VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Maija Tabaka latviešu mākslas scēnas paradīzes putns Inese Riņķe Maijas Tabakas neordinārā personība un spilgtais talants joprojām, arī pēc 35 latviešu glezniecības aktīvas līdzveidošanas gadiem, raisa tikpat spraigas diskusijas, kā tas bija viņas radošā ceļa sākumā. Izaicinoši sveša latviešu glezniecības 20. gs. 70. gadu mainstream, viņas māksla saglabā savrupas parādības oreolu arī šodien. | |
| |
| Patiesībā Maijas Tabakas dzīves un mākslas ceļa aprakstā netrūkst
obligātu ģēnija likteņa elementu. Inteliģenta meitene no mākslai tālu
stāvošas ģimenes ar zīmēšanu sāk nodarboties, tēva ierosināta, apmeklē
Ausekļa Baušķenieka studiju Pionieru pilī, iestājas Mākslas akadēmijā
grafiķos, pēc gada pāriet gleznotājos. Tomēr no akadēmijas tiek
izslēgta par nepakļāvību. Par to nav jābrīnās – ne katrs students 60.
gadu beigās aizdomājās līdz sižetam “Ananasu ēdēji” valstī, kur ananasu
redzējis retais, – turklāt tā noteikti bija parafrāze par ideoloģijas
atbalstītiem van Goga “Kartupeļu ēdējiem”. Seko aiziešana no mājām,
satuvināšanās ar līdzīgu neatkarīgu brīvdomātāju kompāniju, aizceļošana
uz Maskavu, kur notiek iepazīšanās ar leģendārās Aleksandras Kolontajas
privātsekretāri Emmiju Lorensenu, Rietumeiropas vecmeistaru
glezniecības studēšana Puškina Tēlotājas mākslas muzejā, iemīļoto
autoru darbu kopēšana, Sezana “izmēģināšana un atmešana” un,
visbeidzot, atgriešanās Alma mater. Panākumi sasniedz M.T. negaidīti ātri, un vispārliecinošākie tie ir starptautiskā kontekstā. Šeit ierindojama viņas dalība 40. Venēcijas biennālē, uzvara DAAD stipendiātu konkursā (1977), ko vērtēja Kaseles documenta žūrija, arī draudzība un ilgstoša sarakstīšanās ar Fluxus mākslinieku Volfu Fostelu un kustības aktīvistu un nozīmīgu figūru Rietumberlīnes mākslas aprindās Valdi Āboliņu. 1979. gadā notiek viņas personālizstāde Rietumberlīnes mākslinieku namā “Betānija”, pēc pieciem gadiem – Centrālajā mākslinieku namā Krimas krastmalā Maskavā. Pēc latviešu avangarda izstādes Rietumberlīnē interesi par M.T. izrāda Berlīnes, Minhenes, vēlāk Ņujorkas un Parīzes jaudīgās galerijas. M.T. avangardismu novērtē ārzemju kolekcionāri un kuratori. Viņas darbi bez lieliem latviešu māksliniekiem tradicionālās Tretjakova galerijas ir atrodami Pētera Ludviga kolekcijā, Berlīnes Nacionālajā galerijā, kā arī Nensijas un Nortona Dodžu Baltijas mākslas nonkonformistu kolekcijā Zimmerli Mākslas muzejā Ņūbransvikā, ASV. Tas viss ir gana nopietns arguments viņas mākslas vērīgākai analīzei lielās retrospekcijas priekšvakarā Valsts Mākslas muzejā. M.T. revolucionārā citādība 70. gados izrietēja no viņas tuvības subkultūras pārstāvjiem – nonkonformistiski noskaņotiem mūziķiem, dzejniekiem, māksliniekiem –, personīgi vērojot šos atraktīvos personāžus to leģendārajās pulcēšanās vietās “Putnudārzā” un “Kazā”. ‘ Viņas gleznu varoņi personificēja jauna laikmeta urbāno kultūru un demonstrēja to, ko rūpīgi slēpa oficiālā māksla – interesi par privāto pasauli un sociālo eskeipismu. M.T. interesēja jauni indivīdi, kuri bija sveši valdošās ideoloģijas ideāliem un kurus drīzāk pievilka Rietumu kapitālisma sasniegumi roka un džeza mūzikā, jaunajā dizainā, arhitektūrā, mākslā un neapšaubāmi modē. M.T. mākslā svarīgs bija viss – žesti un pozas, gari mati, make-up, stilīgi apģērbi, izstieptas ķermeņa proporcijas, bet galvenais – brīvības, neatkarības izjūta, kas izplatījās ārpus gleznu rāmjiem. Modei bija nozīmīga loma, tā nepārprotami atdalīja konservatīvos no stilīgajiem un kalpoja par jaunu uzskatu manifestu. Vissīkākā apģērba detaļa bija zinātāju novērtēta, un publika tika sadalīta savējos un svešos. Dendisma tradīcija ir pazīstama latviešu kultūrā kopš Padega un Vidberga laikiem. Arī pati M.T. savu dabas doto holivudisko skaistumu, savu citādību vienmēr izcēla ar apģērba palīdzību. Šo M.T. spēju precīzi saskatīt dzīvē jauno un neparasto ievēroja cita liela personība – vācu mākslinieks Volfs Fostels, gleznotājas portretā apvienojot romantisko skaistules tēlu ar vēsi analītisko skatienu un simbolisko fotokameru centrā. Problemātiskākā bija viņas mākslas uztvere Latvijā. Netika apšaubītas M.T. izcilās profesionālās spējas. Kritiķus aizdomīgus darīja publikas nekontrolētā jūsma, kas mākslinieces popularitāti pielīdzināja filmzvaigžņu statusam. Un ne tikai. Mulsinošs bija glamour tēlu neparastais ārējais spožums, no kino aizgūts paņēmiens – īpaši izgaismotās sejas, detaļām piešķirtā lielā nozīme, speciālie kostīmi, inscenētās ireālās situācijas, daudzo realitātes slāņu vienlaicīgais atainojums un šokējošā gleznu prototipu atpazīstamība. Pretēji sajūsmai, ko demonstrēja no realitātes atradināts skatītājs, profesionāļi laiku pa laikam uzjundīja labas gaumes jautājumus. Modeļu izmantošana un manipulēšana ir tradicionāls mākslinieku paņēmiens, tomēr M.T. gadījumā mulsināja personāžu fiziskā un rakstura tuvība gleznā attēlotai lomai, tā dažkārt izrādījās pārlieku provocējoša. Tālajos 70. gados M.T. nebija vientuļa ceļa gājēja. Blakus bija intelektuāli un radoši spēcīga kopa, kas dēvēja sevi par franču grupu: Bruno Vasiļevskis, Imants Lancmanis, vēlāk Miervaldis Polis – postmodernisma ēras priekšvēstneši ar stingriem uzskatiem par glezniecības amata prasmes augstiem standartiem klasiskajā izpratnē. Jau studiju gados šī grupa pauda radikāli atšķirīgu ideoloģiju mākslā – viņus saistīja amerikāņu fotoreālisms un popmākslas dažādās izpausmes, vizionāri pārliecinoša glezniecība un Rietumeiropas glezniecības vēsture. Imanta Lancmaņa “Suvorova iela”, Bruno Vasiļevska eksistenciāli atkailinātās klusās dabas, Miervalža Poļa un Līgas Purmales fotogrāfijas nejaušības efektu imitējošās ielu dzīves fragmentu fiksācijas – tālaika izstādēs šo mākslinieku darbu klātbūtne bija sensacionāla. Tomēr īpašu uzskatu sadursmei bija lemta M.T. māksla. Un tā nav nejaušība. Viņa darbojās figurālās glezniecības sevišķi bīstamajā zonā – laikabiedru portretā. Viņas gleznu formāti bija milzīgi, kolorīts – kontrastējoši spilgts. M.T. varoņi bija opozīcijā oficiālu labvēlību baudošajam stilam ar tam raksturīgo darba varoņu tematiku un nosacītiem, skarbiem tēliem, kas bija aicināti simbolizēt iekārtai visvairāk nepieciešamās funkcijas – cildināt darba tikumu un paust sociālisma morāles ideālus. Paradoksālā kārtā nevēlamu mākslas virzienu sarakstā vienlīdz kaitīgs bija abstrakcionisms, sirreālisms un hiperreālisms ar tam tuvām parādībām. M.T. gleznu sižeti ir sarežģīti būvēti un slēpj sevī izvērstāku stāstījumu ar daudziem fabulas variantiem. Viņas programmatiskais darbs “Sievietes” pašas skopajos skaidrojumos definēts kā pilsētas jauniešu pretnostatījums dabai. Tomēr savā garā tas visvairāk atgādināja skandalozās Eduāra Manē “Brokastis zaļumos” un stādīja sabiedrībai priekšā jauno laiku madonnu Regīnu Razumu, kuras garie, sarkanie, lakotie zābaki un sarkanās lūpas, kā arī bērniņš pie sāniem bija ne mazāks izaicinājums kā kaila miesa un jaunas seksualitātes apliecinājums. Latviešu mākslas zelta fondā ir M.T. veiksmīgo portretu galerija no pretrunīgu kaislību plosītiem personāžiem – Andris Grīnbergs Minhauzena lomā, zemes spēka iemiesojums Oļegs Tillbergs, Jurijs Tiščenko Tolstoja lomā – līdz izturēti manierīgajam Imantam Lancmanim gleznā “Kāzas Rundālē”, ar kuru aizsākās karnevāla motīvi un apzināts kostīma kā instrumenta un maskas izmantojums. Īpaša vieta ierādāma tā sauktajai Rietumberlīnes darbu sērijai. Dzīvojot par Rietumu kapitālisma vizītkarti dēvētajā pilsētā, M.T. bija atradusi ierosinājumu identitātes tēmas atsedzošai kompozīcijai “Kā tevi sauc?” un baudai līdz pašiznīcībai veltītajai pārsteidzošajai gleznai “Džungļi”. Pie īpašas veiksmes ir jāpieskaita arī “Pašportrets”, kurā, attēlojot sevi balansējam uz virves, viņa veiksmīgi atrada personiskās situācijas formulu. Īpašu ietekmi, pēc pašas atziņām, ir atstājušas Fellīni ģēnija fantāzijas ar viņa maģisko tēlu neordināro, eksotisko ārieni, kostīmiem, šķietami nesaistīto darbību un – pats galvenais – ar kinokadru kultūru. Nozīmīgs bija arī tālaika literatūras ģēnijs Gabriels Garsija Markess ar romānu “Simts vientulības gadu”. M.T. gleznās izmanto citos medijos lietotus kadrējuma principus un laika saplūdinājumus. Šeit jāmin gan pasaules slavenā pleiboja un spiega Riharda Zorges portrets, gan iepriekšminētas aristokrātiskās atvases un pirmās padomju režīma sievietes – diplomātes, neordinārās personības Aleksandras Kolontajas portrets, gan veiksmīgie Tatjanas Sutas un Tatjanas Bēmas portreti interjerā. Figuratīvās mākslas triumfālā atgriešanās starptautiskajā apritē, vairāku nozīmīgu šīs mākslas zvaigžņu izstāžu sarīkošana pasaules muzejos un aizvien pieaugošā interese par šo mākslu apliecina to, ka arī Latvijā ir īstais laiks M.T. fenomena baudīšanai. | |
| Atgriezties | |
