VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ojārs Feldbergs Artis Svece Cilvēki, kas pelna naudu ar izskatu, zina, cik liela nozīme ir labam portretam, tāpēc izraugās sev pašus labākos meistarus, kas pazīst cilvēka seju visos tās sīkumos, kuri zina, kas jāizceļ un kas jāapslēpj, lai modelis portretā izskatītos labi. Cilvēki, kas apzinās savu nozīmi, neiet pie ielu portretista, viņi izvēlas īstus talantus, kas jebkuru sievieti var attēlot kā, teiksim, Māti un jebkuru vīrieti kā Strādnieku vai Domātāju. Ojāram Feldbergam šādu iespēju nebija. Kādā decembra histēriskākās nedēļas pēcpusdienā viņam nācās ieskriet pie dežurējošā portretista un pozēt pāris skicēm vai momentuzņēmumiem. Tikpat naivi kā cilvēki “ātrajā foto” izsaka vēlmi izskatīties labi uz pases bildēm, mākslinieks ieminējās, ka gribētu, lai intervija nebūtu virspusēja. “Protams, protams,” noteica portretists, “bet cepuri varat atstāt galvā.” Portreta rāmis nav klasisks, bet nav arī manierīgs. Ojārs Arvīds Feldbergs ir dzimis 1947. gada 10. oktobrī, no 1970. līdz 1976. gadam viņš LMA studējis tēlniecību, 1972. gadā sācis piedalīties mākslas izstādēs. Sākot ar 1982. gadu, Feldbergs katru piekto (gan jāsaka – ne tikai katru piekto) gadu rīko personālizstādes, pēdējā bija skatāma pagājušā gada nogalē Valsts Mākslas muzejā. Es, starp citu, atceros 1987. gada izstādi, patiesībā ne pašu izstādi, bet gan noskaņu, kāda valdīja Tēlnieku namā. Astoņdesmito gadu Feldbers, šķiet, tika uztverts kā tāds nacionālromantiķis. Prātā nāk “Studijā” publicētā fotogrāfija, kurā viņš redzams ar abām rokām stumjam trosēs iekārtu milzīgu laukakmeni – lūk, mākslinieks, kurš nav atsvešinājies no dzimtās zemes. Nezinu, kā bija toreiz, bet šobrīd viņa vārdi pauž daudz universālāku un kaut kādā ziņā abstraktāku skatījumu uz pasauli, lai gan, manuprāt, romantisku un nedaudz mistisku skatījumu, ko simpātisku dara nepārprotamā vēlme būt saprastam. Tieši tāpēc man nākas brīnīties par “projektētāju” Feldbergu, kurš var neminstinoties nosaukt dažādu institūciju daudzpakāpju nosaukumus. Ja romantiskajā Feldbergā jaušams kaut kas arhaisks, tad Pedvāles īpašniekā un dažādu programmu un fondu vadītājā jūtama nākotnes elpa. Vistacamāk, spēja apvienot šīs tomēr taču dažādās “sejas” ir veidojusies skarbās realitātes iespaidā – kopš 1993. gada Pedvālē darbojas brīvdabas mākslas muzejs, kas tā radītājam droši vien sagādā vairāk klapatu nekā baudas mirkļu. Tomēr Ojārs Feldbergs ir izrādījies apbrīnojami piemērots šim darbam vai vismaz gana izturīgs, lai to turpinātu. Šīs izturības noslēpums man nav zināms. | |
| |
| Artis Svece: Jūs teicāt, ka skrienat no viena darba pie otra. Kas tad ir tie darbi, pie kuriem strādājat? Ojārs Feldbergs: Nu, sarežģīti noformulēt, jo - kas ir darbs? Darbs man reducējas uz dzīvi. Tas, ko tu dari, vienlaikus ir darbs, un tā ir dzīve, es to nešķiroju. Un tas aktuālākais, kas pašlaik ir, saistās ar Pedvāli, ar procesiem, kas tur notiek. Tā ir Pedvāles muižas atjaunošana un Sabiles sinagogas rekonstrukcija. Sinagogā tiek veidots Mūsdienu mākslas un kultūras mantojuma centrs. Tikko beidzās viena izstāde Valsts Mākslas muzejā, kura bija jāpārved uz šo sinagogu, un tai pašā brīdī Pedvālē jāatklāj fotogrāfa Daiņa Kārkluvalka izstāde un Talsos jāpiedalās izstādē kopā ar Talsu māksliniekiem. Atkal ir darbi, kas jāaizved, jāuzstāda, jāsagatavo, viss tā krustām šķērsām. A. S.: Galu redz Pedvāles atjaunošanai? O. F.: Es jau sen esmu sapratis, ka tāda gala vispār nekad nav, jo viss turpinās. Ir tikai iedomātais gals un tas, cik ātri tam pietuvojas. Nav svarīgi un būtiski sasniegt un pabeigt kaut ko. Atkal tas ir process, vienkārši dzīve - kā iznāks, tā iznāks, cik tālu tiks, tik tālu tiks... A. S.: Kāpēc tieši sinagogā mūsdienu mākslas centrs? O. F.: Tā ir nejaušība. Kā daudziem, arī man dzīve sastāv no nejaušībām, kurās gan es saskatu arī zināmas likumsakarības. Te var minēt kaut vai nokļūšanu pēc Rīgas perioda Abavas ielejā, Sabilē un Pedvālē, kas zināmā mērā bija nejaušība, un tomēr es te saskatu liktenīgu likumsakarību. Katrā ziņā saistībā ar Abavas ieleju un kultūras mantojumu man nācās saskarties ar dažādām kultūras mantojuma vietām vai objektiem, un viens no tādiem objektiem bija Sabiles sinagoga, ko pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bija pamesta un stāvēja tukša. Gribējās to saglabāt un izmantot. Un tad, kad nodibinājās Īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorija “Abavas ieleja” (es arī piedalījos šajā procesā) un notika arī citas aktivitātes kopā ar Eiropas Padomes Kultūras mantojuma padomi un Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, radās iespēja šo ēku apgūt. Tas izrietēja arī no Pedvāles parka koncepcijas, kas ir dabas ainavas, lauksaimniecības ainavas, kultūras mantojuma un mākslas integrācija vienotā vidē. Pēc neatkarības atjaunošanas valsts saņēma atpakaļ drupas, tukšas ēkas, radās jautājums, ko darīt ar šiem objektiem, jo tos nevarēja apsaimniekot ne tā kā agrāk padomju laikos, ne arī kā vēl senāk, un es domāju, ka vienīgais ceļš ir tas, ka tie tiek uzturēti tādām kultūras, garīgām vajadzībām. A. S.: Labi, jūs sakāt – nejaušība, bet tā telpa taču rada īpašu kontekstu mākslai. Vai šis konteksts nevar izrādīties pārāk specifisks? Kaut kādā ziņā te varētu būt pat tāda kā rīvēšanās, kaut kāda pretestība? O. F.: Tas viss ir atkarīgs no īpašniekiem, kas pārņem šo ēku. Piemēram, Kuldīgas sinagogā atrodas kinoteātris, diskotēka un viss kaut kas cits, un tad, kad ēku pārbūvēja, tur nekas no iepriekšējā vairs nepalika. Tāpat arī šeit no sinagogas palicis vienīgi nosaukums. Iekšā nekas neliecina, ka tur ir bijusi kulta celtne. Viss atkarīgs tikai no saimnieka pietātes. Tad izvēle ir vai nu izveidot tur, piemēram, veikalu vai sporta zāli, vai arī kaut ko citu. Tāpēc jau ir izstrādāta ar mākslu, ar kultūru saistīta programma. A. S.: Bet mēs tomēr zinām, ka tā ir sinagoga. Jūs arī citur, runājot par savu projektu, sakāt “sinagoga”. Šis vārds visu laiku uzpeld, un tad ir skaidrs, ka tā nav vienkārši kaut kāda galerijas telpa. Mani vienkārši interesē, vai jūs esat domājuši par šo kontekstu. O. F.: Nolēmām, ka jāsaglabā nosaukums “sinagoga”, bet es domāju, ka tur būs mūsdienu māksla. Dabīgi, ka te jābūt uzmanīgam, lai nenonāktu pretrunā ar vēsturisko ēku kā kulta celtni. Es domāju par to kā par izmantojamu telpu, kas atrodas Sabiles vēsturiskajā centrā un ko vajadzētu saglabāt kā kultūrvēsturisku objektu. Tā tiek restaurēta un saglabāta kā objekts, bet tā ir arī jāpiesātina ar dzīvi. Draudzes vairs nav – Sabiles draudze traģiski gāja bojā, ebreji tika nošauti Otrā pasaules kara pirmajā gadā. Ēka bija tukša un pamesta, bet tai jāfunkcionē. Ar savu darbību tā veidos kultūras centru. Vietējiem tas nav vajadzīgs, viņiem ir kultūras nams, uz kuru viņi arī neiet. Runa ir par to, ka personība vai indivīds – šai gadījumā es, - rada tādu punktu, kultūras punktu, kas funkcionē. Tas varbūt nav tik daudz domāts vietējiem iedzīvotājiem, tas, iespējams, ir domāts māksliniekam, lai izstādītu savus darbus, pantomīmas grupai vai korim, kur uzstāties. Šī ēka apaug ar auru. Tā kļūst par starptautisku mākslinieku rezidenci, kā tas ir iecerēts. Tā vairs nav noslēgta telpa. Te rodas cits konteksts, cits zemteksts. A. S.: Es uztveru šo situāciju mazliet citādi, bet tas ir interesanti, kā jūs saprotat manu jautājumu. Katrā ziņā gribēju jums uzdot vienu citu, tradicionālu jautājumu, proti, kā jūs spējat savienot sevī mākslas procesa iniciatoru, kas liek lietām notikt un no tā izjūt baudu, un mākslinieku, kurš strādā, piemēram, ar akmeni. Vai šīs abas izpausmes jūsos komfortabli sadzīvo vai ne? O. F.: Tas atkal saistās ar manu pagātni. Ar sabiedrisko darbību, kas bija uzsākta Rīgā. Tagad notiekošais ir vienkārši turpinājums tam, kas aizsākās toreiz. Man bija sapnis izveidot brīvdabas mākslas muzeju, skulptūru parku pie Mārupītes. Neatkarība izjauca manu plānu, jo šīs teritorijas (kuras bija jau izprojektētas) atguva mantinieki. Bet vēlme kaut ko tādu radīt manī visu laiku “sēdēja”. Man gribējās arī izstādīt savus akmeņus, savas skulptūras, veidot brīvā dabā instalācijas, nodarboties ar zemes mākslu. Padomju laikā nebija iespējams iegūt zemi, uz kuras varētu spēlēties. Tagad iespēja ir, un tāpēc es atradu šo vietu, kur spēlēties, faktiski liktenis mani tur aizveda. Un, tā kā es jau zināju, ka notiek mākslinieku simpoziji, plenēri un rezidences, uz kurām aicina māksliniekus, tad man likās interesanti paralēli šai savai skulptūru, zemes mākslas vai vides mākslas objektu radīšanai piesaistīt arī citus māksliniekus. Visu darba apjomu es tai brīdī neapjautu, lai gan pēc tam, protams, saskāros ar to, ka man jādara viss. Man jābūt autoram, scenāristam, režisoram, strādniekam, jādomā par visu no sākuma līdz beigām, un visa tā darbība – projektēšana, restaurēšana utt. ir kā tāda liela performance, hepenings, ko es ieceru un pēc tam kā režisors realizēju, un es esmu arī mākslinieks vai aktieris. Un viss šis process, kas ar to saistīts – gan darbu radīšana, konkursi, darbu izvēle -, tas ir process, kurā es dzīvoju. A. S.: Bet vai jūs tā harmoniski jūtaties visā šajā procesā, vai tas rauj uz visām pusēm, rauj gabalos? O. F.: Rauj jau, rauj. Un galvenais, kas rauj ir finanšu trūkums. Ieceres ir lielākas nekā iespējas. Latvija tomēr ir maza, nabadzīga valstiņa, kurā nav nemaz tik viegli atrast sponsorus, mecenātus, labvēļus... Bet, tā kā šis darbs ir iesākts, ir kauns atkāpties. Tas pats ripo uz priekšu kā lavīna, tam vienkārši ir jāseko. A. S.: Bet, runājot par Pedvāli, kāpēc jūs gribējāt mākslas darbu izlikt vidē, ārpus galerijas, ārpus muzeja? Vai tā atkal bija nejaušība vai kaut kāda apzināta ideja? O. F.: Nē, tā ir likumsakarīga gan sevis, savas būtības, gan līdz ar to arī savas mākslas, sevis izpausmes caur mākslu rezultāts. Jo, pilnīgi nejauši iekļūstot Mākslas akadēmijā un uzsākot, arī nejauši, mācīties tieši tēlniecību, es pirmajā vai otrajā kursā sāku apjaust sevi, savas iespējas, un to, ka mani varbūt neinteresē veidot krūšutēlus vai skulptūras ar rokām un kājām vai nocirstām galvām, kādas ir saražotas tūkstošiem pasaulē. Man vajadzēja domāt, kāpēc tad tas tiek darīts, kas vispār ir māksla, kas ir mākslinieks, kas es esmu un kas es būšu. Paanalizējot situāciju, šos sastindzinātos tēlus ar paceltām vai noliektām galvām, smaidošām vai skumjām sejām, es saskatīju tajos kaut kādus dvēseles pārdzīvojumus, prieka vai bēdu pēdas. Bet kaut kas tajos to visu bija izraisījis. Man likās, ka mani saista atveidot to, ko cilvēks redz. Pārvērst to mākslas darbā, attīrot no visa liekā, vispārinot. Lai cilvēks pats paliek dzīvs un skatās uz šo priekšmetu, un domā. Tāpat kā dzejā vai grāmatā, kur kaut kas ir formulēts vārdos, vai skaņdarbā, kur tas ir formulēts skaņās, tāpat kaut kāds jēdziens, situācija ir formulēta masā, kas ir ielikta telpā. Bet cilvēks paliek dzīvs, viņš staigā apkārt tai un skatās. Skulptūra ir telpiska, un šī cilvēku spēja (ne visiem tā ir) ievietot šīs trīs dimensijas sev te kaut kur galvas vidū un grozīt apskatīt, radīja manī vēlmi radīt šādus objektus. Un tad es arī izveidoju gan teoriju, gan formulu “Telpa, masa, apziņa” un ar šo formulu pētīju dabu, tās parādības, jēdzienus. Šī forma, sižets, situācija, kas tiek masā izveidota, jebkurā gadījumā atrodas telpā, telpa var būt muzeja, galerijas telpa, tā var būt ainaviska telpa, telpa var būt iekšēja gara vai prāta telpa. Atšķirību starp iekštelpu un ārtelpu mēs redzam tikai tad, kad ir gaisma. Iekštelpā gaisma ir viena, virzīta. Ārtelpā gaisma ir mainīga, vispirms jau tā mainās diennakts ritmā līdz ar saules gaitu, un ainavā novietots objekts tiek gandrīz vai no visām pusēm apspīdēts, un šī gaisma, apkārt slīdot, zīmē formu, faktūru... Es nezinu, vai tas ir tas, ko vajag... A. S.: Viss kārtībā. Man tikai iešāvās prātā, ka tad, kad svešatnē radās vides māksla, lielā mērā, cik zinu, tas bija protests pret galeriju, izstāžu zāli, muzeju, proti, - vēlēšanās izvākt mākslu no komfortablās, institucionalizētās vides, iziet ārpus tās. Bet protests nebija jūsu mērķis? O. F.: Nē, nē. Mans izvēlētais materiāls bija akmens. Tad, kad es sāku atveidot akmenī dabas procesus, jēdzienus, dažādas situācijas, man vajadzēja domāt arī, kā to pasniegt, lai cilvēks, skatītājs, mūsu divsarunā to apjaustu. Te atkal runa varētu būt par skulptūras postamentu, bāzi vai plintusu. Tajā laikā, kad es mācījos, daudzi studenti it kā noliedza šo postamentu kā kaut ko konservatīvu. Es sapratu diezgan ātri, ka postaments ir ļoti vajadzīgs. Redzat, arī galdam ir kājas, gleznai ir rāmis, grāmatai ir vāki. Visur ir kaut kas, kas ierāmē, aptver, pasniedz. Šī ir tā telpa, kurā priekšmets dzīvo. Skulptūrai postaments ir vide, uz kuras viņš balstās, dzīvo. Ja mēs stāvam uz zemes, mēs apzināmies savu pamatni, savu bāzi, šo zemi, jo tā mūs notur. Savukārt skulptūrai pamatne ir tas, kurā tā dzīvo. Mans materiāls ir granīts. Ja ir kalns, kalnam ir karjers izšķelts, šķeļot akmeni dabū kantainu – taisi, ko gribi. Es ņemu laukakmeni. Laukakmens kaut kā ir līdz mums atceļojis, ieguvis savu formu: garens, plakans, ovāls. Šajā procesā, strādājot ar akmeni, es saprotu, ka tas ir dzīvs. Ne tādā nozīmē kā cilvēka ķermenis, bet tādā, kā viss pasaulē ir dzīvs – koki, pļavas, jūra. Tas viss, ar ko pirmatnējais cilvēks dzīvoja kopsakarībā. Un akmens arī ir dzīvs. Tam ir savs mūžs, ir ķermenis, āda, tam ir viss. Bet, ja tas ir dzīvs, tas spēj arī domāt, skatīties... Ko akmens ir redzējis? Debesis, mākoņus redzējis, upes... To, ko es. Ja es tagad esmu sapratis, ka akmens to ir redzējis, es to varu akmenī atveidot. Akmens man pasaka priekšā ar savu formu, krāsu, graudu, struktūru, ko gribējis, lai mēs abi atveidojam. Tad es daļu no šī akmens kaļu nost. Ja izkaļu kantainu darbu, to vajag pasniegt – nolikt to uz postamenta. Bet laukakmens – tas guļ smiltīs, mežā, ūdenī, un šī vide ir tā bāze, postaments. Es to respektēju. Es atstāju daļu no akmens nenokaltu, dabīgu, izstādu to smiltīs un tamlīdzīgi, bet mazliet no akmens atsedzu vaļā, parādu kaut ko. Un šāda veida akmens prasās būt ainavā, jo ir jau bijis tur, un te ir tā iziešana uz ainavu. Ne kā protests, bet tas radies (tāpēc es to tik gari stāstu), analizējot, strādājot ar akmeni, ar tā mentalitāti, izprotot viņu. A. S.: Bet, ja akmenī viss ir iekšā, varbūt atstāt akmeni tur, kur tas guļ? Kāpēc tad vēl to postamentu un vidi, ja akmenī pašā jau viss ir? O. F.: Es līdz tam vēl neesmu nonācis, japāņi ir. Viņu filosofiskajos tempļos, piemēram, Rjoandzi templī, kurā es arī esmu bijis, tur tātad... Mums nav tādas iztēles. A. S.: Turpinot sarunu par vidi, gribēju jautāt, kāda būtu atšķirība, ja jūsu darbs, piemēram, “Ābele”, kas bija redzama izstādē “Atmiņu īstenošana”, tiktu izstādīts izstāžu zālē, ābeļdārzā vai kaut kur citur. Vai viss, kas mainītos, būtu gaisma? O. F.: Situācija mainītos. Nu, darbs bija muzejā un pēc tam pastāvēs arī ārā. Cita gaisma, cita telpa. Es jau teicu par akmens dzīvi, par to, ka tie jūt – viņi jūt, jo saule tos karsē, āda tiem noveco. Tad, kad tie atradīsies ārā, tiem būs citas sajūtas. Man likās... Tas varbūt neskan normāli, bet es bieži vien, radot darbus, saprotu, ka tiem ir savas vēlmes. Man vienu brīdi radās doma, ka akmeņi grib būt muzejā. Muzejam ir sava aura, sava telpa… Pedvālē, veidojot šo muzeju–parku, sapratu, ka telpai ir šī robeža un fiziskajai, uzbūvētajai, arhitektoniskajai telpai, muzejam, ir durvis, logs, ir slieksnis, kam jāpārkāpj. Tāpat arī grāmatai – mēs to atveram un tad iekļūstam iekšā. Daudziem cilvēkiem ir izveidojušies aizspriedumi, un to, ko viņi nesaprot, viņi never vaļā, viņi neatver durvis. Bet es arī redzēju, ka ierodas ļoti daudzi cilvēki, grupas – pensionāri, skolēni, absolūti nejauši cilvēki –, kuri ieiet šajā parkā, telpā pie mākslas darba un skatās. Un ir tādi, kas noliedz, bet ir, kas saprot un kļūst ieinteresēti: “Jā, es nebiju domājis, ka tāda var būt māksla...” Jo šī telpa ir demokrātiska, viņiem saprotama, tur ir koki, krūmi, zāle un pa starpām atrodas akmeņi. Neredz sienas, griestus, nenomāc muzeja stereotips. Lai nu kā, man Valsts Mākslas muzejā izstādītie darbi pēc idejas ir radušies septiņdesmitajos gados, pagājuši trīsdesmit gadi, idejas kļuvušas muzejiskas. Es saprotu, ka kaut kāds vecums tuvojas... ja es tos neuztaisīšu, es tos neuztaisīšu nekad. Tātad distance ir kļuvusi muzejiska, un šie darbi vēlējās atrasties muzejā. Faktiski izstāde bija veltījums tiem. A. S.: Gribēju jautāt, vai jūs nebaidāties kaut kādi nodarīt pāri visiem kokiem un strautiem, ievietojot pa vidu takas, akmeņus, uzbērumus un vēl kaut ko tādu? O. F.: Bet tad ir jājautā, ko nozīmē nodarīt pāri. Ko nozīmē pāri nodarīšana cilvēkam? Aizvainošana, sišana, sāpes. Zemei, dabai? Ainavas sagraušana, piesārņošana. Un dažādiem cilvēkiem ir dažādi redzējumi. Vienam uzbūvēt kaut kādu monstru ainavā, dabā – tas nav nekas, un citam tas nozīmē nodarīt ainavai pāri. Bet, ja traktors, arkls ar zemi, vai tas nodara pāri, nodara sāpes zemei? A. S.: Un kā jums šķiet? O. F.: Tas ir atkarīgs no tā, kādas ir mūsu savstarpējās attiecības. Jāizprot vienam otru, un es to cenšos darīt. Neveidot objektus un darbus, kas disharmonētu ar ainavu, neradīt situācijas ainavā, lai cilvēkam tajā rastos negācijas. Mākslas darbu ievietošana ainavā ir rituāls, transformācija. Cilvēks jau būvē ēkas, visu kaut ko: arkas, akveduktus, pieminekļus. Vai viņš bojā ainavu? Viņš cenšas tomēr darbus ievietot harmoniski, ievērodams noteiktas proporcijas un pakļaudams šīs būves, objektus noteiktiem rituāliem. Es cenšos to darīt harmoniski... (Pauze.) Bet man ir vēlme. Ko darīt ar to? Noliegt? Tad man jākļūst par mūku varbūt. Jādzīvo, nēsājot to domu galvā, ja? Nu, es vēl līdz tam neesmu izaudzis. A. S.: Katrā ziņā tie cilvēki, kuri, kā jūs teicāt, atbrauc ar autobusu, nepamanītu, kas notiek. O. F.: Nē, tad es dzīvotu tikai sev. A. S.: Bet jūs nevēlaties dzīvot tikai sev? O. F.: Nē, es gribu arī citiem dzīvot, jā. | |
| Atgriezties | |
