VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Laima Puntule. Tēlot – netēlot Ieva Lejasmeijere Laimas Puntules darbu lielākā daļa attiecināma uz Latvijas mākslā visai nekonsekventi pārstāvēto abstrakcionismu, precīzāk – tā meditatīvi romantisko nozarojumu. Arī nedaudzo mākslinieces izstāžu recenzijās un gleznu kataloga anotācijā minētās pazīmes liecina par mākslas virzienu, kas Latvijā sociālpolitisku iemeslu dēļ ilgāku laiku sirga ar aizliegtā augļa sindromu un tika pakļauts nesagatavotu skatītāju un politiski angažētu vai vienkārši neizglītotu teorētiķu spriedumiem. Šķiet, 20. gs. 90. gados, kad pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas uz mākslas skatuves debitē Laima Puntule, lielākā daļa mākslinieku un teorētiķu ir nobrieduši abstraktās mākslas uztveres īpatnībām un prot ļauties krāsas, līnijas vai ritma izteiksmībai. Taču nevar noliegt, ka nereti skatītāji tomēr cenšas abstrakcijā saskatīt kaut ko, kas būtu līdzīgs kaut kam, un ir sarūgtināti, ja tas neizdodas. 90. gadu sākumā L. Puntules darbiem vēl ir kāda attāla saistība ar t.s. priekšmetisko – tēlu un attēlu – pasauli. Taču 90. gadu otrās puses gleznas jau var nosaukt par tīrām abstrakcijām, kas var raisīt asociācijas, bet ne vairāk. Šiem darbiem raksturīgs satumsināts kolorīts un bieza, efektīga faktūra, kas ļauj gleznas aplūkot kā telpiskus objektus. L. Puntules darbu meditatīvais raksturs izpaužas gan to tapšanas gaitā, gan arī uztverē. Māksliniece strādā ļoti lēni, jo faktūru “audzēšanai” nepieciešams laiks, kamēr nožūst eļļas krāsa. Tumsnējās faktūras no dažādiem skatpunktiem atklāj jaunas krāsu nianses, kas, tēlaini izsakoties, “dzīvas iemūrētas” tumšos krāsas krāvumos. Pagaidām veiksmīgākā L. Puntules glezniecības poētiskā analīze izdevusies Antrai Kļaviņai, kas jau par 1990. gada personālizstādi galerijā “Kolonna” rakstīja: “Laimas gleznas ir nejaušības grūtā pieradināšana, ko pacietīgi veic neskaitāmi otas pieskārieni, sīki, lakoniski žesti – žesti, kas ir drīzāk impresīvi nekā ekspresīvi, drīzāk mērķtiecīgi nekā spontāni; rūpīgā tīklojumā tie veido komplicētu gleznas virsmu, neuzplijīgu, tomēr aktīvu faktūru, ko nosaka triepienu daudzslāņainība, eļļas krāsas spīdums (atspīdums) un sausās, gaismu absorbējošās pagleznojuma “pauzes”.” Šovasar “Rīgas galerijā” sarīkotā L. Puntules izstāde “Zīmējumi uz papīra” kļuva par vērā ņemamu notikumu, jo demonstrēja konsekventu attīstību vienota mākslinieciskā rokraksta ietvaros un jaunu formālu pieeju – lielformāta darbu struktūru veido blīvs, neregulārs zīmuļa štrihs, radīdams līdzīgus “netēlus” un noskaņas kā mākslinieces gleznās. L. Puntules māksla neļauj skatītājam justies ērti un omulīgi, tā iedarbojas uz uztveri provocējoši un atsvaidzinoši. Viena no jau minētā meditatīvi romantiskā abstrakcionisma iezīmēm – intravertums attiecināms arī uz mākslinieka psiholoģisko tipu. Tas daļēji varētu skaidrot sarunā atklātās L. Puntules attiecības ar mākslas vidi Latvijā. |
 Andris Vārpa. Gundega Cēbere, īpaši “Studijai” Dzimis 1950. gadā Rīgā. Beidzis Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas dekoratīvās tēlniecības nodaļu un Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu. Izstādēs piedalās kopš 1976. gada. Strādā visos pieejamos materiālos un žanros. Andra Vārpas jaunrade ir gara un matērijas saplūšana, spēka un jūtu apvienojums. Viņa darbu pamatā ir liela vienkāršība, dziļš mākslinieka instinkts. Skulptūrām nekad nav uzbāzīgi satraucošas formas, tās uzrunā vizuāli un apliecina, ka ar formu ritmu, spoži pulētajām, faktūru vai košu krāsu klātajām virsmām var uzturēt telpā vai vidē dinamisku dialogu. Viņš ne tikai veido skulptūras, bet arī zīmē un astoņdesmito gadu vidū Valmierā aizrautīgi nodevās starptautisko akmenstēlniecības simpo-ziju organizēšanai. Pēdējos gados Rīgā ir atklāti divi viņa veidoti pieminekļi ļoti populāriem un iemīļotiem latviešu māksliniekiem – Kārlim Padegam un Voldemāram Irbem (Irbītem). |
