ROBEŽPĀRKĀPUMI UN CEĻŠ UZ JAUNO KRASTU Stella Pelše 12. Viļņas glezniecības triennāle
Viļņas Laikmetīgās mākslas centrs, 2004. gada 14. maijs–13. jūnijs
Viļņas glezniecības triennāles ir pasākumi ar garu, padomjlaikā iestiepušos vēsturi (tās notiek kopš 1969. gada), un šogad interesentiem bija iespēja vērtēt tradīcijas turpinājuma un aktualizācijas rezultātus. Runājot par vispārējo organizāciju, neiztikt bez provinciālas pašpietiekamības izpausmēm – ja izstādes veidotāji preses konferencē un atklāšanā runā tikai lietuviski, nestādot priekšā atbraukušos māksliniekus, un darbu nosaukumi (kas konceptuālas ievirzes gadījumā var būt ļoti svarīgi) arī ir tikai dzimtajā mēlē, gribot negribot rodas priekšstats par galvenokārt vietējai publikai adresētu pasākumu. Cits pirmā iespaida efekts – tikpat kā nekā pārsteidzoša vai provokatīva nav, taču darbu provocējošo un robežas pārkāpjošo potenciālu nav lielas jēgas aplūkot ārpus vispārpieņemtības fona raksturojuma. Tur jau tas lielākais joks, ka šis tradīcijas fons nav un nevar būt homogēns – tas atšķiras gan valstu, gan mākslinieku, gan skatītāju līmenī, un iespēja piedzīvot pārsteigumu ir apgriezti proporcionāla informētības pakāpei par ārpasauli. |
|
Pretskatā lietuviešu mākslinieka Vilmanta Marcinkeviča darbi
Pa kreisi iedziļinātā telpā - lietuviešu mākslinieces Jurgas Barilaites darbs "NEPIECIEŠAMĀ AIZSARDZĪBA", pa labi igauņu mākslinieces Alises Kaskas darbi
Norvēģu mākslinieka Daniela Estvolda darbs CATWALK/4
Pa kreisi - igauņu mākslinieces Tīnas Tammetalu darbs "IGAUNIJAS AINAVAS", vidū - lietuviešu mākslinieka Arvīda Žalpja darbs "KRĒSLS NO TRIM SKATPUNKTIEM", pa labi - latviešu mākslinieces Ievas Iltneres darbs "NEVIENS CITS KĀ TU"
|
| KONCEPCIJAS APRISES
Izstādes koncepcijai izmantots krāsu spektra tēls, kurā ietilpstošās
septiņas krāsas interpretētas kā septiņi glezniecības likumi vai
patiesības, par ko katalogā sarunājas izstādes veidotāji – kurators
Igns Kazakevičs (Ignas Kazakevičius) un Rita Mikučonīte (Rita
Mikučionyte). Drīzāk gan tās ir septiņas diskusiju tēmas – tradīcija,
pretpoli, dialogs, tehnika, forma un saturs, akcija un rituāls, kā arī
etiķetes jeb zīmoli, un sarunā uzsvērts, ka “jaunās formas savā būtībā
vairs nepieder glezniecībai. Tās vairāk atgādina improvizētus tiltus,
kas ved uz otru krastu (nezināmu), kur var sagaidīt jaunu ražu. Šie
tilti būvēti gan no vēlmes līdzināties kam citam, gan no glezniecībai
raksturīgajiem materiāliem.”1 Taču galvenā izstādes kataloga jēga
ir iemiesot iekārtojuma koncepcijas koncentrēto variantu. Tajā
uzskatāmi īstenota darbu “sapārošana” pēc stilistiskās un
ikonogrāfiskās radniecības principa, kas pašā ekspozīcijā acīmredzot
bija jāpakļauj darbu telpisko dimensiju diktātam un atkarībai no
izstāžu zāles iespējām. “Radinieku” meklējumi starp lietuviešu un
citzemju māksliniekiem varētu izcelt būtiskus ietekmju un paralēlas
attīstības momentus, bet dažbrīd rezultāts, šķiet, kļuvis atkarīgs no
paviršām ārējām līdzībām. Tā, piemēram, kas kopīgs poļu mākslinieces
Monikas Soložas (Monika Solorz) visai popārtiskajam darbam (“Atpūta,
kas viņam tīk vislabāk”) un Egles Ridikaites (Egle Ridikaite)
meditatīvajai abstrakcijai “Daži no maniem sīkajiem sargeņģeļiem”? Vai
tiešām pietiek tikai ar ovāliem dārza griliem vienā gadījumā un ovāliem
kā abstraktām zīmēm otrajā? Darbi grupēti pēc visai daudzveidīgām
pazīmēm – apģērba vai dzīvnieku motīvi, grotesks figurālisms,
retrospektīvs akadēmisms, minimālisms utt. Galu galā jānonāk pie
secinājuma, ka svarīgākais ir bijis pierādīt lietuviešu mākslas
līdzvērtību ar devīzi: “Mēs neesam sliktāki kā visi citi,” – kas šķiet
visai pieticīgi izstādes koncepcijas izveidošanai.
ROBEŽPĀRKĀPUMU TAKTIKA JEB KAS IR GLEZNIECĪBA?
Norvēģu mākslinieces Mariannes Šongas (Marianne Skjong) sacītais, ka
šī, iespējams, ir vienīgā pastāvošā tieši glezniecības triennāle (citur
mākslas veidu robežas vairs nav aktuālas), liek vēlreiz atgriezties pie
glezniecības definīcijas. Katalogā reproducētā grieķu mākslinieka
Lambrosa Psiraka (Lambros Psyrrakis) mozaīka “Variācija par Dž. Košuta
tēmu” (2001) ir viens no nedaudzajiem konceptuālas ievirzes darbiem un
piedāvā glezniecības definīcijas: “1) Darbība vai profesija, kas paredz
virsmu noklāšanu ar krāsu; 2) Darbība, māksla vai profesija, kas paredz
tēlot ainas, objektus, personas utt. ar krāsas palīdzību.” Ja par
gleznas robežzīmi pieņem ar krāsu klātu audeklu vai kartonu, tad
robežpārkāpumu patiesi bija pietiekami daudz. Arvīda Žalpja (Arvydas
Žalpys) “Krēsls no trim skatpunktiem”, kas varētu iederēties arī
tēlniecības kontekstā (“gleznojums” ar dēļiem uz sienas, grīdas un
telpā), Aļģa Griškeviča (Algis Griškevičius) stiepļu pinumu ainavas,
Živanas Kostičas (Živana Kostic, Serbija un Melnkalne) zīmējumi no
audumā iespraustām adatām ar nosaukumu “Etnoetīdes”, Violetas
Rudinskaites-Jodzevičienes (Violeta Rudinskaite- Juodzevičiene)
kleitas, kas kalpojušas par darbu pamatu audekla vietā un vedina t.s.
šķiedras mākslas virzienā, utt. Tomēr tehnikas dažādošana kā darba
galvenais uztveramais vēstījums diez vai ir īpaši ietilpīgs. Mulsinoša
šķiet arī viena un tā paša motīva atkārtošana dažādos medijos,
piemēram, norvēģa Daniela Estvolda (Daniel Oestvold) trīskārši
pavairotais stāstiņš par mākslīgi konstruēto dzīvnieku pasauli, ko
saved kārtībā cilvēka dievišķā roka. Šķiet, tam būtu pilnīgi pieticis
ar animācijas filmiņas videoierakstu.
SAISTOŠIE GADĪJUMI
Kā jau lielās grupu izstādēs, atsevišķi interesanti momenti garantēti.
Viens no daudznozīmīgiem tehnisko parametru pārkāpšanas piemēriem šķita
Eimanta Ludaviča (Eimantas Ludavičius) “Pļava” – metāla plāksnīšu
herbārijs ar izgriezumiem attiecīgā auga lapu formās. Tajos ievietoti
reāli nesaskatāmi, iespējams, jau sabirzuši īsto augu fragmenti
polietilēna maisiņos. Mākslīgās, “nedabiskās” metāla formas ir bezgala
tālas no pļavas kā dzīva organisma, tomēr tās vienīgās spēj saglabāt un
nodot informāciju, sasaucoties ar kataloga ievadā apspēlēto zīmolu
problēmu – māksla arī ir zīmols, kas balstās uz prasmi atpazīt jau
pazīstamo. Interesants skatītāja maldināšanas un ieintriģēšanas
gadījums bija igauņu mākslinieces Tīnas Tammetalu (Tiina Tammetalu)
“Igaunijas ainavas” – no pirmā acu uzmetiena monumentāli, gluži
klasiski abstraktas krāslaukumu glezniecības paraugi gaumīgos zemes
toņos. Tuvplānā tie pārtop savdabīgā reālismā; izmantota īsta,
konkrētas vietas zeme ar visiem tur atrodamajiem redīmeidiem – smilgām,
cigarešu galiem utt. Protams, ļoti līdzīgus paņēmienus lietojuši arī
citi, piemēram, Žans Dibifē sērijas Matēriologies darbā “Vieta, kur
atmosties” (Site aux ēveils, 1960) portretē konkrētu zemes segmentu ar
akmeņu un smilšu palīdzību. Kaut kas no suverēnas, sevī ievelkošas
pasaules Tammetalu darbos katrā ziņā ir. Neapšaubāmu skates favorīta
godu pelna arī lietuvietes Jurgas Barilaites (Jurga Barilaite)
“Nepieciešamā aizsardzība” – action painting sakāpināti brutālā
interpretācijā, kuras galarezultātā “uzboksētā” bērna sejiņa vēl
pastiprina darba ambivalenci saistībā ar vardarbības tēmu. Atceroties
feminisma klasiķu prātojumus par glezniecību kā patriarhālu izteiksmes
veidu (mākslinieka rīcība ar otu tiek aplūkota kā vīrišķās uzvedības
analogs, kam pretstatāma sievišķā rokdarbniecība), vardarbība pret
audeklu šķiet apspēlējam pozitīvās diskriminācijas tēmu, t.i.,
līdzsvara ieviešanai nepieciešamo pārspīlējumu: “Būtībā šis agresīvais
gleznošanas veids nav uzbrukums, bet pašaizsardzība pret mākslas
nospiedošajiem kanoniem un mākslinieka pārspīlēto pašizpausmi..
Gleznotāja boksējas ar ikdienas dzīvi un rutīnu, kas nošķir
glezniecības un ģimenes pasaules.”2 Tomēr jāšaubās, vai vienlaicīgs
uzbrukums gan mākslas kanoniem, gan ikdienai nav pārāk vispārīgs, lai
būtu precīzi mērķēts. Angļu mākslinieka Markusa Hārvija (viens no
“Jaunās britu mākslas” skandālistiem) darbs Myra (1995), kurā no bērnu
rociņu nospiedumiem izveidots viņu slepkavas portrets, ir mazliet
līdzīgs, tomēr tur akcents likts uz galarezultāta interpretācijas šoku,
bet šeit būtiskāka šķiet pati darbība.
LATVIEŠI TRIENNĀLĒ
Ģirta Muižnieka apgleznotās metāla plātnes, nesen skatītas
personālizstādē “Rīgas galerijā”, itin labi iederējās plaši pārstāvēto
dažādu abstraktā ekspresionisma versiju klāstā. Atšķirībā no dažbrīd
piesātināti smagnējiem kaimiņiem tās izcēlās ar lakonismu un elegantas
nejaušības iespaidu. Sandras Krastiņas triptihs no izstādes “Vēja
ziedi” savukārt iemājoja citā zāles sadaļā, kurā dominēja minimālisma
un pēcgleznieciskās abstrakcijas vēsmas ar ģeometrisku elementu
pārsvaru. Ievas Iltneres portrets no punktēta rastra slāņiem bija
ieguvis negaidītu monumentālismu, arī Ingas Brūveres plastiski
modelētie darbi “Krāsa. Zaļā” (2001) un “Krāsa. Sarkanā” (2002) izcēlās
kā ekspozīcijas sākumdaļas dominējošie akcenti, sasaucoties ar spektra
krāsu skalu kā izstādes idejisko motīvu. Var jau būt, ka vainīgs
pazīstamības efekts, bet latviešu līdzdalība izskatījās tāda mēreni
garlaicīga un mazliet nemanāma.
DOMINANTES UN FAVORĪTI
Izstāde kopumā radīja uzkrītošu iespaidu, ka tās patiesie kuratori ir
vesela virkne citzemju slavenību – pirmkārt jau Ņujorkas abstraktie
ekspresionisti Francs Klains, Villems de Kūnings, Hanss Hofmanis, arī
Frānsiss Bēkons, dāņu “Kobras” grupa un daudzas citas 20. gadsimta
Rietumu mākslā kanoniskas figūras. No secinājuma par provinciālas
mākslas skolas tendenci atražot citur sen atrastos izteiksmes veidus
nekādi neizvairīties. No vienas puses, to var novērtēt kā trūkumu, kā
“reģiona glezniecības krīzi, kad tradicionālais izpausmes veids vairs
nespēj kontaktēt ar šodienas pasauli”3, no otras, – arī kā loģisku un
neizbēgamu Rietumu procesu adaptācijas izpausmi. Lai gan šajā triennālē
ieviestais nosacījums, ka netiks izstādīti pēdējo divu triennāļu
dalībnieku darbi, varēja radīt mazliet greizu priekšstatu par Lietuvas
glezniecības kopainu, tajā varēja nodalīt dominējošu ekspresionisma
tradīciju, kuras acīmredzot spilgtākais (gan tiešā, gan pārnestā
nozīmē) pārstāvis varētu būt Vilmants Marcinkevičs (Vilmantas
Marcinkevičius), kam izdevies maksimāli sakāpinātos zilos, sarkanos un
dzeltenos toņos īstenot popārtiski spožus, atraktīvus darbus ar
neiztrūkstošu eksistenciāla dziļuma un nopietnības auru. Kā daži tīri
postmoderna retrospektīvisma pārstāvji jāmin Pauļus Juška (Paulius
Juška) un Sigits Stanūns (Sigitas Staniūnas). Padomāt liek arī
triennāles balvu sadalījums: kā labākais debitants tika atzīts Žigmants
Augustins (Žygimantas Augustinas) par akadēmiski gleznotiem
pašportretiem ar groteska pārspīlējuma piešprici. Vienīgā vērtība, ko
iespējams nolasīt, – mērķu un līdzekļu neatbilstības radīts spriegums
starp centieniem ar skolnieciski darbietilpīgas tehnikas līdzekļiem
notvert acumirklīgas emocionālu grimašu nianses. Pārējie laureāti –
norvēģu mākslinieks ar pseidonīmu Pushwagner, kas bija izstādījis
komiksveidīgus, plastiski izliekušos debesskrāpjus, kuru neizmērojamais
augstums atgādina nākotnes pasauli no Lika Besona filmas “Piektais
elements” (saistība ar balvas sponsoriem acīmredzot būs bijusi
izšķirošais “kvalitātes” apliecinājums), un Aušra
Barzdukaite-Vaitkūniene (Aušra Barzdukaite-Vaitkūniene), kura
konceptuālā paviršībā uztriepusi fonu ar uzzīmētu smieklīgu zaķīti uz
slidām un mušmiri rokā. Darba nosaukuma absurdums varbūt vēsta kaut ko
par skates jēgu vai tās trūkumu: “Kad esi izslāpis, staigāt pa
dzintariem ir viegli.” Par svarīgu izstādes funkciju var uzskatīt esošā
situācijas atrādīšanu, glezniecībā notiekošo procesu un meklējumu
fiksāciju, pat ja “ceļš uz nezināmo krastu” neuzrāda daudz iepriecinošu
atradumu. Tomēr šai gadījumā veidojas būtiska pretruna ar triennāli kā
žūrētu izstādi, kas pretendē uz noteiktu (kādu?) kvalitātes līmeni. Šī
dilemma liek pārdomāt arī mūsu “Rudens” izstāžu koncepciju un beidzot
izšķirties starp diviem dažādiem mērķiem – stāvokļa konstatēšanu un
konkrētas kuratora idejas īstenošanu.
1 Mikučionyte R., Kazakevičius I. Seven Rules of Painting // Seven
Rules of Painting: 12th Vilnius Painting Triennial: Catalogue. –
Vilnius: Artseria, 2004. – Pp. 8–9.
2 Kreivyte L. New Spice for Art, or Mutation of Artistic Gesture //
Gyvenimo Druska / Salt of Life: Contemporary Art from the Baltic
States: [Catalogue]. – Vilnius: Galerija Vartai, 2004. – P. 6.
3 Kļaviņa A. Sauciens palīgā // Diena. – 2004. – 24. maijs. – 11. lpp.
|
| Atgriezties | |
|