VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Igaunijas fenomens – kolekcionārs Mati Miliuss Inese Baranovska Kopš 2002. gada Latvijas Mākslinieku savienības galerija sadarbojas izstāžu apmaiņas programmā ar Igaunijas Mākslinieku savienības Tartu pilsētas nodaļu – Tartu Mākslas māju (Kunstimaja) un Mati Miliusu, gleznu kolekcionāru un izstāžu veidotāju. 2003. gada novembrī saistībā ar Latvijas Republikas proklamēšanas 85. gadadienu Tartu pilsētā notika plaša latviešu mākslas izstāžu sērija, savukārt LMS galerijā Rīgā vienlaicīgi atklāja astoņu Tartu mākslinieku darbu izstādi. Šogad atkal novembrī LMS galerijā un Valsts Mākslas muzejā vienlaicīgi skatāmas izstādes no Mati Miliusa kolekcijas. VMM mazajā zālē – Krievijas nonkonformistu darbu izstāde (kuratore Ksenija Rudzīte), bet LMS galerijā – igauņu, latviešu un lietuviešu mākslinieku darbu retrospekcija (kuratore Inese Baranovska). Katalogā, kas veltīts Mati Miliusa kolekcijai un izdots ar Igaunijas Kultūrkapitāla fonda atbalstu, viens no ievadtekstu autoriem Raivo Kelomēss raksta: "Somiem ir Lapzeme un Santa Klauss. Krieviem ir Sibīrija, Urāli un daudz ļaužu. Vāciešiem ir Reinas upe. Spāņiem ir flamenko un vēršu cīņas. Mums ir Mati. (..) Miliuss ir spējis apvienot un savākt dažādu valstu un paaudžu māksliniekus. (..) Miliusa aktivitātes areāls ietver sevī Sanktpēterburgu, Maskavu, Armēniju, Ukrainu, Lietuvu un Latviju, no visurienes viņš ir atgriezies kā uzvarētājs vai kā veiksmīgs mednieks ar savu medījumu. Miliuss var tikt minēts kā vienīgais piemērs somugru ekspansijas manifestācijai. Ārpus Igaunijas viņš ir atstājis dažādus iespaidus. Autoritatīva un neparasta figūra, kas spēj mainīt cilvēku likteņus un ietekmēt viņu apziņu, bet tikpat bieži cilvēki no viņa arī nogurst."1 Mati Miliuss dzimis 1945. gadā Tartu kalpotāju ģimenē. 1967. gadā absolvējisTartu 1. vidusskolu, divus gadus mācījies par bibliotekāru Vilandes Kultūras tehnikumā, vienlaicīgi strādājot par lauku bibliotekāru. Pirmā interese par mākslu radās ap 1962. gadu, kad Mati skolotāja Helena Ivaska-Kulpa centīgo puisi par labām mācībām apbalvoja ar grāmatzīmēm no sava tēva ekslibru pētnieka Udo Ivaska kolekcijas. 1966. gadā Mati iepazinās ar mākslas kolekcionāru Martu Lepu un sāka interesēties par pirmskara igauņu grafiku, nopērkot pat dažus darbus. 1968. gadā kinorežisors Pēters Urblu viņu iedvesmoja krāt laikmetīgo mākslu, pārliecinot, ka šajā laukā viņš varētu pārspēt muzejus, un šodien redzam, ka zināmā mērā tā arī noticis. 1974. gada pavasarī Mati sajūsmināja latviešu gleznotājas Līvijas Endzelīnas izstāde Tartu Mākslas muzejā. Tas rosināja interesēties arī par citu latviešu mākslu. Vasarā Gaudeamus laikā Mati iepazinās ar fotogrāfu un kinoamatieri Haraldu Elceru un režisori Māru Ķimeli un kopā ar viņiem devās savā pirmajā "sirojumā" uz Latviju. Pats pirmais latviešu mākslinieks, kas uzdāvināja savu darbu Mati Miliusa kolekcijai, bija Māris Ārgalis. Sekoja iepazīšanās ar Miervaldi Poli un Līgu Purmali, Maiju Tabaku, Borisu Bērziņu, Ilmāru Blumbergu un daudziem citiem latviešiem. Kopš 1974. gada Mati "iefiltrējās" arī Maskavas un Pēterburgas avangarda pagrīdes mākslinieku lokā, un viņš ir vienīgais Baltijā, kuram ir tik spoža šo autoru (Ernsts Ņeizvestnijs, Iļja Kabakovs, Eduards Šteinbergs u.c.) darbu izlase. Skaistākais un arī paradoksālākais ir fakts, ka Mati Miliuss gandrīz nekad nav pircis darbus savai kolekcijai, vienīgi dažreiz iemainījis pret grāmatām; pārsvarā tie ir dāvinājumi. Kolekcija nemitīgi papildinās, un tajā līdzās 20. gadsimta 70. un 80. gadu jaunajiem ir jau 21. gadsimta paaudzes igauņu un latviešu mākslinieku darbi.2 Mati Miliusa mākslas izpratne veidojusies un attīstījusies pašmācības ceļā, un prasmē izjust mākslu viņš ir īsts tīrradnis. Bauda ir skatīties, kā Mati mīl mākslu, šo savu fatālo pieķeršanos viņš izpauž tīri fizioloģiski kā gardēdis, baudot smalkus ēdienus vai dzērienus. Mati vizuālais tēls ir pilnīgi neprognozējams – no noplukuša klaidoņa līdz artistiskam, mazliet saburzītam, tomēr šarmantam džentlmenim ar obligāto pīpi. Mati nevar atstāt vienaldzīgu nevienu, kur nu vēl māksliniekus: viņš var patikt vai arī nepatikt, viņš var kaitināt un krist uz nerviem vai arī ielīksmot un pat visvienkāršākajā izpausmē pārsteigt, no viņa var arī nobīties, viņa neizsīkstošā enerģija un zinātkāre citus tuvumā esošos var gan iztukšot, gan iedvesmot. 2004. gada 20. un 21. septembrī atkal viesojos Tartu. Pilsēta fascinē ar unikālo 18. un 19. gadsimta apbūvi, ar demokrātisko atmosfēru un inteliģenci, ko saglabāt un attīstīt palīdz Tartu universitātes mācībspēku un studējošās jaunatnes lielais īpatsvars. Īstā vieta tādai personībai kā Mati Miliuss. Kopā ar Valsts Mākslas muzeja kolēģēm Kseniju Rudzīti un Irēnu Bužinsku atlasījām darbus abām izstādēm. Tad arī notika mūsu saruna. Rakstītais vārds nespēs restaurēt šo divu dienu marginālo atmosfēru: darbu skatīšanās Mati šībrīža draudzenes savrupmājā bijušās senās spozmes un šodienas artistisko reāliju dekorācijās un augstdzimušās dobermaņa sugas sunenes modrajā pavadībā; sarunas skaļā itāļu krodziņā; pastaiga pa naksnīgo Tartu, kad Mati jauneklīgā straujumā joņoja visiem pa priekšu, un gandrīz neticamā darbu izdabūšana no Tartu Mākslas muzeja. Diktofonā skan Mati balss, viņa neatkārtojamais krievu valodas interpretācijas veids, un kaut kas no šīs sarunas varbūt palīdzēs izprast šo somugru kultūras fenomenu. ‘ | |
| |
| Inese Baranovska: Mati, par ko tu strādāji padomju laikos? Mati Miliuss: Par sargu! I.B.: Visu laiku? M.M.: Mana pati pirmā darbavieta bija noliktava, vēlāk kādu laiku pastā iznēsāju telegrammas. Tad vēl divus gadus biju kādā lauku bibliotēkā par bibliotekāru. Nu pēc tam tikai par sargu, kādus divdesmit gadus... I.B.: Un 90. gados? M.M.: 1992. gadā biju sargs. 1994. gadā vienā Tartu bārā biju par suņa draugu – kopu, baroju, staidzināju to suni. No 1996. līdz 2002. gadam strādāju par galeristu, bet kopš 2002. gada nestrādāju nekur. I.B.: Tev tagad ir Igaunijas KKF stipendija? M.M.: Jā, 200 latu mēnesī. I.B.: Tad jau labi! M.M.: Tu domā? Nav daudz... 2003. gadā saņēmu balvu kā labākais kultūras menedžeris, lūk, šo skulptūriņu un arī naudas prēmiju... I.B.: Pastāsti par šo gleznu ar jauko veco namiņu – vai tu tur dzīvoji? M.M.: Nē! Šī glezna kolekcijā nonāca, pateicoties manai mātei, – gleznas autors un viņa bērnībā dzīvoja vienā ielā. Tad, kad viņš uzzināja, ka esmu viņas dēls, piekrita uzdāvināt man šo gleznu "Vecās mājas" (1971). Labi, vai ne! Šo te Arraka bildīti es esmu pircis pats par savu honorāru. Saņēmu 100 rubļus par aktiera darbu: viena sava drauga filmā spēlēju pašu galvenāko gangsteri, 1979. vai 1980. gadā tas bija... I.B.: Kā tu iepazinies ar Arraku? M.M.: Es viņam zvanīju 1975. gadā un teicu, ka gribu pasūtīt ekslibri. Tad viņš pastāstīja, kā pie viņa var aizbraukt. Aizgāju un dabūju ekslibri, neatceros, kur tas palicis... Tad man bija viena antikvāra igauņu dzejas grāmatiņa, iedevu to Arrakam un pretī saņēmu grafikas lapu. Vispār es bieži esmu grāmatas iemainījis pret mākslas darbiem. I.B.: Cik bieži tu esi pircis mākslas darbus? M.M.: Reti, ļoti reti... I.B.: Miervalža Poļa pašportretu tu esot nopircis? M.M.: Jā, par 100 rubļiem nopirku. Tas ir normāli. Vēl kādus dažus darbus esmu pircis, jā, bet ne par lielām naudas summām – kādiem 25 rubļiem, ne vairāk. I.B.: Tev nav pārāk daudz lietuviešu darbu. Pastāsti, lūdzu, – kā tu ieguvi šo Sliža darbu? M.M.: Skaists, vai ne? 1983. gadā Tartu muzejā notika Lietuvas mūsdienu glezniecības izstāde, un es šo bildi iedevu izstādei. Sližis arī bija atbraucis, apskatījās un teica: no kurienes Miliusam tik ģeniāls mans darbs, laikam biju baigi piedzēries, kad to uzdāvināju... Teikšu tā, viņš toreiz tiešām bija piedzēries, bet ne jau tik baigi. Tas bija 1979. gadā, kad Viļņā notika Baltijas jauno mākslinieku pirmā triennāle. Tur banketa laikā es piegāju pie Sliža un palūdzu viņa darbu. Viņš teica – jā, es jūs zinu, triennālē manus darbus nepieņēma, ejiet, tur lejā ir trīs mani darbi, izvēlieties to, kuru gribat. Tā nu es izvēlējos tieši šo aktu. I.B.: Interesanti, kā tu dabūji Kaido Oles darbus? Tas jau autors no citas paaudzes! M.M.: Viņš man sen bija solījis, nu tad beidzot iedeva... Tur bija vesels politisks skandāls, valstsvīrus, īpaši prezidentus tā nevar gleznot. Ļoti politiski kritisks darbs. I.B.: Kā tu tiki pie šiem konkursā godalgotajiem Raula Mēla darbiem? Tie ir izcili! M.M.: 1997. gadā rīkoju igauņu grafikas komercizstādi, tad arī Rauls man iedeva šos darbus. Vienu izdevās pārdot, divi palika pie manis. Tad, kad satiku Raulu, teicu, ka tie ir pie manis. Nu un tad es rīkojos nekaunīgi, laikam jau es vispār esmu nekaunīgs (navernoje ja voobščem nahal), teicu: vai varu šos darbus paturēt? Rauls atbildēja, ka padomās. 1997. gada jūnijā Raulam Tallinā bija paredzēta liela izstāde. Pirms braucu uz atklāšanu, zvanīju viņam un jautāju, vai viņš atceras, ka tie darbi aizvien ir pie manis. Tad nu viņš sacīja, lai es tos arī paturu... Vai tev patīk šī Lapina grafikas mape? Lapins mainīja dzīvokli, es palīdzēju viņam pārvākties un tā tiku pie šīs mapes. I.B.: Kā tu ar Lapinu sadraudzējies? M.M.: Ar Lapinu visu laiku draudzējamies. Kā tas sākās, vispār neatceros... O, sākās caur Kabakovu: kad Lapins uzzināja, ka pazīstu Kabakovu, viņš mani pieņēma par savējo. I.B.: Kad pirmo reizi biji Maskavā? M.M.: Ar nodomu kā kolekcionārs – 1975. gadā. Tas bija jau drusciņ par vēlu, daudzi bija emigrējuši. I.B.: Kas tevi aizveda pie māksliniekiem, kas iepazīstināja? M.M.: Pats, visu pats. Zvanīju, prasījos ciemos – paskatīties darbus. I.B.: Kā tu viņus visus zināji, telefonus... M.M.: Redzi, zvanīja Jurijs Soboļevs. Viņš visus zināja, viņš jau arī uzaicināja mani pie sevis Maskavā... Mēs ar vēl vienu draugu gribējām taisīt Maskavas avangarda izstādi. Mums pie Tartu universitātes bija socioloģiskā laboratorija, vienam puisim bija arī lauku mājas, kur mēs rīkojām tādas neoficiālas izstādes. 1974. gada pavasarī par šo izstādes ieceri zvanīju uz Maskavu Soboļevam, tad arī viņš uzaicināja pie sevis. No sākuma mākslinieki bija visai neuzticīgi, jautāja, ko jūs īsti gribat, bet, kad pateicām par Maskavas avangarda izstādes ideju, tad viss uzreiz aizgāja. Soboļevs paņēma telefonu un sāka visiem zvanīt. Tā viņš piezvanīja Kabakovam un teica: esi atsaucīgs un ātri pieņem šos cilvēkus, jo viņi grib realizēt mūsu visu sen izsapņotu ideju. Tā mēs nokļuvām pie Kabakova. Tad nu Kabakovs kopā ar Soboļevu sakomplektēja autoru sarakstu, kuriem būtu jāpiedalās izstādē. Tur bija Šteinbergs, Soboļevs, Bulatovs, Jankiļevskis, Ņeizvestnijs, Pivovarovs... Mēs gribējām organizēt tādu kā simpoziju, kurā katru dienu būtu viens Maskavas un viens Igaunijas autors. Viņu darbi tiktu izstādīti, un tad visi, kas vēlētos, varētu runāt par mākslu, analizēt darbus... Vispār pirmais bija Īlo Sosters. Tā bija viņa ideja. Viņu par savu skolotāju uzskatīja visi Maskavas avangarda mākslinieki. Diemžēl, kad es atgriezos Tartu, lauku māju saimnieks tika paņemts uz sboriem padomju armijā. Domāju, tas bija ar nolūku izjaukt mūsu plānus. Vispār bija runas, Teniss Vints zināja teikt – ja mēs Tartu uztaisīsim Maskavas avangarda izstādi, tad Tallinā aizliegs rīkot grafikas triennāles. I.B.: Tad, kad tu biji Maskavā 1975. gadā, vai visi mākslinieki tev tā uzreiz iedeva darbus? M.M.: Nē, viss notika pakāpeniski. Ciemos jau ar tā uzreiz netiku, piemēram, zvanu Kabakovam, viņš saka – atzvaniet pēc divām dienām, tikai tad tiku pie viņa apskatīt darbus... 1979. gadā Tartu muzejā tika organizēta Sostera izstāde, jo Sostera sieva Lida visus viņa darbus atdeva muzejam. Maskavas grupa atbrauca uz Tartu, bija arī ciemos pie manis, redzēja manu kolekciju. Pēc tam man Maskavā visas durvis bija vaļā. Kabakovs teica: Mati, mums Maskavā nav tāda kolekcionāra kā tu šeit Tartu. Kad biju Maskavā pirmo reizi pie Kabakova, Jankiļevska, Šteinberga un Soboļeva, es neko no viņiem neprasīju, pilnīgi neko. Žēl, ka pie Pivovarova netiku. Kad viņš beidzot piekrita mūs pieņemt, bija jābrauc prom. 1975. gadā Maskavā biju divas reizes. Otro reizi braucu uz trijām dienām – viņi organizēja tā sauktās dzīvokļu izstādes –, bet paliku septiņas dienas. Tad arī dabūju pirmos darbus. Pats pirmais bija Ernsts Ņeizvestnijs. I.B.: Kāds ir tavs pēdējais ieguvums no krievu avangardistiem? M.M.: Neatceros, bet Maskavā pēdējo reizi biju 1997. gada oktobrī, Pēterburgā – 1990. gadā tikai vienu dienu. Tad jau nekā vairs nebija, visi bija aizbraukuši... I.B.: Vai Tartu Mākslas muzejam tu pats devi darbus vai viņi atlasīja? M.M.: No sākuma viņi ņēma pilnīgi visu, ko es devu. Gribēju visu kolekciju pakāpeniski atdot, bet viss negāja, kā bija domāts sākumā. Bija domāts, ka KKF dos naudu gan muzejam, gan man, lai varu turpināt pirkt darbus. Naudu iedeva pirkšanai tikai muzejam ("pirkšanai no Mati kolekcijas"), bet no tās naudas es katru mēnesi saņemu 5000 igauņu kronu, tas ir, tos 200 latus kā stipendiju vai pensiju. Tad muzejs sāka atlasīt, ko viņi ņems. Piemēram, par Šteinberga darbu, kas katalogā, saņēmu 400 latu. I.B.: Tik vien par tik izcilu Šteinberga darbu? M.M.: Jā! Par Poļa pašportretu laikam arī tāpat, varbūt pat mazāk. Viņi saka, ka līdz pat manai pēdējai stundiņai katru mēnesi dabūšu 200 latu. I.B.: Cik tev darbu ir muzejā? M.M.: Nezinu! Nav man saraksta. No sākuma bija, bet pēc tam daļu darbu atdeva atpakaļ, tagad nav nekādas skaidrības. Par dažiem darbiem es pat brīnos – tik labi, bet atdoti atpakaļ, piemēram, no Blumberga triptiha viņi paturēja tikai abas malējās daļas... I.B.: Kādi ir tavi mīļākie darbi kolekcijā? M.M.: Nu, Sandras Krastiņas glezna, tas, ko viņa toreiz darīja, man ļoti patīk... Vispār grūti teikt. Par visiem jau prieks... Zini, es nemīlu Kabakovu... I.B.: Nemīli Iļju Kabakovu? M.M.: Nu jā... Reiz mēs staigājām pa Tartu pilsētu un es teicu: Iļja, es tevi neprātīgi mīlu kā cilvēku, bet kā mākslinieks tu man nepatīc, tas nozīmē, ka tu zini, kā vajag pareizi lietas taisīt, pārāk labi zini... Pēc tās sarunas viņš vairs nelaida mani pie sevis darbnīcā. I.B.: Apvainojās? M.M.: Jā, bet daudz vēlāk šo grāmatu tomēr no Rietumiem atsūtīja tieši man... I.B.: Kurš no krievu avangardistiem tev patīk? M.M.: Noteikti Ernsts Ņeizvestnijs, tad vēl Eriks Bulatovs, Jankiļevskis... Irēna Bužinska: Kad tu pēdējo reizi redzēji Tatjanu Kolodeju? M.M.: 1979. gadā. Pēc Sosāra izstādes mēs visi sēdējām kādā bārā. Tad Šteinbergs teica: atnāc rīt, Mati, es tev dāvināšu kādu gleznu... Tad nu viņa (Tatjana – I.B.) iesaucas: Edik, tu traks – dot Mati gleznu! Nomierinies, viņš saka, nē, grafiku došu... Tā nu viņa visu izjauca, baigā nekauņa... Inese, ir viena mākslinieku darbnīca Rīgā, kurā netiku ielaists. Divas reizes zvanīju, bet nekā... Inese Baranovska: Kura tad? M.M.: Tā bija Māras Kažociņas darbnīca! I.B.: Kāpēc? M.M.: Nezinu, nu, nezinu... Stāstīšu, kā es dabūju Borisa Bērziņa darbu! 1978. gadā aizgāju pie Borisa uz mājām. I.B.: Viens pats? M.M.: Jā! Zvanīju un teicu, ka gribu redzēt viņa darbus, esmu no Igaunijas, manā kolekcijā ir ne tikai igauņu mākslinieki, bet arī latvieši un krievi, ļoti gribu redzēt viņa darbus. Viņš atbildēja: labi, nāciet! Aizgāju, bet mums nekāds kontakts neveidojās. Pats staigāju pa darbnīcu, skatos, bet ar Borisu nekāda kontakta. Man līdzi bija viens 1975. gada glezniecības izstādes katalogs, kur bija arī viņa darbi. Tad nu es lūdzu, lai viņš paraksta. Boriss šo katalogu nebija redzējis, vispirms to rūpīgi apskatījās, tad parakstīja. Pēc tam teica: redzu, ka arī no Birutas Baumanes jums nav paraksta, ja gribat, viņa tepat blakus dzīvo, varam aiziet dabūt autogrāfu. Tā nu viņš zvana Birutai trīs vai četras reizes, bet telefons visu laiku aizņemts. Viņš saka: zināt, tā sieviete tāda, kas mīl daudz pļāpāt, iesim tāpat. Izrādās, Birutas Baumanes meitai dzimšanas diena, Biruta uztaisījusi galdu, bet meita atteikusies un aizgājusi svinēt ar draugiem. Tā nu Ruta mūs aicina pie galda. Kamēr Ruta vāra kafiju, Boriss izjautā mani, kas man no latviešiem ir kolekcijā. Es nosaucu: Tabaka, Polis, Krastiņa, Lutere... vairs neatceros, ko vēl nosaucu. Viņš saka: redzat, tad jau man ar vajadzētu jums ko iedot, kad būsiet Rīgā nākamreiz, tad dabūsiet. Labi, nākamreiz, kā esmu Rīgā, tā zvanu meistaram. Viņš saka: protams, nāciet ciemos. Es, kā klāt, tā uzreiz par lietu: Boris, pagājušo reizi jūs man solījāt darbu. Viņš: man jau te nekā īpaša nav ir viena klusā daba, ja tā der, tad to es jums dāvinu. Šīs gleznas otrā pusē ir līdzīga kompozīcija, tikai citā kolorītā, žēl, ka vienlaicīgi nevar izstādīt abas puses... I.B.: Kur tas darbs ir tagad? M.M.: Muzejā! I.B.: Kāpēc atdevi muzejam? M.M.: Nezinu, nezinu... Kad tagad ieraudzīju "Arsenālā" to lielo Borisa izstādi, man palika ļoti žēl, ka vairs pie viņa neaizgāju, būtu vairāk darbu dabūjis... I.B.: Vai Miervaldis Polis nav tavs mīļākais gleznotājs? M.M.: Nu, nezinu, bet vispār Bērziņš man patīk labāk par Poli. I.B.: Kāpēc? M.M.: Nezinu, man grūti pateikt, kāpēc patīk, kāpēc ne... To tā vienkārši izjūti... I.B.: Pastāsti par Lilijas Dineres gleznoto tavu portretu! M.M.: Lilija ilgi solījās mani gleznot, beidzot 1981. gadā uzgleznoja. Tas tika izstādīts, un visi runāja, ka ļoti labs darbs. Nu, kad visi tā slavēja, tad viņa sāka pārdomāt, vai to darbu vispār dāvināt man. Tas glabājas pie Lilijas, ceru, ka tomēr būs mans... Māra Rikmane arī uztaisīja skaistu darbu ar mani, brīnišķīgs portrets, man tā patika! Es tur tā kā āksta kostīmā un lidoju, vēl ir uzraksts: katram igauņu bērnam 1000 kronu no Mati. Man viņa to darbu nav rādījusi, varbūt baidās, ka apvainošos... Neesmu viņai pozējis, to viņa uzgleznojusi no galvas. Darba reprodukciju Rīgas galeriju ceļvedī man parādīja Reinis Virtmanis, es tā smējos! Gribētu, lai tas arī ir izstādē. Inese, piezvani Mārai! Es vienmēr esmu teicis, ka Latvijā mani vairāk mīl nekā Igaunijā! Igaunijas Mākslas muzejs netaisa izstādi no manas kolekcijas. Tartu – jā, bet Rīgā – Valsts Mākslas muzejā un Mākslinieku savienībā! Gribi, pastāstīšu, kā man gāja ar Induli Zariņu! 1975. gadā Ārzemju mākslas muzejā atklāja Piņņa izstādi, viņš mani bija uzaicinājis. Tur es arī iepazinos ar Induli, tas bija piektdienā, tad viņš mani uzaicināja pie sevis uz darbnīcu sestdien divos, tur pie Doma laukuma. Zariņš tā uzreiz saka: es neciešu igauņus, bet jūs neesat igaunis, jūs esat ebrejs! Tad viņš teica Haraldam (Elceram): uzkāpiet tur augšā un paņemiet šo mapi. Tā bija mape ar zīmējumiem, ko viņš mums rādīja: skatieties, katrs zīmējums maksā 150 rubļus. Es teicu, ka nepērku mākslu, parasti man to dāvina. Tad viņš parādīja savu pašportretu – gleznu. Teica, ja patīk, tad lai maksāju 500 rubļus. Tad nolika gleznu uz grīdas un bradāja pa to. Pēc tam teica: ņemiet, ja gribat. Es neņēmu, tā manā kolekcijā nav Induļa Zariņa darbu, toties ir darbs no Kaspara, Vijas un Kristapa Zariņiem. Inese, gribētu Rīgā parādīt arī Vērpes gleznu. Tā tagad Tartu muzejā, ceru, ka iedos, to vēl viņi nav nopirkuši... Tartu muzejs dabū manus darbus no kolekcijas, bet tā ir kā manas kolekcijas daļa muzejā, un, kad man vajag, es tos darbus varu dabūt. I.B.: Kur vēl tu brauci 90. gados, izņemot Rīgu? M.M.: Nu, uz Somiju braucu... 1993. gadā pēdējo reizi biju Viļņā. Tad notika igauņu izstāde – Sīmam Tanelam Annusam, Raulam Mēlam un Leonardam Lapinam. Sīms mani aicināja uz izstādi, bet es saku, ka man nav naudas. Viņš teica: es tev došu naudu turpceļam, bet citiem tu paprasi naudu atpakaļceļam. Tā arī darīju. Lapins iedeva naudu aviobiļetei, bet kam man lidmašīna, es par to pašu naudu vēl aizbraucu uz Rīgu. Rauls Mēls man iedeva naudu iztikai. Par šo naudu Rīgā antikvariātā nopirku krievu literatūras enciklopēdiju, astoņus sējumus. I.B.: Tu draudzējies arī ar igauņu literātiem? M.M.: Jā, protams! I.B.: Nu, bet ar latviešu literātiem? M.M.: Kā nu ne! Marģeris Zariņš par mani pat uzrakstīja vienu stāstu. I.B.: Kā sauc to stāstu? M.M.: Tas jāprasa Haraldam, vispirms stāsts tika publicēts "Karogā". 1985. gadā bija amatieru kinofestivāls, kur rādija Haralda filmu par mani. Es izgāju uzpīpēt Kinoamatieru kluba gaitenī. Pie manis pienāk vecs, resns vīrs un saka: Mati, iesim iedzert! Es atbildu: pagaidi, es vēl vienu draugu uzaicināšu, Haraldu. Tā nu aizgājām uz kaut kādu restorānu, pļāpājām. Tas stāsts tika publicēts "Karogā" 1987. gadā, vēlāk iekļauts grāmatā. I.B.: Kā ar krievu rakstniekiem, vai arī kādus pazini? M.M.: Protams, daudzus! Maskaviešus, piemēram, Rubenšteinu, arī dzejniekus no "Pītera". I.B.: Vai tev ir saglabājies kāds kontakts ar krievu māksliniekiem tagad pēc viņu emigrācijas? Sarakste vai kas cits? M.M.: Nu, tagad gan ne... I.B.: Kādas tev ir bijušas izstādes Latvijā? M.M.: 1985. gadā Rīgā, Ārzemju mākslas muzejā, bija Arraka grafikas izstāde. Mēs šo izstādi kopā ar Vello iekārtojām, izstādē arī Arraka filmas rādīja. Vēl 1992. gadā bija manas kolekcijas izstāde Latvijas Žurnālistu namā. Tam par godu Latvijas televīzija taisīja raidījumu, kur mani intervēja Miervaldis Polis. Miervaldis teica, ka tas ir labākais raidījums par mākslu Latvijas TV. 1 Mati Milius' Art Collection: Catalogue. – Tallinn, 2002. – Lk. 4. 2 Sk. Mati Miliusa rakstu "Par manu mākslas kolekciju un manām saskarsmēm ar latviešu māksliniekiem" žurnāla "Studija" 1999. gada 6. numurā. | |
| Atgriezties | |
