VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| MoMa. Jaunās ēras pirmais gads Irēna Bužinska | |
|
Pirms gada – 2004. gada 20. novembrī – pēc vērienīgas rekonstrukcijas, kas ilga tikai divus ar pusi gadus, Ņujorkā, Manhetenā, 53. Rietumu ielā, skatītājiem durvis atkal vēra MoMa (Museum of Modern Art) – Modernās mākslas muzejs. Atklāšanas datums, protams, nebija izvēlēts nejauši, jo tā muzejs sev pasniedza dāvanu 75. dzimšanas dienā. Muzeja atklāšanu ievadīja plaša reklāmas kampaņa. Joprojām Manhetenas ielās vēl var redzēt milzīgus reklāmas uzrakstus "Manhetena ir moderna atkal", un tas nozīmē, ka pilsēta lepojas, jo tūristiem atkal ir pieejams viens no pašiem populārākajiem privātajiem muzejiem pasaulē. Tomēr kopš MoMa atvēršanas pēc rekonstrukcijas ir mainījusies arī muzeja darbības intensitāte jeb – kā paši muzeja kuratori domā – sākusies jauna ēra tā bagātajā vēsturē, un man pašai par šī apgalvojuma pareizību bija iespēja pārliecināties 2005. gada aprīlī–maijā.
Ar ko gan MoMa var lepoties gadu pēc muzeja atvēršanas? Laikam jau vispirms par apmeklētāju interesi. Lai gan tagad normāla ieejas biļete maksā jau 20$, muzeju ir apmeklējuši vairāk nekā divi miljoni skatītāju; 2005. gada beigās skaits varētu būt vēl par pusmiljonu lielāks. Ir norimušas diskusijas, vai japāņu arhitekta Josio Taniguči (Yoshio Taniguchi) rekonstrukcija ir nākusi par labu iepriekšējam muzeja tēlam. Jā, tā nudien nav unikāla arhitektūras celtne kā Gugenheima muzeji jeb Ebreju muzejs Berlīnē, tomēr te ir maksimāli domāts par mākslas darbu izvietojumu un apmeklētāju ērtībām. Nevajag arī aizmirst to, ka muzeju nevis uzcēla no jauna, bet gan notika kārtējā ēkas paplašināšana, ko veicot bija jāsaglabā raksturīgie "vecie vaibsti" muzeja veidolā. Tas nozīmē, ka, ieejot muzejā no 53. Rietumu ielas, apmeklētāji joprojām ierauga 1939. gadā arhitektu Filipa Gudvina (Philip Goodwin) un Edvarda Stona (Edward Stone) projektēto "internacionālā stila" fasādi. Ir saglabāts Filipa Džonsona (Philip Johnson) 1953. gadā izveidotais Skulptūru dārzs, kā arī 1964. gadā uzceltais, šī paša arhitekta projektētais austrumu korpuss un 1984. gadā Cēzara Pelli (Cesar Pelli) radītais rietumu korpuss. Visas iepriekšējās piebūves "saaudzētas" ar paplašinātajām ekspozīcijas zālēm (to platība pieaugusi par 40 %). MoMa tagad ir speciāls izglītības programmu centrs, jauna darbinieku biroju piebūve, uzlabotas mākslas darbu glabātavas, otrs restorāns un kafejnīca, kā arī paplašināts vestibils, kas dod iespēju ienākt muzejā no 54. Rietumu ielas puses. Josio Taniguči ir askētisma un perfekcionisma piekritējs – tas atbilst japāņu priekšstatiem par skaisto. Būtībā jaunajā MoMa ēkā noteicošā nav arhitektūra. Rekonstrukcijas pretinieki pat apgalvo, ka Taniguči bija saņēmis tik daudz līdzekļu, lai arhitektūru iznīcinātu vispār. Zināmā mērā šim uzskatam var piekrist, jo pirmo iespaidu muzejā tagad rada milzīgais vestibils – plaša telpa, kas atgādina par sevi visos sešos ekspozīcijas stāvos. Otrs efektīgs elements ir gaisma, kas arī ir itin visur – galerijās, restorānos, muzeja darbinieku telpās. Arī dārzu tagad no visām pusēm apņem nevis akmens, bet gan stikla sienas, kas rada mazliet ireālu sajūtu. Pārvietojoties pa dārzu, jūs vispirms redzat ekspozīcijas zāles dažādos līmeņos. No ekspozīciju zālēm savukārt jūs redzat dārzu un izglītības centra korpusu, kas tāpat veidots ar stikla sienām. Arī muzeja darbinieku biroji ir ar vienu stikla sienu. Līdz ar to jūs esat tādā kā stikla kubā vai koridorā, un šis iespaids saglabāts arī pārejās vietās – atvērtos gaiteņos iekšējā vestibilā. Stikla sienas ir akcentētas ar tumši pelēkā un melnā granīta apdari, ko papildina alumīnija paneļi. Pārvietojoties no viena stāva uz nākamo, jums visu laiku dota iespēja redzēt grandiozo ieejas vestibilu no vienas un Skulptūru dārzu no otras puses un tādējādi apjaust rekonstrukcijas patiesos mērogus. Nenoliedzami, ka uzsvērta vienkāršība un perfekta kvalitāte ir ļoti dārgs prieks. Ēkas rekonstrukcija vien izmaksāja 425 miljonus dolāru. Tikpat bija jāizlieto muzeja kolekcijas pārvietošanai no Manhetenas uz Kvīnsu un atpakaļ. Starp citu, Kvīnsā, kur bijušās noliktavas telpās atradās pagaidu ekspozīcija un mākslas darbu noliktavas, vēl joprojām ir muzeja plašā bibliotēka un arhīvs. Kopumā muzeja rekonstrukcijai un citiem mērķiem ar muzeja padomes atbalstu tika savākti un arī izlietoti 858 miljoni(!). Novērtējot muzeja lomu tūrisma piesaistē, MoMa pirmo reizi saņēma ziedojumu no Ņujorkas pilsētas – 55 miljonus, bet 10 miljonus piešķīra Ņujorkas štats. Tomēr, kā jau privātā muzejā, pārējos naudas līdzekļus ziedoja privātpersonas un dažādas kompānijas. Lielu ieguldījumu naudas līdzekļu piesaistīšanā deva Deivids Rokfellers, kurš pats personīgi ziedoja 77 miljonus. Muzeja goda plāksnē zelta burtiem ierakstīti to 55 kompāniju un personu vārdi, kuri ziedojuši piecus miljonus. Tagad Rokfellera kungs atkal ir ziedojis ļoti prāvu naudas summu – 100 miljonus (lielāko privāto ziedojumu muzeja vēsturē) –, lai sekmētu "muzeja misijas īstenošanu, nodrošinātu intelektuālo nākotni un garantētu finansiālu stabilitāti". Viena no galvenajām prioritātēm pēdējā gada laikā ir bijusi mākslas darbu iepirkšana. Jaunieguvumi tūlīt tiek atrādīti ekspozīcijās līdzās plaši pazīstamiem darbiem. Par katru ievērības cienīgu iepirkumu un apsolītu dāvinājumu tiek ziņots presei, un, lasot jaunieguvumu sarakstus, rodas iespaids, ka muzeju pēc rekonstrukcijas ir piemeklējis iepirkšanas drudzis. Tomēr tam ir arī savs aprēķins – mākslas darbu cenas nemitīgi ceļas, un tādēļ, ja tas vien ir iespējams, darbus jāsteidz iegādāties par izdevīgākiem noteikumiem. Ir arī jaunas iepirkšanas prioritātes. Vispirms tie ir amerikāņu mākslas klasiķi, piemēram, Džespers Džonss, Alekss Kacs, Gordons Mata Klārks, Sols Levits, kuru darbu ekspozīcijās tagad ir vairāk nekā agrāk. Otra prioritāte – Latīņamerikas mākslinieki: Līgija Klarka, Helio Oitisika, Oskars Masota un citi. Pat tik slavens muzejs kā MoMa lieliski apzinās, ka ierindas skatītājs šodien ir kļuvis zinošāks. Liela daļa tūristu ierodas no Eiropas, un šo apmeklētāju pat ar slaveno franču impresionistu audekliem vairs nepārsteigsi. Tādēļ MoMa par jauno prioritāti uzskata abu Amerikas kontinentu mākslas un kultūras eksponēšanu, jo citos pasaules muzejos tā noteikti nav tik plaši pārstāvēta. Visbeidzot, atjaunotajās ekspozīcijās "jaunā ēra" zīmīga ar daudz plašāku 20. gadsimta arhitektūras projektu un dizaina priekšmetu klāstu. Kopš pašiem muzeja darbības sākumiem kolekcijai iegādāti plakāti, sadzīves priekšmeti, arhitektu projektu skices, pat īstas automašīnas un helikopteri, kas tagad, kad telpas to atļauj, tiek izstādīti. Tā 1945. gadā Artura Janga (Arthur Young) projektētajam helikopteram Bell 47D1 ir atradusies vieta milzīgajā vestibilā Skulptūru dārza pusē. Nenoliedzami, 3. stāva dizaina ekspozīcijas "nagla" – 1946. gadā itāļu dizainera Pinīna Farīnas (Pinin Farina) projektētais Cisitalia 202 GT. Abi eksponāti pārsteidz ar mūsdienīgumu, un nav arī brīnums, jo mākslinieki paredzējuši šādu formu attīstības virzienu nākotnē. Dizaina ekspozīcija ar savu blīvumu un informācijas intensitāti man tomēr mazliet atgādināja augstas klases antikvariātu, taču, izrādās, tāds iekārtojums ir pilnīgi apzināts: ekspozīcijai emocionāli iedarbīgi jādemonstrē materiālās kultūras neizsmeļamā daudzveidība, kas turpina bagātināties ar kārtējiem izciliem dizaina priekšmetiem, kuri sastopami ne vien ekspozīcijās, bet arī vestibilos un citās telpās, tādējādi nostiprinot iespaidu, ka muzeja vizuālais tēls ir maksimāli pārdomāts no vismazākajiem sīkumiem līdz kopiespaidam. Vienots tēls – tas vispirms ir jauns burtu fonts: Metjū Kārtera (Mathew Carter) izstrādātais MoMa Gothic. Tas ir Pantone company radītais sarkanais MoMa LCRed, kas izmantots muzeja logo un parādās bannerī abās muzeja fasādēs. Kevins Dresers (Kevin Dresser) izgatavojis jaunu norāžu, uzrakstu un etiķešu paraugus, lietojot piesātinātu, tumši pelēku toni, kas lieliski sasaucas ar melno un pelēko granītu ēkas apdarē. Jaunais fonts un minētās krāsas izmantotas muzeja mājaslapā, sienu tekstos, reklāmas izdevumos un daudzajās ekspozīcijas brošūrās. Tie ir it kā neredzamie sīkumi, kas visu muzeju vizuāli mērķtiecīgi organizē un sakārto. Domāts arī par unikālām mēbelēm, apgaismes ķermeņiem un citiem sadzīves priekšmetiem, un izrādās – japāņu arhitekta estētiskajiem uzskatiem dāņu dizains bijis visvairāk atbilstošs. Trīsdesmit trīs vadošie Dānijas dizaineri radījuši 150 dažādus priekšmetus, restorāna galda piede-rumus ieskaitot, turklāt puse priekšmetu, kas jau kļuvuši par 20. gadsimta dizaina klasiku, savulaik iepirkti muzeja kolekcijām. Tā Arne Jakobsens (Arne Jacobsen) 1955. gadā radīja plūdlīnijas formas solu, kas ir ne tikai kolekcijā; jauni šī sola paraugi speciāli izgatavoti novietošanai vestibilos. MoMa restorānā var baudīt maltīti ar citiem dizaina meistardarbiem, ko 1958. gadā radījis tas pats mākslinieks. Arnes Jakobsena naži, karotes un dakšiņas savam laikam bija tik novatoriski, ka tie kā nākotnes vīzijas simbols pat izmantoti Stenlija Kubrika filmā "Kosmiskā odiseja". Tikpat radikālas pārmaiņas vērojamas arī muzeja darbinieku birojos, kur izvietotas Šveices arhitekta Frica Hallera (Fritz Haller) 1963. gadā projektētās mēbeles. Visās 350 telpās izkārtoti vienādi plaukti un galdi, kas dažādās konfigurācijās dod iespēju radīt atsevišķu darba zonu vienam cilvēkam un reizē saglabāt vienotas telpas iespaidu. 2001. gadā viens šāds modulis tika nopirkts kolekcijai, bet tagad Hallera mēbeles speciāli izgatavotas muzeja vajadzībām. Tas pats attiecināms uz muzeja speciālistu lietotajiem krēsliem. To dizainu 1992. gadā radīja amerikāņu dizaineris Hermanis Millers (Herman Miller), bet jau 1995. gadā Aeron krēsla paraugs nokļuva kolekcijā. Šādi iekārtotas darba telpas pārsteidz ar sakoptību un organizētību, kas ir ievērota pat visos sīkumos, jo ir projektēts arī telpaugu izvietojums interjerā, turklāt pastāv norādījums, ka, lai neizjauktu vienoto iespaidu, personīgās lietas un priekšmeti izvietojami tikai moduļu iekšpusē. Tomēr vienots stils ne vienmēr ir sekmējis atsevišķu muzeja nodaļu sadarbību vai pat elementāru informācijas apmaiņu, par to man nācās pārliecināties, iepazīstoties ar Gustava Kluča darbu izvietojumu ekspozīcijā. Ekspozīcija joprojām tiek iekārtota pēc atsevišķu mākslas veidu principa. Glezniecības un tēlniecības, Zīmējumu, Estampu un grāmatu, Arhitektūras un dizaina, Kino un mediju un Foto nodaļa darbojas pietiekami patstāvīgi, un darbu iegāde kolekcijai ne vienmēr notiek koordinēti. Tā plakāti tiek iepirkti Dizaina nodaļā. Te nokļuvis arī 1930. gadā radītais Gustava Kluča plakāts "Visi uz vēlēšanām", ko var aplūkot ekspozīcijas 3. stāvā. Savukārt Estampu un grāmatu nodaļa 2001. gadā iegādājās unikālu krievu avangarda mākslinieku grāmatu kolekciju, arī vairākas 20. gs. 20. gados iespiestas grāmatas ar Gustava Kluča fotomontāžām; daļu no šīs lieliskās kolekcijas var aplūkot vitrīnā MoMa pastāvīgās ekspozīcijas 5. stāvā. Vairums Gustava Kluča darbu gan no Arhitektūras un dizaina, gan Estampu un grāmatu nodaļas pērn bija izstādīti Gustava Kluča un Valentīnas Kulaginas darbu izstādē Ņujorkā, Starptautiskajā fotogrāfijas centrā, un šo nodaļu kuratori iepazinās ar jaunāko informāciju un faktiem par mākslinieku. Tādēļ viņu sagatavotajās etiķetēs mākslinieka miršanas gads minēts pareizi, un tas ir 1938. gads. Taču Glezniecības un tēlniecības nodaļas krājumos ir mākslinieka vienīgais saglabājies 1922. gadā izgatavotais radio oratora modelis, ar ko MoMa pamatoti lepojas, par to liecina arī šī eksponāta izvietošana pastāvīgajā ekspozīcijā 5. stāvā. Oratora modelis un vitrīna ar grāmatām atrodas vienā telpā, tikai dažus metrus viens no otra. Tieši tādēļ izbrīnu izraisīja kļūda etiķetē, kurā lasīju, ka mākslinieks miris 1944. gadā. Acīmredzot darbs kolekcijā iepirkts laikā, kad patiesais mākslinieka miršanas gads un apstākļi nebija zināmi. Mani centieni novērst šo muļķīgo situāciju beidzās nesekmīgi, jo nodaļas darbiniece paskaidroja, ka informāciju ieguvusi no autoritatīviem Rietumu izstāžu katalogiem, bet par citu nodaļu informācijas pareizību viņa neatbild... Tomēr tāds sīkums nesagandē prieku MoMa pastāvīgajās ekspozīcijās apskatīt tik daudzus lieliskus Gustava Kluča darbus, kas, ievietoti centrālajās zonās, uzreiz piesaista skatītāju uzmanību. To pašu var teikt arī par vēl vienu tikšanos, redzot latviešu izcelsmes mākslinieces Vijas Celmiņas 1992. gadā radīto kokgriezumu "Okeāna virsma" muzeja 2. stāva grafikas ekspozīcijā. Neliela izmēra filigrānais darbs fascinē ar tajā iemūžināto ūdens virsmas acīmredzamo statiskumu, kas nākamajā brīdī šķiet pārtopam kustībā. Toties ar reālu kustību un blīvu apmeklētāju plūsmu muzejā nākas saskarties ik uz soļa. Manhetena ir moderna atkal, un tas patiesi ir Modernās mākslas muzeja nopelns. Bet jauna ēra muzejā vēsturē nozīmē arī to, ka, neraugoties uz sen iegūto un gadu desmitiem saglabāto popularitāti, muzeja speciālisti joprojām pārdomāti strādā, lai arī turpmāk MoMa būtu pasaules apmeklētāko muzeju saraksta pašā virsotnē. | |
| Atgriezties | |
