VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Laima Puntule. Tēlot – netēlot Ieva Lejasmeijere Laimas Puntules darbu lielākā daļa attiecināma uz Latvijas mākslā visai nekonsekventi pārstāvēto abstrakcionismu, precīzāk – tā meditatīvi romantisko nozarojumu. Arī nedaudzo mākslinieces izstāžu recenzijās un gleznu kataloga anotācijā minētās pazīmes liecina par mākslas virzienu, kas Latvijā sociālpolitisku iemeslu dēļ ilgāku laiku sirga ar aizliegtā augļa sindromu un tika pakļauts nesagatavotu skatītāju un politiski angažētu vai vienkārši neizglītotu teorētiķu spriedumiem. Šķiet, 20. gs. 90. gados, kad pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas uz mākslas skatuves debitē Laima Puntule, lielākā daļa mākslinieku un teorētiķu ir nobrieduši abstraktās mākslas uztveres īpatnībām un prot ļauties krāsas, līnijas vai ritma izteiksmībai. Taču nevar noliegt, ka nereti skatītāji tomēr cenšas abstrakcijā saskatīt kaut ko, kas būtu līdzīgs kaut kam, un ir sarūgtināti, ja tas neizdodas. 90. gadu sākumā L. Puntules darbiem vēl ir kāda attāla saistība ar t.s. priekšmetisko – tēlu un attēlu – pasauli. Taču 90. gadu otrās puses gleznas jau var nosaukt par tīrām abstrakcijām, kas var raisīt asociācijas, bet ne vairāk. Šiem darbiem raksturīgs satumsināts kolorīts un bieza, efektīga faktūra, kas ļauj gleznas aplūkot kā telpiskus objektus. L. Puntules darbu meditatīvais raksturs izpaužas gan to tapšanas gaitā, gan arī uztverē. Māksliniece strādā ļoti lēni, jo faktūru “audzēšanai” nepieciešams laiks, kamēr nožūst eļļas krāsa. Tumsnējās faktūras no dažādiem skatpunktiem atklāj jaunas krāsu nianses, kas, tēlaini izsakoties, “dzīvas iemūrētas” tumšos krāsas krāvumos. Pagaidām veiksmīgākā L. Puntules glezniecības poētiskā analīze izdevusies Antrai Kļaviņai, kas jau par 1990. gada personālizstādi galerijā “Kolonna” rakstīja: “Laimas gleznas ir nejaušības grūtā pieradināšana, ko pacietīgi veic neskaitāmi otas pieskārieni, sīki, lakoniski žesti – žesti, kas ir drīzāk impresīvi nekā ekspresīvi, drīzāk mērķtiecīgi nekā spontāni; rūpīgā tīklojumā tie veido komplicētu gleznas virsmu, neuzplijīgu, tomēr aktīvu faktūru, ko nosaka triepienu daudzslāņainība, eļļas krāsas spīdums (atspīdums) un sausās, gaismu absorbējošās pagleznojuma “pauzes”.” Šovasar “Rīgas galerijā” sarīkotā L. Puntules izstāde “Zīmējumi uz papīra” kļuva par vērā ņemamu notikumu, jo demonstrēja konsekventu attīstību vienota mākslinieciskā rokraksta ietvaros un jaunu formālu pieeju – lielformāta darbu struktūru veido blīvs, neregulārs zīmuļa štrihs, radīdams līdzīgus “netēlus” un noskaņas kā mākslinieces gleznās. L. Puntules māksla neļauj skatītājam justies ērti un omulīgi, tā iedarbojas uz uztveri provocējoši un atsvaidzinoši. Viena no jau minētā meditatīvi romantiskā abstrakcionisma iezīmēm – intravertums attiecināms arī uz mākslinieka psiholoģisko tipu. Tas daļēji varētu skaidrot sarunā atklātās L. Puntules attiecības ar mākslas vidi Latvijā. | |
| |
| Vai tu sevi sajūti piederošu pie kādas mākslinieku kompānijas? Nē. Ko lai piebilstu... Man diezgan bieži ir tāda sajūta, ka es nemaz neiederos, nepiederu mākslinieku videi. Nevis mani darbi, bet es pati kā persona. Tā ir sanācis. Bieži jau akadēmijas kursi turas kopā. No mana kursa ar mākslu gandrīz neviens vairs ne-nodarbojas. Vai tavas attiecības ar zīmējumiem ir senas? 1990. gada glezna “Mans kanārijputniņš” arī bija veidota gandrīz tikai ar štrihu. Zināmā mērā tie lielie zīmējumi tādas gleznas vien ir. Mākslinieka rokraksts, būtība jau ir tā pati gan zīmējumā, gan eļļas gleznā. Jau pirms kādiem četriem gadiem man gribējās ko tādu. Ilgu laiku nedarīju neko, jo vakarā pēc darba nevarēju gleznot – pie elektrības gaismas īsti neredzu krāsas. Tad vienudien sāku zīmēt – sazīmēju, sarullēju un noliku. Mani tas vairs neinteresēja. Pēc laiciņa paskatījos un sagribējās sarīkot izstādi. Diemžēl tās jāpiesaka gadu iepriekš, bet gribējās tūlīt, tas bija aktuāli tieši tobrīd. Kad pēc gada izrādījās, ka līdz izstādei atlikušas divas nedēļas, likās, ka gatavie darbi nekam vairs neder. Tās bija šausmas! Kaut arī pirms izstādes īsti nevaru strādāt, vienalga ir sajūta, ka jāstrādā, “jāizliek” sevi visu. Tu strādā pēc principa “ne dienu bez rindiņas”? Akadēmijā un uzreiz pēc akadēmijas es tiešām daudz strādāju, arī ļoti lēni. Man nekad nav licies, ka būtu jāglezno daudz. Tas bija ilga, metodiska darba periods. Tagad pēc darba studijā (filmu studija “Rija” – I.L.) esmu nogurusi no krāsām. Vai piekrīti teorētiķu izteikumiem, ka tavas glezniecības sa-tumsinātais kolorīts liecina par dramatisku pasaules uztveri? Neko pārāk saulaini es te nejūtos. Varbūt to var saukt arī par dramatismu. Bet to nevajadzētu pārspīlēt. Ja man jautā, kāpēc tumšs, kāpēc melns, man nav ko atbildēt. Manuprāt, tā ir tāda vienkāršota pieeja – ja tumšs, tad uzreiz drūms. Ja ir nepieciešamība tumšu kolorītu saistīt ar depresīviem noskaņojumiem, tad varbūt jārunā ar psihoterapeitu. Tikpat labi var jautāt, kāpēc sarkans, kāpēc zaļš. Šķiet, tevi nevaldzina gleznās attēlot cilvēku vai kādu citu dabas parādību. Kā! Agrākos darbos bija visādas pazīstamas lietas – kanārijputniņš, tilts, tornītis... Inspirācija, protams, ir gan no cilvēka, gan dabas. Vienam patīk attēlot ķermeni, galvu, teiksim, bet man patīk parādīt to, kas galvā notiek. Attēli, manuprāt, novērš uzmanību, it kā aizved prom no pašas gleznas. Vai neesi interesējusies par islama mākslu? Biju Ēģiptē, kur pēc arābu iebrukuma ir gandrīz vai tikai musulmaņu māksla. Mošeja ar arabeskām un ornamentiem – tur ir tāds šarms! Cilvēka attēla tur nemaz netrūkst. Ko tu varētu saukt par savām autoritātēm mākslā? Autoritāte ir persona, kuras viedoklis man būtu ļoti svarīgs. Mākslā man tādu nav. Nevaru nosaukt arī nevienu pasniedzēju – ne no “rozentāļiem”, ne akadēmijas. “Rozentāļus” es ienīdu līdz sirds dziļumiem – varbūt tā izpaudās pusaudžu vecuma problēmas. Tāpēc man vienkārši nebija objektīvas attieksmes pret pasniedzējiem. Vēl šodien man nav ne grama nostalģijas pēc šīs vietas. Bet spilgti mākslas iespaidi? Tas varbūt izklausās nejēdzīgi, bet nevaru pateikt, ka mani kaut kas būtu ļoti aizrāvis. Ne tā, lai gribētos tam pieķerties. Attīstot šo domu, jāsaka, ka vislabprātāk es nekam arī nepieķertos. Ne tikai materiālā izpratnē. Savā ziņā atteikšanās no pieķeršanās atvieglo dzīvi. Bet tas nav domāts nihilistiski. Tikai, manuprāt, nav par ļaunu noskaidrot, kas īsti ir svarīgi un bez kā var iztikt. Īpaši spilgts iespaids bija Spānijā, Prado muzejā. Puspagraba telpiņās mazi Goijas darbiņi – visādi vieplīši. Tas Goija tur ir tik intensīvs! Nav svarīgs ne laiks, kad tie gleznoti, ne arī kas cits. Tur arī slēpjas vērtība. Tomēr dīvainā kārtā eksistē dalījums – mūsdienīgs un nemūsdienīgs mākslinieks, aktuāls un neaktuāls. Ko tas īsti nozīmē? Jā, ko tas īsti nozīmē... Tas it kā nekas nav. Kāda ir tava attieksme pret mākslas kritiku? Manuprāt, mums trūkst normālas, veselīgas glezniecības kritikas. Ar to es saprotu savveida analīzi. Mani kaitina, ka par dažiem māksliniekiem jau ir vispārpieņemts viedoklis – viņi ir labi, un tāds ir viss, ko viņi dara. Ja mākslinieks uztaisa sliktu izstādi, vienalga to vērtē kā labu, tikai kuluāru sarunās parādās kritiski viedokļi. Bet katram taču ir kāpumi un kritumi. Vai tev ir svarīga atzinība? Ja es tik ļoti gribētu patikt, tad droši vien taisītu ko saulaināku. Gleznojot man ir svarīgi dabūt gatavu to, ko esmu iedomājusies, ko “redzu galvā”. Nedomāju, vai kādam tas patiks. Atklāti sakot, tas “kaifs” no mākslas kļūst aizvien mazāks (un, šķiet, tā tas ir daudziem manas paaudzes cilvēkiem), jo ir grūti “pavilkt” kopā dzīvi un mākslu. Man liekas – domājošs cilvēks mierīgi varētu darīt arī kaut ko citu. | |
| Atgriezties | |
