VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Imants Lancmanis. Pirmdienas saruna. Pēteris Bankovskis Liekas, ko gan vēl vajadzētu bilst par Imantu Lancmani. Var, protams, atgādināt, ka Rundāles pils muzeja direktors (kopš 1976. gada), gleznotājs un mākslas vēsturnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, padomjlaika Goda Zīmes kavalieris, virknes prestižāko Eiropas mantojuma sargāšanas atzinību laureāts utt., u.tjpr. ir dzimis 1941. gadā Rīgā, 1966. gadā pie Eduarda Kalniņa aizstāvējis diplomdarbu Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā. Var uzskaitīt viņa rīkotās un vadītās ekspedīcijas pa Latvijas bojāejai lemtajiem dievnamiem un muižām, vācot to, kas vēl savācams un uzkrājot Rundāles kolekcijās labākiem laikiem. Var, šķiet, vairāku sējumu apjomā apcerēt un analizēt viņa oganizatorisko pašaizliedzību un mērķtiecību, gadu desmitiem vadot pils restaurāciju un vienlaikus radot būtiskus latviešu restauratoru skolas priekšnoteikumus. Var stāstīt par Lancmaņa saiknēm ar vecajām vācbaltu un citām Eiropas dzimtām, par to, kā viņš, pateicoties savas personības īpatnībām un apgūtajām prasmēm, ir ticis pieņemts par savējo šajā samērā noslēgtajā, pret tagadnes sīkpilsoniskā tirdziņa triumfu nedraudzīgajā vidē. To un vēl daudz vairāk noteikti vajag, jo dažbrīd šķiet, ka viens pats Imants Lancmanis ar saviem tuvākajiem cilvēkiem spēj pastāvēt kā kultūras iespējamība un realitāte pretī visam miljongalvainajam šolaiku lielveikallatviešu pūlim. Mani aizvien saista Lancmaņa rakstītais: gan grāmatās, katalogos un rakstu krājumos, gan regulārājos, nedaudz beletrizētajos zudušo Latvijas kungu māju izzīmējumos žurnālā “Māksla+”. Viņam padodas arī mākslas vēstures paradoksu izpēte, piemēram, rakstā “Frančesko Bartolomeo Rastrelli darbība Latvijā mākslas vēstures atspoguļojumā”, kas pubilcēts krājumā “Latvijas mākaslas un mākslas vēstures likteņgaitas” šepat “Neputna” apgādā 2001. gadā. Un tad vēl lieliskie monogrāfiskie darbi par Kaucmindi, Iecavu, Grozu un Lambārti, kam sekos vēl citi. Lai ko un kur Lancmanis arī nerakstītu, aizvien viņa sacītajam piemīt kvalitātes, par kuru esamību daudzi jo daudzi tagadnes rakstītāji pat nenojauš: elegance in stils. Par stilu tad arī turpmākā saruna. |
 Ojārs Feldbergs Artis Svece Cilvēki, kas pelna naudu ar izskatu, zina, cik liela nozīme ir labam portretam, tāpēc izraugās sev pašus labākos meistarus, kas pazīst cilvēka seju visos tās sīkumos, kuri zina, kas jāizceļ un kas jāapslēpj, lai modelis portretā izskatītos labi. Cilvēki, kas apzinās savu nozīmi, neiet pie ielu portretista, viņi izvēlas īstus talantus, kas jebkuru sievieti var attēlot kā, teiksim, Māti un jebkuru vīrieti kā Strādnieku vai Domātāju. Ojāram Feldbergam šādu iespēju nebija. Kādā decembra histēriskākās nedēļas pēcpusdienā viņam nācās ieskriet pie dežurējošā portretista un pozēt pāris skicēm vai momentuzņēmumiem. Tikpat naivi kā cilvēki “ātrajā foto” izsaka vēlmi izskatīties labi uz pases bildēm, mākslinieks ieminējās, ka gribētu, lai intervija nebūtu virspusēja. “Protams, protams,” noteica portretists, “bet cepuri varat atstāt galvā.” Portreta rāmis nav klasisks, bet nav arī manierīgs. Ojārs Arvīds Feldbergs ir dzimis 1947. gada 10. oktobrī, no 1970. līdz 1976. gadam viņš LMA studējis tēlniecību, 1972. gadā sācis piedalīties mākslas izstādēs. Sākot ar 1982. gadu, Feldbergs katru piekto (gan jāsaka – ne tikai katru piekto) gadu rīko personālizstādes, pēdējā bija skatāma pagājušā gada nogalē Valsts Mākslas muzejā. Es, starp citu, atceros 1987. gada izstādi, patiesībā ne pašu izstādi, bet gan noskaņu, kāda valdīja Tēlnieku namā. Astoņdesmito gadu Feldbers, šķiet, tika uztverts kā tāds nacionālromantiķis. Prātā nāk “Studijā” publicētā fotogrāfija, kurā viņš redzams ar abām rokām stumjam trosēs iekārtu milzīgu laukakmeni – lūk, mākslinieks, kurš nav atsvešinājies no dzimtās zemes. Nezinu, kā bija toreiz, bet šobrīd viņa vārdi pauž daudz universālāku un kaut kādā ziņā abstraktāku skatījumu uz pasauli, lai gan, manuprāt, romantisku un nedaudz mistisku skatījumu, ko simpātisku dara nepārprotamā vēlme būt saprastam. Tieši tāpēc man nākas brīnīties par “projektētāju” Feldbergu, kurš var neminstinoties nosaukt dažādu institūciju daudzpakāpju nosaukumus. Ja romantiskajā Feldbergā jaušams kaut kas arhaisks, tad Pedvāles īpašniekā un dažādu programmu un fondu vadītājā jūtama nākotnes elpa. Vistacamāk, spēja apvienot šīs tomēr taču dažādās “sejas” ir veidojusies skarbās realitātes iespaidā – kopš 1993. gada Pedvālē darbojas brīvdabas mākslas muzejs, kas tā radītājam droši vien sagādā vairāk klapatu nekā baudas mirkļu. Tomēr Ojārs Feldbergs ir izrādījies apbrīnojami piemērots šim darbam vai vismaz gana izturīgs, lai to turpinātu. Šīs izturības noslēpums man nav zināms. |
