “valodu”, stāsta veidošanai lietojot pēc iespējas
vienkāršākus elementus, lai “viss būtu skaidrs”, tajā pašā laikā
cenšoties saglabāt kaut ko unikālu (tas tāpēc, lai bez komentāra
izlasīšanas tomēr nekas nebūtu skaidrs).
Salīdzinot šķiet, ka laikmetīgajā mākslā arī ir tendence strādāt
intīmāk – lai gan mērogi reizēm mēdz būt grandiozi, tomēr dominējošā
nav vairs vēlēšanās aizraut, pārsteigt un satriekt vizuāli (protams, ar
dažiem lieliskiem izņēmumiem), kā arī vairs netiek ņemta vērā tehniski
perfekti nostrādāta darba pievienotā vērtība – nereti pietiek ar gluži
vai tādu kā skicīti. Tas varbūt pat ir labi, jo amatniecībai un
dizainam galu galā taču ir savas izstādes, gadatirgi un konferences,
tomēr laikmetīgajā mākslā reizēm pietrūkst tieši tās “labi padarīta
darba” sajūtas, kura popārta klasiķiem nebūt nav traucējusi būt arī
pietiekami radošiem un huligāniskiem. Acīmredzot kultūrā, kurā it viss,
luksusa preces ieskaitot, tiek ražots Ķīnā, Taivānā un Korejā rūpnīcās
ar ne pārāk labu reputāciju, prasības pret lietu kvalitāti, pret roku
(vai mehāniska) darba smalkumu ir kritušās. Ja jau kedas un auto var
izjukt pēc pāris nedēļām, kuram gan vajadzīga māksla, kas izskatītos
mūžīga?
Arī izslavētā “laikmeta tempa” atšķirības jāņem vērā – tagad termiņi ir
svarīgāki par visu, te viens mirklis, un ideja gatava, jāiet tālāk un
jāķeras pie nākamā. Tāpēc arī laikmetīgajā mākslā ir tik populāri
izmantot, piemēram, video vai foto – nekādi darbarīki rokās nav jāņem,
nav jāiegulda ilgs darbs, pārdomas un enerģija. Izdomā, nofilmē,
parādi. Bet ir arī otra puse, par kuru aizdomājos jau pirms kāda laika,
rakstot “Studijai” par Laikmetīgās mākslas centra organizēto projektu
“re:publika” Rīgas pilsētvidē: laikmetīgajai mākslai piemīt acīmredzama
tendence zaudēt materialitāti, priekšmetu kulta apstākļos māksla
labprāt zaudē “skaistas lietiņas” statusu un izgaist pikseļos,
mikroviļņos, smaržā vai projekcijas trauslajā gaismā, atstājot
skatītājam vien ideju vai vismaz tās piedāvājumu.
LŪpukrāsas eksplozija un saruna ar savu psihoterapeitu
“Džeimss Rozenkvists. Retrospekcija” Gugenheima muzejā Bilbao (līdz
2004. gada 17. oktobrim) piedāvā ļoti ciešu, gluži vai personisku
iepazīšanos ar autoru – no viņa agrīnajiem darbiem un to skicēm līdz
pat pēdējo gadu gleznām, kas piepilda vairākas zāles.
Džeimss Rozenkvists (dz. 1933. g.) kā jau īsts popārta tēvs pirmkārt
ķērās pie komerciālās komunikācijas kritikas. “Glezniecība, iespējams,
ir vēl aizraujošāka nodarbe nekā reklāma, un kāpēc gan arī gleznot
nevarētu ar tādu pašu spēku, iedvesmu un iespaidu, kāds ir reklāmai?”
1964. gadā jautāja mākslinieks. Jaunībā viņš pats ir strādājis par
reklāmas afišu krāsotāju, un tāpēc arī viņa gleznas reti ir mazākas par
2 x 3 metriem, pamatā veidotas tīrās, spilgtās krāsās un skaidri
saprotamos laukumos, ko autors labprāt kombinē kaleidoskopiski
sirreālās kompozīcijās.
Izstādē var izsekot līdzi ne tikai Rozenkvista personīgajai, bet arī
visa popārta vēsturei, ieskaitot visai primitīvus reklāmas vizuālās
valodas citātus (piemēram, 1959. gada darbs Astor Victoria, kurā
izmantots Astor Victoria teātra izkārtnes motīvs, jo Rozenkvists tur
tolaik strādāja) un izsmalcinātas, daudzslāņainas kompozīcijas par
patērētājsabiedrības lētuma un pērkamības tēmu (“Prezidenta vēlēšanas”
/ President Elect, 1960–1961, ar Kenedija tēlu no avīzes). Popārtam un
Rozenkvistam būtisks bija 1962. gads, kurā notika viņa pirmā
personālizstāde Green Gallery Ņujorkā, tajā pašā gadā pirmās
personālizstādes bija arī Vorholam un Lihtenšteinam; šie trīs uzvārdi
tad arī veidoja amerikāņu popārta kodolu.
Kaut arī Rozenkvists ir visai tēlains – izmanto konkrētas personas,
laikrakstu un žurnālu izgriezumu kolāžas, arī daudz priekšmetu attēlus
no reklāmām –, pats viņš savus darbus dēvējis par abstraktām
kompozīcijām. Šādas kompozīcijas – realitātes fragmenti, kas veido
abstraktu, reizēm sirreālu ornamentu, ir viņa rokrakstam raksturīgākie
darbi. Te sviestmaizes tuvplāns plakāta izmērā, te sievietes roka no
reklāmas mājsaimnieču žurnālā, te kokakolas bundžiņa, te auto riepa un
pavisam banāla rozīte. Tajā pašā laikā “spageti ir tikai spageti”, kā
viņš pats teicis par savu slaveno darbu, kurā daudziem labpatīk
saskatīt uzšķērstu vēderu. Rozenkvists bieži kombinējis dažādus
sadzīves priekšmetus, auto detaļas un citus tehniskus elementus – ne
tik aizrautīgi un varmācīgi kā daudz ekspresīvākais Raušenbergs, bet
estētiskāk, attālinādamies no lietu praktiskās nozīmes un izmantodams
to vispārinātos veidolus kā dekoratīvus elementus, saglabā tiesības
pakoķetēt ar to simbolisko nozīmi. Var secināt, ka Rozenkvista
personīgā mitoloģija vismaz 60. gados sastāvēja no stereotipiski
skaistiem sieviešu tēliem (vai viņu ķermeņa daļām), skaistiem auto vai
to detaļām un vēl dažiem sadzīviskiem, pilsētas izdzīvošanai
eksistenciāli svarīgiem priekšmetiem (ēdiens, ziedi, uzraksti un
reklāmas plakāti). Izjaucot skaisto, sākot ar sievietes ķermeni un
beidzot ar automašīnu, iespējams, var pārvarēt bailes. Ar vienlīdz
plakātisku un grafiski bezkaislīgu precizitāti Rozenkvists attēlojis,
piemēram, naglas (“Sniega žogs” / Snow Fence, 1973) un mehānisku ierīču
tuvplānus (“Suns, kas nokāpj pa kāpnēm” / Dog Descending a Staircase,
1979, kas, protams, sevī ietver arī reveransu Dišānam), gan perfektas
sieviešu kājas (Ultra Tech, 1981).
80. gados un 90. gadu sākumā Rozenkvists pievērsies ziedu pasaulei
(viņam ir darbnīca Floridā) – ar krāšņu vērienu kā bērnu grāmatās viņš
attēlojis visu zaļo un plaukstošo pasauli, kurā kā asi dzelkšņi ieduras
(burtiskā nozīmē) sieviešu skatieni un ķermeņa formas, radot iespaidu
par diviem gleznas slāņiem: skaistā dabiskā paradīze (puķes) un
skaistā, bet samākslotā elle (sieviete) vai arī otrādi. Paralēli puķēm
un augļiem jau no 70. gadiem vienlīdz aizrāvies arī ar kosmosu –
mazliet naivas zinātniskās fantastikas līmenī ar joku elementiem,
turklāt arī ar vienu otru politkorekti didaktisku niansi, rūpīgi
gleznojot, piemēram, no zīmuļiem, tukšām alus bundžām un amerikāņu
dolāriem izgatavotus kosmosa kuģus un nosaukumos piesaucot
relativitātes teoriju, melnos caurumus, gaismas ātrumu u.tml. Tipisks
piemērs ir viens no jaunākajiem eksponētajiem darbiem – glezna The
Stowaway Peers out at the Speed of Light (2000, izmērs 5 x 14 m), kurā
ir gan kosmoss, gan Rozenkvista gleznās neiztrūkstošais arhetipiskais
un bezpersoniskais sievietes tēls, gan vēl šis tas, šķiņķa šķēles
ieskaitot. Psihoterapeitam noteikti būtu daudz interesanta ko
pastāstīt, tāpat kā par vairākos kosmosa sērijas darbos redzamajiem
“ieročiem”, kas patiesībā ir draudoši saslējušās lūpukrāsas, vai arī
klasisko pastkarti – gleznu “Zilais nags” (Blue Nail, 1996), kur pret
skatītāju pavērsts revolvera stobrs uz koša fona un ieroci tur maiga
sievietes roka ar koķeti lakotiem nadziņiem. |
| Atgriezties | |
|