FOTOGRĀFIJA, ARHITEKTŪRA UN Zaha Redmans Pārdomas
par
Žilbēra
Fastenekensa izstādi
Parīzē
Vai pastāv ciparu estētika? No šī brīža mēs varam apgalvot, ka acs un skats jau ir aptvēruši to, ko gars un saprāts vēl aizvien nespēj formulēt. Krietns skaits fotogrāfu savā estētikā ir pievērsušies ciparu tehnikai, nevienā brīdī nesludinot apzinātu došanos šajā virzienā. |
|
BRISELE. 2000
BRISELE. 2000
|
| Aizvien biežāk Parīzes muzejos un galerijās ir skatāmas arhitektūrai
veltītas fotoizstādes. Arhitektūras fotogrāfija nav atsevišķs žanrs šī
vārda vispārpieņemtajā izpratnē, piemēram, kā portretu fotogrāfija.
Tomēr pēdējo gadu laikā mēs esam vērojuši, kā veselām grupām veidojas
darbi, kuru centrā ir ēkas, konstrukcijas vai būvlaukumi, un parādās
ievērojams skaits reportāžu vai cita žanra darbu par un ap pilsētvides
parādībām. Nereti fotogrāfi arhitektūru tajos tver portretistu vai
klusās dabas gleznotāju manierē. Tā ir digitālās revolūcijas laikmeta
pieeja, un nesen Parīzē redzētā Žilbēra Fastenekensa (Gilbert
Fastenaekens) izstāde mums ļauj ieskicēt dažas hipotēzes par un ap
arhitektūras fotogrāfiju un tās saikni ar ciparu tehniku. Šeit
izklāstītās idejas ir autora iniciatīva. Fastenekenss pats nav
izteicies par savu attieksmi pret ciparu tehniku, un es nevēlos
apgalvot, ka viņš būtu vienisprātis ar mani.
Galerie des Filles du Calvaire izstādītajā Briselei veltītajā darbā
Fastenekenss pilsētu aplūko stilā, kas it kā nav radniecīgs vācu
fotogrāfiem (Gurskim, Rufam, Štrutam, Hēferei), taču izmanto līdzīgus
spēles noteikumus: galēja frontalitāte, izteikta patika uz moduļu
ģeometriju. Uzmanības centrā ir ēku zelmiņi, kas parādās kā lielas
skulptūras vai totēmi. Būvju bezlogu daļu savaldzināts, fotogrāfs tās
mums rāda lielformāta kompozīcijās kā piekārtus ekrānus vai abstraktas
gleznas. Kompozīciju konstruktīvā ģeometrija un attēlu skaidrums
atgādina par racionalitāti un norāda uz dokumentālismu un
objektivitāti. Krāsas, spēles ar mērogiem un faktūrām vedina uz
scenogrāfiju, projekta un nodoma apjēgumu un, visbeidzot, uz arhitekta,
pilsētnieka un iedzīvotāja klātbūtni. Tomēr cilvēka figūru šīs
fotogrāfijas ir izstūmušas. Fastenekensa darbos bieži klātesošā
klejojuma un secīguma sastāvdaļa un visam plīvuru noraujošais
apgaismojums ved uz dialogu, ko gribot negribot uzsāk kājāmgājējs ar
arhitektūru. Šīs sarunas būtība slēpjas spriedzē, ko kājāmgājējam
uzspiež ēku konstrukciju fakta brutalitāte, valdzinājums, pienākuma
apziņa un konstrukcijas elementu pārtrauktība. Kā tas bieži šajā
fotogrāfijas žanrā vērojams, Fastenekensa tvertā arhitektūra apžilbina
ar galēju frontalitāti.
Tāpat kā vairākums preses fotogrāfu videi nepiederošo, Fastenekenss
pievēršas ciparu tehnikai vienīgi attīstīšanas un kopēšanas stadijā.
Negatīvu uzņemšanai viņš izmanto tradicionālo fotoaparātu un filmiņas,
bet pēc pirmās attīstīšanas negatīvus skenē. Skenēšana ļauj pāriet pie
vēl vienas "attīstīšanas" (darbs ar krāsām, gaismēnu korekcija). Šajā
darbu sērijā viņš ir izvēlējies kopijas, kuru pigmentācijas un darba
tehnika tās lielā mērā atšķir no tradicionālajām kopijām un kurās ir
uzsvērts negatīvu gleznieciskais raksturs. Būtu nevietā salīdzināt
attēlotās fasādes ar skaistām abstrakcionisma gleznām, taču īpašais
plastiskums lielā mērā stiprina kompozīciju frontālo raksturu.
Jaunās arhitektūras fotogrāfijas centrā ir frontalitāte, bieži vien
saistībā ar asimetriju. Tā ir valdonīga, lai neteiktu – brutāla
frontalitāte savienojumā ar savveida ģeometrisku pūrismu, kurā tiek
privileģētas vienkāršas formas (it īpaši taisnstūri un kvadrāti) un
ortogonālas kompozīcijas. Visi attēla elementi šķiet sadzīti
priekšplānā, saspiesti, un tikai to izmēri mums ļauj noteikt patiesos
attālumus. Pēdējo gadu pilsētvides fotogrāfijas bieži vien ir sterilas
un izgraizītas, pat ķirurģiskas, un visi neskaidrie un duļķainie
elementi, kas varētu norādīt uz perspektīvas dziļumu, liekas no tām
izslēgti. Gribas jautāt, vai skrupulozajai frontalitātei piedēvētais
pārākums nav ciparu optikas, pikseļu rūtojuma un jauno optisko sistēmu
īpašā dziļuma nosacīta estētika. Galu galā, ja frontalitāte ir tikpat
sena kā attēls, ja to 20. gadsimtā ir pieņēmuši neskaitāmi fotogrāfi,
tad ar ciparu tehnikas izplatīšanos tā lielā mērā no jauna parādās kā
norāde uz objektivitāti un skatiena atsvaidzinājumu. Vai ciparu
tehnika, kura it kā balstīta uz izteiksmes veidu, kas saspiež un
saplacina, nav pati veicinājusi šīs izplūdušās pozīcijas pieņemšanu? Un
vai šis fotogrāfu aizspriedums nav nosacījums, ko radījušas jaunās
mašīnas: skeneri, datora ekrāns vai attēla uztvērējs? Mēs aplūkosim šo
jautājumu no dažiem ciparu tehnoloģijas viedokļiem.
Tradicionālajā fotoaparātā gaisma, sasniedzot filmiņu, šķērso emulsijas
slāni, kas ir vide, kurā valda dažādi suspensijas stāvokļi (nejauši
vidē izkaisīti dažāda lieluma graudiņi). Savukārt digitālajā
fotoaparātā gaisma, sasniedzot attēla uztvērēju, iedarbojas uz
sakārtotu fotošūnu (mikroskopisku fotodiožu) režģi, kura visi elementi
ir vienāda lieluma, sakārtoti moduļos pa rindām un kolonnām; digitālajā
attēla uztvērējā pareiza kvadrāta formas fotošūnas tiek izvietotas
metāla, silīcija un superplāna stikla slāņos, kas atrodas cits virs
cita, un to uzdevums ir uztvert fotonus un pārveidot tos elektriskajos
impulsos. Nu sudraba tehnikas pārejot uz digitālo, gaisma pamet nejaušā
veidā izkārtoto ķīmisko vidi un saskaras ar virsmu, ko pilnībā nosaka
modulāra, ortogonāla kārtība un materiālu slāņojums; šos dažādos slāņus
šķērsojot, gaisma vispirms pārvēršas elektriskajā lādiņā un pēc tam
ciparu informācijā. Tādējādi mēs redzam, ka salīdzinājumā ar sudraba
tehnoloģiju digitālā gaismas tvēruma tehnika lielā mērā vadās pēc
noteikumiem, kur valda plakne, saplacinājums, plānums, ortogonālā
izvērse. Ne vien digitālās kameras attēla uztvērēja, bet arī skenera
princips ir analoģisks attēlu uztvērējiem, kas darbojas pēc lineārās
izvērses loģikas. Aplūkojot digitālu attēlu datora ekrānā, mēs
konstatējam šo pašu noteikumu spēkā esamību.
Šeit ir jāpaskaidro, ka digitālā attēla pamatā ir taisnstūrveida
pikseļu salikums, un pretēji perspektīvas sistēmai, kas pēdējo gadsimtu
laikā noteikusi glezniecību un lielā mērā arī sudraba tehnikas
fotogrāfiju, tas ievērojami mazina diagonāļu un līkņu klātbūtni. Pat
tad, ja pikseļu rūtojums nav tik ļoti izteikts, kā liekas (ciktāl
pastāv iespējas manipulēt ar pikseli, tā lielumu, skaidrību un
raksturu), šī attēla struktūras pamatā esošā taisnstūra mazā forma, tā
modulārais izkārtojums un vienkāršība tomēr ievieš savu estētiku, kas
privileģē plakni, plānu slāni, horizontālu vai vertikālu izkārtojumu,
niecīgu lomu piešķirot diagonālēm, līknēm un visiem tradicionālajiem
dziļuma un ritinājuma rādītājiem. Tāpat arī attēla apstrādes
datorprogrammas tālummaiņas funkcija lielā mērā vadās pēc frontalitātes
loģikas, jo tā virzās no vienas ass, kas ir perpendikulāra attēlam. Šie
tehnoloģiskie jautājumi interesē nedaudzus, pārāk lielu uzmanību tiem
nepievērš arī fotogrāfi, tomēr vai tas dod iespēju sacīt, ka tie
neiedarbojas uz publikas un profesionāļu skatījumu? Vai var apgalvot,
ka it visa pārveidošana par informāciju un tālāk par 0 un 1 nav beigusi
nodarbināt prātus? Jo vērienīgāks ir kāds apvērsums, jo vairāk tas
iedarbojas uz iztēli un izraisa visdažādākās izpausmes. Un viena no
idejām, kas saistīta ar ciparu tehnoloģiju, ir it visa izlikšana
plaknē, sekojot nepielūdzamai izvērses un bināro aprēķinu loģikai.
Mēs redzam, ka atšķirībā no sudraba tehnoloģijas, ciparu tehnikā notiek
modulāra izklāšana plaknē visos līmeņos, un tā ir jāizprot kā vārda
tiešā, tā arī pārnestā nozīmē. Šim saplacinājumam vairs nav nekā kopēja
ar renesanses rūtojumu, kas varētu asociēties ar loga rāmi, tas atbilst
visniecīgākās informācijas un daļiņu nolasīšanai un lineārai izvērsei.
Nav nekādu šaubu par to, ka pastāv satriecoša radniecība starp ciparu
tehnikā pielietoto izklājumu plaknē un saplacinājumu jeb frontalitāti,
ko mēs sastopam arhitektūras fotogrāfijās (un arī daudzos portretos un
citās modernās fotomākslas jomās). Bez tam frontalitātes jaunlaiku
estētika asociējas ar vēlmi piešķirt vienlīdzīgu svarīgumu visām attēla
daļām, tiecoties uz neitralitāti un distancēšanos, kuras cenšas panākt
to, ka gan augšas, gan apakšas, gan tas, kas attēlots pa labi, gan tas,
kas parādīts pa kreisi, attēlā ir ar vienādu svaru un nozīmi. Tajā mēs
sastopamies arī ar nolasīšanas un interpretācijas nosacījumiem, kas
pilnībā saskan ar modulārās sadalīšanās un pikseļu un skatu uztvērēja
izvērses loģiku.
Ciparu tehnikā fokusējums un optiskā definēšana ir vienādi visiem
plāniem, kamēr tradicionālā fotogrāfija norāda ar asumu vienu plānu un
izplūdušus līdz un aiz tā esošos plānus. Tradicionālā fotogrāfija mūs
ir pieradinājusi uzskatīt šo asuma pāreju par dziļuma indikatoru;
izplūdums un neskaidras formas, kas parādās aiz fokusējuma plāna, tāpat
kā Leonardo da Vinči gleznās, norāda uz attālumu. Digitālajā telpā, kur
jebkura lieta tiek attēlota ar vienādu fokusējumu neatkarīgi no tās
attāluma līdz objektīvam, mums rodas iespaids, ka visa aina ir
saspiesta priekšplānā, uz distanci un attālinājumu norāda tikai
attēloto objektu izmērs.
Šī frontalitātes jaunlaiku estētika ir ietekmējusi ne tikai fotogrāfus
– ciparu tehnikas piekritējus, bet visu fotogrāfijas praksi kopumā,
ieskaitot fotogrāfus, kas izmanto tradicionālos rīkus un tehnoloģijas.
Jaunlaiku estētika sevi piesaka – un mēs par to varam pārliecināties –
pēdējā laika arhitektūras fotogrāfijās. Vairākās Fastenekensa veidotās
ēku zelmiņu fotogrāfijās būves virsma sasaucas ar lielāku vai mazāku
pikseļu digitālo rūtojumu. Šajā shēmā lieliski iederas ķieģeļu ārsienas
un arī citi apšuvuma veidi (koks, keramika vai citas faktūras). Šāds
attēlojums pasvītro divas fotogrāfijas papildparādības: pirmkārt,
arhitektūrā esošās digitālās pazīmes un procesus, otrkārt, ciparu
attēla arhitektonisko aicinājumu.
Arhitektūrā rodamās digitālās pazīmes vispirmām kārtām ir ķieģeļi,
flīzes un plātnes – ar to būtu domāti visi taisnstūrveida vai
ortogonālu formu elementi, vienības un tīkli, kuru kopsalikums veido
vienlaidus virsmu. Taču varam novērot, ka Fastenekensa fotogrāfijās
citi elementi, piemēram, balkonu sānskati, tverti no zelmiņa vienas un
otras puses, var tikt skatīti tādā pašā veidā. Runājot par arhitektūrā
ieprogrammētajiem digitālajiem procesiem, jāsaka, ka tie galvenokārt
sēj šaubas par mērogu. Fastenekensa fotogrāfijās pilnīgi viendabīgie
zelmiņi, tverti frontāli, vairs nepieļauj vienlaicīgi uztvert būvi tās
augstumā un platumā. Elementu, kas parasti atvieglo šādu vērtējumu –
balkoni, logi, stāvi –, pilnībā iztrūkst. Šo mērogu apjukumu vēl
vairāk akcentē zelmiņu pielīdzināšana gleznotiem audekliem vai
abstraktiem totēmiem. Fotogrāfa iecerētā skulpturālā vai mākslinieciskā
līdzība rada vēl lielāku mulsumu par attēloto objektu mērogiem un dabu.
Turpat pie mēroga parādās vēl trešais traucēklis – neskaidrības, ko
rada sērijveida izvēršana un līdzība starp katras virsmas pamatvienību
(ķieģeļi, keramikas flīzes, apšuvuma plāksnes) un virsmu kopumā.
Vienkāršāk izsakoties, jo vairāk ir līdzību starp daļu un veselumu, jo
neskaidrāks kļūst mēroga jēdziens. Šo parādību savā arsenālā ir ņēmuši
arhitektūras fotogrāfi, un glezniecībā to izmantojis Mondrians. Šādas
spēles ap mērogu teicami iekļaujas ciparu tehnikas standartos un
likumos, kas pieļauj mākslotu mērogu izvērsi.
Var apgalvot, ka ciparu tehnikai piemīt arhitektonisks aicinājums tik
lielā mērā, cik fotogrāfija, kas veidota no mazajiem, par pikseli
sauktajiem taisnstūrīšiem, kuru apstrādes sistēmas pieļauj neskaitāmas
kompozīcijas no viena negatīva, ataino sev līdzīgas struktūras, šajā
gadījumā mūsdienu ēkas, arhitektūru un visu, kam pamatā ir struktūra
vai ortogonāla, modulāra un sērijveida atkārtošanās. Tieši tāpat
fotogrāfija, kas pieļauj relatīvi straujas pārejas no maziem uz lieliem
mērogiem, no mikro uz makro, labāk attēlos skatus, objektus vai formas,
kuras piedāvā šāda veida izvērsi vai skaidri norāda uz mēroga loģiku.
Tomēr arhitektūra, it īpaši modernās augstceltnes, ar savu modulāro
dabu piesaka šādu mērogu izvērsi. Tas nebūt nenozīmē, ka jaunlaiku
fotomāksla nespēj uztvert vai aptvert citas parādības, tas nozīmē
vienīgi to, ka tā uztur zināmu radniecību un intimitāti ar noteiktiem
telpas un Visuma aspektiem, un pētnieciskajā posmā, meklējot savu
identitāti, tās tendence drīzāk būs šo radniecību privileģēt. Digitālā
fotogrāfija, gluži dabiski, pievēršas arhitektūrai, lai varētu izteikt
savu potenciālu, jo arhitektūra pieļauj tai skaidrāk izsacīt savus
nodomus, izliekot apskatei likumus un noteikumus, uz kuriem tā balstās.
Nav izsakāms, cik lielā mērā visizplatītākās operētājsistēmas nosaukums
Windows (logi) norāda uz radniecību, kas pastāv starp digitālo pasauli
un arhitektūras elementu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē (jāsaka, ka jau
Alberti bija pieņēmis šo metaforu renesanses laikā izgudrotajai
perspektīvas sistēmai, taču tas nemazina tās nozīmi attiecībā uz ciparu
tehnoloģijām).
Fastenekenss, fotografējot Briseles namu zelmiņus, apzinās, ka
ģeometrija un 20. gadsimta celtņu mērogu dinamika viņam ļaus labāk
ieviest savu paša estētiku digitālajā pasaulē. Vācu fotogrāfija ir
iedibinājusi šo saikni starp moderno arhitektūru un ciparu tehniku tik
acīmredzamu, ka tā jau ir kļuvusi par daudzu fotogrāfu prakses pamata
sastāvdaļu. Izejot no dažiem kopīgiem noteikumiem, ir redzams, kā
nostiprinājās tik dažādas estētikas un viedokļi. Atsevišķās
fotogrāfijās Gurskis priekšroku deva lieliem mērogiem, lai nonāktu pie
vizuālas un metafiziskas aizraušanās ar pārmērībām, standartizēšanu un
zudumu, viņa frontalitāte pauž fascinējumu un sastingumu varas un spēka
gribas priekšā. Fastenekenss, kurš nesāk risināt ciparu tehnikas
jautājumu pašu par sevi, darbojas ar tuvplāniem, mazākos mērogos, viņam
ir svarīgs klejojuma process, lai uzsāktu dinamisku, pretrunīgu un
daudzslāņainu dialogu starp skatītāju / gājēju un ēkām. Viņš meklē
ciparu tehnikas iespējas strādāt ar faktūrām, apsūbējumu un laiku. Īsāk
sakot, viņš izvēlas noteikt atklātu pēctecību starp 20. gadsimta
fotogrāfijas mantojumu un jauno tehnoloģiju piedāvātajām iespējām.
Frontalitāte, kāda tā izveidojusies 90. gadu gaitā, nav vienīgā pazīme
fotoattēla pavērsienam uz ciparu tehniku. Šī virzība jaušama arī darbā
ar krāsām, tekstūrām, apjomiem un citās jomās. Taču frontalitāte,
šķiet, ir visredzamākā un izplatītākā pazīme. Nekādā gadījumā nevar būt
runas par šo pazīmju iecelšanu etalona vai noteikumu kārtā. Mūsuprāt,
tās vairāk ir fona tendences, kuras fotogrāfi izliek priekšplānā, tās
pielāgojot un saskaņojot ar savu viedokli vai izpratni. Vairumā
gadījumu fotogrāfi, kuri nenodarbojas ar fotoreportāžām, pret ciparu
tehniku izturas ļoti atbrīvoti. Viņi no tās piesavinās noteiktus
paņēmienus un atmet tos, kas viņus neinteresē. Šī pārņemšana notiek
veselīgā bezrūpībā, vietā un laikā, kad sudraba tehnoloģijas tiek
izmantotas kopā ar risinājumiem, ko piedāvā ciparu tehnika. Taču
digitālu risinājumu pārņemšana ievieš attēlos izmaiņas, uztveri un galu
galā idejas, kas pakāpeniski, bet neatgriezeniski maina estētisko
viedokli. Pat ja ir pāragri izdarīt secinājumus par relatīvi nesenu,
bet strauji attīstošos parādību, mēs redzam, ka lielākā daļa ar
fotogrāfiju saistīto parametru, tādi kā dziļums, precizitāte vai
skaidrība, mūsdienās attīstās atšķirīgā un straujākā ritmā. Tomēr mēs
no šī brīža jau varam apgalvot, ka skatiens un acs ir aptvēruši to, ko
intuīcija un saprāts vēl aizvien nespēj formulēt. Tas liek mums domāt,
ka krietns skaits fotogrāfu savā estētikā ir pievērsušies ciparu
tehnikai, nevienā brīdī nesludinot apzinātu došanos šajā virzienā.
Digitālajā telpā un vidē kolektīva svaram ir citāda iedarbība,
paātrinātā ideju un attēlu aprite ievieš aizspriedumus, kurus diskurss
ne vienmēr ņems vērā.
Pirms izdarīt kārtējo lēcienu uz priekšu, glezniecība un fotogrāfija
bieži vien ir atsaukušās uz arhitektūru. Perspektīvas izgudrošana nav
iedomājama bez Leona Batistas Alberti vai Brunelleski, un vairums 20.
gadsimta sākuma avangarda kustību, kā, piemēram, suprematisms,
futūrisms vai ekspresionisms, var tikt izprastas tikai saistībā ar
pilsētvides apvērsumiem. Fotogrāfu acīs arhitektūrai (kas tiek uztverta
kā pagātnes pēdas, liecība par pilsētu vai ainavas metafora) ir dubulta
funkcija: tā apraksta izmaiņas (telpas un vides evolūciju), taču ļauj
pietverties pie pilsētvides daudzgadīgām un stabilām formām un
objektiem. Ir vispārzināms, ka ikviens piemineklis vai celtne
izskatīsies citādi divos ar piecdesmit gadu starpību izdarītos
uzņēmumos. Fotogrāfi, tāpat kā gleznotāji, vēro arhitektūru, lai
aprakstītu pasauli, kurā viņi dzīvo, taču viņi to arī izmanto jaunas
fotogrāfiskās estētikas radīšanai un fotogrāfiskās valodas
kaldināšanai. Šeit fotogrāfija reizē ir novērošanas objekts un
instruments fotogrāfiskā medija rīcībā. Andres Kertēša vai Berenises
Ebotas darbos ir acīmredzams telpas izpētes prieks un vaļsirdīga
vēlēšanās izteikt savas nojautas par pilsētas likteni un izpratni par
fotogrāfisko praksi.
Tā kā arhitektūra vienmēr bijusi fotogrāfu uzmanības centrā, tad
digitālā revolūcija aicina fotogrāfus un uzliek viņiem par pienākumu
rēķināties ar jaunu informācijas un realitātes pierakstīšanas sistēmu.
Konfrontācija ar arhitektūru šīs izpētes kontekstā viņiem ļauj
atspoguļot cita starpā digitālo revolūciju attēlos, telpā un vidē.
Profesionālās reportāžas presē ir atstājušas tām atvēlētos šauros
rāmjus un sāk aizņemt māksliniecisko telpu, kamēr mākslinieki, kuri
vēlas izmantot sarežģītas mūsdienu informācijas sistēmas, izrāda
interesi par profesionālās un zinātniskās preses kodeksiem. Šo
krustojošos procesu rezultātā dzimst dažādi pētījumi un jauninājumi.
Pirmie, kas piešķīra nozīmi šai parādībai, bija vācu mākslinieki no
Bernda un Hillas Beheru skolas, taču tagad mēs redzam, ka šī tendence
ir kļuvusi starptautiska.
No franču valodas tulkojis
Jānis Bols |
| Atgriezties | |
|