Boriss Bērziņš MANTOJUMS Peteris Bankovskis Man riebjas, man nepatīk atkārtojumi. Un, ja es arī atkārtoju, man nekas nesanāk. Man patīk, ka kaut kas saiet dēlī... beigās tāpat iznāk Bērziņš.
Es nevaru saprast, kādēļ visu mūžu jāglezno brūni – lai citi zinātu, ka tu esi Bērziņš? Es varu gleznot arī
krāsaini, un tas arī būs Bērziņš.
Es daru, ko es gribu, – visu laiku.
Un es to nedaru speciāli, tā nav
programma. Es negribu teikt, ka es peldu pa straumi, bet – es esmu straume. Un es cenšos zivi noturēt.
B.B.
|
|
LĪGOTĀJI
PIRTĪ
ĢITĀRA
PIE ZIVJU KŪPINĀTAVAS
PIRTĪ. Skice
LĪGOTĀJI
BRUNČI
BRUNČI
ASARA
|
| Pēteris Bankovskis, Latvijas Kultūras fonds
LABIRINTI
Atbildēt uz jautājumu, kāpēc vispār jāzīmē vai jāglezno, nepavisam nav
viegli. Tiecoties uzzināt patiesību, tiek rakstītas grāmatas par
mākslas izcelšanos senajā un rakstiskām liecībām nabagajā akmens
laikmetā. Tajās grāmatās var izlasīt visādas interesantas lietas (ja
interesē lasīt). Protams, ir jau arī cits kas – persona, kas gadu
gadiem mācījusies mākslas skolā un pēc tam – mākslas augstskolā, nereti
turpmāko mūžu zīmē un glezno vienkārši tāpēc, ka neko citu tik labi
neprot darīt, bet cilvēku sabiedrībā pastāv izplatīts uzskats, ka kaut
kas jādara ir. Tomēr arī šāda, šķietami vienkāršota, kādam, iespējams,
aizvainojoša pieeja nemaz tik vienkāršota nav. Jo, lai persona nonāktu
mākslas skolā utt., kādam (pašai personai vai tās darbības ietekmējošai
citai personai – vecākiem u.tml.) ir jāgrib, lai sākas iešana mākslas
skolā, respektīvi, mācīšanās zīmēt un/vai gleznot. Tātad ir jābūt
sapratnei vai nojautai, ka zīmēšana un gleznošana ir LABUMS, kaut kas
tāds, kas iekļaujas cilvēka stāvokli būvējošu VĒRTĪBU klāstā. Turklāt –
parasti tiek atzīts, ka zīmēšana un gleznošana ir sistēmiskas,
intencionālas darbības, kuru rezultāts ir “zīmējums” vai “glezna”:
priekšmets, kas zīmēšanas vai gleznošanas rezultātā dabū kaut
kādas jaunas īpašības, kuras to būtiski atšķir tiklab no neapzīmēta vai
neapgleznota papīra, kartona, dēļa vai audekla, kā arī no cita
“zīmējuma” vai “gleznas”.
Runāšana vai domāšana par mākslu ir runāšana un domāšana par tām –
iepriekšējā teikumā minētajām – jaunajām īpašībām. Pastāv dažādas un
mainīgas vienošanās, kā un kāpēc “jaunās īpašības” var vai nevar tikt
nosauktas par mākslu.
Skaidrs, ka šīs vienošanās ik reizi tiek slēgtas par jaunu.
Paziņojumi, ka viss X vai Y sazīmētais vai sagleznotais ir māksla, ir
tikai kādas ērtības labad lietotas formulas vai bezdomu vārdkopas.
Cilvēks, kurš ir pieņēmis, ka iespēj zināt (varbūt galvenokārt – just),
kas kādā brīdī un veidā ir māksla, šo savu zināšanu un jušanu atver un
aktualizē katru reizi, kad nostājas aci pret aci ar konkrētu zīmējumu
vai gleznojumu. Protams, šis cilvēks nekad nav brīvs, viņu ietekmē,
sasaista un rausta pieredzes un konteksti, bet tomēr... tikai tā: aci
pret aci...
Tāpēc jebkurai izstādei vai muzejam faktiski ir tikai savāktuves loma.
Borisa Bērziņa lielā retrospekcija “Arsenālā” bija savāktuve. Izdevība
un iespēja cilvēkam doties aci-pret-aci piedzīvojumu meklējumos pa
maršrutiem, kādu nebūs vairs nekad. Izdevību sagādāja mākslinieka
nesenā nāve un tai sekojusī viņa sazīmētā un sagleznotā kļūšana par
“visas tautas bagātību” ar sekojošu muzeizāciju. Boriss Bērziņš nekad
visu šo klāstu neizliktu publiskai, haotiskai apskatei, jo viņam kā
visa tā sazīmētājam un sagleznotājam bija – kā jebkuram jelkā
izgatavotājam – sava intence, kas varēja būt zināšana par katru līniju
vai krāsas laukumu, bet varēja arī nebūt. Šī intence varēja pārtapt
domā, bet citreiz varēja izslīdēt uz āru aforismā vai anekdotē.
Izteikumi varēja apveltīt ar nozīmēm kādu zīmējumu vai gleznojumu. Sev
pašam domātais varēja veidot kādas barjeras vai nošķīrumus.
“Arsenāla” izstādē šādu nošķīrumu vairs nevarēja būt. Tā bija
labirints. Bet, kur labirints, tur kārdinājumi: maldināt vai tapt
maldinātam, nodoties pesimistiskai bezcerībai vai asināt sevi uz
ārāizkļūšanas vai Mīnotaura meklēšanas varoņdarbiem.
Cilvēki, arī profesionāli mākslinieki, nereti mēdz meklēt kādus
attaisnojumus savai dzīvei un darbībai. Esmu dzirdējis par mūsdienu
latviešu māksliniekiem, kuri “Arsenāla” izstādē atrada vielu
izteikumiem, ka tas Bērziņš nekas sevišķs nemaz nebija. Liekas, tādi
mākslinieki šajā izstādē negāja meklēt mākslu, bet sevi. Lai gan viņu
personiskie labirinti, šķiet, eksistē pirms un ārpus izstāžu zāles un
izstādes.
Laima Slava
DIVI JAUTĀJUMI
Vērienīgā izstāde Valsts Mākslas muzejā un izstāžu zālē “Arsenāls”, kas
daudzus pārsteidza ar, ja tā var izteikties, mākslinieka kvalitātes
kvantitāti, ar lielu skaitu nekad neredzētu darbu – glezniecības zelta
fonda tēmu negaidītām variācijām un bezgaldaudziem zīmējumiem –, uzdeva
vismaz divus jautājumus. Vispirms jau – kā tas tagad būs, kad visa šī
bagātība pazudīs muzeja krātuvju tumsā, lai kādreiz varbūt, augstākais,
desmit no tiem ieņemtu savu vietu 20. gs. otrās puses pastāvīgajā
ekspozīcijā. Ko darīt, lai, iegūstot šāda mantojuma bagātības, mēs
ikdienā tomēr nepaliktu nabaga radinieku lomā, kam tikai augstos
svētkos ļauts ieraudzīt kādu no ģimenes relikvijām rotājam kādu
augstdzimušu kaklu (lasi – īpaši komplektētu izstādi). Un otrais – kā
panākt, lai gan mēs paši, gan tik abstraktā, grūti konkretizējamā, taču
allaž piesauktā “pasaule” noticētu šī mūsu mantojuma dižumam, lai tas
ieņemtu tajā savu vietu. Proti – Borisa Bērziņa vārds tiktu minēts kopā
ar citiem 20. gs. Eiropas mākslas lielajiem vārdiem, kas strādājuši ar
tādu mediju kā zīmējums, glezna, proti – rokas veidots attēls uz
plaknes.
Uz pirmo jautājumu visloģiskākā atbilde ir – veidot Borisa Bērziņa
muzeju. Tajā pašā laikā tā ir visnereālākā atbilde, ja jau pat Valsts
Mākslas muzejam iespēja atvērt pastāvīgo 20. gs. otrās puses mākslas
ekspozīciju joprojām ir problēma, kas gandrīz vai ar skandālu (kā var
atņemt izstādēm Rīgas vienīgo plašāko izstāžu zāli “Arsenāls”!) tiks
risināta ap 2005. gadu. Tiesa, muzejs (valsts) ir mantojis visu –
ieskaitot Borisa Bērziņa dzīvokli un darbnīcu, taču tās atrašanās vieta
memoriālā muzeja telpām nav piemērota. Kaut kāda telpa Rīgas centrā?
Kur tad, un kāpēc tieši tur? Un kas tādu iespēju dos?
Taču Mākslas dienu noslēguma atvērto durvju pasākuma laikā Mākslinieku
savienības ēkā 11. novembra krastmalā 35, kur kopš tās uzcelšanas 1971.
gadā bijušas daudzu mākslinieku darbnīcas (un arī Borisa Bērziņa pirmā
darbnīca atradās tieši tur), kāda māksliniece, pasūrojusies par
netaisnību, ka Bērziņš tagad atkal no redzesloka pazūd un noteikti uz
ilgu laiku, teica: nu kāpēc gan viņam šeit nevarētu būt sava istaba?
Nevajag taču nemaz lielu – galvenais, ka ir tāda telpa, kur pabūt kopā
tieši ar viņu.
Patiesi – ar šādu Borisa Bērziņa istabu “Mākslas mājas” koncepts tikai
iegūtu. Mājvietu šeit jau atradis Latvijas Mākslinieku savienības
muzejs, kura galvenā ekspozīcija būs virtuāla. Tāpat Borisa Bērziņa
telpa varētu būt, teiksim, ar kādām pārdesmit gleznām pie sienām un
zīmējumiem, kas pāršķirstami statīvos. Un virtuālo ekspozīciju
monitorā, kādu tik lieliski spēj izveidot tajā pašā mājā mītošā
Digitālā darbnīca (Ventspils muzeja digitālā ekspozīcija, Čaka dzīvokļa
– muzeja informatīvais disks). Valsts Mākslas muzejs noteikti par tādu
iespēju priecātos. Bet – tas ir finanšu jautājums, tātad valstiski
risināms. Taču šķiet, Kultūras ministrijai rūp klasisku vērtību
pieejamība, bet Rīgas Dome prot lepoties ar slaveniem rīdziniekiem.
Atliek tikai nokārtot iespēju pasaulei vēl vienu no tādiem iepazīt un
mums pašiem – viņu neaizmirst.
Otrs jautājums ir sarežģītāks, kaut reāli arī atduras finansēs.
Valsts Mākslas muzejs jau ir sācis gādāt par nākamo Borisa Bērziņa
darbu tautā iešanas kārtu – izstāde ir aicināta uz Ventspili un
piedāvāta muzejiem citviet Latvijā. Tāpat muzejs ir sagatavojis Borisa
Bērziņa darbu izstādes piedāvājumu dažādu starptautisko projektu
variantiem. Ir iznācis pienācīga apjoma Borisa Bērziņa darbu albums. Un
tomēr – lai reāli kaut kas notiktu, jābūt arī šādai kaut vai nelielai
vietai, kur ar Borisu Bērziņu tikties aci pret aci.
|
| Atgriezties | |
|