VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Valda Podkalne. Kāda forma ir tukšumam Daiga Rudzāte Dzimusi 1951. gada 30. decembrī. Beigusi Rīgas lietišķās mākslas koledžas keramikas nodaļu. 1979. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Industriālā dizaina nodaļu. Kopš 1992. gada – docente Latvijas Mākslas akadēmijā. | |
| |
|
Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu Latvijas dizaina ainas neatņemama sastāvdaļa ir Valdas Podkalnes minimālistisko formu trauki, kurus arhitekti un interjeristi tik labprāt izvēlējās, iekārtojot modernus mitekļus. “Tā ir gluži vīrišķīga prāta dominante, kas mākslinieces darbos atklājas racionālā formas izpratnē. Skaidrie, ģeometriskie porcelāna apjomi, cilindri, lodes un taisnstūri sasaucas ar lakonisko svītru, rūtojuma vai krusta rotājumu. Šeit daudzās izpausmēs rodama Bauhaus dizaineriskās kultūras atblāzma, un Valda Podkalne, liekas, ir viena no jūtīgākajām, vērienīgākajām eksaktās izteiksmes kopējām mūsu keramikā. Mīlestība uz ģeometriju šeit tomēr neiesliecas stīvinātā tehnicismā, tā pārtop spēles priekā,” – tā 1988. gadā izteicās Jānis Borgs. Deviņdesmito gadu beigās Valda Podkalne pārsteidza latviešu mākslas sabiedrību, iegūstot Vestervaldes prēmiju (1999), kas tiek uzskatīta par prestižāko Eiropas keramikas balvu. Nākamā gada maijā Rīgā, galerijā “Bastejs” viņa izstādīja telpiskus, skulpturālus objektus, kas daudziem skatītājiem nekādi nesaistījās ar savulaik izsmalcināto minimālistisko porcelāna formu mākslinieci. “Manas skulptūras, kuras es saucu par “Domu ligzdām”, ir veidots tukšums vai no haosa izveidota kārtība, kura ir pārvērsta par formu,” Valda Podkalne rakstīja kādā no darbu komentāriem. 2001. gada jūnijā, atklājot Valdas Podkalnes un Haralda Jegodzinska darbu izstādi galerijā “Daugava”, tika nolasīta viņu drauga Bernāra Sordē vēstule: “Valdas Podkalnes skulptūras ir tiklab pārdomas, kā arī aicinājums uz pārdomām. Tās ir laboratorijas piezīmes. Mums ir jāuztver to nozīmīgums, mums ir jādomā par Visuma alķīmiju dzīvajam, kā to darīja vissenākās civilizācijas. Viņa bagātina saikni starp būtnēm un formām.” Kad 1997. gadā pasaulslavenais arhitekts Frenks Gerijs noslēdza sava tobrīd visgigantiskākā projekta realizāciju dzīvē (Atlantijas okeāna krastā, Bilbao tika atklāta Gugenheima muzeja filiāle Spānijā), pasaules prese mētājās ar spožiem apzīmējumiem, neaizmirstot piebilst: ir grūti noticēt, ka kaut ko tādu iespējams uzbūvēt. Nionas porcelāna triennāles žūrija, kas šovasar Valdas Podkalnes darbiem piešķīra trešo godalgu, tā arī neesot spējusi atšifrēt skulptūru radīšanas mehānismu. Tās pārsteigušas ar porcelānam neraksturīgu monumentalitāti. Tu esi mēģinājusi formulēt savu šībrīža statusu – keramiķe, instalatore, tēlniece?... Šobrīd mana valoda ir skulpturāli abstrakta. Laikam taču nodarbojos ar to, ko var saukt par tēlniecību. Kas es par keramiķi, ja neprotu strādāt ar virpu, nepārzinu glazūru tehnikas. Esmu to visu mācījusies, bet mani tas nekad tā īsti nav interesējis. Es izjūtu pietāti un cieņu pret izciliem sava amata meistariem, pret keramiķiem, kuriem ir profesionālie noslēpumi, kuri pārzina cepļu būvēšanu un dedzināšanas temperatūras... Savulaik tu izcēlies ar minimālistiskām un lakoniskām dizaina priekšmetu formām, ar tādu izsmalcinātu beauty, ko daudzi vēl šodien atceras un tālab dažkārt nepieņem tavu tagadējo mākslas valodu. Es izgatavoju priekšmetus, ko nevarēja nopirkt veikalā, un tas man sagādāja baudu – pagatavot lietas, kuras es labprāt redzētu savā vidē. Bet tad aizbraucu uz Vāciju un veikalos ieraudzīju bezgala daudz lielisku porcelāna lietu, un es vairs nespēju saskatīt iemeslu, kālab man būtu jāmēģina pārspēt kaut kas tik izcils... Citi mākslinieki nespējot atminēt tavu skulptūru tapšanas profesionālos noslēpumus... Es tās “uzaudzēju” porcelāna rūpnīcā Kšižā, Polijā, formu izveidojot no sanitārā un lietojamā porcelāna priekšmetu ģipša negatīvformu lauskām, kas mētājās turpat pagalmā. Klozetpodu formas ir perfektas, bet sadauzītas tās zaudē asociācijas ar pirmavotu. Man ir dota pilnīga brīvība būvēt pašai savas pilsētas. Es izveidoju “bibliotēku” darbnīcas plauktos un procesā izvēlos sev nepieciešamo atlūzu. Tātad tev radošā procesa virzības noteikumus piedāvā ģipša gabali – atlūzas. Kad es pirmo reizi iegāju rūpnīcas teritorijā, tikko “izkāpusi” no trauku skapju plauktiem, būdama pilnīgā neziņā par sevi, un ieraudzīju ģipša atlūzu krāvumus daudzstāvu namu augstumā, man radās šī doma: kā būtu, ja šajās atlūzās ielietu porcelāna masu, – kāda forma būtu starptelpai. Es izjutu dīvainu bijību pret šo lausku kalnu, kura iekšienē gluži dabiskā ceļā rodas pārsteidzoši jaunu formu savienojumi. Manī jau toreiz bija apjausma, ka tur kaut kas slēpjas... Vai tev neapnīk šie bezgalīgie eksperimenti, kuriem tomēr galaiznākums nav prognozējams? Savulaik, izgatavojot traukus, man bija pilnīga drošības sajūta, jo es vienmēr zināju rezultātu. Uztaisīju formu, ielēju porcelānu, izdedzināju un ieguvu kaut ko ļoti konkrētu. Tagad visinteresantākais ir fināls. Kad es izlobu no ģipša čaulas pašas radīto objektu, brīžiem jūtos kā arheologs, kas saudzīgi un piesardzīgi atrok priekšmetus, kuru veidolu viņš var tikai nojaust. Katru reizi mani sagaida jauns brīnums, un tieši pārsteigums šai procesā ir visvilinošākais. Sākotnēji manas formas bija konstruētas un skaidras. Tagad manas domas ir skaidras, bet es izmantoju dekonstruktīvisma principus. Patiesībā tu atveido tukšumu materiālā. Mani vienmēr sajūsminājuši dabas veidojumi. Bija laiks, kad mēģināju savos darbos kopēt dabu – staigāju gar jūru un ģipsī atlēju viļņu nospiedumus smiltīs. Kad ieraudzīju milzīgās sadauzīto ģipša formu kaudzes, atcerējos Teplices klintis Čehijā. Kad staigāju pa klinšu pilsētu, aptvēru, ka neko tādu nav iespējams nokopēt. Tāpēc es būvēju savas iedomu pilsētas, kurās gribētu ielikt tikpat spēcīgu enerģētisko lādiņu, kādu sniedz daba vai izcila arhitektūra. Dažkārt tās vienkārši ir atmiņas un ceļojumu iespaidi, kurus es tādā veidā iekonservēju. Kāds no draugiem reiz teica, ka skulpūras viņam liek domāt par Mzabu Alžīrijā. Gribētos uz turieni aizbraukt. Mzabas pilsētainava fotogrāfijā gan šķiet visai konstruktīva. Mzabas un citu seno civilizāciju pilsētas patiesībā ir augošas struktūras un šķiet tik pašsaprotamas. To arhitektūrai raksturīgas daudzas nišas, arkas, plato, kas pārņēmuši arī manas skulptūras. Tev patīk arhitektūras pasaule. Laikā, kad nodarbojos ar dizainu, arhitekti bija tie, kas visatzinīgāk izteicās par manām trauku formām. Mēs joprojām saprotam viens otru. Tu spītīgi turies pie porcelāna. Tādu pašu rezultātu it kā var sasniegt arī ar citu materiālu... Vienmēr jau saka, ka porcelāns ir karaļu materiāls, kuru raksturojošie elementi ir caurspīdīgums, trauslums, zelta maliņa. Patiesībā īsts “porcelānietis” nekad neatzīs manus šībrīža darbus. Bet man šis nerakstītais kodekss nešķiet svarīgs. Man ārkārtīgi būtiska ir doma, ka radu ļoti smagus un trauslus darbus vienlaikus. Mirklī, kad pavisam reāli šķīros no savu trauku formām, es atmetu arī tradicionālos pieņēmumus un mēģināju tuvoties porcelānam no pavisam citas, nezināmas puses. Es mēģināju iztēloties, ka nekad neesmu neko par to mācījusies un zinājusi... Pēdējā laikā glazūras vietā tu izmanto vasku – materiālu, kas spēcīgi stimulē cilvēka taustes, ožas un asociāciju maņas. Man gribas radīt sajūtu, ka vasks ir kā āda, ar kuru apvilkti mani darbi, un tādējādi tie ir dzīvi, elpojoši, mīksti un arī ievainojami. Tie, gluži tāpat kā visas dzīvās būtnes, ir smaržojoši. Tiem pieskaroties, var sajust siltumu. Cauri vaskam nojaušams “ķermenis” – porcelāna baltums vai krāsojums. Patiesībā tikai ar gadiem saproti, ka nekas nav nemainīgs un mūžīgs. Varbūt tālab man tik organisks šķiet porcelāna un vaska savienojums, kas ļauj attīstīties pilnīgi jaunai asociāciju plūsmai, kura sagrauj cilvēka priekšstatu par porcelānu kā stindzinoši baltu un aukstu vielu. Pirmās vaskā iegremdētās skulptūras tā arī saucās – “Bišu mājas”. Doma par “Bišu mājām” arī dzima Polijā, kad ziemā, ejot uz rūpnīcu, katru rītu redzēju apsnigušus krāsainos namiņus. Es tos uzbūvēju, nokrāsoju, tomēr pietrūka tās noskaņas, kura realitātē mani bija piemeklējusi. Un man nevilšus ienāca prātā, ka es taču varu savas skulptūras iemērkt vaskā. Izstādot darbus, tu tos, neraugoties uz trauslumu un smagumu, mēdz iekārt auklās, novietot uz augstiem metāliskiem podestiem... Man vienmēr gribējies atrauties no zemes. Bērnībā ar lietussargu lēcu no šķūnīša jumta, un veselība joprojām atgādina par šo izgājienu. Kad taisīju traukus, mēdzu tos eksponēt uz trausliem vertikāliem stikla podestiem, lai panāktu it kā nereālo bezsvara sajūtu... Pēdējā izstādē galerijā “Daugava” es patiesi iekāru savus darbus auklās trīsdimensionālos metāla rāmjos, lai tādējādi skatītājam būtu skaidrāk izprotama manu asociāciju plūsma to kontekstā. Auklas kalpoja ne tikai darbu saturēšanai, tās veidoja savu līniju un zīmējumu telpā, paspilgtinot manu domu. Tevi interesē skatītāju reakcija izstāžu zālē? Kad Vācijā galerijā izstādīju darbu grupu “Haribu rajons” (“Haribu” ir konfekšu nosaukums) košās, drusku šokējošās krāsās, ap to spietoja vesels jauniešu bars, jo viņu pasaulsuztvere un domāšana saskatīja partneri. Mani interesē, kā skatītāji komentē manus darbus. Ir interesanti, ko viņi ierauga manos objektos. Kad kādam no saviem draugiem pateicu “Bišu māju” nosaukumu, viņš nesaprata, par ko ir runa, jo viņa domās šīs formas bija ieguvušas “galvu” veidolus. Es ieskatījos un sapratu, ka tikpat labi šīs skulptūras var uztvert arī tā. | |
| Atgriezties | |
