VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 VĀCU FOTOGRĀFIJA AR DIEVA SKATU Anda Kļaviņa, “Diena”, īpaši “Studijai” Smalkās Ķelnes galerijas Johnen&Schottle durvis veru, kā baznīcā ienākot – lēni un smagi, ar to pašu sastingumu, kāds uz paildzinātu mirkli pārņem apziņu, gatavojoties saskarsmei ar kaut ko cēlu un varenu. Divvientulība ar desmit milzu fotogrāfijām. Jūtos kā viduslaiku svētceļnieks, kā Heses Zeltamute, kurš mērojis tālu un grūtu ceļu, lai noguruma bezspēkā beidzot nokristu pie kādas slavenas svētbildes un pēcāk pavadītu dienas, studējot tās vēstījumu un apbrīnotu Dieva varenību. Kas man ir jāstudē Kandidas Hēferes – šo darbu autores – fotogrāfijā? Grāmatu muguriņas kādā iespaidīgā bibliotēkā vai plauktu un trepju izvietojuma attiecības kādā arhīvā, vai dizaina priekšmeti kādā ekscentriskā interjerā. Neviena paša cilvēka, tikai dažādu lietu kārtība. Šo fotogrāfiju iespaidīgie apmēri, krāsu spozme, fokusa precizitāte un satura bagātība kopā veido īpatnēji sakrālu starojumu. Paradoksālā kārtā tas izriet tieši no fotogrāfijas neapstrīdamā reālisma, no fotogrāfa attieksmes objektivitātes. Sasniegtā neitralitātes pakāpe ir tik liela, ka, šķiet, fotogrāfija uzņemta no kādas augstākas būtnes skatpunkta. Tas ir sakrālums, kāds līdz šim bijis pa spēkam tikai glezniecībai un par kura aiziešanu bažījās Frančeska Kirke. Šī fotogrāfija ir glezniecība daudz lielākā mērā nekā tā māksla, kas ar eļļas krāsām risina laikmetīgās pasaules problemātiku, jo runā par mūsu dzīvi veidojošajām svētajām struktūrām, tām – kuras piešķir dzīvei formu un kārtību un ir atskaites punkti. Tā ir Diseldorfas fotogrāfijas skola, par kuru šoreiz ir runa. Tie ir vācu dzīvo klasiķu Hillas un Bernda Beheru apmācītie un iedvesmotie fotogrāfi, kas sociālo un kultūras analīzi spējuši pacelt līdz mākslas līmenim. Pēdējā piecgadē Kandidas Hēferes, Tomasa Rufa, Andreasa Gurska, Aksela Hūtes, Tomasa Štruta darbi ir bijuši pieprasītākie teju visos pasaules lielākajos mākslas centros. Pie Andreasa Gurska milzīgās izgāztuves fotogrāfijas, kas "Arsenālā" bija redzama 2002. gadā izstādes "Mūsdienu vācu fotogrāfija" ietvaros, šodien var stāvēt kā senāk pie svētbildes ar Madonnu un bērnu, jo milzu atkritumu kalni ar katru mirkli kļūst arvien nozīmīgāks modernā cilvēka rīcības atskaites punkts. Šī ir ļoti kompleksa fotogrāfija, iespējams, objektīvākais pētījums, kas veikts par jaunlaiku cilvēci, īpaši jau Rietumu sabiedrību. Bet mēs zinām, cik garlaicīga mēdz būt objektivitāte, tādēļ var saprast arī tos, kuri šo fotogrāfiju sauc par garlaicīgu. |
 FOTOGRĀFIJA, ARHITEKTŪRA UN Zaha Redmans Pārdomas par Žilbēra Fastenekensa izstādi Parīzē Vai pastāv ciparu estētika? No šī brīža mēs varam apgalvot, ka acs un skats jau ir aptvēruši to, ko gars un saprāts vēl aizvien nespēj formulēt. Krietns skaits fotogrāfu savā estētikā ir pievērsušies ciparu tehnikai, nevienā brīdī nesludinot apzinātu došanos šajā virzienā. |
