VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 EIFORIJA jeb PAR ATSACĪŠANOS Māra Traumane, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs |
 Saāči kolekcijas jaunās mājas Ilze Strazdiņa Londonā |
 ART MOSCOW 2003 Daiga Rudzāte No 22. līdz 27. aprīlim Maskavā, Centrālajā mākslinieku namā Krimas krastmalā notika 7. starptautiskā mākslas mese Art Moscow. Līdzās augsta līmeņa mākslas tirgum (“daudzas galerijas gadatirgus stendus pārvērtušas konceptuālos projektos,” raksta laikraksts Afiša) notiek arī virkne nekomerciālu izstāžu, starptautisks kolokvijs un skatāmi vairāki ārzemju kuratoru veidoti projekti. Art Moscow 2003 kataloga ievaddaļā organizatori raksta: “Art Moscow 2003 fons ir pieaugoša sabiedrības interese par laikmetīgo mākslu. Un tā nav vienkārši aizraušanās ar kaut ko eksotisku. Runa ir par kardinālām pārmaiņām visā Krievijas mākslas ainā, kur vienlīdz liela un noturīga ir kolekcionāru interese par 60., 80. un arī 90. gadiem, beidzot augļus nesusi arī Krievijas muzeju izstāžu politika, kas pēdējos gados tika rūpīgi pilnveidota, un rezultātā šobrīd plaša visas zemes auditorija regulāri tiek iepazīstināta ar laikmetīgās mākslas procesiem.” Šķiet, Maskava pilnībā nostiprinājusi mākslas metropoles statusu pasaules acīs, ņemot vērā, ka šopavasar tur ieradās gan Haralds Scēmans, gan šīgada Venēcijas biennāles kurators Frančesko Bonami, lekcijas lasīja filozofijas un mākslas zinātņu profesors Boriss Groiss (Art Moscow ietvaros bija apskatāma arī viņa studentu veidota instalācija Art Judgement Show), Pikaso muzeja kuratore Marija Lora Bernadaka, Tokijas pils direktors Nikolā Burio un citi. Patiesībā pasākumu programmas “biezums” un daudzslāņainība nešaubīgi norāda, ka Art Moscow šodien kļuvis par nozīmīgu notikumu un ka līdzās Manifesta, documenta vai Venēcijas biennālei šī ir vēl viena vieta, kurp braukt, lai iegūtu priekšstatu par mūsdienas mākslas virzību un tendencēm. Tieši tālab tik loģiska šķiet ziņa nākamā gada jūnijā uz Art Moscow nekomerciālās daļas bāzes izveidot biennāli. Iespējams, mākslas publikas acīs tā ar savu eksotiku un vērienu varētu iekarot daudz stabilākas vērtības statusu nekā, piemēram, slavenā Akiles Bonito Olivas izauklētā Valensijas biennāle, kas šovasar notiek jau otro reizi, bet, neraugoties uz daudzo zvaigžņu (piemēram, Boba Vilsona) klātbūtni 2001. gadā, tomēr nav spējusi kritikas apziņā tā līdz galam iegult. |
 Boriss Bērziņš MANTOJUMS Peteris Bankovskis Man riebjas, man nepatīk atkārtojumi. Un, ja es arī atkārtoju, man nekas nesanāk. Man patīk, ka kaut kas saiet dēlī... beigās tāpat iznāk Bērziņš. Es nevaru saprast, kādēļ visu mūžu jāglezno brūni – lai citi zinātu, ka tu esi Bērziņš? Es varu gleznot arī krāsaini, un tas arī būs Bērziņš. Es daru, ko es gribu, – visu laiku. Un es to nedaru speciāli, tā nav programma. Es negribu teikt, ka es peldu pa straumi, bet – es esmu straume. Un es cenšos zivi noturēt. B.B. |
 Latvijas kultūras konvertācijas kurss Alise Tifentāle |
