VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mākslas bestiārijs – dēmoni un to pavēlnieces Alise Tīfentāle Tā pati dienasgrāmata, ko labi audzinātas jaunkundzes raksta astotajā klasē, iegūst pavisam citu nozīmi, ja pieredzējis un izglītots profesionālis to izstāda kā mākslu. Skolā mums visiem mācīja lasīt, rakstīt un rēķināt, arī organisko ķīmiju un ko tikai vēl ne. Bet laimīgiem būt – to ne. Individuālistu kultūrā personīgās laimes un labsajūtas meklējumi ir kļuvuši par universālu dzīves jēgu. Turklāt reizēm šķiet, ka intīmajā dialogā ar sevi tā arī esam palikuši astotās klases dienasgrāmatas līmenī, kaut gan daudzās citās dzīves jomās esam labi izglītoti un profesionāli. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka arī māksla meklē atbildes uz tiem pašiem jautājumiem kā tās autori dzīvē. | |
| |
| Vardarbības un seksa realitātes šovs Globāls atzīšanās, vainas apziņas, vistrakākās ekshibicionēšanas un vienlaicīgas sevis žēlošanas kults dīvainā veidā kļuva par 90. gadu plašsaziņas līdzekļu un izklaides kultūras atradumu. Arī pirms 90. gadiem netrūka publiski risinātu un izmeklētu daļēji privātu skandālu, ieskaitot Merilinas Monro privāto dzīvi, Kenedija nāvi un tamlīdzīgi. Toties tieši 90. gados dzima visaptverošas, nekautrīgas un reizēm pārprastas “atklātības” kults – līdz tam daži privātās dzīves nostūri tomēr palika vispārējas apspriešanas aizkulisēs, ja nu vien kāds pats neuzrakstīja īpaši neķītrus memuārus, piemēram. Intīmas un pat klaji pornogrāfiskas detaļas kļuva par normālu publiskās diskusijas tēmu – sākot ar princeses Diānas publisko atzīšanos bulīmijā un suicidālās tendencēs un beidzot ar absolūti atklātajām detaļām skandālā, kas saistījās ar Klintona un Levinskas sakaru. Tieši šajā desmitgadē pirmoreiz TV realitātes šovi sāka pievērst uzmanību un kameru arī dalībnieku pavisam privātajām darbībām virtuvē, vannasistabā un guļamistabā. Masu auditorijas apetīte pēc arvien jaunām, “īstām” ziņām – galvenokārt jau par seksu un vardarbību – nebija apmierināma, kā deserts noderēja arī informācija par slavenību ālēšanos dzērumā un kosmētiskajām operācijām. Ir tikai likumsakarīgi, ka šajā mākslas dēmonu bestiārijā ir iekļuvušas parādības, kas saistās tieši ar varas un seksualitātes dažādām izpausmēm. Vardarbība un love-story pavisam loģiski ir galvenais, kas interesējis cilvēku gan izklaidē, gan mākslā droši vien jau kopš pašiem pirmajiem stāstiem ugunskura gaismā un alu zīmējumiem, nemaz nerunājot par laicīgās literatūras tradīciju (pat visi seno civilizāciju mīti un leģendas lielā mērā centrēti ap šo asi vairāk vai mazāk perversā izpildījumā atkarībā no civilizācijas deģenerācijas un izvirtības pakāpes). Vardarbība vēl jo vairāk ir vispār universāls vadmotīvs jebkurā eksistences līmenī, ieskaitot pavisam sadzīvisko cīņu par labklājību un varu, lielāku algu un mazākiem kredīta procentiem, tā ir valstu un reliģiju cīņā par ietekmi, teroristu cīņā par patiesības uzvaru un tā tālāk. Katru dienu mēs ejam ārā no mājām kā uz karu. Cīņa par laimi attaisno jebkurus līdzekļus. Šādā sabiedrībā arī radusies māksla, kas balstās privātās un pat intīmās dzīves faktu publiskošanā. Šeit nerunājam par mākslas, fantāzijas un realitātes sajaukšanos – tā ir, manuprāt, pavisam cita tēma. Piemēram, Jukio Mišimas dzīve un darbs simbolizē absolūtu privātās dzīves un mākslas saplūšanu. Rituāla pašnāvība, protams, ir augstākais, ko var pieprasīt no šī “žanra” pārstāvjiem. Šeit arī nerunājam par ķermeņa ziedošanu mākslai – tas ir stāsts par fiziskās realitātes izaicināšanu, par tādiem kā Stelarks, kurš sev aiz ādas aizdur lopkautuves āķus un karājas virs lielpilsētu jumtiem, un pārējiem “ķermeņa mākslas” meistariem. Šeit mēs pameklēsim vienu citu sižeta līniju – par to, kā reālas, īstas privātās dzīves notikumi kļūst arī par mākslas notikumiem bez jebkādām metaforām, metamorfozēm vai sublimēšanas. Jaukās raganas parāda puišiem velnu Es nezinu iemeslu, kādēļ tieši sievietes nesenajā laikmetīgās mākslas vēsturē ir visspilgtāk iezīmējušas intimitātes publiskošanas līniju. Ne velti jau kopš viduslaikiem tieši sievietes uzskatīja par raganām, ļaunuma nesējām kristīgajā pasaulē, par tumšās burvību un nakts pasaules valdniecēm un sliktas pašsajūtas pavēlniecēm. Ja nopietni, tad varētu piedāvāt versiju – saistīt mākslas attīstību ar sievietes tēla pārmaiņām 90. gadu populārajā kultūrā. Tā, piemēram, 1990. gadā meitenes un zēni skatījās filmu “Jaukā sieviete”, kurā Ričarda Gīra varonis bija ietekmīgs, nopietns un turīgs, bet Džūlijas Robertsas varone – jauka, ne pārāk gudra un pērkama. Viņas “laime” bija satikt Gīru. Bet tajā pašā laikā sākās arī popkultūras kustība girl power ar aktīvajām meiteņu popgrupām un kategoriski pieprasītām tiesībām būt “kaut kam īpašam”. It kā jau tas pats vecais labais feminisms, bet šoreiz padarīts pievilcīgāks, daudzsološāks un – zīmīgi – agresīvāks pret vīriešiem. Lai cik dīvaini būtu, 90. gadu “meiteņu spēka” kultūra nāca klajā ar gluži personīgiem apvainojumiem, kas adresēti vīriešiem, un karojošā sievišķība postulēja savus principus – izmanto seksu un ‘ prātu, un visu pārējo, lai tikai tiktu pie varas. Esi pati labākā. Parādi puišiem velnu! Kinofilmās un populāros seriālos attēlotie ietekmīgo sieviešu personāži kļuva patīkami un apskaužami – tieši tāpat, kā iepriekšējās paaudzes mazās meitenes apbrīnoja Džūlijas Robertsas varones apšaubāmo veiksmi, 90. gados arvien biežāk cilvēcīgi patīkamas un jaukas kļuva tādas varones, kuras agrāk sauktu par maitām. Negatīvie tēli no amerikāņu TV seriāla “Dinastija” 80. gadu sērijām – kariķēti, monstrozi attēlotas spēcīgas, varaskāras sievietes – 90. gados kļuva par pilnībā pozitīvu un atdarināšanas vērtu uzvedības modeli. Populārā masu kultūra ziņoja, ka sieviete var būt spēcīga, neatkarīga un rīkoties tieši tāpat, kā parasti rīkojas vīrieši (daudz ko attaisno 1998. gadā aizsāktais TV seriāls “Sekss un lielpilsēta” un tamlīdzīgi fenomeni), turklāt sievietes laimes meklējumu rezultāts nav laimīga laulība un piepildīta ģimenes dzīve, bet gan iekarojumi, uzvaras un pārdzīvojumi visās dzīves jomās. Arī sieviete – māksliniece ir šīs populārās kultūras ietekmes zonā, un varbūt arī tāpēc šī sakritība: 90. gados daļa laikmetīgās mākslas organiski iekļāvās popkultūras fonā, jo tās tēma bija aktuāla un to bija radījušas sievietes. Instruments – fotogrāfija Fotogrāfijas primārais mērķis kopš lēto kompakto fotokameru ražošanas sākuma asociējās ar visai intīmu un privātu sfēru – mājas viesību, kāzu, bēru, izlaidumu un pārējo ģimenes notikumu fiksēšanu, lai pēc tam var skatīties, atcerēties un rādīt draugiem, par tūrisma ceļojumiem nemaz nerunājot. Fotografēt sevi un savus draugus – jebkuram pieejama, vienkārša un patīkama izklaide. Amerikāņu māksliniece Nena Goldina tieši ar to arī sāka – 70. gados viņa labprāt fotografēja savus draugus un paziņas un pēc tam ballītēs rādīja viņiem fotogrāfijas (bet plašu popularitāti un atzīšanu Goldina guva tieši 90. gados – pēc retrospekcijas Vitnija Amerikāņu mākslas muzejā). Goldinas draugi un paziņas bija īstenas amerikāņu subkultūras pārstāvji, kuru vidū netrūka no konservatīvās sabiedrības dažādu iemeslu dēļ izstumto – transvestītu, geju, narkomānu. Subkultūru ir fotografējuši un filmējuši daudzi, bet Goldina bija viena no pirmajām un ietekmīgākajām māksliniecēm, kas tik veikli saplūdināja mākslas un sadzīves robežas, ka reizēm ļāva skatītājam pat ienākt savā guļamistabā. Viņas fotogrāfijas lielākoties nav nekāda fotomāksla. Tās izskatās kā momentuzņēmumi, kuros redzam visu, kā ir, – kompozīcija, apgaismojums un rakurss ir vai nu nejaušs, impulsīvs, vai arī izvēlēts tā, lai maksimāli precīzi vēstītu par notiekošo, lai ievestu skatītāju intīmā situācijā, nevis radītu “smuku bildi”. Tas, ka šīm fotogrāfijām piemīt tik maģisks spēks, ir nevis mākslas, bet dzīves nopelns – īstā dzīve var būt skaista un skaudra, un tad jau tā acīmredzot kļūst par mākslu. Goldinas ievērojamākā fotosērija “Balāde par seksuālu atkarību” oriģinālā ir skatāma kā diapozitīvu projekcija ar mūziku fonā, un sākotnēji autore šo sēriju tieši tā arī rādīja klubos tiem draugiem un paziņām, kurus bija fotografējusi. Gadu gaitā caur Goldinas fotogrāfijām skatītāji ir iepazinuši pašu autori un viņas dzīvi, viņa ir iepazīstinājusi ar saviem mīļākajiem un draugiem, esam redzējuši Goldinu piekautu vai arī klīnikā, cīnoties ar alkoholismu un narkomāniju. Šajā gadījumā fotogrāfija kalpo savam primārajam mērķim – iemūžināt. Faktors, kas padara šo vētrainās dzīves arhīvu par mākslu, varbūt ir tas, ka autore tomēr fotografējusi intimitāti, attiecības, jūtas, pārdzīvojumus, nevis tikai fizisko veidolu. Varbūt viņas popularitātē liela loma ir sabiedrības slimīgajai ziņkārei par to, kas tad īsti notiek, kad kaimiņš izslēdz guļamistabā gaismu. Viktimoloģija Amerikāņu māksliniece Sjū Viljamsa 90. gadu sākumā guva ievērību ar skicei – komiksa uzmetumam līdzīgiem zīmējumiem, kuri attēloja galvenokārt vīrieša vardarbību pret sievieti. Pāris gadu laikā savu “upura” lomu viņa izdzīvoja, kā nākas, intervijās žurnālistiem labprāt stāstot par to, kā viņas vīrieši viņu situši, šāvuši un grūduši ārā pa logu. No šī perioda agresīvajiem darbiem vienlaikus staroja dusmas, aizrautība un bauda, kas pirmajā mirklī pat pārsteidz – nu, vai tad tā jādzīvo, kur paliek pašcieņa. Pēc visai skandalozas dalības Vitnija biennālē 1993. gadā (ar milzīgu plastmasas vēmekļu peļķi) Viljamsa savos darbos sāka izkopt lineāru abstrakciju, acīmredzami sublimējusi līdzšinējos pārdzīvojumus un reakciju uz vardarbību citādā veidā. Bet šāds sadomazohistisku emociju sajaukums ir simptomātisks arī citām šeit minētajām māksliniecēm. Iespējams, te izpaužas psiholoģisks apburtais loks – meklēt patvērumu no vardarbības vardarbībā. Mazohistiskas personības pašapliecināšanās, kura neapzināti apgalvo: “Ja man dara pāri, tad es esmu vajadzīga, svarīga, un tādas ciešanas ir manas dzīves piepildījums.” Par nejaušas vardarbības mērķi var kļūt jebkurš, bet visbiežāk par sērijveida upuri kļūst tas, kurš uzvedas kā (potenciāls) upuris. Kriminālistikas nozare viktimoloģija pēta arī to, kā “upurim būt” var kļūt par pastāvīgu un apmierinošu dvēseles stāvokli, kurā “upuris” nemeklē izeju no vardarbības un neapzināti pat to izaicina. Tādi “upuri”, kuriem iepaticies pārtikt no apkārtējo līdzjūtības, ļoti labprāt dara zināmas savas ciešanas pēc iespējas plašākai publikai, un mazohistiskas personības lielākais gandarījums ir nevainīgiem klausītājiem likt justies vainīgiem. Vai vismaz just līdzi. Šajā gadījumā – skatītājs var vienīgi just līdzi personīgai traģēdijai, nevis izjust mākslas pārdzīvojumu. Naida un baudas sajaukuma spilgts piemērs ir arī Marlēnes Dītrihas meitas Marijas Rivas indes un atriebības pilnā grāmata – stāsts par māti, kurā nav izlaists ne mazākais sīkums, kas spētu izraisīt lasītājā riebumu. Bet memuāru literatūras specifika jau ir pavisam cits stāsts. Amatierisks = autentisks Dzīves pieredzes autentiskuma uzsvēršanai tiek izmantots amatierisks šarms mākslas darba radīšanas tehnikā, lai skatītāju kaut cik pietuvinātu “īstās dzīves” raupjumam, brutalitātei un paviršībai. Šo paņēmienu īpaši veiksmīgi izmantojusi “Jaunās britu mākslas” superzvaigzne Treisija Emina, autobiogrāfiskajos mākslas darbos atstāstot traģiskākās epizodes no savas dzīves. Šādai nodarbei piemīt arī pašterapeitiska funkcija – publikas apbrīnotā tēlā ietērptās sāpes nav vairs tikai tavas vien, tās izšķīst, kļūst par stāstu. Viņas savulaik skandalozo, tagad jau klasisko darbu “Mana gulta” un “Visi, ar ko jelkad esmu gulējusi. 1963–1995” sižetu veido tādi mākslinieces privātās dzīves fakti kā izvarošana 13 gadu vecumā, aborts, pašnāvības mēģinājums, seksuālās dzīves pārpratumi un alkoholisms. Tomēr ir skaidrs, ka “Visi, ar ko jelkad esmu gulējusi” nav uzskatāms par nimfomānes piezīmju blociņu, kas nejauši nonācis mākslas izstādē, – kaut arī personīgās pieredzes īstums ir dominējošs, telts ar izšūtajiem vārdiem tomēr ir profesionāls mākslas darbs. Apzināti amatieriskie un neveiklie uzraksti ir tīši pašdarbnieciski, to naivums un kļūdas ir autores izvēlēts paņēmiens tāpat kā skatītāja uzrunāšana tiešā, fizioloģiskā līmenī – piemēram, savā pirmajā personālizstādē “Mana lielā retrospekcija” galerijā White Cube Londonā Emina bija izstādījusi arī abortā nogalinātā embrija audus. “Mana gulta”, neraugoties uz darba reālismu un brutalitāti, liecina arī par paštīksmināšanos, kas var būt pārsteidzoša, bet uz jautājumu “kāds tad te sakars ar mākslu” neatbild tieši. Tomēr distanci saglabāt ļauj apziņa, ka Emina ir profesionāla māksliniece un viņas mākslas darbs ir arī viņas pašas superzvaigznes publiskais tēls – Emina bijusi gan džina Bombay Sapphire reklāmas seja, gan dziedājusi duetā ar Boju Džordžu, gan bijusi modele Vivienas Vestvudas modes skatē. Ekshibicionisms Franču māksliniece Sofija Kala darbam “Ēna” lūdza mātei nolīgt privātdetektīvu, kas viņu izsekotu un dokumentētu viņas ikdienas gaitas. Tajā pašā laikā arī Sofija pati pierakstos un fotogrāfijās dokumentēja notikumus savā dzīvē. Rezultātā radies mākslas darbs, kurā satiekas abi atšķirīgie stāsti par vienu personu vienā laikposmā – vērotāja no malas liecība par sievietes, vārdā Sofija, eksistenci un mākslinieces pašas liecība par savām darbībām. Publisku atkailināšanos var tulkot gan kā rituālu sevis pazemošanu, atņemot sev un savai dzīvei dabisko aizsegu, gan arī kā izrādīšanos ar mērķi izraisīt apbrīnu (ar to nodarbojas, piemēram, dzīvesstila žurnālu interviju varoņi). Līdzjūtību var izraisīt Eminas izdzertais šņabis un netīrā gultasveļa vai arī Goldinas seja pēc tam, kad mīļākais ir viņu piekāvis, vai Ričarda Bilingema publiskotā nožēlojamā ģimenes sadzīve. Šādas mākslas vērtēšana vai analīze nereti tiek paralizēta autobiogrāfisko faktu klātbūtnes dēļ – fakti var būt šokējoši, biedējoši, aizkustinoši vai citādi emocionāli iedarbīgi, bet tos vērtēt nevienam cilvēkam nav lemts. Tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka šāda māksla guvusi samērā plašu popularitāti un laiku pa laikam pievērš sev tādas auditorijas uzmanību, kas parasti interesējas vien par televīzijas šoviem un slavenību privātās dzīves atspoguļojumu smalko aprindu hronikās. Mākslinieki labprāt izspēlē emocionālās šantāžas sižetu ar skatītājiem un kritiķiem, piedāvājot paši sevi kā sava darba materiālu. Pret īstumu mēs visi vēl joprojām esam jūtīgi. Federiko Fellīni esot teicis: “Jebkura māksla ir autobiogrāfiska; pērle ir austeres autobiogrāfija.” Vai nav skaisti? Turklāt vienmēr paliek atkāpšanās ceļš – ja pērle tā arī neizaug, par mākslu kļūst pati austere. | |
| Atgriezties | |
