VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Skatuves raksts Anita Vanaga, Latvijas Mākslinieku savienības muzejs Scenogrāfija līdz ar teātri piedzimst no sakrālā rituāla gara un pieredzes. Tās pirmuzdevums bija izvadīt notikuma dalībnieku cauri sakrālai telpai, lai beigās atklātu rituāla slēpto jēgu. Teātrim profanizējoties, scenogrāfija aprobežojās ar darbības vietas ierādīšanu. XX gadsimts scenogrāfiju atgrieza lielajā sistēmā, kur, izmantojot konceptuālisma paplašināto diskursu, sastopas literatūra, arhitektūra, māksla, mūzika... Tikko parādās jauns pasaules uzbūves modelis, mākslas stils, materiāls vai tehnoloģija, scenogrāfija traucas to adaptēt savām vajadzībām. Tai noder gan ģeniāli atklājumi, gan stereotipi un klišejas, un pārējie subkultūras produkti. Zudumā neiet nekas. Tāda visēdāja daba. Vai scenogrāfija rada ko jaunu? Scenogrāfija rada pati savu telpu. Formu Bābelē tā atrod iespējas sinhronajam tulkojumam un valodu pārejām. Tai ir raksturīgi vismaz divi skatpunkti – no iestudējuma iekšpuses un ārpuses. Beigu beigās scenogrāfija spēj komentēt pati sevi. Tas dod trešo skatījumu, «trešo aci». Ir daudzi scenogrāfi, kas kā gājputni meklē laimi ārpus teātra, līdzi paņemot režisora domāšanu. Ilmārs Blumbergs, Izolde Cēsniece, Gints Gabrāns, Monika Pormale, Vilnis Vējš, Mārtiņš Vilkārsis... Ir scenogrāfi, kas, pārvilināti teātrī no citas mākslas jomas, ienes savu individualitāti, kā to redzam Aigara Bikšes un Ievas Jurjānes darbos. Absolūts scenogrāfs ir retums. Andris Freibergs ir retums. No dzīves fragmentiem, atlūzām, atsevišķiem vārdiem un rakursiem scenogrāfija paaugstinātas spriedzes situācijā rada universālās sakarības. Tā Izīda atdzīvināja Oz’irisu, savācot viņa sadalīto ķermeni vai, kā vēsta cits mīta variants, ieņemot bērnu no mirušā vīra. Scenogrāfija atjauno radošo spēku. Relativitātes teorija liek pārjautāt - attiecībā pret ko scenogrāfija rada ko jaunu? Pret skatītāju. Kā raksta mākslas zinātnieks Vitālijs Pacjukovs: «Agrāk lineārā perspektīvā vērotājs atradās ārpus vērojamās realitātes robežām. Bet šodienas skatījumā viņš nepārtraukti šķērso izmēģinājuma realitātes robežu, kas nodala vērotāju no dalībnieka» 20. gadsimta sākumā britu režisors, scenogrāfs un teorētiķis Gordons Kreigs uzskatīja aktieri par scenogrāfijas elementu - un tas skaitījās ļoooti revolucionāri – , aktuālā scenogrāfija jau paguvusi integrēt arī skatītāju. Tiešā nozīmē. Skatītājs ir kļuvis par scenogrāfijas sastāvdaļu. Te slēpjas atbilde uz Izoldes Cēsnieces jautājumu par «manu scenogrāfiju». Integrējošā scenogrāfija ietver sevī gan izrādes konceptu, gan tās pašrefleksiju, kas rada jaunu uzslāņojumu. Kā tam jābūt totālā komentāru laikmetā. Tātad skatuves raksts. |
 Laboratorijas darbi pirms Prāgas Anita Vanaga, latvijas Mākslinieku savienības muzejs «Pirms Prāgas» - tā saucās Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļas studentu darbu izstāde, kas aprīļa pēdējā nedēļā notika cirka žongliera Medvedeva dzīvoklī Brīvības ielā 80 iepretim Dailes teātrim. Dzīvoklis bija izgājis «caur uguni un ūdeni, un vara taurēm», un tā atklājēja gods pienākas pirmkursniekam Kristianam Brektem. Reālās telpas faktūra saplūda ar studentu pienesumu, dodot savu specifisko šarmu kopējā lietā. No kārtējās mācību skates “Pirms Prāgas” atšķīrās ar to, ka tajā bija iespējams vienkopus redzēt nodaļas laboratorijas veikumu pēdējo četru gadu garumā. Šo etīžu, skiču, maketu, tekstu izlase veidos Latvijas scenogrāfijas skolas ekspozīciju 2003. gada Prāgas scenogrāfijas un teātra arhitektūras kvadriennālē. Profesionālo scenogrāfiju pārstāvēs Ilmārs Blumbergs ar V. A. Mocarta operu «Burvju flauta». Laboratorijā ietilpst nodaļas vadītājs Andris Freibergs, režisori Māra Ķimele un Alvis Hermanis, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, starpdisciplinārais mākslinieks Aigars Bikše, scenogrāfs Mārtiņš Kalseris, kurš ir arī kvadriennāles Latvijas sadaļas kurators, un 22 studenti no 1. līdz 6. kursam plus vēl daži iepriekšējo gadu absolventi. |
 Sieri, nūdeles un dažādas dāvanas Andris Dzenītis, “Mūzikas Saule” |
