VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Tērnera balva 2004 Ilze Strazdiņa |
 Londonas mākslas gadatirgus drudzī Ilze Strazdiņa Frieze +++ Nu jau otro gadu pēc kārtas Londonas pašā centrā speciāli uzbūvētā teltī, kas bija novietota Rīdžentparka dienvidu galā, no 15. līdz 18. oktobrim norisinājās mākslas gadatirgus Frieze. Tāpat kā pagājušo gadu, tā organizatori bija Metjū Slotovers un Amanda Šārpa no mākslas žurnāla Frieze. Baltās 150 000 kvadrātpēdu lielās telts autors ir arhitekts Deivids Adžajevs. Tomēr atšķirībā no iepriekšējās reizes gadatirgus organizatoriem esot nācies piekāpties atlases komitejas prasībām un palielināt dalībnieku skaitu no 125 līdz 150. Pieaudzis arī plānotais apmeklētāju skaits un, protams, biznesa apjoms. Tomēr vislabākais apliecinājums Frieze ienestajām pārmaiņām ir fakts, ka šogad vienā nedēļas nogalē Londonā norisinājās trīs mākslas gadatirgi un divas akcijas, tika atklātas vairāk nekā 100 galerijas un kur nu vēl neskaitāmās īpašās brokastis izstāžu atklāšanā valsts prestižākajos muzejos. Frieze vērsa uzmanību uz mūsdienu mākslu un rosīgo tirgu ap to. Kā vēstī tirgus pētījumi – vietējais mākslas tirgus šobrīd ir 500 miljonu mārciņu vērts. |
 Starp laika un mākslas koordinātām Solvita Krese Sanpaulu biennāle |
 Flika kolekcija Margarita Zieda |
 Igaunijas fenomens – kolekcionārs Mati Miliuss Inese Baranovska Kopš 2002. gada Latvijas Mākslinieku savienības galerija sadarbojas izstāžu apmaiņas programmā ar Igaunijas Mākslinieku savienības Tartu pilsētas nodaļu – Tartu Mākslas māju (Kunstimaja) un Mati Miliusu, gleznu kolekcionāru un izstāžu veidotāju. 2003. gada novembrī saistībā ar Latvijas Republikas proklamēšanas 85. gadadienu Tartu pilsētā notika plaša latviešu mākslas izstāžu sērija, savukārt LMS galerijā Rīgā vienlaicīgi atklāja astoņu Tartu mākslinieku darbu izstādi. Šogad atkal novembrī LMS galerijā un Valsts Mākslas muzejā vienlaicīgi skatāmas izstādes no Mati Miliusa kolekcijas. VMM mazajā zālē – Krievijas nonkonformistu darbu izstāde (kuratore Ksenija Rudzīte), bet LMS galerijā – igauņu, latviešu un lietuviešu mākslinieku darbu retrospekcija (kuratore Inese Baranovska). Katalogā, kas veltīts Mati Miliusa kolekcijai un izdots ar Igaunijas Kultūrkapitāla fonda atbalstu, viens no ievadtekstu autoriem Raivo Kelomēss raksta: "Somiem ir Lapzeme un Santa Klauss. Krieviem ir Sibīrija, Urāli un daudz ļaužu. Vāciešiem ir Reinas upe. Spāņiem ir flamenko un vēršu cīņas. Mums ir Mati. (..) Miliuss ir spējis apvienot un savākt dažādu valstu un paaudžu māksliniekus. (..) Miliusa aktivitātes areāls ietver sevī Sanktpēterburgu, Maskavu, Armēniju, Ukrainu, Lietuvu un Latviju, no visurienes viņš ir atgriezies kā uzvarētājs vai kā veiksmīgs mednieks ar savu medījumu. Miliuss var tikt minēts kā vienīgais piemērs somugru ekspansijas manifestācijai. Ārpus Igaunijas viņš ir atstājis dažādus iespaidus. Autoritatīva un neparasta figūra, kas spēj mainīt cilvēku likteņus un ietekmēt viņu apziņu, bet tikpat bieži cilvēki no viņa arī nogurst."1 Mati Miliuss dzimis 1945. gadā Tartu kalpotāju ģimenē. 1967. gadā absolvējisTartu 1. vidusskolu, divus gadus mācījies par bibliotekāru Vilandes Kultūras tehnikumā, vienlaicīgi strādājot par lauku bibliotekāru. Pirmā interese par mākslu radās ap 1962. gadu, kad Mati skolotāja Helena Ivaska-Kulpa centīgo puisi par labām mācībām apbalvoja ar grāmatzīmēm no sava tēva ekslibru pētnieka Udo Ivaska kolekcijas. 1966. gadā Mati iepazinās ar mākslas kolekcionāru Martu Lepu un sāka interesēties par pirmskara igauņu grafiku, nopērkot pat dažus darbus. 1968. gadā kinorežisors Pēters Urblu viņu iedvesmoja krāt laikmetīgo mākslu, pārliecinot, ka šajā laukā viņš varētu pārspēt muzejus, un šodien redzam, ka zināmā mērā tā arī noticis. 1974. gada pavasarī Mati sajūsmināja latviešu gleznotājas Līvijas Endzelīnas izstāde Tartu Mākslas muzejā. Tas rosināja interesēties arī par citu latviešu mākslu. Vasarā Gaudeamus laikā Mati iepazinās ar fotogrāfu un kinoamatieri Haraldu Elceru un režisori Māru Ķimeli un kopā ar viņiem devās savā pirmajā "sirojumā" uz Latviju. Pats pirmais latviešu mākslinieks, kas uzdāvināja savu darbu Mati Miliusa kolekcijai, bija Māris Ārgalis. Sekoja iepazīšanās ar Miervaldi Poli un Līgu Purmali, Maiju Tabaku, Borisu Bērziņu, Ilmāru Blumbergu un daudziem citiem latviešiem. Kopš 1974. gada Mati "iefiltrējās" arī Maskavas un Pēterburgas avangarda pagrīdes mākslinieku lokā, un viņš ir vienīgais Baltijā, kuram ir tik spoža šo autoru (Ernsts Ņeizvestnijs, Iļja Kabakovs, Eduards Šteinbergs u.c.) darbu izlase. Skaistākais un arī paradoksālākais ir fakts, ka Mati Miliuss gandrīz nekad nav pircis darbus savai kolekcijai, vienīgi dažreiz iemainījis pret grāmatām; pārsvarā tie ir dāvinājumi. Kolekcija nemitīgi papildinās, un tajā līdzās 20. gadsimta 70. un 80. gadu jaunajiem ir jau 21. gadsimta paaudzes igauņu un latviešu mākslinieku darbi.2 Mati Miliusa mākslas izpratne veidojusies un attīstījusies pašmācības ceļā, un prasmē izjust mākslu viņš ir īsts tīrradnis. Bauda ir skatīties, kā Mati mīl mākslu, šo savu fatālo pieķeršanos viņš izpauž tīri fizioloģiski kā gardēdis, baudot smalkus ēdienus vai dzērienus. Mati vizuālais tēls ir pilnīgi neprognozējams – no noplukuša klaidoņa līdz artistiskam, mazliet saburzītam, tomēr šarmantam džentlmenim ar obligāto pīpi. Mati nevar atstāt vienaldzīgu nevienu, kur nu vēl māksliniekus: viņš var patikt vai arī nepatikt, viņš var kaitināt un krist uz nerviem vai arī ielīksmot un pat visvienkāršākajā izpausmē pārsteigt, no viņa var arī nobīties, viņa neizsīkstošā enerģija un zinātkāre citus tuvumā esošos var gan iztukšot, gan iedvesmot. 2004. gada 20. un 21. septembrī atkal viesojos Tartu. Pilsēta fascinē ar unikālo 18. un 19. gadsimta apbūvi, ar demokrātisko atmosfēru un inteliģenci, ko saglabāt un attīstīt palīdz Tartu universitātes mācībspēku un studējošās jaunatnes lielais īpatsvars. Īstā vieta tādai personībai kā Mati Miliuss. Kopā ar Valsts Mākslas muzeja kolēģēm Kseniju Rudzīti un Irēnu Bužinsku atlasījām darbus abām izstādēm. Tad arī notika mūsu saruna. Rakstītais vārds nespēs restaurēt šo divu dienu marginālo atmosfēru: darbu skatīšanās Mati šībrīža draudzenes savrupmājā bijušās senās spozmes un šodienas artistisko reāliju dekorācijās un augstdzimušās dobermaņa sugas sunenes modrajā pavadībā; sarunas skaļā itāļu krodziņā; pastaiga pa naksnīgo Tartu, kad Mati jauneklīgā straujumā joņoja visiem pa priekšu, un gandrīz neticamā darbu izdabūšana no Tartu Mākslas muzeja. Diktofonā skan Mati balss, viņa neatkārtojamais krievu valodas interpretācijas veids, un kaut kas no šīs sarunas varbūt palīdzēs izprast šo somugru kultūras fenomenu. ‘ |
 Antikultūras priesteris dara tā Alise Tīfentāle Francijas Kultūras centrs savas darbības uzsākšanu atzīmēja ar izstādi "Žans Dibifē. Estampi, 1944–1984" Latvijas Mākslas akadēmijā (no 21. oktobra līdz 14. novembrim) – lielisku dāvanu ne tikai mākslas studentiem vien. Žans Dibifē (1901–1985) ir ietekmīga personība 20. gs. mākslas vēsturē, kurā viņš izceļas ne tikai ar saviem darbiem, bet arī ar savu Art Brut definīciju un kolekciju. |
