(Vis) labākās nākotnes vārdā Normunds Naumanis, "Diena" īpaši "Studijai" no Rūras triennāles
Pagātne var būt ne tikai abstrakts koncepts, bet reāla problēma. Pagātni traucē apgūt atmiņa, vēsture un relikti. Kamēr nav radīta laika mašīna, pats jēdziens "saprast pagātni", tāpat kā mūsu izpratne par vēsturi, var tikt pakļauts falsifikācijai un būt aplam neprecīzs. Aiz humānajiem saukļiem par pagātnes apgūšanu patiesībā slēpta visai dabiska, lai gan savtīga, cilvēku intervence vēsturiskajā mantojumā. Kaut ari tās mērķis ir utopija – atgriezties paradīzē, svētlaimīgā vietā, kuras nav.
Tā savā kapitālajā darbā "Pagātne – svešā zeme" (1985) apgalvo slavenais amerikāņu–angļu vēsturnieks Deivids Loventāls, analizējot tādu cilvēku darbības fenomenu kā cenšanās restaurēt t.s. vēsturisko apbūvi, kas, autoraprāt, autentisma jēgas ziņā šā vai tā ir nerealizējams mērķis. Kā pietiekami daiļrunīgus argumentus savai taisnībai viņš min šajā mantojumā iekļaujamos mūsdienīga komforta un komunikāciju svešķermeņus, kas pašu autentisma ideju padara par ziepju burbuli. Loventāls rezumē: šādi apgūstot vēsturi, mēs radām mulāžas. Tas ir jāsaprot un jāpieņem.
|