VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Londonas mākslas gadatirgus drudzī Ilze Strazdiņa Frieze +++ Nu jau otro gadu pēc kārtas Londonas pašā centrā speciāli uzbūvētā teltī, kas bija novietota Rīdžentparka dienvidu galā, no 15. līdz 18. oktobrim norisinājās mākslas gadatirgus Frieze. Tāpat kā pagājušo gadu, tā organizatori bija Metjū Slotovers un Amanda Šārpa no mākslas žurnāla Frieze. Baltās 150 000 kvadrātpēdu lielās telts autors ir arhitekts Deivids Adžajevs. Tomēr atšķirībā no iepriekšējās reizes gadatirgus organizatoriem esot nācies piekāpties atlases komitejas prasībām un palielināt dalībnieku skaitu no 125 līdz 150. Pieaudzis arī plānotais apmeklētāju skaits un, protams, biznesa apjoms. Tomēr vislabākais apliecinājums Frieze ienestajām pārmaiņām ir fakts, ka šogad vienā nedēļas nogalē Londonā norisinājās trīs mākslas gadatirgi un divas akcijas, tika atklātas vairāk nekā 100 galerijas un kur nu vēl neskaitāmās īpašās brokastis izstāžu atklāšanā valsts prestižākajos muzejos. Frieze vērsa uzmanību uz mūsdienu mākslu un rosīgo tirgu ap to. Kā vēstī tirgus pētījumi – vietējais mākslas tirgus šobrīd ir 500 miljonu mārciņu vērts. | |
| |
| Frieze Lai arī tirgum nepārprotami ir saistība ar tirdzniecību, tādi gadatirgi kā Frieze, meses Bāzelē vai Maiami šodien kļuvuši par modes parādēm un tendenču noteicējiem. Gluži tāpat kā mākslas biennāles, tie ir "atraduši noteiktu vietu jebkura sevi cienoša cilvēka dienasgrāmatā" (Telegraph). Kā apgalvo Frieze organizatori, 85 procenti no gadatirgus apmeklētājiem nemaz nenāk šeit tikai pirkt un pārdot. Daudzi maksā par dārgām ieejas biļetēm, lai, tā sakot, būtu lietas kursā par to, kas notiek, kas ir aktuāls mākslā. Daudzi to dara vienkārši tālab, lai būtu tuvāk tam, kas uztur ilūziju par piederību šai augstās mākslas un naudas pasaulei. Staigājot cauri neskaitāmiem galeriju stendiem un meklējot novitātes, lielākoties tomēr nākas sastapties ar mazformāta divdimensionāliem darbiem – "mūžam jauno" glezniecību un fotogrāfiju. Pa starpu, protams, atrodamas nelielas skulptūras, instalācijas un videodarbi. Šogad dalībnieku vidū varējām vērot plašāku citu valstu galeriju klātbūtni. 2003. gadā Frieze ieņēmumi kopumā esot pārsnieguši gandrīz 18 miljonus. Gan gadatirgus organizatoriem, gan daudziem galeristiem šādi fakti dod iedvesmu piedalīties konkursā (gadatirgum bija pieteikušās 400 galerijas, no kurām vietas ieguva tikai 150) un maksāt 18 tūkstošus mārciņu par nelielo tirdzniecības vietu. Galerijas bija mērojušas ceļu gan no Tokijas, Maskavas, Pekinas, Melburnas, gan Brazīlijas un Meksikas pilsētām. Tomēr viena ceturtā daļa šeit pārstāvēto galeriju nešaubīgi nāk no Amerikas un viena trešā ir pašu angļu mākslas zieds – Džeja Džoplina White Cube, Nikolasa Logsdeila (Nicholas Logsdail) Lisson Gallery un, protams, Viktorijas Miro (Viktoria Miro) galerija un Hales Gallery. Par pārsteigumu šeit atradu arī Glāzgovas nekomerciālo Transmission Gallery, kurai īres maksu gan daļēji esot segusi Skotijas mākslas padome. Gandrīz par katru no šeit izstādīto darbu autoriem ir lasīts vai dzirdēts modernās mākslas kontekstā. No Pikaso līdz Kipenbergeram, no Aniša Kapūra līdz Sārai Lūkasai, no Bila Vaiolas līdz Sindijai Šērmenai. Daudz arī jaunu un nedzirdētu vārdu, tomēr pārsteigumu maz. Ja nu vienīgi skaistā meitene, kas sēdēja nelielajā, balti izkrāsotajā Ņujorkas galerijas Vrong telpā un trīs dienas no vietas lasīja Filipa Pulmena (Philip Pullman) triloģiju "Viņa tumšā matērija". Meitene bija ar mieru atbildēt uz jebkuru jautājumu, tomēr neviens neiedomājās pavaicāt, kā viņai sokas ar lasīšanu un par ko ir stāsts. Vienīgais jautājums, kurš visiem bija uz mēles, attiecās uz nelielo brūno kakiņu, kas katru dienu te stāvēja svaiga. Jāatzīst gan – bez smakas. "Vai tā jūsu?" Galerija Vrong ir Maurīcio Katelāna galerija Ņujorkā. Faktiski tikai neliels skatlogs. Šīs "tumšās matērijas" autors – japāņu mākslinieks Noritosi Hirakava (Noritoshi Hirakawa). Paralēli galeriju izstādei Frieze šogad demonstrēja 10 mākslinieku speciālprojektus, kas jau tā blīvo telpu papildināja ar mazliet citādākām noskaņām. Viens no projektiem bija Adama Hodzko (Adam Chodzko) alternatīvā gadatirgus karte ar nosaukumu Night-shift ("Naktsmaiņa"). Klīstot pa tirgu, īsti nevarēju to atrast, līdz pamanīju kādu garu rindu, kurā bija sastājušies daudzi cilvēki un turpināja stāties dāmas garās šallēs un kungi tumšos uzvalkos. Kad mēģināju saprast, pēc kā tad viņi stāv, atklāju, ka – ne pēc kā. Rinda pie baltās sienas arī bija Hodzko komentārs. Vai paši rindā stāvošie to maz ievēroja? Varbūt pirmie desmit, ko Hodzko bija noalgojis, bet kā ar pārējiem divdesmit? Klīstot un vērojot košās Pola Makartija, Kristofera Jankovska, Mārtina Krīda gleznas, Sindijas Šērmenas video un Vanesas Bīkroftas fotogrāfijas ar krāšņām meitenēm, nevarēja nepamanīt, ka daudzos darbos kā izteiksmes līdzeklis izmantota krāsainā komiksu valoda. Aiz telts loga parkā dejoja Džūljena Opi (Julian Opi) elektroniskās "modeles", tērptas tikai simboliskā bikini, un viņu plastiskā deja, vēsā vienaldzībā šūpojoties no viena gurna uz otru, tā vien šķiet, parodēja visu iekšā notiekošo. Kā atslogu šai atsvešinātības atmosfērai Losandželosas grupa Los Super Elegantes & assume vivid astro focus bija uzcēlusi nelielu zāli gadatirgus centrā, kurp aicināja cilvēkus dejot, pārsvarā piedāvājot tango vai valša ritmus. Tā sakot – iespēja izjust brīdi ķermeniskas tuvības vēsajā atturības vidē. Jāatzīst, ka mūzikas un skaņu klātbūtne šogad bija krietni pamanāmāka. Tiesa gan – ne pārstāvēto galeriju stendos. To varēja dzirdēt gadatirgu papildinošajos pasākumos – vakara ballītēs un mākslinieku / mūziķu speciālos priekšnesumos, kas norisinājās vairākos Londonas klubos. Londonas mākslas radiostacija Resonance FM arī bija uzbūvējusi stendu pa vidu šim tirgus trakumam, norobežojot sevi ar sienu, kā jau radiostacijai pienākas. Kā zvēri krātiņā caur logu bija apskatāmi mākslinieki, kas trīs dienas no vietas gan pārraidīja gadatirgus laikā vadītās diskusijas, gan intervēja galeristus un māksliniekus. Poļu izcelsmes Amerikā dzīvojošās mākslinieces Aleksandras Miras speciālizdevums Living & Loving No. 2: The Biography of Zoe Stillpass, ko gadatirgū izplatīja par brīvu, šķiet, vislabāk atspoguļoja Frieze. Living & Loving ir darbs sērijās, kas atklāj dažādu indivīdu dzīvesstāstus. Miras pirmais izdevums Living & Loving No. 1 bija klubu apsarga Donalda Kepija (Donald Kappy) dzīvesstāsts. Otrais – kāda Amerikas kolekcionāra meitas dzīvesstāsts, kas atklājas caur mātes un tēva atmiņām. Mātes mīlestību vislabāk raksturoja stāsti par pusaudzes aizmāršību, nepārtraukti zaudējot Prada un Fendi maciņus un somiņas. Tēva – kolekcionāra prāta atvērtība un mākslas izpratne parādījās stāstā par dzemdību namā vēl inkubatorā guļošo meitu un nelielu Pikaso zīmējumu, ko viņš novietojis līdzās uzmundrinājumam. Zoe bijusi tikai 10 gadus veca, kad pirmoreiz patstāvīgi iegādājusies mākslas darbu – Volfganga Tillmaņa fotogrāfiju ar puskailiem jauniešiem armijas biksēs – , ko piespraudusi guļamistabā pie sienas. Lasot šo nosacīto mīlestības stāstu, nevaram nepamanīt, ka Zoes dzīve ir izplānota no sākuma līdz beigām, ierobežota vecāku naudas atvēlētajās robežās un vecāku noteiktā gaumē. Pat skola viņai izvēlēta netālu no Hārvarda universitātes tikai tāpēc, ka tieši šo universitāti absolvējis vairākums ASV prezidentu. Un kur gan labāk atrast nākamo vīru. Uz izdevuma vāka redzams burvīgās Zoes foto apmēram desmit gadu vecumā. Ap kaklu pērles (nepārprotami īstas), mugurā droši vien Chanel kleita un uz sejas – Lancôme kosmētika. Šeit gluži kā grieķu traģēdijā tiek izspēlēta mūsdienu mākslas drāma. Vides mākslīgums, domas un tēla perversitāte un atsvešināts personīgums. Bet vai kāds par to satraucas? Kā apliecināja daudzie kolekcionāri, kas piedalījās īpaši organizētajās Frieze diskusijās, vairākumu no viņiem maz interesē māksla kā tāda vai mākslinieks pats. Viņiem svarīgs ir viņu kolekcijas veselums un tās kopējā vērtība. Protams, ne visi kolekcionāri domā vienādi, to apliecināja arī fakts, ka Londonas lielākie un pazīstamākie dīleri un kolekcionāri apvienojās, lai atbalstītu Londonas jaunās un mazzināmās galerijas un to reprezentētos māksliniekus, izveidojot paralēlu gadatirgu. ‘ Zoo Nelielas pastaigas attālumā Rīdžentparka ziemeļu galā atrodas Londonas zooloģiskais dārzs. Šeit notika Londonas jauno galeriju gadatirgus, ko tā organizatori vienkārši bija nodēvējuši par Zoo. Starp rāpuļiem, pērtiķiem un mežacūkām zoloģiskā dārza nelielajās telpās cita citai līdzās izvietojās 26 galerijas un izdevniecības, kuru darbība nav ilgāka par trim gadiem. Lai arī Zoo ir nekomerciāla struktūra, to var dēvēt par jaunās paaudzes mākslas profesionāļu atspēriena punktu, kas spēj nodrošināt komerciālus panākumus starptautiskā mērogā. Kā izteikušies organizatori Deivids Rislijs (David Risley) un Soraja Rodrigesa (Soraya Rodriguez), kas paši ir bijušie mākslinieki, Zoo esot rādītājs tam, ka Londonas mākslas dzīve ir plaša un neaprobežojas tikai ar YBA. Pie ieejas citu pēc cita demonstrēja šeit pārstāvēto galeriju mākslinieku videodarbus. Man ieejot, tika rādīts Kristīnes Kursišas darbs "Sieviete un vilki" – pārsteigums, ko neplānoti papildināja zooloģiskajā dārzā mītošo vilku kaucieni. Kā pirmo izstāžu zālē ieraugu lietuviešu galeristes Vitas Zeimanes IBID projektu telpu (Zeimane ir arī Kristīnes Kursišas galeriste). Šeit redzami arī Jāņa Avotiņa darbi. Vita smaida un saka: "Tikai mazformāta darbi. Tā, lai kabatā līdzi var paņemt." Te jau pirmie pircēji ir klāt – šoreiz gan vairāk viņus interesē jaunā angļa Kristofera Orra (Christopher Orr) nelielās utopiskās ainaviņas. Nākamā stendā pamanu rakstnieku Niru Ratnamu. Niru stāsta, ka jau sešus mēnešus kopā ar bijušo Teita kuratori Luīzi Heivordu darbojoties jaunatvērtajā galerijā Store ( "Veikals"). Store telpās pirms tam bijusi frizētava. Šodien tā ir vieta, kur iepazīties un apskatīt daudzu vēl maz pazīstamu mākslinieku darbus. Daudziem šeit notikusi pirmā personālizstāde Lielbritānijā, bet Store – lai arī vēl ļoti jauna galerija – spējusi nodrošināt savām izstādēm plašu publicitāti, kas nu jau sasniegusi Artforum un Fleshart. Pamanu arī rokgrupas Menlo Park solistu Krisu Teiloru, kas pirms pusotra gada savā dzīvojamajā istabā atvēra galeriju "Muzejs 52". Neilgajā galerijas darbības laikā savus darbus šeit ir izstādījušas tādas jaunās zvaigzes kā Niks Veplingtons (Nick Waplington), Džons Aizekss (John Isaacs), Džeimss Vaits (James White), Kristofers Landoni (Christopher Landoni) un Norberts Šrēners (Norbert Schroener). Zoo cenas ir krietni zemākas un tirdzniecība iet no rokas. Paralēli šeit tiek piedāvātas arī mākslinieku performances un jauno mākslas izdevumu skates. Te pārstāvētas lielākoties Īstendas galerijas. Tas jau vairākas dekādes ir mākslinieku pārapdzīvotākais rajons Eiropā. Tomēr, lai arī pēdējos trijos gados jauno galeriju bums ir neapstrīdams, to meklējumi ne vienam vien kultūrtūristam sagādājuši vilšanos un tulznas uz kājām. “Pilots” Kamēr jaunās komerciāli veiksmīgās galerijas un to reprezentētie mākslinieki izbauda Zoo sniegtās iespējas, Istendā "pāri palikušie" neatkarīgie bija sarīkojuši vēl vienu alternatīvu pasākumu. Starptautiskais mākslas forums "Pilots" pulcināja māksliniekus, kam vēl nav izdevies atrast savu galeriju. Foruma organizatori aicināja gandrīz septiņdesmit kuratorus, galeristus un kolekcionārus nominēt izstādei vienu mākslinieku. Autors pats varēja izvēlēties, kā sevi parādīt. Forums norisinājās Old Limehouse Tournhall ēkā, kas jau vairāk nekā piecus gadus darbojas kā mākslinieku studiju telpas un norises vieta daudziem neformāliem pasākumiem. Lai gan šai tirgū vienīgajā ieeja bija bez maksas, apmeklētāju tomēr nebija daudz. Tas vēlreiz apliecināja, ka Zoo gadatirgus organizatori bija pieņēmuši pareizu lēmumu sarīkot jauno galeriju parādi Vestendā. Tomēr "Pilotam" piemita sava pievilcība. Brīvais izkārtojums kopā ar eksperimentāla rakstura darbu rotaļīgajiem formātiem varbūt gan vairāk atgādināja mākslas skolu beidzēju entuziasmu, kurā jaušams atklāsmes un notikuma prieks. Starp daudziem darbiem šeit varēja apskatīt arī Šezada Davuda (Shezad Dawood) bolivudiskos plakātus un Antonioni Blow-up reinstalāciju Katarā, Indijā, vācu grupas Famed video "Labas ziņas cilvēkiem, kas mīl sliktas ziņas", vienmēr skumjā Žino (Juneau) projekta darbus un irāņu izcelsmes mākslinieces Rezas Aramešas (Reza Aramesh) suģestējošās fotogrāfijas. Pāri zālei ik pēc minūtes noskanēja gonga skaņas, kas sakustināja ūdeni divās vīna glāzēs – Samantas Klārkas instalācijā "Patētiski". Jāatzīst, ka garais ceļš uz Īstendu attaisnojās. Ja nepatika "Pilots", varēja doties vai nu uz galerijas Heils atklāšanu jaunajā "T mājā", vai uz Ņujorkas dīlera Kenija Šehtera (Kenny Schachter) galerijas atklāšanu Hokstonas skvērā, vai uz galeriju "Impērija", kur bija dzērieniem klāti galdi, suminot vēl kādu jaunu projektu – "Kapri". “Kapri” Londona ir zonās sadalīta pilsēta, un vairumā gadījumu Īstendas iedzīvotāji reti šķērso robežu uz Vestendu un otrādi. Tāda izsenis ir Londonas daba – Īstenda ir vieta, kur lietas tiek radītas, savukārt Vestendā tās tiek pārdotas, tur atrodas galvenie veikali. To pašu var attiecināt uz mākslu. Vēl pavisam nesen Korkstrīta bija galvenā galeriju un dīleru mājvieta. Pēc izstāžu atklāšanas viesi ķēri taksi, lai brauktu atpakaļ uz mājām. Pēdējo piecu gadu laikā situācija ir mainījusies. Šķiet, īpaši krasi tas notika brīdī, kad Hokstonas skvērā Džejs Džoplings atklāja White Cube. Tur, kur kādreiz bija tumšas ielas un noliktavas, tagad laistās restorānu un bāru gaismas. Iedzimtie lēnām pārceļas uz austrumiem, atstājot savas noliktavas luksusa dzīvokļu pārbūvēm un skvērus no rietumiem ieplūstošiem nakts dzīves baudītājiem. Arī neskaitāmie mākslas tirgi ir kā apliecinājums šim procesam. Lai gan daudziem kultūrtūristiem varbūt nekad neizdosies atrast to vai citu meklēto galeriju. Tieši Londonas sadalītību austrumos un rietumos apspēlē arī speciālprojekts "Kapri", kas sevi pieteica Frieze kontekstā un viesus pulcināja galerijā "Impērija" – pārbūvētās baznīcas telpās. Kā vēstī "Kapri" avīzes moto, ""Kapri" iestājas par eksotiskām vietām jaunajai mākslai". Tas ir speciālizdevums, kas portretē aptuveni 50 Īstendas galeriju. Katrai galerijai atvēlēts atvērums, kas pārsvarā attēlo slēgtas durvis, sētas, nolaistas žalūzijas, aizrestotus logus. Protams, tas ir izdevuma koncepts, bet tālu no patiesības nav. Īstendā, kas it kā mainījusies, joprojām gandrīz pašsaprotama un nevienu īsti nesatraucoša dzīves sastāvdaļa ir restes priekšā logiem. Avīzē publicētajā esejā Sebastjans Roučs (Sebastian Roach) raksta: "Londonas mākslas pasaule ir kā ciemats. Austrumu pusei piemīt tā kopienas izjūta, ko reti varam atrast ārpus TV seriāliem vai toriju pārstāvju iztēlē mītošās Vidusanglijas. Limuzīni, samts un paparaci nepiedien Londonas austrumiem, tas nav cool. Ekskluzivitāte – tas nav cool. Burvīgums un skaistums – tas ir O. K., ja vien esat gatava riskēt un pārvietoties augstpapēžu kurpēs pa suņu piekakāto bruģi. Austrumi ir vieta, kur patiesi skaisti cilvēki un, jāatzīst, īsti netīrīgi cilvēki sadzīvo plecu pie pleca. Un tas ir cool." | |
| Atgriezties | |
