VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kas ir liels? Ieva Auziņa Solveiga Vasiļjeva dzimusi 1954. gadā. Studējusi Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātē. Izstādēs piedalās kopš 1977. gada. Pēdējo gadu laikā aktīvi piedalās starptautiskos tēlniecības simpozijos. Ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Dzīvo un strādā laukos, ik pa brīdim pieslē-dzoties pilsētas ritmam. Izteikta savrupa ceļa gājēja, kas pasauli uztver kā Dieva radītu tēlniecisku objektu. Tēlniecība – reducēšanas māksla, atstājot tikai būtisko. Pat pieliekot, samontējot, sakausējot patiesībā tiek noārdīts viss liekais. Ar acīm taustāmā māksla. Šīs mūžīgās mūžības mākslas loma gadsimtu gaitā bijusi dažāda. Izteiktā atkarība no progresējošā cilvēka jaunievedumiem zinātnē un kultūrā to vai nu cēlusi, vai gremdējusi. Tā, piemēram, 18. gadsimtā tika atzīta galvenokārt dekoratīvā tēlniecība (parku, dārzu skulptūras u.c.), arī 19. gadsimtā tēlniecībai nebija noteicošā loma. Līdz ar 20. gadsimtā kultivēto abstrakto domāšanu tēlniecībai, šķiet, sākās labvēlīgāks laiks, noteikti mainot priekšstatus par tās mērķiem un funkcijām. Pēdējā desmitgadē Latvijā attīstījies īpaši izdevīgs klimats šai mākslai – privātmāju dārzi, parki, interjeri, greznu biroju, sabiedrisko ēku dizainu papildinoši elementi. Un tomēr – tēlniecība vēl arvien saglabā sarežģītās, daudziem nesaprastās mākslas lomu. “Plakanās” vizuālās uztveres (kino, video, žurnāli, grāmatas u.c.) kulta laikā tēlniecība necenšas radīt ilūziju par trīs dimensijām. Tā patiešām ir trīsdimensionāla māksla ar pretenziju uz ceturto dimensiju. Ko nozīmē domāt un radīt tēlniecību ar rokām 21. gadsimta sākumā, dzīvojot laukos? Kā tas ir – urbt, brāzt, šķelt, cirst, griezt, šķaidīt, slīpēt, lauzt akmeņus, esot sievietei? | |
| |
| Man nemaz
nav pirmā jautājuma, ar ko es pilnīgi noteikti gribētu sākt šo sarunu.
Tu vienlaicīgi domā un strādā dažādos līmeņos, kas tikpat labi var
attiekties, kā arī neattiekties uz tēlniecību. Man vienmēr ir gribējies mainīt priekš-statu par tēlniecību kā par masas mākslu. Tradicionālā izpratnē runājam par pietāti pret materiālu, par materiāla iespējām utt. Ja gaisu uzskatām par materiālu, tad tā iespējas ir neierobežotas. Māksliniekam tikai atliek ar to strādāt, ieslēdzot apļos, trīsstūros, citās nenosakāmās figūrās vai arī atbrīvojot saskarei ar lielo gaisa telpu. Mani vienmēr ir interesējusi gaismas loma un ietekme uz tēlniecības objektu. Būtu interesanti pētīt un salīdzināt slīpo ziemeļu un gandrīz vertikālo dienvidu gaismu. Domāju, ka tieši gaisma, tās fizikālās īpašības liek dažādu vietu mākslai kopumā būt “reģionālai”. Otra mani interesējošā tēma ir plakne. Gan kā tēlniecības elements – liekta, gofrēta, stiepta, caurumota, vērpta, par stieni pārvērsta utt. –, gan kā robežsituācija dažādu mākslas veidu saskarē (tēlniecība, grafika, glezniecība). Jebkurš biezums ir telpisks. Man vispār patīk jebkuru lietu reizēm novest līdz absurdam. Mikrobiezums arī ir biezums, un tā jau arī ir telpa. Par plakni nemaz nevar runāt tīrā veidā, tā vienmēr ir telpa. Bet, protams, man ļoti gribas ar to pacīnīties un izveidot no tās kaut ko vairāk nekā tikai plakni. Salīdzinājumā ar lielāko daļu latviešu tēlnieku tu esi gājusi netradicionālu ceļu, veidošanas un kalšanas mākslu neapgūstot Latvijas Mākslas akadēmijā, bet gan studējot LU Arhitektūras fakultātē un daudz panākot pašmācības ceļā. Cik daudz tev kā tēlniecei arhitektūra palīdz vai traucē? Vispār es no arhitektūras distancējos. Ceļš ir īss, un visas lietas nevar satvert. Cenšos par to daudz nedomāt. Ja tu esi nolēmis kaut ko taisīt, tad ir jātaisa, īpaši nesasprindzinoties par globālām lietām. Kaut gan jebkurai lietai jau ir apakšā gan gaiss, gan gaisma, gan forma, gan viss pārējais. Bet, runājot par arhitektūru, ja tajā gluži neiegrimst, no tās tiek dzīti spēcīgi zari. Nu kaut vai, piemēram, Pēteris Martinsons. Kā arhitektūra ietekmē mērogus, kādos domā tēlnieks? Tēlniekam ir jādomā arhitektoniski. Un otrādi. Tā būtu ideāla sintēze. No vienas puses – varētu pat teikt, ka viss, kas ir noticis līdz 21. gadsimtam, būtībā ir tāda bērnu spēle. Un tēlniecība ir kā tāda piesprausta broša. Tā nekalpo īstajiem mērķiem. Vispār es domāju, ka tēlniecībai (faktiski ne tikai tēlniecībai, bet tēlniecībai jo īpaši) būtu jākalpo pavisam citiem mērķiem. Varbūt tieši tā ir tā īstenā komunikācijas forma ar citām pasaulēm. Tā nekādā gadījumā nevar konkurēt ar augstāko, bet var raidīt spēcīgus signālus. Runājot par šādiem raidītājiem un radariem, pirmais, kas nāk prātā, ir baznīcu torņi. Domāju, ka tēlniecība varbūt var paust vēl smalkāk. Vēl jau tas tā nav, un kas zina, kad būs. Domājot par arhitektūru un tēlniecību un to, kas tad īsti ir arhitektūra, es pēkšņi sapratu, ka tēlniecība nekad nebūs konkurente arhitektūrai. Arhitektūra, lai kāda tā arī būtu – laba, slikta, patīk, nepatīk –, vienmēr būs kā tādi milzu reljefi. No putna lidojuma skatoties, kā tādi milzu ciļņi. Būtībā tur ir viss: šī gaisma, gaiss apkārt. Uz zemes deviņām plāksnēm vēl klāt uzbūvējas arhitektūra. Pašas plāksnes jau ir krokainas: kalni un viss pārējais, kam klāt nāk cilvēka veidojums. Vai tevi nevilina lielformāta iespējas? Es par to ļoti domāju. Saproti, cilvēkā vienmēr ir duālisms – viņš grib pārspēt Dievu un reizē būt tā atspulgs. Bet īstenībā tam nav nozīmes. Ko nozīmē “liels”? “Liels”– tas ir liels mūsu izpratnē. Īstenībā liels nav liels. Mērogs ir tikai cilvēcisks. Tāpat kā laiks ir tikai cilvēciska kategorija. Ko tev nozīmē tāds jēdziens kā “latviešu tēlniecības skola”? Es to neesmu izgājusi. Es to vēroju tikai no malas. Bija laiks, kad man likās – jā, redz, kā var! Bet es diezgan ātri sapratu, ka tas nav mans ceļš. Un granīts jau man ir bijis visādos veidos, tas bija jāiziet. Tomēr uzreiz ap-zinājos, ka šis materiāls ļoti strauji “noēd” enerģiju. Nevarētu gluži teikt, ka tas ir grūts, drīzāk gan pārāk ietilpīgs process visādā veidā – fiziski un garīgi. Tas tevi izsūc. Arī ierobežo. Jā, atceros kādu granīta simpoziju. Tu esi nodzinies, rokas tulznās, nu kāds tur vairs lidojums? Tu tikai esi spējīgs domāt par savām sāpošajām rokām, un no rīta tev atkal jāsāk tas pats Golgātas ceļš. Reizēm es jūtos perversi, jo varu tikai ievilkties sevī un gulēt. Bet zināmā mērā tas ir vajadzīgs. Tāpat kā cilvēkam ir jāsajūt izsalkums, lai viņš sajustos kā cilvēks. Gan jau es pie granīta atgriezīšos, kaut vai tāpēc, lai sajustu kontrastu. Bet citādāk, protams. Ir tēlnieki, par kuriem var teikt: viņa materiāls ir bronza vai granīts. Tev ir bijis bronzas, marmora periods, bet tu nekad neatgriezies pie kāda viena materiāla. Kā veidojas tavas attiecības ar materiālu, kurā tu strādā? Jā, ir mākslinieki, kas kaifo par faktūrām. Materiāls līdz šim man ir bijis tikai kā līdzeklis, bet viss jau mainās. Ja man tanī brīdī ir tieši šis materiāls un nav cita, tad es tieši šo materiālu arī izmantoju. Varbūt daru galīgas muļķības – nokrāsoju un salīmēju koku, lai dabūtu savu dubulto spirāli. Tas ir pilnīgi intuitīvi. Ko tev nozīmē “pietāte pret materiālu”? Es domāju, ka par to jau vairs nav runas. 20. gadsimta beigas ir noārdījušas jebkuru pietāti pret jebko. Kaut vai tīri sadzīviskā līmenī. Agrāk mums bija vadoņi. Tagad viss ir mainījies. Dzīvo jau vienreiz. Ja tu dzer gaismu, gaisu, dzer to malkiem. Kas par to, ka agrāk tā nav darīts? Nu bet es tā daru! Gribu un daru, un viss! Gribētu, lai tu tomēr pastāsti, kāds tev kā materiāls atklājas marmors. Tagad tas it kā ir noiets periods, bet, manuprāt, tas bija viens no pārliecinošākiem. Nē, tas nav noiets periods. Man vēl joprojām pagalmā stāv liels “cukurgrauds”, un es to ik pa laikam graužu. Kā man sākās marmora periods? 1989. gadā man piezvanīja no Mākslinieku savienības un jautāja, vai es nevēlos piedalīties marmora simpozijā. Protams, vēlos! Bet es zināju tikai to, ka marmors ir, un faktiski vairāk neko. Aizbraucu uz simpoziju ar granīta instrumentiem. Tikai pa ausu galam biju dzirdējusi, ka ir citādi kaltiņi. Kur tādus atrast? Skrēju pie sava kalēja, viņš uztaisa, bet ne tādus, kā vajag. Es ar saviem kaltiem tur, protams, izcēlos. Aizbraucu, bet tur priekšā četrus metrus augsti marmora kluči. Kas par masām! Nu tik varēšu! Nu tik būs! Bet tur visi ar pietāti pret marmoru – marmors cēls materiāls. Ar mazu āmuriņu, mazu kaltiņu pamazām “iet” lūpa, nāss, acs, bet es pēkšņi – man lūdzu kompresoru! Nevienam nevajag, bet man vajag! Marmors ir slāņains materiāls, īpaši, ja uz to mehāniski iedarbojas. Toreiz man tā gribējās – redz, kā es varu! Bet tas tika darīts arī tāpēc, lai vispār saprastu, kas tas marmors tāds ir. Tad arī es sāku strādāt ar rokām – kad biju to izšķaidījusi, sapratusi, cik tas ir viegls. Pirms tam kādus gadus piecus biju kalusi tikai ar rokām – un tikai granīts un granīts. Blakus akmeņiem, kokiem, bronzai, metālam tu savu tēlu pasauli, ārpustelpu īsteno arī smalkos, filigrānos zīmējumos. Zīmējums patiesībā pat drusku iet tēlniecībai pa priekšu. Cīnoties ar materiālu, daudz kas tomēr pazūd. Varbūt es vēl neesmu tēlnieciski šo tēlu novedusi līdz absolūtai zīmei, simbolam. Ar zīmi vispār ir ļoti bīstami. Līdzko paliek tikai zīme, it kā tālāk vairs nav kur iet. Atkal domājot par taviem bronzas, marmora un citiem periodiem – varbūt tu tomēr katrreiz esi nonākusi līdz kaut kādai tās vai citas zīmes pilnībai? Man ir tāda sajūta, ka tu izsmel. Tu izsmel bronzu, tad ķeries pie nākamā materiāla. Tad atkal meklē ko jaunu. Tieši tā. Bet ir tomēr jāsaglabā šis spēles moments. Zīmējumā var saglabāt stadiju, kad vēl nav zīmes. Nu labi, viena zīme. Otru vairs netaisīsi. Nu taisīsi, protams, bet savādāk. Zīmējumā ir šis spēles moments – ēnas, gaismas. Tēlniecībā jau arī tas viss ir, bet ir atkal vajadzīgs kāds, kas to ierauga. Zīmējumā – blaukš, tev uzreiz “trāpa pa aci”. Tēlniecība tomēr ir grūtāk uztverama māksla. Un tieši ar to, ka tā ir zīme. Ne jau katrs spēj savu priekšstatu par pasauli reducēt līdz zīmei. Ja mēs uz šo sarunu paskatāmies kā uz apstādinātu laiku un ja es tev tagad lūdzu pielikt kādu punktu A vai B tavā kustības līknē – kur tu šobrīd esi? Vispār es no šīs sarunas mazliet baidījos, jo pašlaik esmu kā foto momentuzņēmumā – ar plaši izplestām kājām skrējienā. Pēkšņi man jānostājas uz abām kājām. Es zinu, ka tuvākajā laikā būs metāls, un es zinu, ka vispār mani kaut kas virza, un es ļaujos. Viss ir ļoti dinamiski. Viss ir tikai kustība un ceļš – runājot ne vien par mākslu, bet vispār par dzīvi. Es ar duālām jūtām attiecos pret savu dzīvesvietu (S. Vasiļjeva mitinās lauku sētā – I.A.), lai cik mīļa tā man būtu. Tā man būtībā arī neļauj visu laiku būt ceļā. Lai gan ļauj jau – filozofiskā ziņā, bet varbūt tīri fiziski arī ir vajadzīgs šis ceļš. Tēlniekam ir vajadzīga vieta, kur strādāt. Es nevaru būt kā vijolnieks, kas savu vijoli nes līdzi. Man ir nepieciešami aparāti, kurus nevaru panest padusē, un strāva, pie kā tos pieslēgt. Bet faktiski tas visu laiku ir ceļš. Tāpat kā ar materiāliem : gadās bronza – ir bronza; ir marmors – strādāju ar marmoru! Būtībā šis ceļš visu laiku ir ar tādiem mezglu punktiem. Ir kaut kādi notikumi, kuru dēļ es sāku kaut ko darīt. Tagad tavs mezglu punkts ir metāls? Jā, bija informācija par metālu, un tas “aizgāja”. Es gadu par to domāju. Bet tā jau ir ar jebkuru materiālu. Pašā sākumā tas bija granīts. Metāls ir tas, ar ko tu konkrēti strādā šobrīd. Bet vispār uz ko tu tagad tiecies? Ideāls variants būtu, ja es nonāktu līdz zīmei, kas raida. Vienalga kādā materiālā. Svarīgi ir sajust to brīdi, kad tu vari beigties, un paspēt nodziedāt. | |
| Atgriezties | |
