VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kristiāna Dimitere. Rozes skrien pa dārzu Daiga Rudzāte Tā ir visaugstākā mākslas skola urbināt savas smadzenes kā degunu un no dziļumiem izdabūt ārā dzejoļa skumjos puņķus tā ir augsta filozofija vai zini sajaukt acu šķīvjus ar saulrietu to nevar iemācīties vienā dienā un ik zīmulis ir balss (Džellu Naums/atdzejojis Leons Briedis, “Kentaurs, kurš izvaro dzejoļa kokus”, fragments) Kristiāna Dimitere dzimusi 1965. gadā. Beigusi Rīgas lietišķās mākslas koledžas tēlniecības nodaļu. Kristiāna ir viens no košākajiem, mītiskākajiem, ekstravertākajiem un ekstravagantākajiem Rīgas mākslas tēliem. “No rīta rozes priecīgi skrien pa dārzu,” viņa man deklamē rumāņu sirreālistu dzeju, pašas vārdiem runājot, “skaisto un priecīgo reālismu”, un piebilst, ka jūt ko radniecīgu savā un viņu domāšanā. “Es esmu dzimusi vienā dienā ar Dalī un Minhauzenu.” Es neesmu reālistiska gleznotāja, mani tas neinteresē. Man jau tikai vajag, lai kaut aptuveni būtu skaidrs, kas tur domāts. Nenomokos ar perfektu izgleznojumu un nedomāju, ka tālab manas gleznas ir sliktākas. Man patīk tie paņēmieni, kurus pati esmu atradusi. | |
| |
| Tevi nevajā akadēmiskās izglītības trūkums? Ir bijuši periodi dzīvē, kad esmu nožēlojusi, ka man nav akadēmiskās izglītības – ļoti daudz kas darba procesā bija jāatklāj tā kā divritenis no jauna. Bet tad es to izdarīju, un man vairs nav šī traucēkļa. Es nedomāju, ka tas ir labi vai slikti, bet vienkārši tā nu tas ir. Nu, varbūt man ir gājuši secen daži kanoni. Bet es esmu mācījusies no visa, ko esmu redzējusi un kas man ir bijis tuvs. Savulaik aizrautīgi studēju naivistu mākslu. Jau no agras jaunības man patīk Pirosmani... viņš man bija vismīļākais. Man ļoti patika dadaisti, īpaši viņu rakstniecība. Kuri ir tevis pieminētie atrastie paņēmieni? Ir dažas lietas, kuras es apzināti daru nepareizi. Man patīk likt krāsas pēc savas gaumes, nevis tā, lai būtu pareizi. Dažreiz speciāli taisu aplamu kompozīciju. Kā toreiz, kad gleznoju žirafi. Uzgleznoju parastu žirafi – nekā tur nav. Bet, kad to gleznā “iespiedu”, žirafe ieguva pavisam citu veidolu. Bieži deformēju proporcijas. Esmu pie tā īpaši piestrādājusi, jo man patīk bērnu augumu ķermeniskās attiecības. Man patīk liliputi. Samazināts ķermenis rada tādu mīlīgumu. Viņi izskatās mīļāki, omulīgāki. Kur tu atrodi savu darbu tēlus? Manu gleznu tēli ir mana pašsajūta, kas materializējusies. Mani dvēseles stāvokļi. Viss ir atkarīgs no tā, kādā periodā atrodos. Tu glezno pati sevi? Jā. Dažreiz man saka, ka kāds no viņiem atgādina cilvēku, ar kuru esmu bijusi saskarē. Bet vienalga tā esmu es pati. Esmu gan gleznojusi arī mammu, taču arī tur ir manas izjūtas. Savulaik uzgleznoju viņu kā pingvīnu. Vienā no saviem pēdējiem darbiem es pārfrāzēju fotogrāfiju Soloka v ožidaņije čuda, kas ilustrē krievu tautas pasaku “Soloka”, – burvīga sieviete nacionālajā kostīmā ēd pelmeņus. Es mēģināju panākt tādu efektu, lai skatītājs sajustu, cik negribīgi viņa to dara, kāds viņai ir slinkums... Uzradīt šo stāstiņu gleznā. Man ir arī citi stāsti – par lidotāju un viņas suni – pirātu... Man ir bijis tā, ka es nemāku izstāstīt to, ko jūtu. Man daudz vieglāk ir uzgleznot. Tie cilvēki, kas mani pazīst, domāju, itin viegli var nolasīt manus stāstiņus. Taviem tēliem raksturīgs tāds drusku baiss skaistums. Viņiem ir “Disneja” studijas filmiņu varoņu acis, augstās modes cienīgi tērpi, un viņi dzīvo popārtiskā krāsu pasaulē... Man vajag, lai mani tēli ir skaisti, lai es viņus varētu mīlēt. Varbūt viņi dažreiz ir biedējoši... Man ļoti patīk košas krāsas. Vietām jau dažbrīd parādās kolorīts – rozīgs vai bāli zilganzaļš... Bet vienalga tas ir ārkārtīgi intensīvs. Es savulaik lasīju, ka cilvēkam būtiskas ir divas lietas – silta sirds un ass prāts. Man gribētos, lai ar mani tā būtu. Un man šī divas lietas asociējas ar košu krāsu. Krāsas ir ārkārtīgi emocionālas. Un emocionalitāte mākslā, manuprāt, ir ļoti būtisks kritērijs. Es mīlu arī teātri, kas ir emocionāls. Mani neinteresē formas teātris. Mani ļoti saista kino. Es mīlu Gregovičas mūziku, kas skan Kusturicas filmās. Pavisam nesen noskatījos “Čigānus”. Savulaik man ļoti tuvs bija Linčs. Īpaši viņa filma “Mežonīgie sirdīs”. Ko tu gribi atrast mākslā – savējā, citu? Es mākslā ilgojos pēc tā paša kā dzīvē. Katram ir savi priekšstati, kā viņa dzīvē pietrūkst, un tieši to viņš meklē mākslā. Man patīk baudīt lieliski apstrādātā veidā cita cilvēka dzīves uztveri. Viņa stāstu, citu personību. Jo cilvēka unikalitāte, parādīta emocionāli saprotamā veidā, manuprāt, ir visaugstākā vērtība. Tarkovskis savulaik teicis, ka mākslā ir jābūt izteiktām visām cilvēka cerībām un sapņiem. Un, ja tur tā nav, tad tam ar mākslu nav nekā kopīga. Tad tā vienkārši ir intelektuāla analīze. Stikla pērlīšu spēles tevi nesaista? Es domāju – nē. Tās man varbūt patīk sadzīvē, bet noteikti ne manā mākslā. Lietišķās mākslas koledžā tu absolvēji tēlniecības nodaļu. Tomēr glezniecībā darbojies vairāk. Pēdējā laikā – jā. Dažbrīd pat žēl. Bet nāks kāds cits periods, un tad varbūt veidošu. Tagad pat aizmirsies – kā ir to darīt. Patiesībā – tēlniecībā uzreiz jābūt ļoti skaidrai idejai. Bet tad, kad gleznoju, es daudz ko vēl varu mainīt. Kas ir tas, kas tevi tik īpaši interesē glezniecībā? Man patīk pats process, un tas ir gluži loģiski, jo citādi jau nevarētu pastrādāt. Bet vissvarīgākais ir tas, lai mani paņēmieni netraucētu skaidri uztvert domu, lai tie netraucētu tam, kas gleznā notiek, konkrētajai situācijai.Visa esence rodas, taisot skici, lai arī ir bijušas reizes, kad neesmu to darījusi. Dažkārt tu izstādi arī zīmējumus. Zīmējumam ir jābūt ārkārtīgi vienkāršam un precīzam. Nekur jau nedrīkst būt nekā lieka, bet zīmējumā – jo īpaši. Kad skatījos filmu “Tīģeris un drakons”, mani aizkustināja meitene, kura koncentrēti ar zobenu vilka hieroglifus. Pilnīgā mierā. Lai zīmētu, ir jāatrodas tādā miera stāvoklī. Jānoskaņojas. Reizēm ir tā, ka uztaisi trīs vai četrus zīmējumus un īstais ir tikai piektais. Un tā ir ļoti bieži. Jābūt ļoti ieinteresētam tajā, ko konkrētajā mirklī dari. Vai esi izjutusi paaudžu konfliktu mākslas uzskatos? Tādās būtiskās lietās – nē. Un tas mani pārsteidz. Es varbūt kaut ko neesmu sapratusi, bet ar laiku esmu iemācījusies novērtēt to, ko mana māte un tēvs uzskatīja par vērtībām. Tu jūties mūsdienīga ar savu glezniecību? Laikam jau – nē. Un tu jūties komfortabli? Es nejūtos komfortabli. Nē, patiesībā mana māksla ir mūsdienīga, tā tikai ir savādāka. Es nevaru teikt, ka tā būtu vecmodīga māksla. “Ir neparastā sieviete Kristiāna – krāšņa un gleznaina, spilgta un puķaina. (..) Ir izolējusies sieviete Kristiāna, kas ilgi nav redzēta, kas neiznāk no sava dzīvokļa, aizmirst par pasauli un strādā. Ir izmisusī Kristiāna un ļoti priecīgā Kristiāna. (..) Ir teatrālā Kristiāna, kurai grūti noticēt, līdz nāk apjausma, ka, lai cik dīvaini būtu, arī tā ir dzīves māksla – māksla dzīvot patiesi.” Tā kādas intervijas ievadā rakstīja Rudīte Kalpiņa. | |
| Atgriezties | |
