VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 re:publika RĪgas mākslas mode 2003 Alise Tīfentāle Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) ikgadējās izstādes vienmēr ir attiecīgā laikposma mākslas modes indikators – tās nenosaka šo modi vai nenorāda tendences, bet ar Latvijas mērogiem lielas un ietekmīgas organizācijas cienīgumu – gluži kā Vogue – fiksē neapstrīdamas patiesības. Tās, kuras no mākslas haute couture “mēles” ir nonākušas Latvijā, akceptētas, adaptētas un integrētas un nu tiek oficiāli pasludinātas par šīgada tēmu tāpat kā, piemēram, etniskie raksti, asimetrija vai kurpju papēžu forma modes žurnālos. Un šīs tendences LLMC nosaka nekļūdīgi – kļūdīties arī būtu grūti, jo Latvijā aktīvās un aktuālās mākslas radītāju kopiena ir tepat Rīgā, acu priekšā un parasti neslēpj savus nodomus no kafejnīcās un izstāžu atklāšanās satiktiem kuratoriem. Tā arī šogad – LLMC par modes lietu pasludina sociālo mākslu pilsētvidē, kura līdz šim savu dzīvotspēju pierādījusi Open un Kaspara Vanaga projektos. Pilsētvide šajā gadījumā ir nevis parocīgie un apdzīvotie pilsētas centra kvartāli, bet gan visdrūmākās un biedējošākās nomales, par kurām parasti raksta nevis mākslas žurnālos, bet gan dienas laikrakstu kriminālo ziņu hronikās. Āgenskalns, Torņakalns, Maskavas ielas rajons, Iļģuciems, Pļavnieki, Imanta, Grīziņkalns, Zolitūde, Vecmīlgrāvis un Bolderāja bija projekta "re:publika" (6.–21. septembris) norises vieta. |
 Kur satiekas dzīves jēga un koncepcija Egons Spuris un Inta Ruka Alise Tīfentāle Skolotājs un viņa "skolniece, līdzgaitniece, somu nesēja, dzīvības turpinātāja, ēna un sirdsapziņa", kā izstādes katalogā raksta Gunārs Binde. Divas paaudzes: Egons Spuris piedalījies izstādēs jau no 60. gadiem, Inta Ruka – no 80. gadu beigām. Divi skatījumi: Egona Spura meklējošais, Intas Rukas konstatējošais. Divi ceļi: Egona Spura filosofiskais un Intas Rukas intuitīvais. Kopīgais – fotogrāfija kā līdzeklis, ar kuru rast piepildījumu. 2003. gadā, ieejot Valsts Mākslas muzejā, atšķirīgais un kopīgais pašu autoru personībās un viņu radošās attīstības ceļu meklējumos paliek vien teksta lappusēs. Izstāde bija konceptuāli komplektēta tā, lai uzturētu mītu par savstarpēji papildinošiem, bet neatkarīgiem skatījumiem, kas ietekmējuši un turpina ietekmēt fotogrāfijas attīstību Latvijā. Egona Spura darbi kontrastē un vienlaikus papildina Intas Rukas fotogrāfijas. |
 KARSTS. FOTOGRĀFIJAS VASARA LONDONĀ Inese Baranovska |
 Realitātes pārbaude. Britu jaunākie sasniegumi video un fotomākslā RĪgā Irēna Bužinska, Valsts Mākslas muzejs |
 Tikai daŽi starpkontinentālā "puŽĻa" elementi Helēna Demakova |
 Miera, tikumības un gudrības triumfs Alise Tīfentāle Izstādē "Vācu mūsdienu fotogrāfija. Alfrīda Krupa fon Bolena un Halbaha fonda stipendiāti. 1982–2002" Valsts Mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" Gētes institūts iepazīstināja Latviju ar aktuālākajiem – sākot ar 2000. gadu – stipendiātu darbiem (iepriekšējo 18 gadu sasniegumi formāli tika prezentēti diaprojekcijas formātā). Pēdējo gadu darbi pārsteidza ar to, ka tajos nebija emociju (par kādu liktenīgu kaislību nemaz nerunājot), apsēstības, kaut viena šokējoša vai kliedzoša argumenta pret labu gaumi vai kāda cita pareizības likuma pārkāpuma. Intelektuālo, ar prātu radīto attēlu vēstījums neskāra vispārcilvēcisko, arhetipisko pārdzīvojumu un asociāciju slāni, bet vairāk uzrunāja ar apcerīgu, tiklu un gudru minimālismu – gluži kā klasisks skandināvu interjera dizains. |
 Dūmainais spīdeklis Lencs Māra Grudule, Latvijas Universitāte 1953. gadā nāk klajā Andreja Johansona eseju krājuma "Dūmainie spīdekļi" pirmizdevums. Tajā līdzās citiem latviešu un ārzemju rakstniekiem no pagātnes tumsas izcelts arī par "vētras un dziņu vidzemnieku" dēvētais Lencs. Tas ir vārds, kas, kaut kur dzirdēts, tomēr uzdod jautājumus – "Vācu valodas stundas" autors Zigfrīds Lencs? Vai varbūt šim Lencam kāds sakars ar fiziku? |
 Opera bez šampanieša un saulainiem smaidiem Andris Dzenītis |
