VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vilis Ozols Laima Slava Vilis Ozols pieder pie paaudzes, kura, piedzimusi vēl Latvijas brīvvalstī, bet padomju režīma gados guvusi mākslas izglītību, pirmā lepni deklarēja savu citādību – "skarbā stila" līniju figurālajā glezniecībā. Taču Vili Ozolu visi pazīst tieši kā kluso dabu gleznotāju, un tajās nav itin nekā skarba, gluži otrādi: miers, harmonija, līdzsvars un stabilitāte, bet krāsu skanējumā – izcils jūtīgums, drīzāk jau maigums. Tās pazīst nekļūdīgi – nelieli izmēri, skaidra struktūra, smalks kolorisms un labi zināmi, ģeometriskas pamatformas uzsveroši priekšmeti, kas kārtojas tieši Vilim Ozolam raksturīgā secīgā ritmiskumā. Vertikālajam akcentam parasti kalpo kāda krūze vai kafijas kanna, tai apkārt uz plaknē izvērstas galda virsmas, kantainās formas pārsedzot, rindojas galvenokārt apaļi priekšmeti: šķīvis (parasti balts), skaņuplates (melnas ar baltu vidu), bļodiņa, ābols, ola, biljarda bumba – viss tāds omulīgs, taču neizplūdis, skaidrs, sakārtots, saprotams, aptverams. Skaists, bet bez mazākās manierīguma vai stilizācijas ēnas, kas to piesaistītu kādai definētai konkrētībai, noteiktam, aizejošam laikam. Varbūt var teikt, ka gleznojums sākotnēji ir "cietāks", lietu materialitāte – blīvāka, bet kolorista absolūtais smalkums pilnībā brīvi atraisījies tieši tagad, kad lietas dažkārt it kā iekūst gleznas kopējā atmosfērā, nav vairs tik perfektas, bet šķiet viegli "uzirdinātas". Absorbējušas gaismu, līdz pašas kļuvušas par gaismas nesējām. Nešaubīgi, Viļa Ozola klusās dabas ir pateicīgi objekti meditācijai. Jo vairāk tādēļ, ka ir nevis lietu čaula, bet cilvēka izdzīvota lietiskuma būtība. Šķietamajā vienkāršībā un nepretenciozitātē slēpjas gudrība – ne velti, pamatlīnijās nemainoties, Viļa Ozola klusās dabas piesaista uzmanību jau gadus četrdesmit. Arī nupat vērienīgajā klusās dabas izstādē "Arsenālā" – gadā, kad mākslinieks svin savu 75. dzimšanas dienu. Un par "vecmodīgām" tās neatļaujas nosaukt neviens. Tās vienkārši ir "Ozola klusās dabas". Tajās patiesi ir kaut kas radniecīgs viņa uzvārdā nostiprinātajai zīmei – spēcīgs, stabils, Latvijas ainavai raksturīgs koks, kas savas izteiksmīgās, viegli pazīstamās struktūras pamatīgumā ir nesatricināms. Ne velti mākslinieces neaizmirst nopūsties par viņu kā sava laika vīrišķības etalonu (viņš arī nenoliedz: "Nuja, smuks puika jau biju..."), bet kolēģi min Viļa Ozola lāča spēku, lieti noderīgu dažādajās "vīru spēlēs" (arī to viņš sarunā neviļus apstiprina, izstāstīdams, ka Koklīti (gleznotāju Leo Kokli, 1924–1964) uz pleciem trakajos jaunības bohēmas nakts klejojumos pa pilsētu parasti tomēr nesis viņš). Taču, izjautāts par sevi, runā lēni un maz, labprāt pārejot pie stāstiem par kādu draugu – mākslinieku. ‘ | |
| |
| Laima Slava: Vai esat kādreiz domājis par to, kas mākslā ir modē? Vilis Ozols: Nē, es par modi nedomāju! Tad, kad sāku, – tad jau modē bija lieli formāti! Man tādi nepatīk. Boriss jau arī teica: ja tu taisi kā Rembrants – tas skaitās šausmīgi vecmodīgi. Bet, ja kā alu laikmetā, – tas jau ir moderni! Es zinu labus gleznotājus, kas ir gribējuši būt moderni, laikmetīgi – nu ne pēc kā, nekas tur nesanāca! To nu nedrīkst darīt! Ja tu, visu mūžu strādājot, pie kaut kā esi nonācis – to nedrīkst lauzt! Krievu laikos bija zināmas prasības – līgumdarbi tā saucamie. Es nekad neesmu iztapis tiem padomju kanoniem glezniecībā. Man nekad nav bijis tuvs arī "skarbais stils". Man tas dziļi nepatīk – tas skarbais. Es netaisīju tā. Bet kaut kā jau gāja. Akadēmijas laikā gribēju būt par ainavistu, vēlāk vairs ne. Man iepatikās arī figurālus darbus gleznot. Diplomdarbam es mainīju četras piecas tēmas. Paliku pie lauku tēmas ("Diendusa", 1958). Diplomdarbu Maskava tūlīt nopirka. Pāris līgumdarbu pa gadu es viņiem vēlāk taisīju – Maskava vairāk maksāja un tā nepiesējās. Vajadzēja tikai tēmu pieteikt. Lauku tēma? Jā, lūdzu, taisiet tik augšā! Bet te gāja trijām komisijām cauri un vēl pētīja – vai tev tiešām dos... Borisam arī reizes trīs noraidīja. Te jau uz vietas mūs dikti nīda, nepatika, ka jaunie nāk. Maskava manus darbus sūtīja uz ārzemēm un pašu arī visur bīdīja, uz iepirkumu komisijām citās republikās sauca līdzi. Bet man tas viss tik dziļi nepatika, es no tā atkratījos pilnīgi. Portretu es nekad tā īsti neesmu gribējis gleznot. Kluso dabu tu uzliec, un tu vari taisīt ziemā vasaras priekšmetus un otrādi. Es esmu daudz gleznojis, un man vairs priekšā nevajag, es tāpat varu gleznot. Portretu tā nevar. Es lēnām strādāju – tāpēc arī portretu nevaru. Man sirdsapziņa neatļauj nosēdināt cilvēku un mocīt. L.S.: Kad gleznota pirmā klusā daba tieši izstādei? V.O.: Otrai jauno mākslinieku izstādei 1958. gadā (un arī to man nopirka Maskava). Klusās dabas es sāku darināt ceturtā kursā. Man bija dusmas, ka neiznāk tā, kā gribas, zināju, ka var gleznot labāk. Biju dzirdējis, ka ar kluso dabu var iemācīties gleznot, un pēc vasaras prakses sāku mājās stādīt klusās dabas un gleznot. Un man atvērās acis. Sāka kaut kas iznākt. Arī akadēmijā, kad bija jāglezno akti, bija pavisam cita redzēšana. Vārdu sakot – sāku saprast, kas ir glezniecība. Un no tā laika man iepatikās tās klusās dabas. L.S.: Kas ir svarīgi, klusās dabas gleznojot? Vai priekšmetu izvēle? V.O.: Arī, jā. Un tad es uzreiz kādus trīs variantus taisu. Svarīgi ir priekšmeti, kurus esmu atradis, un tad varianti. Jāatrisina laba kompozīcija. To var mainīt bezgalīgi. Un to, kura labāk izdodas, es taisu uz izstādi. Pēc tam turpinu, un cita iznāk vēl labāk. Kad glezna ir izkārta izstādē, es ieraugu, kas tur nav labi, nāku mājās un turpinu gleznot. L.S.: Bet kas tai priekšmetā ir tāds, kāpēc tas jāizvēlas? V.O.: To nevar tā pateikt... Ir tādi priekšmeti, kas der, un tādi, kas galīgi neder. Man, manā glezniecībā neder. Dabas priekšmeti – ķirbēns, ābols – vienmēr ir derīgi. Olas man ir bijušas diezgan. Šķīvis ir vienmēr. Un krūzes – brūnas, zilas un baltas. Mūžīgi. Cilvēka darinātie priekšmeti. Bet modernais – man tas patīk varbūt, taču gleznai neder. Varbūt tam ir jānostāvas. L.S.: Nekad nav tikai viens priekšmets... V.O.: Nav gan, bet varētu būt... Nevaru atbildēt, kāpēc nav. L.S.: Tātad prasās kaut ko salikt kopā – vai tās ir formas vai krāsas? ‘ V.O.: Lielie franči – Pikaso, Braks... Tur tak nevar saprast, vai tā ir pilsētas ainava, klusā daba, vai tas ir portrets. Un sarežģīti tas ir. Man jau nav no kubisma nekā, kaut to man piesien kādreiz. Bet nu kubisms – skaists virziens, es jau nekā nesaku. Man tas patīk. Diemžēl man tā nav. Pat ja es kaut ko nosperu – kādus elementus, formas. Kubisms ir izjaukta forma no daudziem redzes punktiem. Man tā nekur nav – priekšmeti kā priekšmeti. Kā tās formas priekšmetiem kompozīcijā ir izkārtotas – tur varbūt parādās kubisms. Stūris–aplis–stūris. Cik apļu, tik stūru. Vajag izskaitīt! Tas notiek instinktīvi, bet, ja saskaitītu, – tā būtu. L.S.: Gleznojot taču ir kaut kāda bauda... V.O.: Ir, ir – ir kreņķi, un ir bauda. Īpaša bauda ir tad, kad tu atrodi kaut ko un tad priecājies – re, tas te ir, tas te sēž viss labi, un tā... Krāsā... Svarīgi ir atrisināt tonāli. Tumši gaišā. Tas ir svarīgi. Ja tā nav – darbs neskatās, lēkā viss, neturas kopā. L.S.: Vai izmēri ir svarīgi? V.O.: Ir, bet mazāk. Es nemīlu, ka priekšmeti ir lielāki par dabīgo. Man tas īsti nepatīk, es nezinu, kāpēc. Ābols ir ābols. Ķirbēns. L.S.: Borisam klusajās dabās ir arī dzīvnieki. Cūkas šņukuri, vērša galvas... Jums tās klusās dabas tādas patiešām klusas... V.O.: Viņam jau patika – cūkas bēres. Cik neesmu klāt stāvējis, asins bļodu turējis. Bet kviec tik briesmīgi, ka nevar izturēt. Taču to jau Boriss gleznoja, tāpēc vien nevarēju. Viņam arī noteikti labāk iznāca. L.S.: Vai priekšmetu izvēlē nav kaut kas no bērnības? V.O.: Varbūt. Es esmu no laukiem – 20 gadus uz laukiem dzīvoju. Rūjienas pusē. Lauku mājās Naukšēnu pagastā. Tur jau nu bija skaisti priekšmeti, ja tā padomā – ak Dies! Bet tas jau viss bija. Dabūju laisties un visu to pamest. Nepareiza biogrāfija. L.S.: Kas tur nepareizs? V.O.: Nu man jau viss samelots bija tajā biogrāfijā, kad akadēmijā stājos. Tēvs bija izsūtīts un brālis – vācu armijā. Un paši mēs visi bijām budži. Lielas mājas – 20 govis, 9 zirgi. Nekas nederēja. Bet man pārāk nepiesējās – varbūt nezināja. L.S.: Kā, no tādām lauku mājām nākot, var sākt interesēties par mākslu? V.O.: To es jau no bērnības biju izdomājis, ka būšu mākslinieks, nevis zemnieks. Tāpēc ka mātesbrālis bija tāds kā mākslinieks. Miķelsons. Viņš vēlāk uz Krieviju aizklīda. Tur viņu nošāva. 1937. gadā. Pēdējā vēstulē viņš rakstīja: "Kādā purvā iebridis, tādas ogas jālasa." Mēs sūtījām viņam pakas – speķi, sviestu. Māja bija pilna ar viņa ogles zīmējumiem – pie sienām, burtnīcās. Arī kādas gleznas bija. Vairāk zīmējumi. Paldies Dievam, viņš bija atstājis zīmēšanas pašmācības grāmatas – ļoti labus Pēterburgas izdevumus. Un tā es pats iemācījos zīmēt. Rūjienā jau neviena mākslinieka nebija, kas kaut ko pamācītu. (Bija tāds Galzons, bet man ar viņu nebija kontakta.) Cits mans onkulis tāds mālderis bija – gāja apkārt pa muižām, apbrīnojamus ornamentus mālēja. Arī mums lielo istabu izgleznoja. Mamma, vecmāmiņa – milzīgas audējas bija. Aizkarus, segas, mēbeļu audumus. Pašas krāsoja, visu mājās sagatavoja – kā puika dabūju spolēt spolītes. Nu tā es nolēmu, ka būšu mākslinieks. Bet tie bija karalaiki, un viss. Skolu beidzu Naukšēnos, kur nu spruksi. Tad – skola Rūjienā. Draugs stāstīja par Rozentālskolu. Un tad bija lielā izsūtīšana 1949. gada martā, un es dabūju laisties. Biju jau pēdējā klasē vidusskolā. Aizlaidos mežā. Es zināju, ka man nāks pakaļ. Draugi pie skolas durvīm – mēs nācām no internāta – sagaidīja un pateica, izsauca ārā no mūsu klases vēl kādus sešus, kam draudēja, un mēs laidāmies. Nekā jauka jau mežā nebija. Padsmit grādu sals. Siena vairs šķūnī nebija. Sabridu kājas, sāka sāpēt. Tad es laidos uz Rīgu. Mājās jau vairs nebija nekā. Radi zināja teikt, ka jaunākais brālis un mamma arī aizlaidušies. Vēlāk viņa sūtīja ziņu radiem, kur domāja, ka esmu, lai braucu mājās nokārtot eksāmenus, ka ir bijusi pie čekas priekšnieka. Aizkūlos mājās, kā nebūt beidzu vidusskolu un atkal uz Rīgu. Sāku iet Rozentālskolā. 1949. gada rudenī iestājos otrā kursā. Vienu gadu nomācījos, tad lēcu pāri uz ceturto. Tiku tanī, kur Indulis Zariņš mācījās un Bēms. Tad – uz akadēmiju. L.S.: Kādi meistari jums tolaik patika? V.O.: No latviešiem man vienmēr ir paticis Tone. Annusa diplomdarbs. Jānis Liepiņš. L.S.: Bet no laikabiedriem? Kokle jau arī tajā laikā kaut ko darīja... V.O.: Nu Kokle jau man bija labākais draugs! Pie viņa – tā man bija otra akadēmija. Bēms mani ar viņu sapazīstināja – apmēram tajā laikā, kad beidzu Rozentālskolu. Es pie viņa braucu uz Pārdaugavu, uz Valguma ielu. Reizēm uzstādīju kluso dabu – kad viņš ar rakstniecību nodarbojās (viņš rakstīja milzīgi tādus rakstus par mākslu – kaut kur nodrukāt vai uzstāties). Tad viņš negleznoja, bet rakstīja. Es uzstādīju kluso dabu, viņš pienāca un ātri arī uzmeta. Tādu maziņu... Bet labi uzgleznoja. Es daudz no viņa mācījos. Labs gleznotājs bija. Skaistus portretus taisīja. Viņam bija tāds izkopts otas uzliciens. Tajā laikā jau portretiem bija noteiktas prasības. Sejas viņš nogludināja, glezniecība pa malām bija. Vienalga – labi. Mēs draudzējāmies. Diezgan bohēmiski uzvedāmies. Katrs jau piemin tur sevi, bet es biju tas, kas nesa viņu uz kakla, kad bija jāskrien. Tie pārējie bija vārguļi, tie nevarēja. | |
| Atgriezties | |
