VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kabakova kaprīzes. Stāsti no nekurienes 1 Normunds Naumanis, "Diena" īpaši "Studijai" no Esenes | |
|
Viņš gribēja kļūt labāks – ja ar šo vārdu gribam un saprotam kāda cilvēka vēlmi pilnveidot, kopt, lolot savu iekšējo pasauli, savu dvēseles dzīvi, savu anima mundi, un, šaubu nav, darīt to, ne jau pašiznīcinoši bubinot allaž noderīgo mea culpa, mea maxima culpa (brīžam liekas, ka tie cilvēki, kam vispār attīstīts sirdsapziņas orgāns, tomēr pārāk bieži vārdos atrunājas ar grēknožēlu, bet patiesībā... ak, bet kurš gan zina, kā ir patiesībā – sevī, kur nu vēl citā, neielīdīsi).
Viņš rūpīgi aizslēdza durvis, lai nejauši neviens ziņkārais mājinieks un/vai garāmgājējs (jo nevar izslēgt iespēju, ka nekādu mājinieku nav – cilvēks taču var būt arī vientuļnieks?) netraucētu tik atbildīgā brīdī. Tad viņš ar baudu un dīvainu mieru uzlika mugurā baltos spārnus, pārbaudīdams, vai ādas siksnas pārāk nespiež plecus, ielīda skapī, ieslēdza naktslampiņu, kuras zaļais plastmasas abažūrs uzreiz nez kādēļ atgādināja bērnību, un te nu viņš bija – tuvu drošībā pie savas tējas krūziņas un iemīļotajām grāmatiņām, kaut arī lasīšana viņam nebija prātā, apsēdās ērti uz mazītiņā koka ķeblīša un iegrima sevī. Tā viņš darīja nu jau otro mēnesi, ik dienu vilkdams spalvaino konstrukciju un, ja kāds redzētu no malas (bet šāda iespēja bija izslēgta), maķenīt kļūdams līdzīgs jocīgam eņģelim, kas karājas gaisā ar akurāt šādiem spārniem kādā naivā rokoko glezniņā. Spārnu lietošanas rezultāts bija acīmredzams. Vismaz viņam pašam. Viņš vairāk smaidīja. Tik vienkārši. Tik vienkārši arī māksliniekam Iļjam Kabakovam šķiet dalīties savā pieredzē ar brīnišķīgo izgudrojumu kolekciju – vajag tikai sekot norādēm un rūpīgi uzkonstruēt Krievijas izgudrojumu, racionalizācijas un patentu institūtā iesūtītos "anonīmu pilsoņu" priekšlikumus mazos maketos, "kā tas izskatītos dzīvē", klāt pievienojot projekta aprakstu, vēlams ar zīmuli uz standarta A4 baltas lapas. Bet priekšlikumu, kā pasauli padarīt labāku, ir simtiem, tūkstošiem, miljoniem, kas zina. Droši vien tos iesūta katru dienu, un, jā, ak, nabaga pastnieks un tie, kas šos sacerējumus lasa, varbūt pat atbild rakstiski: "Cienījamais Tāds-un-tāds, jūsu interesantais priekšlikums, kā izbūvēt universālu kolektīvo cietumu vienā pārskatāmā telpā uz x skaitu ieslodzīto, uz 3 x 4 metri lieliem postamentiem novietojot gultu, krēslu, galdiņu un podu – to, kas katram tiešām nepieciešams dzīvei pat nebrīvē; vai: jūsu ideja, kā katram pakāpties pretī tuvāk eņģeļiem ar ļooooti garu trepju palīdzību, kuras novietotas pilsētas, ciema, lauka augstākajā punktā; vai: jūsu universālā muzikālā teātra modelis, kur, izejot cauri vairākām attiecīgi dekorētām dažādu laikmetu teātru interjeru anfilādēm, noklausīties raksturīgo mūzikas stilu koncertuzvedumus; vai: jūsu doma par radošo projektu mapīšu ierakšanu pēc iespējas leknā augsnē, lai tie labāk nogatavotos, tika izskatīta un atzīta par ļoti rosinošu. Ar cieņu..." Totālais instalators Iļja Kabakovs ir izgatavojis 63 šādus dzīves racionalizācijas piedāvājumu maketus, katru aprakstījis (precīzāk – ar savu roku pārrakstījis autentiskas Institūtam iesūtītās vēstules) un kopā ar dzīvesbiedri Emīliju šos modeļus izvietojis gaisīgā, baltā spirāles jeb gliemeža veida papīra un vieglu koka līstīšu tornī, kas atgādina kādu no konstruktīvisma pioniera Tatļina torņiem, nosaucis šo izstādi – instalāciju par Projektu pili un ievietojis šo Pili citas "pils" vēderā – milzīgā, melnā metāla un ķieģeļu ēkā, kur reiz bijušas ogļraktuvju rūpnīcas sāls noliktavas. Vietu sauc Kokerei Zollwerein Essen (Vācija). Pēc tam kad, vispirms ilgi izklimties pa bezgala plašo pamesto fabriku kompleksa teritoriju, beidzot atrodi vai – flopš! – itin nejauši uzduries meklētajai būvei, kas kopš 2001. gada Vācijas gigantiskā kultūras projekta Ruhrgebiet 2010 ietvaros darbojas kā izstāžu vieta, ieej tumšajā angārā un redzi kā pūciņu trauslo papīra būvobjektu, kurš kā vientulīga, gaiša mirāža stāv vietā, galīgi neparedzētā šādiem "priekšmetiem", un kura iekšienes labirinta kambarīšos pulcējas šie neprātīgie ideju piedāvājumi, rodas šizofrēniska sajūta. Vienkārši ir nosaukt šos "zinātnes grafomānus" iz tautas par trakiem vai ģeniāliem, bet šādas domas nāk vēlāk. Vispirms "atkod", ka Ņujorkā dzīvojošais septiņdesmitgadīgais krievu underground klasiķis un viens no pasaulē prominentākajiem konceptuālā avangarda māksliniekiem skatītājus veikli vazā aiz deguna. (Interesanti, ka uz ASV Kabakovu ģimene izbrauca ne kā vajātie Maskavas konceptuālisma līderi, bet gan kā jau slaveni mākslinieki perestroikas laikā 1987. gadā un gadu vēlāk Ņujorkas Gugenheimā sarīkoja pirmo totālo instalāciju "Desmit personāži"; Kabakovs piedalījies ietekmīgākajās mākslas skatēs – Kaseles documenta, Venēcijas biennālē utt., bet tikai pērn Krievijā sarīkota viņa pirmā lielākā personālizstāde "oficiālā" līmenī – Ermitāžā, kaut privātās Maskavas galerijās IK darbi parādās un tiek dārgi iztirgoti apbrīnojamā regularitātē – ik pa pusgadam, turklāt tālais cienījamā vecuma klasiķis pierāda šolaiku krievu avangarda zvaigznēm Nr. 1 – Oļegam Kuļikam, Irinai Korinai, Sergejam Šehovcevam, "Zilajiem deguniem", Vladimiram Dubosarskim un Aleksandram Vinogradovam, Vladimiram Mamiševam (Monro) –, ka joprojām ir zirgā un savu "bioloģiski ģenētisko" saistību ar Krievijas mākslas un tās tirgus scēnu netaisās atstāt, lai gan viņa darbu un pasūtījumu netrūkst nevienā cienījamā Rietumu mākslas muzejā.) Ej nu sazini, vai visi šie daudzie pasaules labiekārtošanas un uzlabošanas priekšlikumi tiešām ir reālu cilvēku iesūtīti mistiskajam Institūtam vai tā ir paša mākslinieka fantāzijas inspirēta fikcija (par to var liecināt aizdomīgi līdzīgais projektu aprakstu stils – pazīstamais Kabakova lādzīgās ironijas pilnais rokraksts un viens no darbiem Pils torņa virsotnē "Visas manas dzīves plāns": projekts – glezna, uz kuras kaligrāfiskā manierē un birokrātiskā šriftā aprakstīta "kāda" IK dzīve Krievijā no dzimšanas līdz sirmam vecumam, ja šis kāds būtu biologs – dabas pētnieks, un informēts skatītājs zina, ka Kabakova hobijs ir bioloģija), katrā ziņā cilvēkpētniecības aspektā Kabakova instalācija ir aizraujoša, pat ja tā ir mistifikācija. Varbūt šī duālā sajūta ir pat psiholoģiski nomierinoša – katrs taču esam izgudrojuši sapņos vai īstenībā savu mazo projektiņu, kā uzlabot pasauli. Ar krievu misionārismu gan, šķiet, izstādei maz sakara. Drīzāk tā ir rotaļa. Kabakovs to dara sev raksturīgā sirsnīgā "ģimenes teātra" performance manierē (jo katram skatītājam tiek piedāvāta ne konvenciāla izstāde, bet kas vairāk – laikietilpīgs pasākumu komplekss, kurā jāskatās maketi, priekšmeti, jālasa projektu apraksti, jāklausās skaņdarbi vai cits audiomateriāls, galu galā – mākslas darbu izzināšanas procesā jāveic virkne fiziski aktīvu rosību: jālokās, jānotupstas, jāpastiepjas uz pirkstgaliem, jāšķirsta lapiņas, jākāpj pa kāpnēm un vēl veikli jāorientējas telpā, kurā čum un mudž no apsolītās laimes idejām...). Vēl viena nianse – Rietumu skatītājam Kabakova izstāde ir arī iespēja apgūt kādu nepazīstamu, ļoti savādu materiālo pasauli, sauktu par padomju cilvēka sadzīvi, un var vien brīnīties, kur mākslinieks no Ņujorkas rauj visas šīs socārtiskās fiņķekļuškas, ikdienas lietas un mantiņas, kādas bij. PSRS cilvēkam bija un joprojām ir visriņķī. Varbūt Ņujorkas Braitonbīčā? Vai no "aģentiem" – draugiem Krievijā – saņem lielās FedEx vai UPS pakās pastā? Bet tie spārni karājas Projektu pilī pie sienas, uzreiz kā ienāc papīra namā – deguna priekšā. Katram ir iespēja tos uzvilkt un kļūt labākam. Turpat uz vietas. Kabakovs apgalvo (citēju racionalizācijas priekšlikuma autora J. Vasečkina-vai-kā-nu-viņu-sauca aprakstu): "Četri mēneši ikdienas treniņu ir pilnīgi pietiekams laiks, lai cilvēks kļūtu par eņģeli." | |
| Atgriezties | |
