VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| DIVAS VĪZIJAS: POPĀRTS UN KONTRKULTŪRA Līga Miezīte Orhūsā Dānija aprīļa mēnesī kļuva par vienu modernās mākslas muzeju bagātāka. Līdzās diviem modernās mākslas “vaļiem” Kopenhāgenā – “Arkenai” un “Luiziānai” – Orhūsā atvērts jauns modernās mākslas muzejs “Aross” (www.aros.dk), kas pilsētas sejā ievelk starptautiskus vaibstus. No 29. maija līdz 5. septembrim šeit apskatāma izstāde Pop Classics – popārta klasiķu darbi. Starp tiem ir Roberta Raušenberga, Roja Lihtenšteina, Džespera Džonsa, Endija Vorhola u.c. mākslinieku darbi. Pilsētas vizuālo tēlu veido arī fragmentārākas un gaistošākas parādības – tie ir pilsētā notiekošie festivāli, koncerti, viesizrādes, kā arī slavenu mākslinieku viesošanās. Maija mēnesī šādi viesi bija divi – Joko Ono un Deivids Linčs. Nejauši vai likumsakarīgi – gan mākslinieces, gan režisora “vēstījums” bija viens: par mieru un harmoniju personiskā un globālā mērogā. | |
| |
| 20. maijā Joko Ono sniedza ekskluzīvu Q & A session (jautājumu un
atbilžu sesiju) GRAN dejas teātrī un atklāja līdz 5. septembrim
apskatāmu izstādi Yoko Ono Women’s Room antropoloģiskajā Sieviešu
muzejā Orhūsā (www.womensmuseum.dk). Q & A session formāli bija
organizēta kā dialogs ar Larsu Švanderu (Schwander), Fotogrāfijas
centra (Kopenhāgena) direktoru, kas labi pazīst Joko un viņu intervējis
jau agrāk. Larss apzināti uzdod “intelektuāli samocītus” jautājumus,
taču Joko atbildes padara par atbrīvotu un humorpilnu performanci. Tas
ir lielisks šovs, kurā neuzbāzīgi un saistoši tiek aizskartas nopietnas
tēmas Joko Ono mākslā un pasaules uzskatā. Imagine Peace! ir viņas
lozungs. Jau kopš 60. gados praktizētajām akcijām māksliniece iestājas
par mieru un mīlestību pasaulē. Pēc viņas domām, katram cilvēkam
individuāli ir jāveicina miers. Joko ir pārliecināta, ka domas iespaido
pasauli. Šī ideja ir viņas instalācijas Wish Tree pamatā. Sieviešu
muzejā novietots zaļojošs koks, kurā katrs izstādes apmeklētājs var
iekarināt baltu lapiņu ar paša rakstītu vēlēšanos. Joko Ono Women’s Room ietver simbolisku norādi uz sievietes telpu pasaulē un mākslā. Mākslinieces istaba ir intīma, sievišķīga un radoša telpa. Viņas mākslā dominē minimālisms un vienkāršība. Fotogrāfiju sērijā Vertical Memory (1997) māksliniece spēlējas ar savu identitāti. Šajās fotogrāfijās, digitāli manipulējot, savienoti Joko un viņas dzīvē svarīgu vīriešu – vīra Džona, dēla Šona un Joko tēva – portreti. Māksliniece notvērusi viņu atspulgu savā sejā, akcentējot vīrieša nozīmīgumu Austrumu sievietes personībā un dzīvē. Fotogrāfijas papildinātas ar reāliem vai izdomātiem stāstiņiem par vīrieti – ārstu, vīrieti – mākslinieku utt. Savukārt Memory Paintings (1998) ir senu fotogrāfiju sērija, kurā redzamie sieviešu portreti rada ziņkāru interesi un mistisku bijību viņu dzīvesstāstu priekšā. 60. gados aktuālās feminisma idejas ir klātesošas vairākos Joko Ono darbos. Māksliniece atsaucas uz Ibsena varoni Noru darbā Portrait of Nora (1992), kuru var uzskatīt par vienu no pirmajām literārajām varonēm, kas sievietes tradicionālajai lomai saskata citu alternatīvu. Noras portrets veidots no digitāli modificētas Joko sejas, norādot uz mākslinieces vēlmi izprast tēlu caur personisko prizmu. Kādā no savām muzikālajām kompozīcijām, kas tiek izpildīta Q & A session un atskaņota izstādē, Joko Ono kliedz, vaid, smejas, elso... Viņa paskaidro, ka tādējādi identificējas un pauž apspiestu un pazemotu sieviešu sāpes un aizvainojumu. Savos darbos Joko Ono akcentē vienotības un veseluma ideju, kas pretstatīta atsevišķajam un fragmentārajam. Tāds ir darba Mend Piece (1996–2004) koncepts. Blakus lauskām nolikta līme, līmlente u.c. materiāli šķīvja salīmēšanai. Savukārt Q & A session laikā publika tika iesaistīta akcijā: vairākas teātra personāla meitenes skatītājus savstarpēji satina kopā ar zilas dzijas palīdzību, simboliski norādot ne tikai uz zālē sēdošo, bet arī uz visu cilvēku vienotību globālā mērogā. Pasākuma beigās uz skatuves uznesa lielu vāzi, kam blakus nolika lielu saini, no kura iztina lauskas. Šīs lauskas bijusi tāda pati vāze, pirms to sabombardēja. Māksliniece aicināja skatītājus paņemt pa lauskai, noslēdzot performanci ar optimistisku akordu: “Varbūt pēc desmit gadiem satiksimies un saliksim to vāzi kopā!” Tas bija īpašs brīdis, kad zālē sēdošie, ietīti dzijas pavedienā, cēlās kājās un atbrīvojās no dzijas pinekļiem un vienlaikus no iedvesmojošās kopības momenta, lai dotos paņemt pa lauskai un atgrieztos savā individuālajā eksistencē. Lai gan 60. gadu kontrkultūras ideja kapitulēja materiālās un modernās kultūras priekšā, Joko Ono mērķis veicināt mieru, harmoniju un mīlestību palicis nesatricināms. Ideālisma un pacifisma idejas šodien izskan pasaulē, kurā valda patērētājsabiedrības likumi. Tādēļ interesanti atskatīties uz 60. gados dominējošo mākslas virzienu popārtu, kas lielā mērā komentēja kapitālistiskās kultūras virzību Rietumos. Popārta virzienā sajaucies materiālās un populārās kultūras slavinājums un kritika. Šī ambivalence ļaujas polārām interpretācijām. Klāss Oldenburgs, palielinot priekšmetus milzīgos apjomos, pauž gan lietu glorifikāciju, gan bailes no priekšmetiskās vides, kā, piemēram, darbā Giant Soft Swedish Light Switch – “Ghost” version (1966), kurā attēlota audeklā veidota milzīga elektriskā slēdža imitācija. Popārts maina priekšstatus par to, kas ir māksla, šajā ziņā paužot avangardiskus centienus. Izstādīt var visu – sākot ar konservu kārbām uz postamenta (Džespera Džonsa Painted Bronze (Ale Cans), 1960) un beidzot ar Brillo Soap Pads un Campbell’s Tomato Juice kastēm (Endija Vorhola Boxes, 1964). Objektu izstādīšanas fakts tiem piešķir pretenzijas uz mākslu. Par popārta sižetu var kļūt gandrīz jebkas, īpaši populāri ir komiksu, preses un televīzijas sižeti un stilistika. Endija Vorhola glezna Die in Jet (Plane Crash, 1962) ir gandrīz vai avīzes titullapas kopija. Savukārt Rojs Lihtenšteins komiksu varoņu “domu mākonīšus” pārvērš par lielformāta gleznu dekoratīvu sastāvdaļu ar nozīmes nesēja funkciju (M – Maybe, 1965). Ironisks ir Džeimsa Rozenkvista darbs Untitled (Joan Crawford Says...,1964). Tā ir lielformāta glezna, kurā izmantota plakāta un reklāmas stilistika. Centrā – eleganta sieviete, kuras teiktais tā arī paliek nezināms skatītājam, jo atstāts ārpus gleznas rāmja. Popārtam raksturīgais tiešums hiperbolizētā veidā izmantots Eda Rašas (Ruscha) gleznā A Blvd Called Sunset (1975). Darba nosaukums lieliem, baltiem burtiem rakstīts uz balta fona. Šeit var citēt minimālista Frenka Stellas slaveno frāzi: “Ko tu redzi, ir tas, ko tu redzi.” Taču tas nemazina vēlmi spekulēt par vārdu nozīmi, kas rada papildu slodzi it kā tik minimālistiskajam darbam. Pop Classics izstādē var apskatīt muzejos reti redzamas liela apjoma instalācijas. Toma Veselmana instalācijās izmantoti scenogrāfijas principi. Bathtub 3 (1962) šķiet no dzīves izgriezts “realitātes gabaliņš”, kas ielikts izstāžu zālē. Daži no objektiem izstādīti cits pret citu, piemēram, vannasistabas durvis, paklājs, veļas grozs utt. Tā ir tipiska vidusmēra pilsoņa “vannasistabas realitāte”, taču – tikai simulācija. Kompozīciju pabeidz un papildina vannas un kailas sievietes gleznojums. Roberta Raušenberga Soundings (1968) veido vairākas spoguļa tipa virsmas ar krēslu siluetiem, kas izgaismojas, ja kāds apmeklētājs sasit plaukstas (to nodrošina uzstādītā elektroniskā sistēma un mikrofons). Interaktivitātes moments rada aizrautību skatītājos, un izstāžu zālē ik pa brīdim skan cītīga plaukšķināšana. Mākslinieks Marisols (Marisol) daudzfigūru instalācijā La Visita (1964) savietojis pagātnes un mūsdienu priekšmetiskās reālijas, jo, pēc viņa domām, katra lieta sev līdzi nes vēsturisku svaru. Rezultātā radušās dīvainas, elku dieviem līdzīgas būtnes, kas nosacīti komentē senā un mūsdienu cilvēka ikonu pielūgsmi. Popārts ir izteiksmīgs 60. gadu kultūras raksturotājs. Kā teicis mākslinieks Roberts Indiana, “popārts ir amerikāņu sapnis – optimistisks, devīgs un naivs”. Ar popārtu mākslā ienāca ikdienas populārā un materiālā kultūra, reizēm par to ironizējot, bet lielākoties – bezrūpīgi svinot patērētājsabiedrības uzvaru. Kontrkultūra (hipiju kustība un avangarda māksla kā alternatīva tradicionālajai kultūrai) ir otrs zīmīgs 60. gadu fenomens, kas izcēla individualitātes un garīgo vērtību nozīmi. Atmiņā nāk kadrs no Mikelandželo Antonioni filmas Zabriskie Point (1970), kur slavenajā fināla epizodē jauna hipiju meitene iztēlē uzspridzina visu to, ko uzskata par materiālo un mietpilsonisko kultūru. Šī epizode tā arī palikusi utopija. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā dominē popārta realitāte, tikai šodien dzīvespriecīgajam ”lietu kultam” ir piejaukta ironijas rūgtā piegarša. | |
| Atgriezties | |
