VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jaunās ekspozīcijas Dace Lamberga | |
|
Tā kopš 1. septembra dēvējams bijušais Valsts Mākslas muzejs, kura impozantais nams Krišjāņa Valdemāra ielā, pirmā īpaši mākslai celtā ēka Baltijā, septembra vidū svinēja simtgadi. Māja stabili stāv, kā stāvējusi, – bez modernizācijas 1905. gada apkures sistēmā, ar arhaiskām elektroiekārtām, kas liedz pienācīgu apgaismojumu, ar brantu, kas grauž ārsienas, un nopietni bojātām jumta koka konstrukcijām. Pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem klāt nācis "Arsenāls" (ar "iekonservētiem" tālākās pārbūves plāniem), kas līdz šim kalpojis kā darbu glabātava un izstāžu zāle. Tā kā simt gadu laikā Latvijas mākslā radīts ne mazums izcilu vērtību, muzejniekus sen nodarbināja aktuāls, bet telpu dēļ sarežģīti īstenojams jautājums, kā veikt savu pamatfunkciju, dodot apmeklētājiem ieskatu krājumā un līdz ar to – 20. gadsimta otrās puses mākslas vēsturē.
Uz simtgadi Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) piedāvā divas jaunas ekspozīcijas: Valdemāra ielas ēkā tradicionāli tiek rādīta 18. gadsimta–20. gadsimta vidus māksla, bet "Arsenālā" veikts pirmreizējs eksperiments – gandrīz gadu būs skatāma, analizējama un kritizējama padomju perioda un mūsdienu glezniecība, tēlniecība un grafika. Nav šaubu, ka tieši šī ekspozīcija izraisīs sīvas diskusijas, jo loģiski, ka katrs, kas atceras neseno pagātni, izceltu atšķirīgus akcentus. Nerims jautājumi, kāpēc nav eksponēti tādi un tādi autori, tie vai citi darbi, kāpēc nav izcelts latviskais vai pārāk maz akcentēts laikmetīgais. Taču jāapzinās, ka izstādīšanai iespējamā platība ir tikai 1000 m2 un ne vairāk. Latvijas mākslas vēsturē ieved Valdemārielas klasikas ekspozīcija, kas veidota hronoloģiskā izvērsumā, akcentējot stilistiskās pārmaiņas. Nacionālajā modernās mākslas muzejā Parīzē, kas iepazīstina ar mākslu no fovisma līdz laikmetīgiem meklējumiem, vadošo meistaru Pikaso, Matisa, Derēna, Braka un citu darbi eksponēti dažādu virzienu kontekstā. Arī LNMM atteicies no agrākās "biogrāfiskās" pieejas, piemēram, ļaujot Vilhelma Purvīša rokraksta mainībai izsekot trijās zālēs. Par to, kādiem māksliniekiem ekspozīcijā būt, no kā jāatsakās, kādā secībā vai kontekstā rādīt, zinātniskā padome diskutēja pāris gadu, bet pašreiz skatāmo, izejot cauri mokošam pārdomu un atlases procesam, izveidojusi nodaļas vadītāja Aija Brasliņa. Jaunajā ekspozīcijā (iekārtojis Normunds Brasliņš) darbi apzināti izlikti vairs ne tik blīvi kā iepriekš, lai būtu vizuāli labāk uztverami. Apakšstāva zālēs izstādīta 19. gadsimta baltvācu, krievu, kā arī Kārļa Hūna, Jūlija Federa un Jāņa Staņislava Rozes māksla. Augšējās "brūnās zāles" aizsāk nacionālās mākslas pamatlicēji Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis un Jānis Valters ar Pēterburgas Mākslas akadēmijā apgūto akadēmiski ievirzīto reālismu – nodevu mācību iestādei, kas ātri tiek aizmirsta. Stilistiski viengabalaini veidojas simbolisma un jūgendstila atspoguļojums, ko akcentē hrestomātiskie Rozentāla darbi "Arkādija" (1910) un 1913. gadā Minhenes secesijā eksponētā "Princese un pērtiķis" (1913). Savukārt Purvīša un Valtera liriskās ainavas gleznieciski jūtīgi raksturo latviešu simbolismam būtisko ziemeļu krēslas stundu rēno apgaismojumu. Jau no tāluma Jēkaba Kazaka monumentālais audekls "Bēgļi" aicina uz zāli, kurā pirmo reizi vienkopus redzams 20. gadsimta sākuma klasiskais modernisms, izcila lappuse mūsu mākslas vēsturē. Vienotā telpa ļauj saskatīt būtiskās pārmaiņas mākslinieku apziņā, pievēršanos formas vienkāršošanas principiem un kubismam. Tā būtībā ir Rīgas mākslinieku grupas zāle, un Jāzepa Grosvalda, Jēkaba Kazaka, Jāņa Liepiņa, Valdemāra Tones, brāļu Oto un Ugas Skulmju, Romana Sutas, Aleksandras Beļcovas, Konrāda Ubāna, Emīla Meldera vārdi komentārus neprasa. Kabineti atvēlēti šaurākām tēmām – jaunajai lietišķībai (Aleksandra Beļcova, Uga Skulme, Jānis Plase u. c.), akadēmisma ievirzei (Jānis Roberts Tillbergs, Jēkabs Bīne, Kārlis Miesnieks), 20.–30. gadu idealizētā tautiskuma tendencei (Augusts Annuss, Ansis Cīrulis, Jēkabs Bīne, Arturs Bērnieks). Iznāk pat simboliski, ka ekspozīciju iesāk un noslēdz Vilhelms Purvītis, latviešu nacionālās ainavas etalona radītājs un Latvijas Mākslas akadēmijas Dabasskatu meistardarbnīcas vadītājs. Nobeigumā kopā ar viņu ir gan Pēterburgas studiju biedrs ekspresionists Jānis Valters, gan neoekspresionisti Jānis Tīdemanis un Kārlis Padegs; sava vieta meistara talantīgākajiem audzēkņiem – Ansim Artumam, Eduardam Kalniņam, Arijam Skridem un Jūlijam Viļumainim. Ekspozīcija papildināta ar iepriekš neredzētiem darbiem un autoriem (Ansis Cīrulis, Kārlis Melbārzdis, Alberts Silzemnieks, Alberts Spalviņš), kaut būtībā balstīta uz tiem pašiem pamatiem ar domu rādīt profesionāli augstas vērtības. Sākotnējā iecere – iepazīstināt ar mazāk zināmiem vārdiem, lai objektīvāk atklātu vēsturisko kopainu, – īstenojusies tikai daļēji. Daudzas kādreizējās aktualitātes nav izturējušas laika pārbaudi, kā, piemēram, jaunkolekcionāru iecienītais Ludolfs Liberts, kura skaitliski prāvajā 30. gadu kolekcijā maz ekspozīcijas cienīgu darbu. Savukārt nelielā grafikas zāle ieguvusi papildinājumu – skapjus ar atvilktnēm, kuru dizainiskais risinājums varbūt nav īpaši veiksmīgs, taču šīs mēbeles ir vienīgā iespēja parādīt, ka bez Gustava Kluča, Sigismunda Vidberga un Kārļa Padega mums, sākot jau ar 19. gadsimtu, ir arī citi zīmējuma un grafikas meistari. Sabiedrība un mākslinieki pakāpeniski tika pieradināti pie domas, ka "Arsenāls" nav vienīgi izstāžu zāle un ka LNMM vēlas pildīt savu misiju, rādot 20. gadsimta otrās puses kolekciju. Koncepcijas autore Irēna Bužinska kopā ar krājuma glabātājām Marutu Kalnupi un Valdu Knāviņu ekspozīciju veidojusi, balstoties uz glezniecību – vadošo tēlotājas mākslas veidu vismaz līdz 20. gadsimta 80. gadu vidum. Pusgadsimta vēsturiskie un stilistiskie pavērsieni iedalīti piecos posmos ar simboliskiem nosaukumiem, aizgūtiem no mākslas darbiem. Pirmā daļa, Ilmāra Blumberga "Durvis debesīs", aptver laiku no 1991. gada līdz mūsdienām, otrā, Birutas Delles "Saules dūriens", atklāj 80. gadus, trešā, Ērikas Gulbes "Cilvēku zeme", – 60. gadu otro pusi un 70. gadus, ceturtā, Edgara Iltnera "Vīri nāk", – 50. gadu otro pusi un 60. gadu pirmo pusi. Skatītājs pakāpeniski tiek virzīts arvien tālākā vēsturē līdz noslēdzošajai – pirmajai pēckara desmitgadei, kam dots Vladimira Kozina socreālistiskās gleznas "Pie pārbrauktuves" nosaukums. Padomju laiks ar nodomu netiek idealizēts, akcentējot vienīgi progresīvākās tendences. Glezniecība visuzskatāmāk spēj atspoguļot ceļu no padomju ideoloģijas uzspiestā sociālistiskā reālisma (taisnības labad jāsaka, ka latviešu 30. gadu glezniecībā radās tikpat reālistiski darbi, tikai citas ideoloģijas paspārnē) līdz pat abstrakcionismam. Tā ietver sevī izteiksmes līdzekļu daudzveidību un drosmīgus meklējumus; tā pacietusi nievājoši skarbu kritiku līdz pat aizliegumiem izstādīties un minēt mākslinieka vārdu presē. Kaut gan šo vēsturisko kontekstu "Arsenāla" ekspozīcijā nejūt. Zāļu platība ir pārāk maza salīdzinājumā ar vēlamo darbu skaitu, lai domātu par laikmetu raksturojošām fotogrāfijām un dokumentiem. Arī kaislības sen aprimušas; es pati jūtu, ka socreālismu, kas jaunībā manī izraisīja dziļi nievājošu attieksmi, tagad uztveru kā vēsturisku periodu, kā kuriozu, ko ilustrē Vladimira Andrijenko amizantais stāsts "Jaunlaulātie kolhozu tirgū". Savukārt nevar noliegt, ka Jāņa Oša vitālās "Airēšanas sacīkstes latviešu zvejnieku svētkos" fascinē ar perfekto profesionalitāti, bet Oto Skulmes "V. I. Ļeņins ar sarkanajiem latviešu strēlniekiem 1918. gada 1. maijā Kremlī" uz laikiem iegājis vēsturē kā labs figurālās kompozīcijas paraugs. Ekspozīcija ne vienam vien uzjundīs atmiņas un pārdomas. Man atmiņas par tālajiem 70. gadiem saistās ar Aleksandra Stankeviča diptihu "Durvis", kas izraisīja milzīgu Maskavas skatītāju ievērību Baltijas republiku izstādē, ar Edvarda Grūbes latviešu strēlniekiem bez sarkanās zvaigznes pie cepures, ar Maijas Tabakas kompozīcijām, no kurām dvesa Rietumeiropas intriģējošā elpa, ar Borisa Bērziņa unikālo gleznojuma brīvību. Kā profesionāli augstu sniegumu un ne kā oficiālu nodevu mūsdienās vērtējam savdabīgi veidoto Gunta Strupuļa Ļeņina portretu. Par ekspozīcijas artistisko dzīvīgumu lielā mērā jāpateicas iekārtotājai Sandrai Krastiņai, kas padomju posmu padziļināti apguvusi, veidojot Latvijas Mākslinieku savienības muzeju un tā virtuālo kolekciju. Tāpēc viņas izvēlētos salikumus labāk izpratīs skatītājs, kas zina latviešu mākslas vēsturi, kas, piemēram, uztvers saikni starp Edgara Iltnera emocionālo gleznojumu "Mana Latvija" un blakus eksponēto Andra Brežes instalāciju "Zemes saimnieki", kuras nosaukums aizgūts no gleznotāja vērienīgās 1960. gada figurālās kompozīcijas. Iltners ar to sasniedza "skarbā stila" kulmināciju, bet Breže 1988. gadā tikpat iespaidīgi pieteica laikmetīgos meklējumus. Darbu izkārtojumu Sandra Krastiņa balstījusi uz kontrastiem, piemēram, gleznieciskais un romantiskais (Biruta Delle, Ieva Iltnere, Inta Celmiņa) pret lineāro un askētisko (Aija Zariņa, Ivars Heinrihsons, ekspresīvās lielformāta grafikas). Māksla uz papīra – akvarelis, zīmējums, estampi – kārtota boksos, kuru savienojošās "sliedes" rada caurskatāmību. Kaut arī pēdējos piecpadsmit gadus LNMM ir katastrofāli trūcis līdzekļu 90. gados un mūsdienās radītās mākslas krājuma papildinājumam, tomēr fragmentāri iezīmētas arī laikmetīgās tendences. Iepazīstot pirms dažiem gadiem rekonstruētā Dublinas Laikmetīgās mākslas muzeja vienmuļo ekspozīciju (atmiņā palicis vienīgi Iļjas Kabakova konceptuālais projekts ar īriem neko neizsakošiem tekstiem krievu valodā), nonācu pie secinājuma, ka ēka, lai cik iespaidīga, pati par sevi neko nedod. Mums par mierinājumu ir pietiekami daudz labas mākslas, un kaut kad taču pienāks laiks arī jauniem muzejiem un izstāžu zālēm. | |
| Atgriezties | |
