Imants Lancmanis. Pirmdienas saruna.
Pēteris Bankovskis
Liekas, ko gan vēl vajadzētu bilst par Imantu Lancmani. Var, protams, atgādināt, ka Rundāles pils muzeja direktors (kopš 1976. gada), gleznotājs un mākslas vēsturnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, padomjlaika Goda Zīmes kavalieris, virknes prestižāko Eiropas mantojuma sargāšanas atzinību laureāts utt., u.tjpr. ir dzimis 1941. gadā Rīgā, 1966. gadā pie Eduarda Kalniņa aizstāvējis diplomdarbu Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā. Var uzskaitīt viņa rīkotās un vadītās ekspedīcijas pa Latvijas bojāejai lemtajiem dievnamiem un muižām, vācot to, kas vēl savācams un uzkrājot Rundāles kolekcijās labākiem laikiem. Var, šķiet, vairāku sējumu apjomā apcerēt un analizēt viņa oganizatorisko pašaizliedzību un mērķtiecību, gadu desmitiem vadot pils restaurāciju un vienlaikus radot būtiskus latviešu restauratoru skolas priekšnoteikumus. Var stāstīt par Lancmaņa saiknēm ar vecajām vācbaltu un citām Eiropas dzimtām, par to, kā viņš, pateicoties savas personības īpatnībām un apgūtajām prasmēm, ir ticis pieņemts par savējo šajā samērā noslēgtajā, pret tagadnes sīkpilsoniskā tirdziņa triumfu nedraudzīgajā vidē. To un vēl daudz vairāk noteikti vajag, jo dažbrīd šķiet, ka viens pats Imants Lancmanis ar saviem tuvākajiem cilvēkiem spēj pastāvēt kā kultūras iespējamība un realitāte pretī visam miljongalvainajam šolaiku lielveikallatviešu pūlim.
Mani aizvien saista Lancmaņa rakstītais: gan grāmatās, katalogos un rakstu krājumos, gan regulārājos, nedaudz beletrizētajos zudušo Latvijas kungu māju izzīmējumos žurnālā “Māksla+”. Viņam padodas arī mākslas vēstures paradoksu izpēte, piemēram, rakstā “Frančesko Bartolomeo Rastrelli darbība Latvijā mākslas vēstures atspoguļojumā”, kas pubilcēts krājumā “Latvijas mākaslas un mākslas vēstures likteņgaitas” šepat “Neputna” apgādā 2001. gadā. Un tad vēl lieliskie monogrāfiskie darbi par Kaucmindi, Iecavu, Grozu un Lambārti, kam sekos vēl citi. Lai ko un kur Lancmanis arī nerakstītu, aizvien viņa sacītajam piemīt kvalitātes, par kuru esamību daudzi jo daudzi tagadnes rakstītāji pat nenojauš: elegance in stils. Par stilu tad arī turpmākā saruna. |
| | 
Foto: Aivars Kalniņš
Fotografējot gleznu izstādei. Foto: Ieva Lancmane
Imants Lancmanis. Kalētu muižas dienestnieki pozē fotogrāfam klēts priekšā. vasara, 1914. gads. (Kalētu klēts II). 1996 - 1998. Foto: Imants Lancmanis
Imants Lancmanis. Slinkuma alegorija - fragments no gleznas "Latvija muļķības, naida, skaudības, slinkuma, alkatības, baudkāres un nodevības ielenkumā" 1998. Foto: Imants Lancmanis
|
| | |
Pēteris Bankovskis: Ir iespējamas dažādas sarunas ar jums. Šoreiz varbūt runāsim par stilu.
Imants Lancmanis: Par stilu? Tad nu gan…Es domāju -, par karu…
P.B.: Iespējams, ka jautājums par karu nemaz nav izslēdzams no sarunas par stilu. Un tomēr – vai jūs vispār varat pateikt, kas ir stils?
I.L.: Īsās definīcijas neko neizsaka. Turklāt, runājot par stiliem, man ir tāda pieredze, tas bija pirms gadiem … neatceros, cik tieši, liekas, es vēl nestrādāju Mākslas akadēmijā par pasniedzēju, nu, varbūt 1970. gadā. Man vajadzēja uzrakstīt “Literatūrai un Mākslai” rakstu par stiliem. Toreiz es ļoti ar šiem jautājumiem nodarbojos un mēģināju izvilkt būtisko. Un atklājās, ka visi runā par definīcijām. Sevišķi franči, kuri mēģina uzbūvēt tādu skaistu, elegantu atbildi bez satura. Jo stils – tā jau nav definīcija, bet gan viss laikmets, cilvēks, viss, kas attiecīgajā laikmetā ir iekšā. Runa varētu būt par to absolūto tēlu, kādu es izjūtu. Līdz ar to man gribas stilu izjust, nevis definēt, kur nu vēl novest līdz kaut kādam sholastiskam formulējumam.
P.B.: Vaicādams es nemaz negaidīju atbildes definīciju formā. Runa ir par ko citu. Stili neapšaubāmi veidojas. Kas ir tas, kas nosaka, ka stils var veidoties, bet var arī neveidoties? Neiziet no prāta fotogrāfijas, kas atklātībā parādījās saistībā ar Alberta Bela “Bezmiega” jauno izdevumu.
I.L.: Jā, jā, es to fotografēju 1968. gadā.
P.B.: Es skatos tās bildes un jūtu, ka tajās parādās laikmeta stils. Turklāt, ne jau apģērba ziņā, tas tur nepavisam nav noteicošais. Kaut kā tā vienkārši var just, ka tas ir laikmets ar savu stilu.
I.L.: Jā. Sešdesmitie gadi laikam gan ir jaunākais stils, par ko varam runāt un ne jau tikai modes sakarā. Tur ir stila iezīmes, bet lielā mērā tas ir tāpēc, ka sešdesmitie vispār ir kaut kas ārkārtīgi spilgts. Liekas, tas ir viens no pēdējiem lielajiem brīžiem, kad vēl varēja runāt par stilu, tostarp arī par jaunu mākslas stilu parādīšanos tādā straujā tempā, kādā tie cits citu tolaik nomainīja. Pēc tam…postmodernisma strāva faktiski ir bijusi tāda mīdīšanās uz vietas. Bet sešdesmitie gadi ir ļoti būtiski. Es tos uztveru kā tādu dramatisku pēdējo šķiršanos no vecās pasaules. Sešdesmit astotais gads, slavenais sešdesmit astotais gads – tas jau nebija tikai Alberts Bels un šī te mūsu pasaulīte, nē, Rietumi togad pilnīgi piebeidza to pasauli, kas man ir svarīga, to kārtību, solīdi uzbūvēto pilsonisko sabiedrību ar tās vērtībām un tradīcijām, ar respektu pret Baznīcu. Ja runājam par modi, tad izzuda paliekas no vecās modes, tās atavismi. Interesanti, ka Kenedijs bija pēdējais prezidents, kurš vēl staigāja ar cilindru. Pēc 1968. gada kaut kas tāds vairs nebija iespējams. Nu jā, japāņi vēl dodas pie sava ķeizara ketovejos, bet nekur citur tas tā vairs nav, izņemot reizēm sevišķi lepnās kāzās. Tā ir detaļa, bet ļoti būtiska. Sešdesmitie ir tas brīdis, kad modē ienāk džemperi un džinsi un izspiež visu pārējo, kad jauni cilvēki vairs negrib būt kā pieaugušu cilvēku kopijas. Sākas pilnīgi cita pasaule – jaunā pasaule, izšķīdušāka, ar saviem patēriņa sabiedrības ideāliem un ar jaunatnes, es neteikšu – ideāliem, jo tādu diemžēl ne vienmēr ir pietiekami, bet ar jaunatnes dzīvesstila diktātu. Bez šaubām, runājot par sešdesmitajiem, arī par piecdesmitajiem vai četrdesmitajiem gadiem, tur jau laika distance ir pietiekama, jājautā sev, kurā brīdī ir stila iezīmes, kurā – tikai modes tēls, makijāža, kaut kāda sievietes seja, kas pavīd kā kādas mākslas filmas kadrā. Un nedrīkst aizmirst arī, ka daudz ko mēs uzliekam virsū no savas individuālās apziņas dziļumiem. Teiksim, ja gribam būt ļoti godīgi, piemērā, ko jūs minējāt saistībā ar 1968. gadu, Belu un fotogrāfijām, nav taču tikai tas, ko ieraugām ar acīm, bet arī tas, ko atceramies. Plūsma iet, ieauž redzamo bildi mūsu pašu pārdzīvojumos, kuros netrūkst sentimenta un nostalģijas. Un vēl jo vairāk tā tas ir ar visiem iepriekšējiem laikmetiem. Es mēdzu vakaros skatīties Discovery Civilization kanālā filmas par kariem, varbūt tāpēc, ka tagad vispār ir tāda interese par kara lietām, bet es tās filmas vēroju arī kā laikmeta tēlu. Un brīžiem liekas, ka es tur esmu bijis un ka visu to atceros. Var jau būt, ka es to kaut kādā mērā arī varu teikt attiecībā uz četrdesmitajiem gadiem, bet ne par Pirmā pasaules kara laiku. Taču šī pasaule – tā vienkārši sublimējas, tur ir viss, un kaut ko vienu nemaz nedrīkst izdalīt. Kaut gan, protams, modi nedrīkst aizmirst. Lūk, te ir grāmata par bīdermeieru. Bez šaubām, šo stilu raksturo krēsls, kurā es sēžu, bet vēl vairāk, sakot „bīdermeiers“, jūs stādāties priekšā bīdermeiera dāmu, bīdermeiera kungu, un tikai tad apziņā nāk viss pārējais: bīdermeiera mūzika, priekšmeti…gludā glezniecība. Un tur būs bīdermeiera ainaviņa un viss saldums…un aizmugurē būs viss, ko zinām. Un tur būs 1848. gada revolūcija, kas pielika punktu visai vēsturisko stilu ķēdei gluži tāpat, kā mēs to varam sacīt par 1968. gadu, kurš piebeidza vēl atlikušās druskas…
P.B.: Bet vai tad veco kārtību neiznīcināja jau 1789. gads?
I.L.: Lai cik dīvaini tas izklausītos, tomēr ne. Es ļoti daudz esmu domājis par to, ko teica Taleirāns, ka tie, kuri nav dzīvojuši vecajā režīmā, nezina, kas ir dzīves saldums. Ar lielām pūlēm esmu spējis sev definēt to dzīves salduma, rafinētības pakāpi, kādu cilvēki bija izkopuši līdz franču revolūcijai… Bet neaizmirsīsaim, ka tas, kas sekoja…būtībā pasaules uzbūve jau nemainījās. Protams, 1789. gads iesēja visu to revolūcijas sēklu, parādīja, ka tas viss ir iespējams, atklāja šo naidu, ārpus kara apstākļiem iespējamo zemapziņas izvirdumu, ko tā visnežēlīgākajās formās ir iespējams padarīt par dzīves likumu, kurš būtībā tiek aprobēts līdz pat mūsdienām. No šī viedokļa man joprojām ir grūti saprast, kā franču tagad jau piektā republika joprojām ir būvēta uz 1789. gada revolūcijas idejām. Liekas, franču sabiedrība ir tik ļoti izlīdzināta, saskaņota, giljotīna arī vairs nestāv Konkordijas laukumā, un tomēr…Briesmīgi, protams, ir, ka Lielā franču revolūcija iedēstīja 1848. gada sēklu, kas tālāk deva 1905. un 1917. gadu – tas viss tur ir, tajā franču revolūcijā. Bet, atgriežoties pie jūsu jautājuma, – nē, vecā pasaule 1789. gadā netika sagrauta. Būtībā to sagrāva 1914. gads, Pirmais pasaules karš. Tad aizgāja bojā īstā vecā pasaule ar visām tās galvenajām sastāvdaļām: monarhijas ideju, sabiedrības kastu ideju, Baznīcu kā tādu sacementējošu elementu, tikuma ideju, iespējams, ļoti vecmodīgā, bet, manuprāt, ļoti darbīgā veidā. Otrais pasaules karš grāva varbūt citādāk – tas radīja vēlēšanos pēc demokrātijas, brīvības labumiem kā pretstata visām trīsdesmito gadu diktatūrām. Un tas aizslaucīja atlikušo cieņu pret veco pasaules kārtību, pret labi uzbūvētu sabiedrību. Nu un 1968. gads pielika puntu. Es ļoti labi atceros, piemēram, kā notika atvadīšanās no cepures. It kā sīkums, bet stila tēmai ļoti būtisks. Šobrīd mēs taču nevaram iedomāties vasarā iziet ārā ar cepuri, teiksim, ka vīrietis izietu ar platmali galvā. Bet es labi atceros, ka man tēvs vēl teica kādā 1959. vai 1960. gadā: „Vai tiešām tu iesi uz ielas ar kailu galvu?“ Jaunībā es vēl esmu staigājis ar platmali, bet 1968. gads to padarīja neiespējamu. Matiem bija jābūt izplūkātiem…
P.B.: Bet vai 1968. gads nebija arī tāds kā katalizators, kas palīdzēja tapt jums kā nenoliedzamai parādībai Latvijas kultūras ainavā?
I.L.: Sešdesmit astotais patiesi bija tāds dīvaini auglīgs gads. Tas bija ceturtais gads, kopš es strādāju muzejā. Tas bija gads, kurā sākās kaut kāda izvēršanās, mēs redzējām, ka visa mūsu līdzšinējā plānu kalšana jau nes augļus. Tapa pirmie konkrētie plāni par Rundāles pils atjaunošanu, sākās īsta projektēšana. Togad mēs arī ļoti daudz izglābām un pārvedām uz pili. Atceros 1968. gada braucienu uz Vānes baznīcu. Zinot, ka tur grib ierīkot sporta zāli, mēs centāmies paņemt līdzi visu, ieskaitot pat milzīgi smagu kapaplāksni, ko dienām ilgi kalām no sienas laukā. Jā, jā, var teikt, ka arī manā dzīvē 1968. gads ir varbūt viens no vispiesātinātākajiem gadiem. Bet… vai mēs runāsim par stiliem vai par 1968. gadu?
P.B.: Pie 1968. gada varbūt vairs neatgriezīsimies.
I.L.: Redzat, stilus palaikam iznīcina lielie politiskie satricinājumi. Tāpat kā es vēroju – ne bez fascinējuma – 1968. gadu kā tādu lielu kataklizmu, tā es vēroju arī 1848. gadu. Iespējams, ka šis 1848. gads līdz ar komunisma parādīšanos daudziem šķita sevišķi apokaliptisks. Esmu dziļi pārliecināts, ka līdz ar bīdermeiera aiziešanu 1848. gadā aiziet visa vēsturisko stilu virkne. 17 gadus stāstot studentiem Mākslas akadēmijā par stiliem, man aizvien bija jādomā, vai tiešām ir tāds brīdis, kad kaut kas beidzas. It kā jau viss ir bezgalīgs, procesi turpinās, un tomēr, un tomēr…1848. gadā beidzas bīdermeiers, ampīra atvasinājums, viens no pēdējiem klasisko brīžu attīstības punktiem. Ir skaidrs, ka stilu secība līdzinās sinusoīdai, kur vienubrīd uzpeld klasiskā tradīcija, tad to nomaina tās pretstats – romantisms. Un tā uz priekšu, līdz nonākam pie ampīra, kas beidzas bīdermeierā. Šīs beigas sakrīt ar historisma ienākšanu. Protams, var sacīt, ka neogotika ir jau 18. gadsimtā, tā tas patiešām ir, bet kā masveidīgs virziens historisms parādās tikai ar 19. gadsimta vidu. Un tas ļoti daudz ko izsaka. Savā ziņā šos meklējumus var salīdzināt ar to neprātu, kādā cilvēki metās pēc Otrā pasaules kara – tajā modernajā, funkcionālajā. Tā savukārt pēc bīdermeiera „šaurības“ viņi metās historismā, kur ir viss uzreiz, kur ir „grezni un skaisti“. Apbrīnojama ir šī cilvēku trakošana, ko sekmēja tehniskā revolūcija un kam bija raksturīgs ārprātīgs naudas daudzums. Es par to bieži esmu domājis, nekad pasaulē nav tik daudz uzcelts kā 19. gadsimta pēdējā trešdaļā. Arī mūsdienās, kad ir saražoti tik daudzi miljardi visvisādās valūtās, ieguldījumi celtnēs un mākslā nav salīdzināmi ar to periodu. Kaut vai tepat Latvijā: Rīgas centra rašanās – no šodienas viedokļa tas ir kaut kas neiespējams. Turklāt tās nebija kaut kādas betona veidgabalu un stikla kastītes kā mūsdienās. Tās bija īstas mājas, no ķieģeļiem un ar akmens apdari. Iekštelpas rotāja keramika un koka paneļi, visur bija apgleznojumi un zeltījums…Bet es gribu uzsvērt, ka šajā neprātā, kur bija visi stili kopā, patiesībā valdīja bezstils. Sākot ar 19. gadsimta vidu, stila vairs nav, līdzšinējam lielajam, absolūtajam stilam tagad tiek likts pretī kaut kas mainīgs, netverams. 1850. gads savā noskaņā dzīvo līdzīgi kā mēs savā postmodernismā. Derīgs ir viss, kas kairina, kas atbilst mūsu priekšstatiem par skaisto…Tolaik bija pilnīgi tāpat. Beidzoties vēsturisko stilu virknei, sākās „stili“, kam ir mazlietiņ cits raksturs. Pirmkārt tie vairs nespēja ietvert sevī visu, jo sabiedrība vairs nebija viengabalaina. Parasti taču, domājot par stilu, mēs iedomājamies virsslāni, iedomājamies noteikta veida arhitektūru, tādu kultivētu civilizāciju…
P.B.: Vai tad stilu beigas nav skaidrojamas ar to, ka 1848. gads pavēra iespēju zemākajām aprindām…
I.L.: Tieši, tieši tā. Tas skan briesmīgi, bet diemžēl ir jāpaliek pie skumjās atziņas, ka mākslas kvalitāte ir pretēji proporcionāla demokrātijas pakāpei. Pieaugot demokrātijai, rodot iespējas aizvien lielākam cilvēku skaitam dabūt kaut ko no tā kopīgā nācijas bagātību katla, mākslas absolūto vērtību ziņā notiek nemitīga iešana uz leju. Māksla tikai tad var būt patiesi spoža, ja tā kalpo varai, nelielam cilvēku daudzumam. Mēs tagad esam šajā attīstības ķēdē – 150 gadus pēc bīdermeiera beigām – un baudām šīs attīstības rezultātus. Protams, nevajadzētu teikt, ka tas ir slikti. Nevajadzētu apraudāt veco, aizgājušo pasauli. Ir ļoti labi, ka tagadnes Eiropā un citviet pasaulē nav miljoni, pat miljardi, kuri nevar paēst. Nesen, lasot par 1905. gada revolūciju, uzgāju statistiku, ka ap 1900. gadu Tambovas, Smoļenskas, Saratovas guberņā zem iztikas minimuma – un tas jau nu tolaik nebija tāds kā tagadējais iztikas minimums, bet gan daudz mazāks – laukos dzīvoja 98 procenti cilvēku. Tas ir briesmīgs skaitlis. Tas rāda, ka no visām lietām, par ko cilvēks spriež, nedrīkst izslēgt arī sociālā taisnīguma ideju. Nedrīkst būt daudz nelaimīgo tikai tāpēc, lai kaut kur pilīs un pilsētās būtu skaista māksla. Bet, no otras puses, mūsdienās viss stils, kas nu ir, tas ir caurmēra, diemžēl jāsaka – ļoti zema līmeņa patērētāja stils, un no tā ir ļoti grūti izlēkt laukā. Protams, tas ir interesants kā parādība, un pēc kāda laika to varēs pētīt. Tomēr urda doma, ko tas viss ir vērts. Šis caurmēra patērētājs, kuram piespēlēti viszemākie ideāli, kura muļķībai visu laiku ir iztapts, un šis process iet aizvien tālāk, un internets un televīzija piedāvā aizvien vairāk vislielāko glupību…
P.B.: Bet internetu, televīziju, Rīgas Krasta ielas apbūvi un visu citu – to taču veido paši šie patērētāji, neviens no malas viņiem to neuzspiež…
I.L.: Tieši to es arī gribu pateikt. Taisa to, kas atbilst laikmetam, bet laikmetu nosaka paši tā cilvēki, sīkpilsoņi, ja lietojam 19. gadsimta terminoloģiju. Valda caurmēra statistiskais cilvēciņš, kurš skolā kaut kā gājis ir, kaut ko savam līmenim atbilstošu ir skatījies, lasījis… Un, pat ja mūsdienu arhitektūrā parādītos jauns Mikelandželo vai Palladio, ko gan viņš varētu izdarīt ar to, ko viņam liek rokās…Par tādu Krasta ielu neko sliktu nevajadzētu teikt, tā ir šolaiku civilizācijas ietvars. Bet tā nav ne māksla, ne arhitektūra, nekas… Tā atbilst tiem cilvēciņiem, tiem miljardiem, kas pasauli patlaban apdzīvo un visu nosaka. Vienkārši visam ir ierādīta tā īstā vieta. Cik procentu cilvēku Latvijā, piemēram, klausās radio „Klasika“? Liekas, kādi pieci procenti. Un tur nav ko šausmināties, tas ir dabīgi.
P.B.: Vai šie procenti nav tas cilvēku skaits, kuri, ja apstākļi būtu citādāk izveidojušies, turpinātu pieprasīt un uzturēt lielo stilu arhitektūru un mākslu?
I.L.: Es domāju, ka jums ir pilnīga taisnība. Tie ir pieci procenti, kas visos gadsimtos ir veidojuši pasauli tādu, kādu mēs to zinām, šo ļoti spožo civilizāciju un ārkārtīgi izcilo mākslu. Varbūt Romas impērijā šis procents bija pat vēl mazāks. Tā ir virsbūvīte, kas ir spējīga pieprasīt un patērēt ļoti augsta līmeņa lietas. Bet mūsdienās ir sarežģīti, jo ļoti bagāti cilvēki bieži vien iet pavadā viszemākajām prasībām. Kaut vai tāds Tramps, piemēram. Viņš taču Ņujorkā nepasūtīs kaut kādu tur Palazzo Vecchio, nē, viņš vienkārši pasūtīs ļoti, ļoti augstu debesskrāpi.
P.B.: Vai kazino ar bizantiskiem kupoliem, kas darināti no košas plastmasas…
I.L.: Mūsdienās tas, ka cilvēkam pieder nauda, vairs nenozīmē neko. Jo viņš vairs nav piederīgs tai pasaulei, kas var radīt kaut ko tādu…elitāru. Tas gan nav vārds, ko brīvi lieto, jo aiz tā saskata pretenzijas…
P.B.: Pretenzijas saskata tie paši šolaiku sīkpilsoņi, kas vicina egalitārisma un politkorektuma karodziņus…
I.L.: Tieši tā. Man bija ļoti interesanti Vācijā vērot, ko mūsu daudzkārt minētais 1968. gads ir izdarījis ar nabaga profesoriem vecajās universitātēs. Viņi bija spiesti ielīst džinsos un tādās nomītās šļūcenēs un iztapt un pielāgoties studentiem. Runāt par stabilām lietām lielo stilu un lielo stāstījumu ietvaros, tas jau ir banāli un neiespējami. Tas viss atspoguļo vienu – cilvēki vairs nav paši. Un man liekas, ka nav nekā briesmīgāka par to, kas ir noticis, par pakļaušanos diktātam. Kas ir šis diktāts? Ja vecajos laikmetos bija augstāko slāņu, monarhijas, Baznīcas diktāts, tas tomēr mazākā mērā liedza zemāku aprindu cilvēkam būt individualitātei. Tagadējā iztapšana viszemākajam, vislētākajam ir novedusi pie tā, ka paralizēti ir gandrīz vai visi. Ārkārtīgi mazs ir to cilvēku procents, kuri kaut vai drusciņ domā patstāvīgi. Tas redzams arī mākslas attīstībā. Nekad vēl nav bijusi tik izteikta pakļaušanās kaut kādam vienam etalonam. Protams, vienmēr ir bijušas mākslas skolas ar savām ievirzēm, bet patlaban, skatoties pasaulē lielajās izstādēs, pārņem baigums. Liekas, ka tagadējiem māksliniekiem, kuri tik labi zina, kas ir pieprasīts, vispār nav nekādu emociju. Jā, individualitātes zaudēšana, tas ir patiešām bēdīgi. Šai ziņā, man šķiet, viduslaiki bija nesalīdzināmi attīstītāki. Tad bija cilvēki ar spēcīgiem raksturiem. Mūsdienās taču vairs nav spēcīgu raksturu. Protams, mūsdienu dzīve jau arī neprasa ne par ko izšķirties, var tā omulīgi peldēt. Bet vismaz māksliniekiem vajadzētu būt ar raksturu. Ja nu reiz ir tā nelaimīgā modernā māksla, tad vienīgais, kas tajā varētu būt attaisnojams, būtu jaunais, atšķirīgais, nevis trīsdemit gadus vecu paņēmienu variēšana. Māksliniekam būtu sev jāizvirza tāda dogma: man ir jādara kaut kas cits, jauns. Bet, kad tā nav, kad māksla velkas kā tāda bezgalīga, gaudena aste, tad pārņem šausmas. Vienīgais, kas 20. gadsimta mākslā bija interesants un ar ko izcēlās vēl sešdesmitie gadi, bija spēja attīstīties un mainīties. Tolaik arī es tam visam vēl dzīvoju līdzi, man bija interesanti. Bet tad, septiņdesmito otrā pusē es kādā brīdī sajutu, ka man no tā visa paliek garlaicīgi. Šķirstot pasaules mākslas izstāžu katalogus, man sāka šķist, ka redzu kādu imitatoru kompāniju, kas neko nedomā un neko nejūt. Es varu visu ko piedot, bet es nevaru piedot nejūtību, tādu, sevišķi latviešu tagadnes mākslā izplatītu, estetizējošu mākslas taisīšanu, kurā nav nekāda spēka. 20. gadsimta pirmās puses modernajā mākslā spēks nenoliedzami bija, tas bija tāds kā izvirdums.
P.B.: Jūs dzīvojāt līdzi modernās mākslas attīstībai…
I.L.: Jā, es sešdesmitajos gados, kaut arī pats sev biju jau izvēlējies pavisam citādu darbības lauku, izjūtās lidoju līdzi modernajai mākslai, jutu tās spēku, biju laimīgs, ka varu būt tās laikabiedrs. Likās, ka tā ir varena straume. Bet izrādījās, ka nekādas straumes nav, ir tikai tāda maza, necila urdziņa, kas ātri sastingst pāris iepriekšparedzamās klišejās. Un tad ar šausmām nākas sev atzīt, ka mana tēze diemžēl ir pareiza. Māksla, tāpat kā daudz kas cits, atmirst. |
| | | Atgriezties | |
|
