 Mākslas bestiārijs – dēmoni un to pavēlnieces
Alise Tīfentāle
Tā pati dienasgrāmata, ko labi audzinātas jaunkundzes raksta astotajā klasē, iegūst pavisam citu nozīmi, ja pieredzējis un izglītots profesionālis to izstāda kā mākslu. Skolā mums visiem mācīja lasīt, rakstīt un rēķināt, arī organisko ķīmiju un ko tikai vēl ne. Bet laimīgiem būt – to ne. Individuālistu kultūrā personīgās laimes un labsajūtas meklējumi ir kļuvuši par universālu dzīves jēgu. Turklāt reizēm šķiet, ka intīmajā dialogā ar sevi tā arī esam palikuši astotās klases dienasgrāmatas līmenī, kaut gan daudzās citās dzīves jomās esam labi izglītoti un profesionāli. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka arī māksla meklē atbildes uz tiem pašiem jautājumiem kā tās autori dzīvē. |
