VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Andris Vārpa.
Gundega Cēbere, īpaši “Studijai”
Dzimis 1950. gadā Rīgā. Beidzis Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas dekoratīvās tēlniecības nodaļu un Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu. Izstādēs piedalās kopš 1976. gada. Strādā visos pieejamos materiālos un žanros. Andra Vārpas jaunrade ir gara un matērijas saplūšana, spēka un jūtu apvienojums. Viņa darbu pamatā ir liela vienkāršība, dziļš mākslinieka instinkts. Skulptūrām nekad nav uzbāzīgi satraucošas formas, tās uzrunā vizuāli un apliecina, ka ar formu ritmu, spoži pulētajām, faktūru vai košu krāsu klātajām virsmām var uzturēt telpā vai vidē dinamisku dialogu. Viņš ne tikai veido skulptūras, bet arī zīmē un astoņdesmito gadu vidū Valmierā aizrautīgi nodevās starptautisko akmenstēlniecības simpo-ziju organizēšanai. Pēdējos gados Rīgā ir atklāti divi viņa veidoti pieminekļi ļoti populāriem un iemīļotiem latviešu māksliniekiem – Kārlim Padegam un Voldemāram Irbem (Irbītem).
 
KĀRLIS PADEGS.
FIGŪRA. 1991
TORNIS. 1996
MAN VIENU BRĪDI LIKĀS. 1996
 
Par ko tu domā, kad strādā?
Tā ir ļoti personiska saruna. Kāds iedomu dialogs, kaut vai intervija – paša uzdoto jautājumu un atbilžu pieraksts. Tāds kā ceļojums laikā un telpā. Pēdējos desmit gados es ļoti intensīvi veidoju savas izstādes vai arī piedalos kopējās skatēs, tādēļ saruna ir saistīta ar darbu, pie kura neesmu klāt. Tā kā strādāju pie vairākiem darbiem vienlaicīgi, tad iztēlei ir ar ko nodarboties.
Par formām, krāsām, faktūrām daudz nedomāju, tās atnāk pašas. Par izstādi jādomā. Kam tā adresēta, ko es ar to gribu teikt. Es to veidoju VISIEM.
Dažs mākslinieks izkliedējas tēmu un formu platleņķī, dažs nogrimst nevarības nevarībā, dažs atrod savu vienu ceļu. Ceļš katram savs. Par to es arī domāju, strādādams pie saviem darbiem.
Personālizstādē Valsts Mākslas muzejā līdzās skulptūrām tu izstādīji arī zīmējumus. Vai zīmējumus un skulptūras uztver līdzvērtīgi?
Tas ir viss viens. Jo tā, kā zīmē – izmantojot akmens virsmas ritmus un faktūras –, var kalt akmeni. Akmeni apstrādājot, var izmantot kustību kā zīmējumos – tas palīdz tīri fiziski.
Vai tu veido skices?
Ļoti minimāli. Es parasti uzzīmēju uz maza papīriņa, avīžu malas. Tā ir vislabāk. Līdzko sāk izstrādāt, pasarg dievs, vēl atrādīt un uzklausīt, tad ar darbu ir slikti. Uzzīmēju, tad ņemu materiālu, un tad jātaisa.
Kā izjūti materiālu, ar ko strādā?
Materiāla izjūta atnāk ar laiku. Kad pats esi gatavs dialogam ar materiālu. Kad mācījos akadēmijā, dominēja viedoklis par tādu kā akmenstēlniecības pārākumu. Jebkura formveide tēlniecībā ietekmējas no granīta skulptūru formām. Materiāla izjūta (mana) ietekmējas arī no tā, kāda ir sagatave – pats pirmsākums. Ir atšķirība, vai ņem apaļu laukakmeni, jau ar savu raksturu vai bezpersonisku akmens bloku. Akmens ir simpātisks ar savu toņu un struktūru bagātību un tajā pašā laikā vēsu atturīgumu. Bronza – padevīgs, salonisks materiāls.
Koks – ļoti padevīgs, dzīvs, silts. Viegli spēlēties ar faktūrām. Marmors it kā izstaro gaismu. Strādāt ar marmoru ir patīkami tādēļ, ka process ir salīdzinoši ātrs, pieļauj improvizācijas iespējas.
Vai ar kādu konsultējies, kad strādā?
Drīzāk ieklausos kādos klasiķos, kuri vairs nav dzīvi. Tīri vizuāli atgriežos tajā laikā, piemēram, kad Emīls Melderis (1889–1979) uztaisīja savu pēdējo granīta darbu “Sencis” (1976). Es ilgi domāju, kas tur ir par tādu momentu, kāpēc šis darbs ir labs. Viņš tolaik akadēmijā nāca vairs tikai kā konsultants, pirmdienās atnāca, izstaigāja darbnīcas un kaut ko pa-teica. Bet nenoliedzami – tas bija vareni.
Kaut ko taisot, domās atgriežos atpakaļ un caur savu pieredzi vēlreiz atpakaļ – tā man ir tā konsultēšanās. Es to ceļu nostaigāju vairākas reizes. Kad es nāku no turienes uz šejieni, es krāju pieredzi attiecībā uz to brīdi – kas tur bijis labs. Un tad, aizejot atpakaļ un atgriežoties vēlreiz, es varu sākt sarunu, pavērpt pavedienu. Vai arī es domās aizeju uz Siļķēm un atminu pāris teikumu, ko man teicis Kārlis Jansons (1896–1986, tēlnieks, anatomijas pasniedzējs un granīta apstrādes vasaras prakses vadītājs Latvijas Mākslas akadēmijā – G.C.). Es varu atgriezties “lietišķajos” un paņemt, ko man teicis Georgs Barkāns. Tā kā arī pats tagad strādāju mākslas skolā Valmierā, tad arī tur varu izmantot iegūto.
Vai tev ir autoritātes, ideāli?
Kādreiz skatījos Naguši darbu reprodukcijas un domāju – nu nekā taču tur nav, bet kas ir tas, kas tur ir? Saborēts akmens, uzlikts uz otra akmens, bet viņš ir radījis jūtas. Citi tāpat izdara, un tur nekā nav – viena akmens šķemba. Bet tā jau ir tā māksla.
Es tikai tagad izjūtu Mikelandželo. Jo tad, kad mācījos, man viņa darbi likās vienkārši skaisti. Tagad es spēju izprast varenumu, ģenialitāti, kas tajos ir. Es negribu būt tik varens kā faraonu tēlnieki, bet katrā ziņā tas varenums un mūžīgums mani ļoti saista. Tas ir milzīgs pārdzīvojums – skatīt šos darbus, tie vienmēr liek domāt, kas paliks no tā, ko mēs taisām, ar ko varam lepoties.
Ko tu māci saviem skolniekiem?
Es nemācu. Es saku – pārāk daudz nedomājiet. Lai darba radīšanas procesā prāts ir mazāk klāt, lai tur ir kas cits – tieša, nepastarpināta radošā enerģija, jo prāts visbiežāk novirza nepareizā virzienā. Lai ir dvēsele, paļāvība uz to, kas nāks no rokām ārā, jo cilvēks ir tikai instruments. Un viņi klausa. Viņiem ir alerģija no mācīšanas.
Pēc kādiem kritērijiem tu vērtē darbu?
Labi darbi, manuprāt, ir interesanti darbi. Sabiedrībai kopumā ar šiem kritērijiem ir lielas problēmas, īstas skaidrības un neapstrīdamu viedokļu nav arī mākslas zinātniekiem un pašiem māksliniekiem. Tādi parādās vienīgi vergturu sabiedrībā un dažādās impēriski totalitārās sabiedrībās. Diemžēl arī pēc šo sabiedrību neizbēgamā sabrukuma turpina darboties uzskatu inerce.
Tātad, lai darbi būtu labi, nepieciešama patiesa un no citiem avotiem ap-zināti nepastarpināta un neietekmēta iedvesma. Paļaušanās uz savām spējām un maksimāli korekts dialogs ar materiālu.
Kā izjūti laiku, kad pats organizēji simpozijus Valmierā?
Man toreiz bija svarīgi, lai es varētu uzturēt radošo garu savējiem – kolēģiem, laikabiedriem, lai kaut ko mācītos. Pēc tam nāca krīze, kas sakrita ar atmodas laiku un visu sabiedrisko formāciju maiņu. Jebkurš pasākums, Valmieras simpoziji un arī citi, piedzimst, dzīvo un beidzas, un reanimēt tos nevar, varbūt var atkal sākt citā laikā un nedaudz citā vietā, ņemot vērā iepriekš iegūto pieredzi. Bet es jau jutu pēc pieciem simpozijiem, ka zaudēta “švunka”, tad nāca arī citas lietas, politika bija svarīgāka. Pašam man arī bija kaut kas cits radoši jauns jāmeklē. Tagad es uz to visu skatos un saprotu, ka toreiz tā nenovērtēju šo lietu svarīgumu, jo man jau nebija pieredzes, nebiju pasaulē bijis, ne redzējis daudz, ne klupis, kritis un punus dabūjis. Toreiz nesapratu, ka tas bija labi un skaisti. Es gan brīnījos, ka brauca daudzi mākslinieki, mākslas vēsturnieki, vispār daudziem patika.
Šogad biju aicināts pastrādāt vienā mazā pilsētiņā Vācijā, kur uzbūvēts jauns ēku komplekss – garīgi atpalikušo aprūpes centrs. Tur uztaisīju darbu grupiņu – vienu lielu ārā un tādu pašu mazāku iekštelpām. Tā, lai darbs kļūst par savveida ēkas simbolu. Daļēji šī ideja arī realizējās. Ar arhitektu darba procesā saistīti nebijām, viņš bija atsūtījis man ēkas plānojumu. Varbūt kādu citu reizi varētu tā pilnībā jau ēkas tapšanas procesā šādu ieceri izlolot un realizēt kā kādu piespraudi.
Ko tev nozīmē pieminekļi Padegam un Irbītem?
Man tā gribējās tieši Irbīti taisīt! Tomēr pirmais nāca Padegs. Uztaisīt dabā dekoratīvu darbu ir citādi nekā figurālu. Tēli allaž nes līdzi ļoti lielu laikmeta izjūtu, šinī gadījumā – Rīgas garu. Šīs divas perso-nības ir divas galējības savā popularitātē. Ar Irbīti man bija daudz ciešanu, kas atņēma spēku pašam tēlam. Es nebiju tik stiprs, lai izturētu visus spie-dienus. Pirmkārt jau vietas izvēlē. Tā joprojām ierēdņi sabojā daudzas labas lietas mākslā.
Pie portreta svarīga ir veidošana, bet dekoratīvai kompozīcijai – nepastarpināts darbs ar materiālu. Kā Ojārs Breģis kādreiz teica – “materiāla pretestības pārvarēšana”.
Vai kādreiz jūties nonācis strupceļā, un ko tad dari?
Es biju strupceļā deviņdesmito gadu sākumā. Valmierā beidzās simpoziji, viss likās apdzisis, domāju, ka būtu mierā iet pie kāda liela meistara palīdzēt mālus sagatavot, bet nezināju tādu. Piecus gadus biju organizējis un piedalījies visos simpozijos un, katru dienu ejot uz darbnīcu garām parkā izvie-totajām skulptūrām, jutos kā izstāžu zālē. Darbi nemitīgi mani uzrunāja, atgrieza atpakaļ pagātnē. Tai pašā laikā – nebeidzami pārpratumi ar sabiedrību, politiski tulkojumi, muļķīgi pārmetumi. Man bija ļoti grūti, un tad es sapratu, ka ir jāsāk radoši strādāt, teiksim, priekš sevis.
Simpozijam jābūt autonomam, pašam par sevi. Simpozijs ir vienīgi darbu radīšana. Par to esam daudz runājuši ar Gļebu un Kirilu Panteļejeviem, Vilni Titānu, vēl citiem tēlniekiem. Pēc tam šo darbu liktenim jābūt citādam. Darbs jānovērtē – kur to var likt, kā, kāpēc. Sabiedriskā vietā novietot mākslas darbus vienmēr ir grūti. Tos aprunā, analizē, rodas pārpratumi. Atstāti  vienuviet, darbi savā starpā sāk “ēsties” gan kvalitātes, gan kapacitātes un stilu ziņā.
Vai tev ir svarīgi – centrs vai province?
Nē, ja man būtu iespēja norobežoties uz ilgu, ilgu laiku kaut kur – kādās salās, es to darītu. Burzma man nepatīk, to es ilgstoši nevaru izturēt. Ilgstoši viens gan varu būt. Bet attiecības ar profesionāļiem man ir nepieciešamas. Alā es nelienu. Man apkārt nemitīgi ir cilvēki, skolnieki. Mākslā sacensību gars nav motivācija. Tas nav kā sportā.
Vai tu mainies?
Grūti teikt. Man nepatīk, ka cilvēki ļoti mainās. Drusciņ ir jāmainās, bet daudz – tas jau ir aizdomīgi. Personību nevar izmainīt.
Kā izjūti sevi Eiropā?
Domāju, ka mūsu mākslinieki kopumā ir pārāki un spēcīgāki. Profesionālāki. Man to ārzemēs daudzkārt ir teikuši. Būtiskākais, ka tur pret māksliniekiem izturas daudz patīkamāk. Varbūt tur es esmu latviešu mākslinieks, ārzemnieks. Viņu birokrātija ir sakārtota un saprotoša. Mums dažiem slāņiem ir ļoti kundziskas iezīmes, nav iestrādes paliekošu vērtību uztveršanai. Vienmēr svarīgāki ir pasākumi.
Kas tevi pārsteidz?
Arvien pārsteidz provinciālisms. Kā tas tiek uzturēts un selekcionēts, un vairots. Arī Rīgā provinciālismu atražo nemitīgi. Provinciāla domāšana tiek izmantota, lai personas nokļūtu “aprindās” un tamlīdzīgi, svarīgi liekas, kur dzīvo, ar ko satiecies, ar kādu auto brauc, bet patiesībā jau tam nav nekādas nozīmes.
Vai esi tas, par ko gribēji kļūt?
Tā īsti nebiju plānojis vīziju par sevi kā kaut ko sasniegušu. Es vienkārši esmu gājis savu ceļu, nedomājot, vai būšu kā Zāle vai Pauļuks. Man patīk glezniecība. Kādreiz domāju, cik mēs, tēlnieki, esam vienveidīgi, neraugoties uz dažām spilgtām personībām. Gleznotājiem ir krāsa, zīmējums, un tas man palīdzēja domāt arī par tēlniecību. Piemēram, Borisa Bērziņa zīmējumi ir tik plastiski, ar tik apjomīgu formu. Varbūt kāds tēlnieks ar saviem izteiksmes līdzekļiem tā spēj pietuvoties arī glezniecībai.
Vai tēlniekiem ir ierobežotākas iespējas?
Domāju, ka ne. Tēlniecības darbs savu enerģiju izstaro uz visām pusēm kā piekārta spuldzīte. Bet glezna darbojas ar virsmu kā reflektors. Tēlniecības darbā jāieliek lielāka enerģija nekā gleznā. Liela krāsaina glezna ir ātrāk pamanāma. Tā es sāku arī krāsainos zīmējumus taisīt, krāsainās skulptūras.
Vai dzīves likumības tevi iespaido?
Tāds jēdziens kā brīvība. Agrāk es gulēju zālē, skatījos, kā debesīs mākoņi iet, domāju, kā tie pārvietojas no Islandes un Norvēģijas. Pats nevarēju pārvietoties brīvi. Tāpēc tagad brīvības sajūta valdzina. Viss ir iespējams. Tas ir netverami, un tas ietekmē.
 
Atgriezties