VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Es daru to, ko uzskatu par savu sirds aicinājumu. Romualds Geikins Latviešu mākslā par sirreālismu kā konsekventu virzienu vai koptu tendenci runāt ir grūti – tā allaž deklarējusi sevi kā piezemēti reālistisku, kaut arī lirisku, bet, domājot par stilistiku, drīzāk jau analītiski izjustu un uzbūvētu, kopējā ievirzē konstruktīvu. Tāds bija laikmeta uzdevums – uzbūvēt savu nacionālu valsti un tajā pastāvēt ar savu nacionālu kultūru. Fantāzijas lidojumam, rotaļai un zemapziņas strāvojumiem vietas tika atvēlēts pamaz, ja nu vienīgi nepieņemtā savrupnieka Ādolfa Zārdiņa darbos, kuri tieši šo iemeslu dēļ varbūt arī palika laikabiedru nenovērtēti 20. gs. 30. gados, lai gadsimta beigās, jau pēc autora nāves, radītu īstu atklājuma sensāciju. (Tagad viņš ir vienīgais latviešu mākslinieks, kura darbi pārdoti Sotbija izsolē.) Toties 50 gadi pēc Otrā pasaules kara socnometnes sastāvā jau dzīves izjūtā iekopa sirreālas noskaņas. Auseklis Baušķenieks bija pirmais, kas ar reālistiska puantilisma metodi tās fiksēja gleznieciskos stāstiņos, sajūsminot skatītājus, bet saniknojot “tautas modrās acis” un uz labu laiku izpelnoties aizliegumu publiskām izstādēm. 60. gadu beigās–70. gados sirreālisms tālaika Mākslas akadēmijas studentu vidē gaisā virmoja jau kā šika ekstravagance, kam savas nodevas maksāja gan izaicinošais, radošajā degsmē neapturamais Ilmārs Blumbergs, gan ironiski vēsais nostalģiskā retro stila kopējs Juris Dimiters un dzīves sirreālists Māris Ārgalis. Romualds Geikins, abu pirmo kursabiedrs scenogrāfu nodaļā, par sevi lika runāt, pateicoties suģestējošām miniatūrām, kas smalkā, skrupulozā, savdabīgi virtuozā zīmējuma un akvareļa tehnikā piedāvāja figurālus stāstījumus ar svešādu tipāžu, taču iespaidīgu – lai arī grūti uztveramu – vēstījumu. Domājot par šo sirreālisma alūzijām veltīto numuru, nez kāpēc vispirms prātā nāca tieši viņš. Visklusākais un savrupākais savā paaudzē, vismazāk par sevi atgādinājušais pēdējo desmit vētraino gadu laikā, tieši viņš, no Marka Rotko dzimtās Daugavpils (tā vienmēr izcēlusies ar raibu nacionālo sastāvu) nākušais mākslinieks, kura dzīve jau pati par sevi ir vesels varoņdarbs, gluži sirreāla vīzija, solīja negaidīta atklājuma iespēju. Jo tajā pašā laikā, kad viņa laikabiedri vērienīgi demonstrēja radošo briedumu un tā dažādās konsekvences, Romualda Geikina kompozīcijas stāstīja par vēl tikai formulēt iesāktu pasauli, par pasauli radīšanas procesā. Un patiesi – tas, ko tagad ieraugu, ir pavisam citādāks nekā tas, ko par viņa darbiem atceros, taču ne mazāk pārliecinošs un interesants. Pat vēl atbilstošāks šī numura tēmai. |
 Valda Podkalne. Kāda forma ir tukšumam Daiga Rudzāte Dzimusi 1951. gada 30. decembrī. Beigusi Rīgas lietišķās mākslas koledžas keramikas nodaļu. 1979. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Industriālā dizaina nodaļu. Kopš 1992. gada – docente Latvijas Mākslas akadēmijā. |
 Kristiāna Dimitere. Rozes skrien pa dārzu Daiga Rudzāte Tā ir visaugstākā mākslas skola urbināt savas smadzenes kā degunu un no dziļumiem izdabūt ārā dzejoļa skumjos puņķus tā ir augsta filozofija vai zini sajaukt acu šķīvjus ar saulrietu to nevar iemācīties vienā dienā un ik zīmulis ir balss (Džellu Naums/atdzejojis Leons Briedis, “Kentaurs, kurš izvaro dzejoļa kokus”, fragments) Kristiāna Dimitere dzimusi 1965. gadā. Beigusi Rīgas lietišķās mākslas koledžas tēlniecības nodaļu. Kristiāna ir viens no košākajiem, mītiskākajiem, ekstravertākajiem un ekstravagantākajiem Rīgas mākslas tēliem. “No rīta rozes priecīgi skrien pa dārzu,” viņa man deklamē rumāņu sirreālistu dzeju, pašas vārdiem runājot, “skaisto un priecīgo reālismu”, un piebilst, ka jūt ko radniecīgu savā un viņu domāšanā. “Es esmu dzimusi vienā dienā ar Dalī un Minhauzenu.” Es neesmu reālistiska gleznotāja, mani tas neinteresē. Man jau tikai vajag, lai kaut aptuveni būtu skaidrs, kas tur domāts. Nenomokos ar perfektu izgleznojumu un nedomāju, ka tālab manas gleznas ir sliktākas. Man patīk tie paņēmieni, kurus pati esmu atradusi. |
