VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mani darbi – tā esmu es citā materiālā Ar Zaigu Putrāmu sarunājas Elita Ansone Zaiga Putrāma pret dzīvi izturas ar visdziļāko atbildības izjūtu. Tā ir atbildība savā priekšā par sev piešķirtā šīs zemes laika izmantošanas kvalitāti. Šis portrets tapa, septiņas dienas viesojoties pie Zaigas Parīzē, viņai uz diviem mēnešiem piešķirtajā darbnīcā Citē Internationale des Arts. Zaiga Putrāma mākslas izglītību sāka Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā apģērbu modelēšanas nodaļā, turpināja Latvijas Mākslas akadēmijā Interjeru un iekārtu nodaļā, bet studiju beigās pievērsās tekstilmākslai, un diplomdarbs jau bija austs gobelēns. No 1994. gada Zaiga savus darbus sien un pin no metāla vadiem. Pēdējā laikā arī griež un kniedē metāla plāksnes. Taču savas domas izteikšanai ir gatava izmantot jebko. | |
| |
| Kā tu izjūti savu darbošanās veidu nomaiņu? Viss, manuprāt, dzīvē un mākslā ir saistīts. Tās ir kādas mums nezināmas likumsakarības, kuras dažreiz izdodas tikai nojaust. Es vairs nedalu mākslu kādos noteiktos veidos. Cik sevi atceros, katrs jauns materiāls vai darbošanās veids ir bijis kā iekšēja nepieciešamība, kā glābiņš vai atrisinājums pēc kaut kā nepiemērota, apnikuša, kā atklājums, prieks. Kad uzaudu pirmos 10 centimetrus pirmajam gobelēnam, biju patiešām laimīga. Man ir kādi astoņi deviņi austi gobelēni. Process ir skaists, bet tās ir arī ilgas stundas, sāpoša mugura un rokas. Tā ir dzijas krāsošana – laukos, ārā, lielā katlā, vairākas dienas, kamēr viss nokrāsots, izskalots. Tavas attiecības ar materiālu – tām ir tik plaša amplitūda, ko tas tev nozīmē? Jebkurš materiāls ir kā jebkura lieta – kaut kas vairāk. Esmu ievērojusi, ka, piemēram, gleznotājs var pilnīgi nejust koku vai metālu, bet arhitekts – krāsu. Iznāk rēķināties arī ar savu ierobežotību. Es varu pilnīgi aizmirsties audumu veikalos. Varbūt cits sajūt skaņas vai smaržas tāpat kā es audumus. Mani sajūsmina materiālu attiecības. Napoleona III interjeri Luvrā – it kā grezni līdz šķebumam, bet kādas attiecības starp dažādajiem audumiem, koku, stiklu, metālu, krāsām, laukumiem, ieskaitot putekļus uz palodzes... Pirmo reizi nogaršojot austeres, man radās jauns priekšstats par to, kā var mutē sajust garšu – tā slīdoši, gar kaklu. Katru dienu jābūt gatavam uz kaut ko jaunu. Kad iedziļinās, katrs materiāls atklājas, zināmās attiecībās nolikts, tas sāk skanēt. Teiksim, sudrabains tafts, tāds mazliet sārts, satiekoties ar mani un gaismu, kļūst par kaut ko īpašu. Varbūt viss un visi grib, lai tos pavēro uzmanīgāk? Visam mums apkārt piemīt sava jutekliskā daba, līdzīgi kā augiem smarža, un vienlaikus kaut kas vēl dziļāks. To var sajust. Veikaliņā ieraudzīju 10 cm garu metāla elektrības vadiņu starp daudziem citiem un sapratu – tas ir mans. Tā sākās mana “metālu ēra”. Pirmais darbs bija “Pāreja”. (Lodzas 8. tekstilmākslas triennālē 1995. gadā darbs saņēma Grand Prix – E.A.) Pa gabalu mani lielie metāla objekti izskatoties kā no zīda. Re, kā negaidīti atklājas kaut kas jauns. Spožs, trausls, zīdains – metālā ir iekšā viss pretrunīgums. Tas, kas ir licies ciets un auksts, kļūst mīksts un maigs. Visur valda tās pašas likumības – attiecībās ar cilvēkiem, ar mate-riālu, ar dzīvi. Kaut kāda kārtība visā dzīvajā ir, un ir skaisti šīs sakarības ieraudzīt. Tomēr – gan materiāls, gan attiecības ir tikai līdzeklis, nevis mērķis. Bet, kas ir mērķis, – es nezinu. Vai to maz ir iespējams formulēt? Varbūt instalāciju mākslas rašanās ir loģiski saistīta ar zinātnes attīstību – iedziļināties, sajust ko citu, nevis formālo virspusi, nest ziņu par ko citu nekā vārdi. Tāpat kā atsevišķi vārdi var pārvērsties dzejā. Tu strādā intuitīvi? Varbūt tā var teikt, bet es arī daudz domāju un analizēju. Pacietīgi jāpārdzīvo tukšuma un neziņas laiks. Tad parādās kāda svarīga dzīves atziņa, tēli, simboli, līdzības. Tas var būt arī materiāls vai krāsa, kas uzmācīgi patīk. Tad nāk brīdis, kad skaidri zinu, kas jādara. Svarīgi sajust – ko man vajag. Starp darbiem ir periodi. Uztaisi un tad esi tukšs, tad ir bail, ka nākamais darbs būs nezin cik ilgi jāgaida. Esmu ievērojusi – jo īstāk, patiesāk esmu strādājusi, jo smagāks ir tukšums, darbu pabeidzot. Pēc izstādes “Daži dzejoļi” kādu mēnesi nevarēju atgūties. Sākumā bija pat biedējoša fiziska sajūta, it kā no manis būtu palikusi tikai čauliņa, ko jebkurš piegrūžoties var saspiest. Dažkārt man saka: “Vai tu nevari uztaisīt ātri izstādei darbu, nu uztaisi kaut ko nelielu!” Kaut kā nevaru. Citreiz gan ir idejas galvā, un tad var kādu no tām paņemt, bet biežāk kādu laiku ir tukšums un ir tā skumīgi, bet tad pildies, pildies – un kādā brīdī darbs atnāk, un tad ir atkal labi. Esmu iemācījusies, ka biedējošā tukšuma laikā jālasa grāmatas, jāklausās mūzika. Rīgā pietrūkst radio džeza programmas, ko nejauši atradu Parīzē. Kas tev nāk vispirms – forma vai darba ideja? Viss notiek mijiedarbojoties. Forma nāk pa vienu celiņu, noformulētā doma – pa citu, un tad tas viss saiet kopā. Gatavie darbi – tā esmu es citā materiālā. Tādā veidā mākslinieks negribot pasaka ļoti daudz par sevi. Esmu uztaisījusi vairākas piltuves. Tas man tāds mīļš tēls. Dažkārt jūtos kā piltuvē, kas aiziet bezgalīgi uz leju vai bezgalīgi plašumā – kosmosā. Citreiz esmu piltuvē kaut kur augstāk, un tad man liekas, ka es visu pasauli mīlu un sajūtu visus cilvēkus, domās plešos plašāk un plašāk. Citreiz eju uz iekšu – uz leju, esmu palikusi pilnīgi viena, jau bez ādas, un it kā nebūtu vairs kur iet. Tas ir tik dažādi! Bailes sametas, kad esmu šaurākajā vietā, tad sevi mierinu – mierīgi, mierīgi! Tu jau zini, ka viss mainās un ir vienkārši jāpārlaiž šis stāvoklis. Kad esi plašumā, tad elpa aizraujas, cik tas viss ir plaši! Darbu tēli vienkārši atnāk. Plūmes kauliņš (potenciāls) varētu būt pie-mineklis šim brīdim, šodienai. Lapa – es iedomājos tās liepas, kas man ir zem darbnīcas logiem, un pēkšņi ieraudzīju, cik lapas tēls ir daudznozīmīgs, cik lapai skaista forma, ka tā patiesībā atgādina koku. Šos stāstiņus zinu tikai es. Pats darbs jau ir jauna realitāte. Vai paškritika un apziņa, ka mākslā tik daudz jau pateikts, netraucē radīt jaunus darbus? Sen vairs nedomāju, ka man būtu jācenšas radīt kaut ko jaunu. Ja kaut kas ir manī izaudzis, tas jālaiž pasaulē. Jaunais piedzimst tad, kad pie-dzimst. Esmu atklājusi, ka uz gleznu es skatos tāpat kā, piemēram, uz saules apspīdētu sienu vai puķēm, vai to, kā ūdens vizuļo. It kā es skatītos garām un cauri ārpusei. Citādāk es vairs nespēju, citādi man vienkārši nav interesanti. Kad ir uztverts kaut kas būtisks, kāda iekšēja sistēma, detaļas zaudē nozīmīgumu – kā dzejolī vai cilvēkā... Un vienlaikus detaļas ir tik skaistas – kā tās kārtojas, saskaņojas kādā ritmā, attiecībās, kā sabiezinājumi spēlējas ar vieglumu. Šobrīd liekas, ka es varētu atkal aust. Ar šo brīnišķīgo profesiju var saindēties. Sākumā diegi un lupatiņas ir izkaisītas uz visām pusēm, tu tos paņem un saliec kopā, saaudzē. Folklorā saka – aizsalst jūra. Viss sakārtojas. Skaists ir brīdis, kad nogriez velkus un beidzot vari ieraudzīt visu audumu kopā. Vai ir lietas, uz kurām raugies kritiski? Es vairs neko nekritizēju. Mani vienīgi neinteresē vienaldzīga māksla. Es skatos, esmu kā antena un mēģinu uztvert darba blīvumu vai intensitāti. Nu ko tu kritizēsi kāpostā – ka viņš ir liels vai mazs? Vai tu jūti Eiropas mākslas procesu savstarpējās ietekmes? Varbūt šie procesi virmo gaisā? Nu nevar taču būt, ka, piemēram, 80. gados, saskatoties poļu “Projektus”, radās mūsu 90. gadu sākuma mākslas bums. Visam ir dziļāki cēloņi. 1997. gadā redzēju documenta X Kaselē. Sajutu, ka kaut kas pilnīgi jauns, ko es varbūt tikai bikli esmu nojautusi, ir pēkšņi izcelts milzu izstādē pa visu pilsētu. Kaut kas ļoti intīms, ko nevar ieraudzīt loģiski ar prātu – no virspuses. Un kā apstiprinājums – pēdējā zālē lieliem burtiem starp citiem uzrakstiem bija teikums: The tactic – not a new direction. Es vai ļimu no pārdzīvojuma. Kā sakrīt tavas iekšējās pārmaiņas ar mākslas attīstību? Māksla nav atdalāma no tā, kā tu, cilvēks, dzīvo. Es ļaujos savām sajūtām, un šīs pārmaiņas vienkārši ir kopā. Es ļaujos daudz vairāk nekā agrāk, un caur šo ļaušanos notiek brīnumi. Nezinu, varbūt vienkārši es pati sev izdomāju aizvien interesantāku dzīvi. | |
| Atgriezties | |
