VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Ingas Brūveres kaleidoskopiskā būšana Anita Vanaga Nesenais laiks ir radinājis faktos meklēt zemtekstus un pārnesumus, lasīt noklusējumos, eifēmismos un tabu zonās, zemsvītras piezīmēs un komentāros. Tur pazūd spēks, bet uzzied smalkums un jūtīgums – lai atklātu sarkanos smieklus, sarkano nelieto. Padomju mantojuma dēļ mākslinieki nelabprāt pinas ar rakstīto vārdu – domā, ko gribi. Un doma dzīvo autonomi no tā brīža, kad tiek palaista savā vaļā. Bet pēc tam mākslinieks brīnās – kāds man ar to sakars? Skaidrība, izklāsta vienkāršība un prasme pakļaut visas dimensijas vienam mērķim veido klasicizējošu komplektu, ko totalitārisms ir apgānījis. Konstruktīva pozīcijas–opozīcijas, objektīvā–subjektīvā sintēze Latvijas sabiedriskajā dzīvē un mākslas praksē ir grūti kopjama parādība. Bet tieši tā visprecīzāk raksturo konceptuālisma darbus. Konceptuālisma valoda ir kolektīva, individualitāti tai piešķir lietotājs. Tajā nav nekā, kas pastāvētu ārpus sistēmas. Tā nenodarbojas ar vizioloģiju kā abstrakcija, lai gan labprāt aizņemas tās atradumus. Konceptuālisma virsvērtība rodas attiecību kopumā, kas izveidojas starp atsevišķām jēdzieniski vizuālajām vienībām sistēmā un kristalizējas jaunā veselumā. Lai gan konceptuālisms koķetē ar atvērtu formu, šis sakārtotais mākslas virziens ir sevī noslēgts. Tas nepanes haosu un patvaļu, nealkst pēc skatītāja subjektīviem komentāriem vai negaidītām atklāsmēm, taču cer sagaidīt uztvērēja apziņas aktivitāti un prasmi nolasīt to, ko autors gribējis vēstīt. Neko vairāk. Jo darbs ir pabeigts. Konceptuālisms iedarbina kontroles mehānismu, kas uzrāda līdzību ar centriski organizētu impērisko domāšanu. Tieši no kontroles tik ļoti kādreiz centās izlocīties autors, pasargājot savu vēstījumu prasmē nenotverami dzīvoties nojautās un aicinot skatītāju rīkoties tāpat. Konceptuālisma aizsākumi Latvijā meklējami 20. gadsimta 70. gadu sākuma scenogrāfijā. Glezniecībā tas rafinēti klasiskā izteiksmē parādījās Ingas Brūveres personālizstādē “Kaleidoskops”, kas 2003. gada aprīlī notika “Rīgas galerijā”, sagādājot pārsteigumu mākslinieces talanta cienītājiem. |
 Maija Tabaka latviešu mākslas scēnas paradīzes putns Inese Riņķe Maijas Tabakas neordinārā personība un spilgtais talants joprojām, arī pēc 35 latviešu glezniecības aktīvas līdzveidošanas gadiem, raisa tikpat spraigas diskusijas, kā tas bija viņas radošā ceļa sākumā. Izaicinoši sveša latviešu glezniecības 20. gs. 70. gadu mainstream, viņas māksla saglabā savrupas parādības oreolu arī šodien. |
 Andris Grīnbergs bioloģiskā ikona “Ag” un tās salīdzinājums ar tāda paša nosaukuma ķīmisko elementu Ieva Kalniņa Uz mana rakstāmgalda stāv neliela ikona kaltā sudraba rāmējumā; kad mēģinu iedziļināties savās visnotaļ personiskajās attiecībās ar Andri Grīnbergu, uztveru dzīves piespēlēto asociāciju. Palūk, Andrim raksturīga tā pati iniciāļu abreviatūra, kas sudrabam – periodiskās sistēmas I grupas ķīmiskajam elementam. Turklāt abi tēli – sudraba ietvertā ikona un bioloģiskais “Ag” – ir mans īpašums. Tie ir nopirkti un pieder man tieši tik, cik dzīve savā trauslumā vispār ļauj mums ko iegūt. Tā nu sanāk, ka bioloģiskais “Ag” savā ziņā ir brālis 16. gadsimta spāņu meistara Luisa de Moralesa, saukta par “Dievišķīgo”, gleznotās Ecce Homo kopijai kaltā, ne visai veiklā sudraba rāmī. |
