VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Andris Grīnbergs bioloģiskā ikona “Ag” un tās salīdzinājums ar tāda paša nosaukuma ķīmisko elementu Ieva Kalniņa Uz mana rakstāmgalda stāv neliela ikona kaltā sudraba rāmējumā; kad mēģinu iedziļināties savās visnotaļ personiskajās attiecībās ar Andri Grīnbergu, uztveru dzīves piespēlēto asociāciju. Palūk, Andrim raksturīga tā pati iniciāļu abreviatūra, kas sudrabam – periodiskās sistēmas I grupas ķīmiskajam elementam. Turklāt abi tēli – sudraba ietvertā ikona un bioloģiskais “Ag” – ir mans īpašums. Tie ir nopirkti un pieder man tieši tik, cik dzīve savā trauslumā vispār ļauj mums ko iegūt. Tā nu sanāk, ka bioloģiskais “Ag” savā ziņā ir brālis 16. gadsimta spāņu meistara Luisa de Moralesa, saukta par “Dievišķīgo”, gleznotās Ecce Homo kopijai kaltā, ne visai veiklā sudraba rāmī. | |
| |
| Zināms, ka ķīmiskais elements “Ag” dabā sastopams kā tīrradņa, tā
savienojumu veidā. Skaidrs – šo varētu attiecināt ne tikai uz
bioloģisko “Ag”, bet gandrīz vai uz ikkatru indivīdu, kura uztveres un
izpratnes intensitātes koeficients nosakāms kā personiskās, tā sociālās
komunikācijas ievirzē. Tomēr – kāda tad ir bioloģiskā tīrradņa “Ag”
izcelsme? Vispirms jau jāsāk ar atziņu, ka bioloģiskais “Ag” ir
patriarhs. Un tas ir svarīgi, jo, neraugoties uz mums pieejamo papildu
informāciju par “Ag” sadzīvē realizētajiem brīvajiem uzskatiem, viņš ir
piederīgs patriarhālajai tradīcijai. Un nav labāka epiteta šai ģints
galvas kvalitātei kā “mūžīgais iekarotājs”. Un iekarot var visu – arī
pavasari, vasaru, rudeni un ziemu. Iestādot saulespuķes sēklu, var
iekarot un iegūt saulespuķi, iestādot ķirbja sēklu – ķirbi. Iekarošana
ir patriarhālās tradīcijas pamatu pamats. Un šeit katra diena ir
atšķirīgas iekāres iezīmēta. Visbeidzot – patriarhālā vilšanās zīme,
kur ikviens var tapt arī par tavu iekarotāju, iezīmējot mūsu bezizeju.
Tomēr pāri paliek nepastāvīgā mīlestība. Vēl viena patriarhāla
teritorija, kurā katrs iemītnieks top par naivu uz gaismu skrienošu
naktstauriņu vai nodevēju. Kas šajā shēmā ir “Ag”, jāmin mums, jo
atbildes nebūs – arī atbilstoši patriarhālajai tradīcijai! Tomēr atgriezīsimies pie faktiem. Zināms, ka “Ag” mamma ir bijusi mājsaimniece, bet tēvs – naudas pelnītājs. Arī šo līniju bioloģiskais “Ag” pārliecinoši turpina savā ģimenes modelī. Viņš ir galvenais apgādnieks. Un reizi pa reizei viņš ir nemierā ar tam iedalīto lomu. Tomēr, kā jau katrā kārtīgā latviešu ģimenē, “Ag” gadījums pieļauj interpretācijas amplitūdu no mātes buržuāziskās izcelmes līdz tēva izteikti sarkanajai pārliecībai. Un, kā jau latviešiem ierasts, arī “Ag” gadījumā ir kāds būtiski izceļams slavens radinieks. Šoreiz tas ir latviešu romantisma mākslas klasiķis gleznotājs Rūdolfs Pērle, kurš atrodams “Ag” mātes radurakstos. Viss iepriekš teiktais pierāda vēl vienu ķīmiskā un bioloģiskā “Ag” līdzību. Proti, ķīmiskā “Ag” izteikto īpašību labāk par citiem metāliem vadīt elektrību un siltumu un augsto atstarotspēju ironiskā kārtā varam pielīdzināt un ar to skaidrot bioloģiskā “Ag” izdzīvošanas spēju. Tās pierādījumi vēl arī turpmāk. Tikpat zināms, ka bioloģiskais “Ag” nāk no Rīgas Miera ielas rajona, un arī tas ir svarīgi, jo tas ir ceļš uz Mežaparku. Turklāt 50. gados vēl ar atvērtās aizmugures platformas tramvaju. Tie ir arī kapi, kur 1969. gadā tiek sarīkots pirmais “Ag” hepenings “Romeo un Džuljeta” (kopā ar māsu Aiju Grīnbergu, Ivaru Priedi un Alfredu Stinkuru). Šis ir labs sākuma punkts interpretācijai, kas ļauj visu “Ag” daiļradi interpretēt kā kontrkultūras parādību vai apzinātu nonkonformismu. Tieši šādā rakursā aplūkojams arī Brāļu kapos notikušais hepenings. Tā norises vieta padomju apstākļos nebija interpretējama citādi kā vien nepakļaušanās ideoloģiskajai sistēmai. Tomēr pasākuma dziļākie motīvi bija vērsti uz dziļi cilvēcisku problēmu interpretāciju. Par šī hepeninga motīviem “Ag” izvirzīja “mīlestības spēka utopiju, kas spētu samierināt dažādas ideoloģijas un tautības; vīrišķības un sievišķības kvalitāti, kas nav raksturojama ar matu garumu, biseksualitāti”1. Tomēr interesanti, ka procesuālās mākslas aktivitātes bioloģiskā “Ag” dzīvē aizsākušās vēl agrāk, kad bērnībā ar pašdarinātām lellēm “Ag” mājās iestudē Andreja Upīša “Sūnu ciema zēnus”. Citādi bioloģiskā “Ag” mākslinieciskās bērnības atmiņas vairāk saistās tieši ar slaveno mātes radinieku, kas ir viens no faktoriem, kā vārdā “Ag” bērnībā lielākoties vien izkrāso mātes sagatavotos zīmējumus un, nedarot kaunu Pērles kungam, saņem zīmēšanā “teicami”. Tomēr arī zīmēšanas skolotājs ir svarīgs, jo bijis “riktīgs” vīrietis – “riktīgā” skrodera šūdinātā uzvalkā un “riktīgs” smēķētājs. Zinot faktu, ka ķīmiskais elements “Ag” ir lielisks katalizators, ko plaši izmanto organiskajā sintēzē, foto un kino rūpniecībā, elektronikā un elektrotehnikā, vietā atcerēties bioloģiskā “Ag” 1995. gada 5. septembra uzstāšanos Latvijas televīzijas raidījumā “Šoka šovs”, kura laikā skatītāji izprovocēja galvenos varoņus un vienlaicīgi paši tapa šokēti ne tikai caur “Ag” un viņa dzīvesbiedres Intas skaudro atklāsmi par viņu kopdzīves laikā paralēli realizētajiem vairāk nekā trīs simti seksuāliem kontaktiem, bet arī caur publisku izģērbšanos. Tas ir tikai viens piemērs bioloģiskā “Ag” nesamierināmībai un mūžīgajai aktivitātei, viņa katalizatora spējai. Tikai “Ag” izpratnē nesamierināties nozīmē būt tam, ko jūs vēlaties redzēt, kalpot jūsu izpratnes ilustrācijai, nenododot savu pozīciju: klusi un nesamierināmi karot par savu “Ag” – absolūti godīgā – kvalitāti. Rīkot performances un hepeningus, mainīt paštēlu2, lai paustu savu mūžīgi aktīvo nostāju. Bioloģiskais “Ag” nekad nav bijis vērotājs vai aprakstītājs. Vienīgi dalībnieks. Viņa izteiktā pozicionēšanās caur apģērbu un frizūru nekad nav bijusi slēpšanās, jo atrasties jaunā tēlā ir sarežģīti. Tas vispirms ir sevis izaicinājums pieņemt un iedzīvināt tēlu, kam likumsakarīgi seko pastiprināta sabiedrības reakcija. Tā ir gan apsēstība, gan savveida misionāra sūtība, kad tu ej ar savu pārliecību un tad kā nu gadās – vai tevi iznīcina vai ne! Un, kad jūti, ka esi noguris, tad atkal maini sevi, atkal meklē kaut ko citu! Un ne tāpēc, ka būtu kļuvis neuzticīgs tam, kas tev jau ir bijis, bet tu vienkārši domā, ka tas vēl nav viss! Ķīmiskā “Ag” nozīme foto un kino ir vēl viena sasauce ar bioloģisko “Ag”. Visi viņa dzīves mākslas uzstādījumi nenoliedzami ir kinematogrāfiski. Performances, hepeningi, kolāžas vai inscenētās fotogrāfijas – visas ir tādas ‘ mazas filmiņas. Jo tieši kinematogrāfiskais ļauj fiksēt pāreju no viena stāvokļa uz citu. Tas izskaidro arī faktu, kāpēc 70. gadu pirmajā pusē no hepeningiem organiski attīstījās “Ag” inscenēto fotoseansu rīkošana dažādās Rīgas vietās. Šie inscenētie fotoattēli, kas tapuši fotoakciju ietvaros, rāda bioloģiskā “Ag” līdzdalību un/vai nozīmi Anitas Kreituses, Laimas Eglītes, Līgas Purmales, Miervalža Poļa, Leonarda Laganovska u.c. radošo personību attīstībā. Visu šo “Ag” hepeningu un fotoakciju galvenās tēmas ir “cilvēks kā objekts, cilvēks savā vidē, cilvēks kustībā, cilvēks un viņa tērps, cilvēka iekšējā atklāsme”3. Trīs gadus pēc pirmā “Ag” hepeninga, brīdī, kad 1972. gadā Kaseles documenta V tika interpretēta tēma “Pētījums realitātē: šodienas tēli”, Carnikavā notika ievērojamākais no Andra Grīnberga hepeningiem – “Jēzus Kristus kāzas”. Tā nozīme slēpās idejiskajā un mākslinieciskajā vērienīgumā. Hepeningu dokumentēja fotogrāfi Māra Brašmane un Atis Ieviņš.4 Arī šis, līdzīgi kā citi “Ag” iniciētie hepeningi, jāraksturo ar salīdzinoši lielu romantisma īpatsvaru. Hepeninga “Jēzus Kristus kāzas” realizācija izjauc to mākslas zinātnieku konstruētās struktūras, kas, analizējot mākslas dzīves notikumus Latvijā padomju varas periodā, balstījušies uz priekšstatu par sociālisma un kapitālisma zonu izolāciju. No 1971. gada 12. oktobra, kad Marka Helingera teātrī Ņujorkā notika Endrū Loida Vēbera rokoperas “Jēzus Kristus Superzvaigzne” pirmizrāde, līdz 1972. gada 24.–25. augusta versijai Latvijā nav ilgs laika periods.5 Taču “Ag” iniciētā versija ietvēra arī reāli funkcionālu pielietojumu. Proti, notikušais hepenings bija “Ag” un Intas Jaunzemes kāzu rituāls6, ko vadīja viens no ekumēnisma kustības aizsācējiem Latvijā, vēlāk apcietinātais un Krievijas psihiatrisko slimnīcu terapiju pieredzējušais Sandris Rīga7. Vedēju lomā bija Mudīte Gaiševska un Eižens Valpēters. Kopumā šajā hepeningā piedalījās ap 20 cilvēku, to vidū Ingvars Leitis, Ināra Podkalne, Ivars Skanstiņš, Ināra Eglīte, Atis Ieviņš, Māra Brašmane un Ninuce Leimane, kuri darbojās kā personāži bībelisko ainu inscenējumos. Mākslu sintēzes ideja, tāpat kā kristīgā ikonogrāfija, atklājās arī nākamajos “Ag” hepeningos (piemēram, hepeningā “Eņģeļi” 1974. gadā). Dažādu mākslas veidu sintēze jo īpaši palīdz gadījumā, ja daba nav apveltījusi ar iztēli.8 Tas gan nav nekas aizvainojošs. Paskatieties paši – bioloģiskais “Ag” taču visā dzīves garumā izmanto tikai reālus faktus, tos transformējot un izraujot no ikdienišķā konteksta. Piemēram, viņa apspēlētie paša biogrāfiskie fakti – kāzas, Lieldienas draugu lokā, grūtnieces Intas vēders. Visi tie, tikai izrauti no ikdienišķā konteksta, top īpaši. Galarezultātā jāsaprot, ka reālajiem cilvēkiem visā šajā spēlē ir pakārtota nozīme, un viegli varam iztēloties jebkuru citu cilvēku konkrētajā lomā! Viss ir dzīves teātris, dzīves fakts. Tā ir īpaša racionāla iztēle, kura piemīt bioloģiskajam “Ag” un lietotu drēbju kaudzē viņam ļauj ieraudzīt to, kas kalpos par atslēgu uz noteiktu situācijas izjūtu. Atceroties 70. gadus, bioloģiskais “Ag” jau iepriekš atzinis īpašo mūzikas lomu: “Mūzika bija ļoti nozīmīga. Viena daļa – tāda agresivitātes mūzika, kas uzturēja pretošanos ikdienai: Džimijs Hendrikss, Dženisa Džoplina, Doors, Led Zeppelin. Otra – dvēseliskais Dilans, Saimons un Garfunkels...”9 Tomēr bez mūzikas bija arī filozofija. Intervijai ar Čehoslovākijas Sociālistiskās Republikas kultūras ministru Miloslavu Bružeku, kas 1973. gada sākumā “Literatūrā un Mākslā” tika pārpublicēta no laikraksta Pravda, bija vairākas funkcijas. Galvenā, protams, bija pārliecināt, ka 1968. gada Padomju savienības invāzija Čehoslovākijā bijusi likumsakarīga un objektīvi pamatota. Cita – brīdināt par nevēlamu filozofisku strāvojumu adaptācijas iespējām un briesmām. Šeit fiksētas bailes par eksistenciālisma filozofijas kā marksisma “mūsdienu traktējuma”10 draudiem. Taču eksistenciālisms nebija vienīgais filozofiskais strāvojums, kas 70. gadu sākumā kļuva aktuāls Latvijā. Īpaša nozīme bija strukturālismam un jo sevišķi semiotikai. Tās popularitāti nodrošināja arī brīvā iespēja apmeklēt Jurija Lotmana lekcijas Tartu universitātē, ko izmantoja daudzi topošie mākslinieki. Strukturālisma ideāli prasīja atteikšanos no pusintuitīviem, pusracionāliem argumentiem humanitārajā sfērā. Klasiskais strukturālisms bija nesaraujami saistīts ar subjektīvo ilūziju kritiku. Akadēmiskajai estētikai strukturālisti pārmeta vēlēšanos iefiltrēties pašā mākslā. Rolāns Barts atzina pastāvošo pretrunu, no vienas puses, paredzot mākslas nepakļaušanos varas institūciju spēlītēm, bet, no otras, – atzīstot savu nespēju pretoties kopīgās valodas varai.11 Bioloģiskā “Ag” 1972. gadā radītā autorfilma, kas, pateicoties latviešu izcelsmes amerikāņu mākslas zinātniekam Markam Allenam Švēdem, 1995. gadā restaurēta Jona Meka vadītajā Ņujorkas Anthology Film Archives un iekļauta arhīvā citu eksperimentālo kino klāstā, ir viens no šādiem ļoti konkrētiem un personiskiem apliecinājumiem ar realitāti nesaistītu, paralēlu pasaules modeļu eksistencei Padomju savienībā. Tā uzrāda savdabīgu eksistenciālisma un strukturālisma strāvojumu simbiozi, kā arī īpašo semiotikas popularitāti 70. gadu sākuma radošās jaunatnes kontekstā. Te jāpaskaidro, ka šī “Ag” pirmā filma tapusi saistībā ar studiju “Birojs”12, kas sākotnēji veidojās kā eksperimentāla teātra grupa, kuras pamatā bija Rīgas Kinoaktieru studijas pirmās absolventu grupas (1971) aktīvisti Ivars Skanstiņš, Juris Civjans, Gita Skanstiņa, Ruta Broka un citi. Viņu pirmsākuma iniciatīva saistījās ar vēlmi attīstīt 70. gadu sākumā populāro Ježija Grotovska “tīrā teātra” (Pure Theatre) ideju. Tad arī grupas eksperimentu rezultātā radās ideja veidot grupas “Pašportretu”, kas paredzēja katra dalībnieka individuāli uzņemtu kino versiju savai tā brīža pasaules izjūtai. No šīs grupas filmām, kas interpretējamas gan kā kino eksperimenti, gan kā hepeningu dokumentācija, saglabājušās vien divas – uz 16 mm filmas filmētās bioloģiskā “Ag” un Ivara Skanstiņa filmas. Tomēr tās ir aisberga redzamā daļa. Par zudušām “Biroja” ietvaros radītām filmām uzskatāmas uz 8 mm filmas filmētās Mudītes Gaiševskas, Jura Civjana un Eižena Valpētera portretfilmas. Uzlūkojot kinematogrāfisko izteiksmes līdzekļu izmantojuma amplitūdu “Ag” daiļradē, jāatzīst, ka tā maģija meklējama iespējā fiksēt trauslo robežu starp “inscenēto” un “dokumentālo”. Tomēr, skatot bioloģiskā “Ag” darbus, nemeklējiet skaidru atbildi, kas ir inscenēts, kas – dokumentāls. Vienīgā pieņemamā atbilde ir nosacītība. Apgalvot, ka bioloģiskā “Ag” radošās izpausmes ir inscenētas, nozīmētu apgalvot, ka tāda ir visa viņa dzīve. Tāpēc “Ag” radošo aktivitāšu fiksācijām labāk izvēlēties citu apzīmējumu. Nu kaut vai dēvējot tās par “dzīves dokumentiem”. Turklāt tas brīnišķīgi izskaidro arī faktu, kāpēc “Ag” dzīves dokumentētāji nemitīgi mainījušies. Fakts, ka sudraba priekšmeti gaisā nomelnē, jo uz to virsmas veidojas melns sudraba sulfīds, vedina uz pārdomām par ideālo bioloģiskā “Ag” vidi un viņa attiecībām ar dabu. Iespējams, ka bioloģiskais “Ag” par primāro arī uzskata dabu, tomēr realitātē to apliecina tikai divas nepabeigtas fotogrāfiju sērijas, kurās redzams tiltiņš Mazirbē un ezers Rīgas nomalē. Nepārprotiet, šī maniakālā, šķietami nenozīmīgā divu dabas objektu izsekošana cauri gadiem un gadalaikiem pabeigta būs tikai tad, kad bioloģiskais “Ag” būs pārtapis maģiskā mākslas vēstures faktā, bet līdz tam – bezgalīga. Tomēr, iedziļinoties “Ag” pilsētas burzmā tapušajos bezskaitlīgajos foto inscenējumos, saprotam, ka arī cilvēks, izrauts no sev ierastā konteksta, top par dabas sastāvdaļu. Tā, izjaucot indivīda iekšējo līdzsvaru, arī pilsētas strukturētajos apstākļos var nokļūt pie dabas. Ķīmiskais elements “Ag” izsenis kalpojis kā mantas iegūšanas ekvivalents. Kas ir tā manta, kuru bioloģiskais “Ag” savā dzīvē ir ieguvis vai vēlējies iegūt? Jautāts par augstāko dzīves vērtību, viņš atbild: “Cilvēki, tikai cilvēki, brīnišķīgie cilvēki! Es visu laiku nožēloju, ka viņus par maz esmu kampis un gāzies viņiem virsū. Māksla dabūt – tā ir mana māksla! Dabūt, nevis paturēt! Dzīvi paturēt nevar – pat viskaifīgākais fiziskais pārdzīvojums pēc dienas vai divām atmiņā izplēn, tas ir prom un vairs nav ar tevi.” Tas arī izskaidro faktu, ka bioloģiskā “Ag” māksla ir komunikācija. Bet šeit man godīgi jāatzīst, ka praksē tā pierāda arī “Ag” ideālismu, kas ir līdzvērtīgs “Ag” absolūtajam godīgumam. Tas nozīmē atstāt durvis neaizslēgtas, tomēr nevēlēties runāt, kad tieši tāds ir noskaņojums. Tas nozīmē nenocelt telefona klausuli, kad ideālistiskā sajūta saka, ka neko labu nevari nevienam teikt. Tas nozīmē pārliecību, ka ķermeniskais kailums ir tikai faktūra, kam bez dvēseles pieskāriena nav citas kā vien konkrētas gleznieciskas izteiksmes – formas un krāsas – jēga. Visbeidzot, iepriekš aprakstītā ķīmiskā elementa “Ag” īpašību sasauce ar bioloģisko “Ag” sublimējama vien trešajā – skumji eksaltēta tēla apgarotībā pārņemtajā Ecce Homo nospiedumā. To sapratu skaudri, kad vienu dienu runājot ar “Ag” par pili, ko katrs no mums mēģina atrast cerībā uz labāku dzīvi, atbildē dzirdēju skaidrojumu par katras pils pakājē esošo grāvi, kur arī bioloģiskais “Ag” jūtas pavadījis lielāko daļu savas dzīves. Nu ko – dzīve nav perfekta! | |
| Atgriezties | |
