VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| KARSTS. FOTOGRĀFIJAS VASARA LONDONĀ Inese Baranovska | |
| |
| Krietni karsts šovasar bija gan Lielbritānijā, gan visā Eiropā. Tomēr
apzīmējums "karsts" raksta nosaukumā nav izvēlēts tikai globālo
klimatisku izmaiņu sakarā, bet gan, lai raksturotu Londonu kā šībrīža
"karsto punktu" fotogrāfijas kā daudzšķautņainas un aktuālas
laikmetīgās mākslas parādības apzināšanā. Lielbritānija, tāpat kā
Francija, ir stāvējusi līdzās fotogrāfijas šūpulim 19. gadsimtā, bet
dokumentālās fotogrāfijas unikālo vēsturisko un arī māksliniecisko
nozīmi speciālisti un kolekcionāri novērtēt sāka krietni vēlāk nekā
ASV, Francijā un Vācijā (sk. Ilzes Strazdiņas interviju ar Tate Modern
kuratori Emmu Deksteri "Studijas" 30. numurā). Lai arī vēlāk nekā
citur, bet tas, kas tiek darīts šobrīd, ir vērienīgs piemērs laikmetīgā
attieksmē pret fotogrāfiju kā mākslas veidu visdažādākos aspektos:
popularizācijā, izglītībā, analītiskā pētniecībā, kā arī pašsaprotamā
bezkompromisa valsts, pilsētas pašvaldību un lielo sponsoru
finansiālajā atbalstā, kas nav mazsvarīgs faktors auglīgai attīstībai. "Fotogrāfijas vasara 2003" visnotaļ aktīvajā Londonas publiskajā mākslas telpā bija pirmais tik vērienīgais pasākumu komplekss, veltīts gan mūsdienu, gan 20. gadsimta fotogrāfijai kopumā. Septiņos nozīmīgos pilsētas punktos – Nacionālajā portretu galerijā, Fotogrāfijas galerijā, galerijā Serpentine, Tate Britain, Tate Modern, Viktorijas un Alberta muzejā un Vaitčepelas galerijā – visas vasaras garumā notika izstādes, lekciju cikli, diskusijas, sarunas ar māksliniekiem, radošās darbnīcas u.c. Šajā rakstā koncentrēšos uz pieciem notikumiem – izstādēm, kuras katra savā veidā paplašina priekšstatus par fotogrāfijas iespēju diapazonu, ja ar to darbojas īsti MEISTARI, kuri maksimāli mērķtiecīgi un radoši izmanto šī mākslas medija plašo vizuālo, tehnisko, intelektuālo un emocionālo līdzekļu arsenālu. Viktorijas un Alberta muzejā iekārtota izcilā franču fotogrāfa Gija Burdēna (Guy Bourdin, 1928–1991) darbu retrospekcija. Pasaules slavu meistars ieguva 70. gadu vidū un 80. gadu sākumā ar neparastajām modes fotogrāfijām, kad viņš strādāja franču Vogue un veidoja reklāmas fotogrāfijas Charles Jourdan apaviem. Gija Burdēna veikums šajā jau rutīnu ieguvušajā komerciālās mākslas lauciņā pielīdzināms radikālam apvērsumam. Viņa modes fotogrāfijās primārais ir noskaņa, situācijas daudznozīmība, bieži vien spēcīgs dramatisms, izsmalcinātas krāsu un gaismas spēles, īpatnējs kustības sastinguma fiksējums un tikai pēc tam pats modes produkts – tērps un tā eksponētājs – skaista modele. Gija Burdēna modes fotogrāfijas pilnīgi konfrontējas ar komerciālo tēlu radīšanas iedabu, veidojot radikālu alternatīvu vispārpieņemtiem modes tēliem, kuru galvenie centrālie elementi ir dažādi skaistuma etaloni un pats tērps. Meistara darbos vispirms fascinē to izsmalcinātā būtība, īpatnējais pasaules vērojums, kur valda glamour, dekadentiska kaisle, gaidu pilna neziņa, noslēpumaina, krimināla gaisotne. Man personiski radās asociatīvas paralēles ar Deivida Linča filmu estētiku. Gija Burdēna pedantiski inscenētās fotogrāfijas piedāvā neatrisināmus daudznozīmīgus stāstus bez sākuma un beigām. Iespēja it kā slepeni vērot svešu dzīvju kaislības maģiski suģestē mūsu interesi un liek pašiem risināt šo nenotikušo notikumu noslēpumaino pavedienu. Runājot par Gija Burdēna radošo biogrāfiju, interesants fakts ir tas, ka modes fotogrāfijai meistars pievērsās jau brieduma gados, pirms tam būdams pazīstams ar savām estētiskajām melnbaltajām fotogrāfijām, darinātām labākajās franču foto skolas tradīcijās. Arī izstāde Viktorijas un Alberta muzejā sadalīta divās daļās. Pirmajā daļā ir mākslinieka modes fotogrāfijas, kuras izstādē uztveramas vēl spilgtāk, nekā lapojot modes žurnālu, kā arī daži īpaši intriģējoši slaidi un video, kas tapuši paralēli modes sesijām. Otrajā daļā ir 50. gados tapušās agrīnās minimālās melnbaltās fotogrāfijas – jūtīga dabas fiksācija, kur ir tikai debesis un horizonts, vējā noliekusies zāle. Vēl šajā sadaļā varam iepazīties ar meistara vēlāko gadu radošo "virtuvi" – no oficiālā pasūtījuma brīvām radošām izpausmēm un dažādiem eksperimentiem gan ar polaroīda foto tehniku, gan krāsainiem slaidemi, arī ar video un dažādām piezīmēm. Polaroīda fotogrāfijās, kuras parasti modes fotogrāfi izmanto ieceres skiču vietā, meklējot ideālāku variantu galaproduktam – reklāmas foto, Gijs Burdēns fiksē it kā nejaušo, garām slīdošo, bet sev ļoti būtisko: tā var būt ietves mala, noplukuša žoga fragments, koka stumbrs, slapji mašīnas riepu nospiedumi asfaltā. Šie ļoti personiskie, piezīmju rakstura darbi sniedz iespēju izprast mākslinieka savdabīgos vizuālo formu meklējumus. Vēl jāatzīmē izstādes nevainojami pārdomātais un stilā izturētais iekārtojums, kas ir ekvivalenta vērtība paša meistara darbiem. Eleganti vijīgās tumši bordo vairogu formas, kas savdabīgi līdzinās sievietes ķermeņa aprisēm, izceļ fotogrāfijas un izstādes apskatei piešķir īpašu ritmu. Vienā no labākajām neatkarīgajām un nekomerciālajām galerijām – Serpentine – apskatāma pasaulslavenās mākslinieces Sindijas Šērmenas (dz.1954) darbu vērienīga izstāde. Tā ir autores pirmā lielā solo skate Lielbritānijā un pēc Londonas būs apskatāma arī Skotijas Nacionālajā modernās mākslas galerijā Edinburgā (6.12.2003.–7.03.2004). Paralēli izstādei desmit Sindijas Šērmenas foto darbi (reklāmas plakātu veidā – billboards) skatāmi Gloucester Road metro stacijā speciālas publiskās mākslas programmas ietvaros (Platform for Art, www.thetube.com). Sindijas Šērmenas vārds ir stabils brends 20. gadsimta laikmetīgajā mākslā. Jau 70. gadu vidū viņa nonāk pie sava radošā rokraksta atklājuma: fotografēt sevi, vienlaicīgi esot režisoram, aktierim, grima māksliniekam, dekoratoram, stilistam un visbeidzot fotogrāfam. Unikāls ir fotogrāfijās fiksētais viena aktiera teātris – dažādu provokatīvu, nekur neeksistējošu, bet tomēr tik pazīstamu sieviešu tēlu portretu galerija. Māksliniece nekad neekspluatē sevi, veidojot pašportretus, bet gan nemitīgi manipulē ar 20. gadsimta Rietumu sabiedrībai pēdējos 30 gados tik raksturīgiem priekšstatiem un stereotipiem – TV "ziepenēm", Holivudas filmām, cirka klaunādēm, reklāmas plakātiem, labi zināmu vecmeistaru gleznu parafrāzēm, pat pornogrāfijas industrijas standartiem – , pilnīgi adoptējot sevi katras kompozīcijas iecerei. Galerijā Serpentine apskatāmajā izstādē apkopoti vairāk nekā 50 darbi: tā ir retrospekcija, kurā ir gan lielformāta fotogrāfijas, gan neliela izmēra melnbalto fotogrāfiju sērijas, kā arī pavisam jauni, vēl nekur nepublicēti darbi, kas ir spoža šīs plejādes virsotne. Tās ir fotogrāfijas no sērijas "Sieviete – klauns". Emocionālajā piepildījumā un dziļumā šie tēli ir līdzvērtīgi Fellīni filmās radītajiem sieviešu tēliem. Izcilā kompozīcijas, krāsas un gaismas meistare, stilu fetišiste, maskarādes un teatrālas pārģērbšanās kuriozu manipulatore pēdējās desmitgades darbos atbrīvojas no grezni iespaidīgajiem un stilistiski perfekti izstrādātajiem ārējā izskata rāmjiem, par galveno izvirzot katra radītā tēla garīgo būtību. Vaitčepelas mākslas centrā un galerijā izstādi iekārtojis viens no mūsdienu vadošajiem ASV fotogrāfiem Filips Lorka di Korča (Philip Lorca diCorcia, dz. 1953). Izstāde liek jaunā griezumā novērtēt ikdienišķās dzīves norises. Filips Lorka di Korča savos darbos apvieno dokumentālā foto tradīcijas ar kino industrijas un reklāmas foto klišejām, kas palīdz radīt emocionāli spriegu saikni starp mūsu dzīves realitāti un ilūzijām, sapņiem, alkām, iekāri. Balansējot starp neformālo momentkadra burvību un rūpīgi inscenētas kompozīcijas kvalitātēm, spēlējoties ar dabisko gaismu un precīzi tēmēto mākslīgo apgaismojumu, meistara modrajai acij nepaslīd garām nedz simboliskas detaļas, nedz rāmi plūstošās ikdienas dzīves nejaušas reālijas. Di Korčas fiksētie pilsētu ielu skati, māju interjeri, dabas ainavas fascinē ar psiholoģisko un emocionālo intensitāti. Pirmajā brīdī darbi bieži gan atgādina perfektas žurnālu fotogrāfijas, tikai pamazām var "aiziet" līdz to būtībai, īpatnajām reflektīvajām kvalitātēm, kas ir pilnīgi pretējas patērētāju kultūras tradicionālās tēlu sistēmas dabai. Izstāde Vaitčepelas galerijā sastāv no divām autonomām sērijām. Pirmā – "Divas stundas" – ir divu stundu garas foto sesijas rezultāts kādā Havanas ielas stūrī. Mirkļa liktenīgo dramatismu, savdabīgu kinematogrāfiska kadra glanci ikdienas pilsētas ritmam un vienkāršām situācijām piešķir speciālais jaudīgā apgaismojuma zibsnis, kas, ielas gājējam neredzot, tiek slepeni ieslēgts fotogrāfam vēlamajā mirklī. Šo savu neparasto metodi Filips Lorka di Korča komentē šādi: "Iela nepiespiež cilvēkus atklāt savu pašapziņu. Katrs šķiet iegrimis pats sevī. Viņi aizvien mazāk apzinās savu apkārtni un šķiet apmaldījušies paši savā esībā." (Citēts no Tate Modern izstādes Cruel&Tender kataloga.) Otrā sērija – "Dzīves stāstu grāmata" (A Storybook Life) man personiski emocionāli likās vēl iespaidīgāka un neprognozējamāka, tajā tiešām visā pilnībā jūt izdaudzināto di Korčas pašu "sāli". A Storybook Life projekta idejas izcelsmes pamatā ir tāda paša nosaukuma grāmata. Kad fotogrāfam vairākas izdevniecības piedāvāja veidot savu darbu retrospekcijas albumu, viņam tas likās pārāk pasīvi un garlaicīgi – tā vietā tapa neparasta paša autora veidota intuitīva, nevis hronoloģisku darbu atlase. "Tas ir gan stāsts, gan dzīve. Mājiens uz stāstošo momentu projekta nosaukumā atklāj manas darbu atlases metodes un ambīcijas. Stāstošās attiecības starp dažādiem tēliem faktiski ir pilnīgi fiktīvas, var teikt, pat liekulīgas, jo patiess ir tikai katrs attēls pats pret sevi. (..) Man bija skaidri tikai visas sērijas pirmais un pēdējais attēls, kas man dziļi personiski saistās ar manu tēvu. Tas viss nav nekas vairāk kā vienīgi intuīcija." (Citēts no Vaitčepelas galerijas bukleta.) A Storybook Life – tās ir pēdējo divdesmit gadu laikā radītas septiņdesmit šķietami jēdzieniski un hronoloģiski savstarpēji nesaistītas fotogrāfijas, kas spēj veidot maģiski suģestējošu cilvēciskās esības diagrammu. Savā formā tas ir it kā nepretenciozs, tomēr episks cilvēciskās ikdienas eksistences redzējums: dzīvojamie interjeri, dabas un pilsētu ainavas ar cilvēkiem vai bez tiem, personiskais un publiskais, bet pāri visam klājas mīklaini skumjš vientulības tīmeklis... Vācu izcelsmes Londonā dzīvojošā mākslinieka Volfganga Tillmaņa (dz. 1968) darbu skate Tate Britain ir pirmā viņa fotogrāfiju izstāde kādā no Lielbritānijas muzejiem. Izstādes nosaukums "Ja notiek viena lieta, viss var notikt" (If one thing matters, everything matters) var kalpot arī kā atslēga visas izstādes veidojuma principam, kur organiski viena tēma, ideja pārtop citā, lielformāta fotogrāfijas nomaina mazas pastkartes formātā fiksētas idejas un diametrāli pretēji vizuālie tēli paradoksāli un dinamiski papildina cits citu. Pirmais, kas vienmēr pārsteidz, sastopoties ar Volfganga Tillmaņa fotogrāfijām, ir to trauslais līdzsvars starp dažādām galējībām: tām piemīt spēcīga "tiešā trāpījuma" tūlītēja iedarbība un reizē arī gandrīz vai akadēmiska skaidrība un nosvērtība, tās var būt negaidīti izaicinošas, bet dziļākajā būtībā sakņoties profesionālās fotogrāfijas tradīcijās un mākslas vēstures studijās. Veids, kā mākslinieks konstruē savu tēlu sistēmu, atbilst viņa viedoklim par dzīves sarežģīto esību: faktiski viņš visu laiku portretē sevi un pasauli ap sevi. Savā veidā visi viņa darbi ir kā visaptverošas, daudznozīmīgas klusās dabas: nosviests apģērbs, kas vēl saglabā cilvēka miesas siltumu, uz brokastu galda atstāti priekšmeti, mājas pažobele vai vienkārša ainava savā "aiz kadra" eksistencē spēj pateikt tikpat daudz, cik mākslinieka draugu portreti vai paša ķermeņa anatomijas fiksācijas. Tillmaņa fotogrāfijām raksturīgs zināms atsvešinātības elements – tāds bezkaislīgs dokumentējums, tomēr paradoksālais slēpjas faktā, ka tieši šis varbūt "vāciskais vēsums" iedarbojas uz skatītāju spēcīgāk nekā atkailinātas, īpaši demonstrētas emocijas. Izstāde Tate Britain ir kā vienots piedzīvojums Tillmaņa dzīves un mākslas telpā, ko varētu salīdzināt ar muzikālu kompozīciju; attēli dažādos lielumos, ritmos un blīvumos (melnbalti, krāsaini, dažādās foto tehnikās veidoti, arī mākslinieka pirmais video, kura ideja nāk no Berlīnes nakts klubu apciemojumiem) rindojas uz plašajām izstāžu zāļu sienām gluži kā notis nošu lapās. Autors apzināti nav vēlējies darbiem pievienot anotācijas, lai netraucētu kopējo vizuālo ritmu, bet katrs skatītājs saņem speciālu grāmatiņu ar izstādes topogrāfiju un visu darbu nosaukumiem. 2000. un 2001. gadā Tillmanis radošo enerģiju koncentrējis, veidojot abstraktus darbus sērijā Blushes. Pirmajā mirkli fotogrāfijas līdzinās abstraktām glezniecības kompozīcijām (šīs abstrakcijas asociējas ar šķiedrām, cilvēka miesas porām), tomēr to pamatā ir klasisks fotogrāfijas tehnoloģijas process. Katra jauna tēma, jauna sērija šai izstādē ir kā iepriekšējās savdabīgs turpinājums. Ekspozīcijā iekārtota, ņemot vērā darbu tapšanas hronoloģiju, tomēr tālab tā nekļūst garlaicīga, jo paša mākslinieka kreatīvo meklējumu diapazons ir neprognozējami atraisīts. Visa izstāde kopumā izstaro reibinošu pozitīvu enerģiju un demonstrē fotogrāfa vēlmi lietas un parādības mūsu vecajā pasaulē nenopulgot, bet prast priecāties par tām. Par "Fotogrāfijas vasaras 2003" centrālo notikumu nenoliedzami uzskatāma vērienīgā 20. gadsimta reālistiskās fotogrāfijas izstāde Cruel & Tender, kas iekārtota Tate Modern. Izstādes idejas nozīmīgi atbalsta punkti ir divi reālistiskās fotogrāfijas klasiķi: Augusts Zanders (Vācija, 1879–1964), kas visu mūža darbu veltīja apjomīgam projektam "20. gadsimta cilvēki", kura ietvaros dokumentēti visdažādākie Vācijas sabiedrības sociālie slāņi, un Volkers Evanss (ASV, 1903–1975), kas Lielās depresijas laikā, iesaistoties "Fermeru aizsardzības" programmā, apceļoja un fotogrāfijās fiksēja Amerikas vidienes lauku dzīves norises un cilvēkus. Abus šos dažādās pasaules malās dzīvojošos fotogrāfus vieno skaidrs, skrupulozi precīzs situāciju un cilvēku dokumentējums, izturoties ar cieņu un pietāti pret attēlojamo, bet izvairoties no liekiem nostalģijas, sentimenta un romantisma uzslāņojumiem. Izstādei atlasīti divdesmit trīs Eiropas un ASV fotogrāfu vairāk nekā 200 darbi no dažādām kolekcijām pasaulē. Katra autora kolekcijai atvēlēta sava telpa, izstādes topogrāfija nav pakļauta laika hronoloģijai. Veidojot izstādi no tik dažādu autoru darbiem, kuratori Emma Dekstere (Tate Modern) un Tomass Veskis (Thomas Weski, Haus der Kunst in Mūnich) drīzāk balstījušies uz asociatīvām paralēlēm un iedarbīgiem kontrastiem. Manuprāt, veiksmīgs ir abu izstādes kuratoru kopdarbības duets: Tomass Veskis kā atzīts fotogrāfijas eksperts sniedzis vērtīgus profesionālus padomus izstādes darbu atlasē, savukārt Emma Dekstere kā laikmetīgās mākslas kuratore uz izstādes virsuzdevumu skatījusies no radoši brīvākām pozīcijām. Kuratori izstādē balstās uz četrām vadošām tematiskām līnijām, kas savstarpēji pārklājas un papildina cita citu. Pirmā tēma – Comparison and Clasification ("Salīdzināšana un klasifikācija") balstās uz faktu, ka fotogrāfija kā salīdzinoši jauns 20. gadsimta medijs strauji adaptēja zinātnes un antropoloģijas analītiskās pētniecības principus. Vēlme pētīt un kolekcionēt, saglabāt savu dokumentējumu nākamām paaudzēm raksturo Evansa un Zandera, kā arī virknes sekotāju daiļradei. Otrā tēma – Far Away and Close to Home ("Tālu prom un tuvu pie mājām") demonstrē vēlmi koncentrēties uz it kā pavisam vienkāršām, ikdienišķām parādībām. Tā raksturīga daudziem Cruel&Tender izstādes dalībnieku darbiem – izstādē atklājas fotokameras unikālā spēja novērtēt gluži necilu lietu diskrēto šarmu. Trešai tēmai – Industry and Consumerism ("Industrija un patērētāju ideoloģija") piederīgie darbi ir pārliecinošs apstiprinājums tam, ka fotogrāfija pati par sevi ir izcils tehnisks izgudrojums, kas, pateicoties plašajam pielietojumam un popularitātei, tiek nemitīgi rūpnieciski pilnveidots. Šai tematiskajā lokā pārliecinoši iekļaujas Andreasa Gurska manipulācijas ar digitālajām kamerām, veidojot mūsdienu pseido tempļu panorāmas – lielveikalus, biržas zāles, pilsētu izgāztuves u. tml.), kā arī Lūisa Balca rādītās minimālās "tīrās" tehnoloģiskās vides – zinātniskās pētniecības centri, klīniku un hi-tech industrijas darba telpas, kurās nav manāma dzīvu būtņu klātesamība vai liecības, ka tās kādreiz tur būtu bijušas. Ceturtā tēma – Caught in the Lens ("Objektīva notvertie") fokusē uzmanību uz dzīves pabērnu un no sabiedrības izstumto tēlu foto fiksāciju. Īpaša spriedze sajūtama Ukrainas fotogrāfa Borisa Mihailova Harkovas padibeņu kolorīto pārstāvju lielformāta dokumentējumos. Jāteic, ka kopumā izstāde izskan kā episki pārliecinošs un patiess vēstījums par 20. gadsimta cilvēkiem visā to esības daudzveidībā. Pateicos par atbalstu Latvijas vēstniecībai Lielbritānijā, personīgi Jānim Dripem un Irēnai Hamiltonei. | |
| Atgriezties | |
