 Vilis Ozols
Laima Slava
Vilis Ozols pieder pie paaudzes, kura, piedzimusi vēl Latvijas brīvvalstī, bet padomju režīma gados guvusi mākslas izglītību, pirmā lepni deklarēja savu citādību – "skarbā stila" līniju figurālajā glezniecībā. Taču Vili Ozolu visi pazīst tieši kā kluso dabu gleznotāju, un tajās nav itin nekā skarba, gluži otrādi: miers, harmonija, līdzsvars un stabilitāte, bet krāsu skanējumā – izcils jūtīgums, drīzāk jau maigums. Tās pazīst nekļūdīgi – nelieli izmēri, skaidra struktūra, smalks kolorisms un labi zināmi, ģeometriskas pamatformas uzsveroši priekšmeti, kas kārtojas tieši Vilim Ozolam raksturīgā secīgā ritmiskumā. Vertikālajam akcentam parasti kalpo kāda krūze vai kafijas kanna, tai apkārt uz plaknē izvērstas galda virsmas, kantainās formas pārsedzot, rindojas galvenokārt apaļi priekšmeti: šķīvis (parasti balts), skaņuplates (melnas ar baltu vidu), bļodiņa, ābols, ola, biljarda bumba – viss tāds omulīgs, taču neizplūdis, skaidrs, sakārtots, saprotams, aptverams. Skaists, bet bez mazākās manierīguma vai stilizācijas ēnas, kas to piesaistītu kādai definētai konkrētībai, noteiktam, aizejošam laikam. Varbūt var teikt, ka gleznojums sākotnēji ir "cietāks", lietu materialitāte – blīvāka, bet kolorista absolūtais smalkums pilnībā brīvi atraisījies tieši tagad, kad lietas dažkārt it kā iekūst gleznas kopējā atmosfērā, nav vairs tik perfektas, bet šķiet viegli "uzirdinātas". Absorbējušas gaismu, līdz pašas kļuvušas par gaismas nesējām. Nešaubīgi, Viļa Ozola klusās dabas ir pateicīgi objekti meditācijai. Jo vairāk tādēļ, ka ir nevis lietu čaula, bet cilvēka izdzīvota lietiskuma būtība. Šķietamajā vienkāršībā un nepretenciozitātē slēpjas gudrība – ne velti, pamatlīnijās nemainoties, Viļa Ozola klusās dabas piesaista uzmanību jau gadus četrdesmit. Arī nupat vērienīgajā klusās dabas izstādē "Arsenālā" – gadā, kad mākslinieks svin savu 75. dzimšanas dienu. Un par "vecmodīgām" tās neatļaujas nosaukt neviens. Tās vienkārši ir "Ozola klusās dabas". Tajās patiesi ir kaut kas radniecīgs viņa uzvārdā nostiprinātajai zīmei – spēcīgs, stabils, Latvijas ainavai raksturīgs koks, kas savas izteiksmīgās, viegli pazīstamās struktūras pamatīgumā ir nesatricināms. Ne velti mākslinieces neaizmirst nopūsties par viņu kā sava laika vīrišķības etalonu (viņš arī nenoliedz: "Nuja, smuks puika jau biju..."), bet kolēģi min Viļa Ozola lāča spēku, lieti noderīgu dažādajās "vīru spēlēs" (arī to viņš sarunā neviļus apstiprina, izstāstīdams, ka Koklīti (gleznotāju Leo Kokli, 1924–1964) uz pleciem trakajos jaunības bohēmas nakts klejojumos pa pilsētu parasti tomēr nesis viņš). Taču, izjautāts par sevi, runā lēni un maz, labprāt pārejot pie stāstiem par kādu draugu – mākslinieku. ‘ |
|
|
