VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Mani darbi – tā esmu es citā materiālā Ar Zaigu Putrāmu sarunājas Elita Ansone Zaiga Putrāma pret dzīvi izturas ar visdziļāko atbildības izjūtu. Tā ir atbildība savā priekšā par sev piešķirtā šīs zemes laika izmantošanas kvalitāti. Šis portrets tapa, septiņas dienas viesojoties pie Zaigas Parīzē, viņai uz diviem mēnešiem piešķirtajā darbnīcā Citē Internationale des Arts. Zaiga Putrāma mākslas izglītību sāka Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā apģērbu modelēšanas nodaļā, turpināja Latvijas Mākslas akadēmijā Interjeru un iekārtu nodaļā, bet studiju beigās pievērsās tekstilmākslai, un diplomdarbs jau bija austs gobelēns. No 1994. gada Zaiga savus darbus sien un pin no metāla vadiem. Pēdējā laikā arī griež un kniedē metāla plāksnes. Taču savas domas izteikšanai ir gatava izmantot jebko. |
 Kas ir liels? Ieva Auziņa Solveiga Vasiļjeva dzimusi 1954. gadā. Studējusi Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātē. Izstādēs piedalās kopš 1977. gada. Pēdējo gadu laikā aktīvi piedalās starptautiskos tēlniecības simpozijos. Ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Dzīvo un strādā laukos, ik pa brīdim pieslē-dzoties pilsētas ritmam. Izteikta savrupa ceļa gājēja, kas pasauli uztver kā Dieva radītu tēlniecisku objektu. Tēlniecība – reducēšanas māksla, atstājot tikai būtisko. Pat pieliekot, samontējot, sakausējot patiesībā tiek noārdīts viss liekais. Ar acīm taustāmā māksla. Šīs mūžīgās mūžības mākslas loma gadsimtu gaitā bijusi dažāda. Izteiktā atkarība no progresējošā cilvēka jaunievedumiem zinātnē un kultūrā to vai nu cēlusi, vai gremdējusi. Tā, piemēram, 18. gadsimtā tika atzīta galvenokārt dekoratīvā tēlniecība (parku, dārzu skulptūras u.c.), arī 19. gadsimtā tēlniecībai nebija noteicošā loma. Līdz ar 20. gadsimtā kultivēto abstrakto domāšanu tēlniecībai, šķiet, sākās labvēlīgāks laiks, noteikti mainot priekšstatus par tās mērķiem un funkcijām. Pēdējā desmitgadē Latvijā attīstījies īpaši izdevīgs klimats šai mākslai – privātmāju dārzi, parki, interjeri, greznu biroju, sabiedrisko ēku dizainu papildinoši elementi. Un tomēr – tēlniecība vēl arvien saglabā sarežģītās, daudziem nesaprastās mākslas lomu. “Plakanās” vizuālās uztveres (kino, video, žurnāli, grāmatas u.c.) kulta laikā tēlniecība necenšas radīt ilūziju par trīs dimensijām. Tā patiešām ir trīsdimensionāla māksla ar pretenziju uz ceturto dimensiju. Ko nozīmē domāt un radīt tēlniecību ar rokām 21. gadsimta sākumā, dzīvojot laukos? Kā tas ir – urbt, brāzt, šķelt, cirst, griezt, šķaidīt, slīpēt, lauzt akmeņus, esot sievietei? |
