VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tērnera balva 2004 Ilze Strazdiņa | |
| |
| Gada beigām tuvojoties, laiks atskatīties uz šai gadā paveikto un
piedzīvoto, atzīmēt nopelnus un pasniegt balvas. Tērnera balvas vēsture
Lielbritānijā iesniedzas divdesmit gadus tālā pagātnē, un tā joprojām
ik gadu fascinē skatītājus un veicina diskusijas par mākslu
visplašākajos sabiedrības slāņos. Balvas popularitāte īpaši tika
sakāpināta pēdējo desmit gadu laikā, kad sadarbībā iesaistījās Channel
4. Šogad balvas apmērs pieaudzis līdz 25 tūkstošiem mārciņu galvenai
balvai un 5000 mārciņām – katram nominētajam māksliniekam. Šāds kāpums
bijis iespējams, pateicoties jaunam sponsoram – Gordon džinam, kas
(nepārprotami) ir vispieprasītākais džins Lielbritānijā. Sadarbība ar
TV kompāniju nozīmēja regulāras pārraides par māksliniekiem televīzijā.
To, ko nesīs sadarbība ar pirmo komerciālo atbalstītāju, rādīs laiks.
Tērnera balvas izstādes laikā organizētās publiskās diskusijas ar
māksliniekiem jau ieguvušas jaunu nosaukumu – "Gordona Tērnera balvas
sarunas". Ļoti jācer, ka pēc gadiem mēs vēl spēsim atcerēties, ka
izcilā britu gleznotāja Tērnera īstais vārds bija Džozefs Melords
Viljams. To, kas bija nozīmīgs mākslā un kā nopelni pagājušajā gadā pelnījuši atzinību, šogad vērtēja Katrīna Deivida – patlaban galerijas Witte de With Roterdamā kuratore, kā arī documenta X kuratore (manuprāt, tā bija visprogresīvākā no pēdējam documenta izstādēm); žūrijā strādāja arī The Guardian mākslas kritiķis un vairāku izstāžu kurators Adrians Sīrls, kas apgalvo, ka "Greisonam Perijam pagājušā gadā balvu iedeva par drūmumu". Arī viņam esot daudz drūmu un uztraucošu ideju. Jaunās mākslas patronus, kas investē naudu Teita kolekcijas papildināšanai, šogad pārstāvēja Roberts Teilors. Neatkarīgais žūrijas loceklis bija kurators Deivids Torps, kas pašlaik ir Henrija Mūra fonda direktors. Un beidzot – gluži tāpat kā līdz šim, žūriju vadīja Teita galerijas direktors Nikolass Serota. Varbūt pateicoties šīgada žūrijai, varbūt pagājušā gada traumatiskajiem notikumiem, kas saistīti ar bezjēdzīgo karu Irākā, kurā britu premjers devās bez tautas atbalsta, varbūt saistībā ar faktu, ka 21. gs. tuvojas pirmās piecgades beigām un nākotne rādās citādāka, šogad nominēto autoru darbi ir daudz nopietnāki un – varētu pat teikt – ar sociālāku ievirzi. Kā pirmais izstādē apskatāms Džeremija Delera (Jeremy Deller) darbs. Mākslinieks Tērnera balvai nominēts par izstādi "Piemiņas pušķis", kas tika sarīkota Teksasā, Sanantonio ciematā. Plašākai publikai mākslinieks gan ir pazīstams ar 2001. gada darbu The Battle of Orgreave ("Orgrīvas kauja") – sadarbībā ar mākslas producentu grupu Art Angel toreiz tika rekonstruēta 1984. gadā notikusī ogļraču arodbiedrības pārstāvju sadursme ar policiju. Deleram izdevās savākt kopā vairākumu no tālaika ogļračiem un atmiņas pārvērst par reālā notikuma izspēli. Būtiska ir piebilde, ka tā bija viena no pēdējām arodbiedrību cīņām pret toreizējo Tečeres valdību un kauja vairāk vai mazāk bija valdības inscenēta situācija. Šī bija viena no pēdējām sadursmēm, pēc kuras apspiešanas Tečeres valdība mērķtiecīgi citu pēc citas iznīcināja visas strādnieku arodbiedrības, kam Britānijā bija sena un tradīcijām bagāta vēsture. Delera filma kļuva par patiesāko toreizējās situācijas atspoguļotāju, jo nedaudzie tālaika mediju arhīvi lielākoties sniedza valdības pasūtīto situācijas atainojumu. Tērnera balvas izstādē redzami vairāk Delera pēdējā gada darbi. "Piemiņas pušķis", kas tapis, viņam uzturoties Teksasā, portretē divas politisko kaislību uzkarsētas vietas – Vako ciematu, kas vēsturē paliks traģisko 1993. gada notikumu dēļ, un nelielo Džordža V. Buša dzimto ciematu Kroufordu. 28 minūšu garajā filmā parādīti gan septītās dienas adventisti, gan Dāvida sektas dzīvi palikušie pārstāvji un viņu pārdomas par notikumu, kura laikā FIB ar asaru gāzes palīdzību mēģināja izkvēpināt tās biedrus no ieņemtajām pozīcijām. Sanantonio Delers intervējis protestētājus, kas pulcējās uz Buša vizīti. Filmā ziņu pārraides ieraksti mijas ar personīgiem stāstiem. Filma beidzas ar debešķīgu skatu, kad tūkstošiem sikspārņu atstāj alu, saulrietam iestājoties. Citu darbu – "Sociālā parāde" – Delers speciāli radījis šīgada Manifesta Sansebastjanā. Mākslinieks pierunājis dažādu minoritāšu grupu pārstāvjus iziet ielās – minoritāšu parādē. Pie sienas redzama fotogrāfija "Pieci pieminekļi". Šis attēls dokumentē Delera pēdējo projektu, kura ietvaros viņš uzstādījis vairākas piemiņas plāksnes nesenās vēstures notikumiem Lielbritānijā. Starp tām ir arī metāla plāksne "Bītlu" menedžerim Braienam Epsteinam un ceļazīme, kas piemin bojā gājušos Londonas riteņbraucējus. Simbolisks žests, kas liek atcerēties to, ko daudzi gribētu noklusēt. Lai arī transporta ministrijas ziņojumā teikts, ka šogad bojā gājušo skaits Londonas ielās samazinājies par diviem procentiem, gandrīz katru otro dienu nākas dzirdēt par kāda riteņbraucēja nāvi. Delers dzimis 1966. gadā Londonā un studējis mākslas vēsturi Kurtolda institūtā. Kā pats vairākkārt izteicies, viņa darbība atšķiras no daudzu šodienas mākslinieku virzības, jo Deleru interesējot projekti, kur sociālais aktīvisms mijas ar popkultūru. Delers darbojas kā kurators, producents un vidutājs. Šobrīd viņš ir vienīgais mākslinieks Lielbritānijā, kas spēj sociālās patiesības izspēlēt mākslas valodā. Kā nākamais Tērnera balvas izstādē sevi reprezentē Kutlugs Atamans (Kutlug Ataman) ar darbu "Divpadsmit". Kutlugs Atamans dzimis Turcijā un izglītību ieguvis Kalifornijā. Viņa nominācija Tērnera balvai raisa tādas pašas bažas kā džina ražotāju piedāvātais sponsorējums. Iepazīstoties ar Atamana izstāžu darbību, nekur nespēju atrast atsauci uz viņa britisko izcelsmi vai šeit nodzīvotiem gadiem. Tas varētu palikt arī neatbildēts jautājums – kāpēc un kā Atamans izpelnījies britu balvas nomināciju. Aizejot līdz vietējam veikalam vai vienkārši staigājot pa Londonas ielām, pilnīgi pašsaprotams šķiet fakts, ka vietējais veikalnieks vai restorāna īpašnieks ir no Turcijas. Arī apziņa, ka Turcijas diskusijas ar Eiropas Savienību nevar palikt neizšķirtas, liecina par nepieciešamo savstarpējo sapratni, ko māksla šodien spēj labāk kā neviens. Negribētos likt jums domāt, ka esmu aizspriedumu pārpilna – pret džinu un Turcijas emigrantiem. Bez tam – sen zināms fakts, ka šodien daudzus māksliniekus vislabāk var raksturot, izmantojot apzīmējumu "nomadisms". Atamana māksla atrodas uz robežas starp dokumentālo un mākslas kino. "Divpadsmit" ir daudzekrānu videodarbs, kur Atamans portretē sešus indivīdus un viņu stāstus par reinkarnāciju. Intervijas filmētas ciematā Turcijas dienvidaustrumos pie robežas ar Sīriju. Vietējā arābu kopiena, mēģinot sadzīvot ar nepārtraukto nāves klātbūtni, tic, ka mēs visi atdzimstam. Kutlugs Atamans mēģina atklāt patiesību, ka arī dokumentālās filmas ir stāsti. Viņa vārdiem runājot, "visi stāsti, visas dzīves beigu beigās ir paša subjekta radīti mākslas darbi". Stāstītājiem, paralēli vēstot par personīgo tagadni un nākotni, stāsta pavedieni savijas un sajūk kopā. Skatītājs apjūk, nespējot saprast, kurā mirklī realitāte mijas ar fantāziju. Mākslinieks tādējādi it kā atgādina, ka patiesība ir pilna iluzionistisku projekciju. Atamana pirmais darbs, kas izpelnījās starptautisku uzmanību, bija 1999. gadā radītais "Sievietes, kas nēsā parūkas". Kā vairumā savu darbu, arī šajā Atamans mēģinājis izcelt personības, kas tā vai citādi neatbilst standartkategorijām. Ekrānos darbojas transvestīts, sieviete, kas izslimojusi vēzi, prostitūta un vienkārša ‘ sieviete – visiem parūka ir dzīves sastāvdaļa. Tie ir stāsti par indivīdiem, kas savu būtību būvē ārēja iespaida kontekstā. Atamans pats tic, ka "identitāte nav kaut kas, kas mums pieder, bet gan tas, kā mēs izskatāmies un ko mēs valkājam". Viņa darbi ir par atmiņas, fantāzijas, iedomu un patiesības mijiedarbību, kas veido mūsu ikdienu. Izstādīta daudzekrānu instalācijā, viņa māksla liek ieklausīties un it kā atgādina, ka katrs no mums, projektoru gaismas apmirdzēts, spētu fascinēt daudzus. Tērnera balvai Atamans nominēts nevis par konkrētu personālizstādi, bet gan par ieguldījumu 2003. gada Stambulas biennālē un vairākās pagājušā gada grupu izstādēs. Tā atkal ir atkāpe no Tērnera balvas vēsturiskajām tradīcijām, kas līdz šim uz balvu ļāva kandidēt tikai par veiksmīgām personālizstādēm. Bens Lenglendss (Ben Langlands) un Niki Bels (Nikki Bell), kas kopā strādā jau no 1978. gada, kad abi absolvēja Midlsaseksas toreizējo politehnikumu, manuprāt, Tērnera balvas nomināciju bija nopelnījuši jau pirms pāris gadiem. Savos darbos viņi izsenis pētījuši sarežģītās attiecības, kas valda starp cilvēku un arhitektūru, kā arī kodu sistēmas, kuras apņem šo savstarpējo mijiedarbību. Viņu māksla iekļaujas telpā no tēlniecības un jauniem medijiem līdz reāliem arhitektoniskiem projektiem. Tērnera balvas nomināciju šogad viņi saņēmuši, pateicoties politiska satura darbam – "Osamas bin Ladena māja", kas pirmo reizi izstādīts 2003. gadā. 2002. gadā viņi devās uz Afganistānu, lai pētītu 21. gs. kara atstātās sekas. Darbos tomēr neredzam militāro spēku klātbūtni. Šķiet, pašus autorus arī daudz vairāk interesē, kas notiek tad, kad militārie spēki un mediji pamet kara zonu un to vietā darbu sāk neskaitāmas palīdzības organizācijas, kuras šobrīd strādā Afganistānā. "Osamas bin Ladena māja" ir interaktīva instalācija un atgādina datorspēli. Skatītājs pats var izpētīt mājas slēptos nostūrus vai kavēties pie skata, kas paveras pāri ielejai no bin Ladena atpūtas nojumes. Šī ir māja, ko bin Ladens apdzīvojis 90. gadu sākumā. Radīt šādu mākslas darbu nav vienkāršs uzdevums. Šī kara ēnas joprojām ir daudzu cilvēku ikdiena. Viens no izstādei veidotajiem darbiem, kas portretē kādu talibu komandieri, atklāšanas dienā tika aizliegts, jo galvenais varonis šobrīd iesaistīts britu tiesas procesā un, kā paziņoja varas orgāni, darba izstādīšana varētu ietekmēt prāvas iznākumu. Nepārprotami šis ir 2004. gada Tērnera balvas lielākais skandāls, tomēr – atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, kad, piemēram, par jauno mākslinieku uzbrukumu Treisijas Eminas gultai plaši diskutēja presē, – videodarba izņemšana no ekspozīcijas tika noklusēta vai arī varēja lasīt vien īsu ziņu aktualitāšu slejās. Eksponēta arī fotosērija ar bin Ladena tukšās mājas interjeriem un palīdzības organizāciju nosaukumu grafiskas mutācijas. Neapšaubāmi, tā ir uzdrīkstēšanās – doties uz nule kā talibu atstāto Afganistānu un tur iegūtos materiālus izstādīt Tērnera balvas izstādē. Kā pēdējais minams Londonā dzimušais nigērietis Jinka Šonibeirs (Yinka Shonibare), kas Goldsmita koledžu pabeidza tikai gadu vēlāk par Demjenu Hērstu. Šonibeirs sevi uzskata par patiesu divkultūru pārstāvi, un tas arī atspoguļojas viņa darbos, kuros atainoti identitātes meklējumi un kuri ir dažādu postkoloniālo, sociālo, vēsturisko un politisko tēmu pilni. Tomēr viņa darbi ir vienkārši, krāsaini un viegli nolasāmi. Tērnera balvai viņš nominēts par izstādi "Dubultais holandietis" Boijmana van Beiningena muzejā Roterdamā un personālizstādi Stefana Frīdmana galerijā. Šonibeira darbi ir viegli atpazīstami. Viņš izmanto audumu, ko Brikstonas tirgū dēvē par afrikāņu, lai arī patiesībā tas ražots Indonēzijā. Šo britu ražotnēs Indonēzijā darināto audumu Āfrikā ieveda pirmie holandiešu tirgotāji 19. gadsimtā. Šonibeirs izmanto audumu kā metaforu, lai runātu par saknēm, kas arī ir viens no galvenajiem viņa darbu vadmotīviem. Tērnera balvas izstādē redzami trīs darbi. Maxa atgādina sienas gleznojumu – tajā mākslinieks izmanto auduma rakstus. Noteiktās apaļās formas pārvēršas par kaut ko līdzīgu kūkas dekorācijām. "Šūpoles" izspēlē 18. gadsimtā tapušās Fragonāra gleznas motīvu – jauna meitene šūpolēs. Bagātību un vieglprātību atspoguļo auduma krokas, kas izdaiļotas ar Chanel un citu līdzvērtīgu brendu logotipiem. Arī viņa videodarba "Maskuballe" (izmantots visiem labi zināmais sižets – Zviedrijas karaļa Gustava III nogalināšana 1792. gadā) vizuālā valoda balstīta uz līdzīgu principu. Galma dāmas un kungi maskās izpilda deju bez pavadījuma, izspēlējot traģēdiju tikai ar kustībām. Galvenie varoņi izceļas ar logotipiem uz tērpiem. Lai gan spēju saprast publikas atsaucību, nedomāju, ka Šonibeira darbos apslēptās idejas un to īstenošana savstarpēji attaisnojas. Lai arī šai mākslai nepārprotami piemīt savs šarms. | |
| Atgriezties | |
