VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “Studija” intervē Kārli Leiškalnu 2004. gada 24. septembrī Materiālu sagatavoja Laima Slava Ilgāka laika vērojumos kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas un tai sekojošiem privātā kapitāla attīstības un uzkrājuma līkločiem Kārlis Leiškalns ārpus viņa vairāk vai mazāk veiksmīgajām politiskajām aktivitātēm ir sācis asociēties ar tādu kā seno grieķu dievu sūtni Hermeju. Mākslas – galvenokārt glezniecības – izstāžu atklāšanās, ceļā uz tāda vai cita mākslinieka darbnīcu vai galeriju viņš ierodas kā zinošs pavadonis kādai citai, bieži vien klusējošai, personai, un rezultātā iegūst gan šī persona, gan mākslinieks: mākslas darbs nonāk apritē. Nonāk dažādu cilvēku privātajās dzīvēs. | |
 | |
| Studija: Sarunai gatavojoties, prātā nāca Hermejs... Kārlis Leiškalns: Nu jā, tirgotāju dievs, zagļu dievs... Studija: Nē, viņš bija arī vēstnesis, saveda kopā dievus ar cilvēkiem vai nodeva Zeva rīkojumus citiem dieviem. Ir patīkami vērot šo jūsu tik azartiski un ar neslēptu prieku veikto lomu – starpnieks starp mākslinieku un turīgu pircēju, bez kura nav iedomājama mākslinieka izdzīvošana. Ne tikai šodien – jebkurā laikā. K.L.: Nē, nu nevienā šajā gadījumā es nemēģinu pretendēt uz kādu procentu! Tā ir manas tieksmes pirkt un nespējas pirkt materializācija! Man ārkārtīgi patīk aiziet apskatīties, patīk reizēm pat kaulēties – galerijās (ar māksliniekiem retāk, jo liela daļa ir mani draugi), iznāk aizstāvēt arī draugu intereses. Es jau nepārstāvu daudz. Es zinu, es varu būt blakus Aināram Gulbim, kurš bez manas palīdzības novērtē un novērtē labāk nekā es, savam draugam Gerkenam, kurš ļoti precīzi izvēlas. Viņš paņēma Daces Lielās tumši pelēko jūru – kolekcijas darbu! – tā vietā, lai paņemtu daudz sirsnīgāku pludmales skatu, ko būtu izvēlējies es. Vai Līgas Purmales “Magones”, kuras viņš nekļūdīgi izvēlējās, kas arī, manuprāt, bija labākā bilde izstādē. Ar tādiem cilvēkiem patīkami ir aiziet un kaut ko nopirkt. Un ir arī tādi, kuriem, viņu apartamentus zinot un ieraugot atnestās, piedāvātās gleznas, esmu spiests teikt: nu nevari tu tādus sūdus tādā dzīvoklī pie sienas likt! Tad es aizvedu pie saviem draugiem (man nav draugu, kas vienkārši mālē!) un parādu, kas ir labs. Es izstaigāju visus Rīgas antikvariātus un galerijas, es zinu, kas katrā ir, un esmu ar mieru kādam pateikt priekšā: vecīt, tev jāpaņem šitā bilde, tev to vajag. Studija: Kā veidojušās jūsu attiecības ar māksliniekiem? K.L.: Es vairs neatceros, tas bija tik sen... Attiecības varbūt veidojas gadījuma pēc, bet attiecības netiek uzturētas gadījuma pēc. Es nezinu, ko mākslinieki par mani domā, par to es daudz neprātoju, bet ja mēs varam kopā ēst pusdienas, braukt sēņot, spēlēt kārtis un runāt par lietām... Vismazāk tā ir māksla, jo sarunās ar māksliniekiem es esmu klausītājs. Sevišķi ar Miervaldi Poli. Viņš ir ne tikai izcils mākslinieks, bet arī izcila personība. Attiecības, kas neveidojas, ir tāpat kā bildes, kas neuzrunā. Tās tiek nokrautas kaut kur. Atdāvinātas, pārdotas vai aizmirstas. Kamēr tās tiek uzturētas, kamēr attīstās – tās ir attiecības. Tās ir savstarpēji izdevīgas. Es šeit nedomāju to, ka es atvedīšu pie Daces pircēju un tas būs izdevīgi. Tā Daces bilde tāpat nokļūs pie patērētāja. Galu galā māksla ir ne tikai sarunu partneris, bet arī prece. Atšķirībā no cilvēkiem, kas, kļūstot par preci, prostituējas, māksla, kļūstot par preci, nekad neprostituējas, tai ir vajadzīga šī nonākšana apritē. Studija: Kura ir pirmā paša nopirktā glezna? K.L.: Tā gan vairs nekarājas pie sienas – tas ir Uldis Zemzaris. Jūras skatiņš. Neliels, ļoti tīrs, caurspīdīgs. Un Voldemāra Irbes darbi. Studija: Ko māksla jums nozīmē? Kolekciju jūsu mājās Jūrmalā aplūkojot, ir skaidrs, ka izvēle nav nejauša, turklāt esat pircis jau pirms gadiem divdesmit, kad vēl nebija tik skaidrs, ka māksla ir labs veids, kā ieguldīt naudu. K.L.: Par naudas ieguldīšanu te nav runas, un pircis esmu jau 70. gados. Kāpēc – es īstenībā nemaz nezinu. Ļoti grūti ir konstatēt, kad tu esi sācis pievērst uzmanību tam, ko sauc par glezniecību, grafiku, ko sauc par mākslu vispār. No agras bērnības apkārt ir literatūra, mūzika. Man ļoti patīk Plūdoņa dzeja. Un mežs. Sniegs. Tāpēc pie sienas man ir Jāņa Mitrēvica meža ainava. Viena no vismīļākajām gleznām ir agrīns 50. gadu Pauļuka darbs – Bastejkalna skats ar bērniem un ragaviņām... Interesi par glezniecību kā produktu, nevis procesu varbūt pamudināja 60. gadu beigās kinoteātrī “Banga” pagarinātajā seansā redzētā ārkārtīgi jaukā dokumentālā filma par impresionistiem. Tas bija jau Hruščova “pēcatkušņa” laiks. Krievijas muzejos, kā Maskavā, tā Pēterburgā, ir diezgan labi impresionistu krājumi. Līdz Hruščova “atkusnim” šī māksla stāvēja krātuvēs un nebija publikai pieejama. Tas nenozīmē, ka tūlīt sāku skriet pirkt gleznas. Bet – bija Voldemāra Irbes gleznu izstāde muzejā, kas ļoti ieinteresēja tādu 16 gadus jaunu puisi. Voldemārs Irbe ir fenomenāls ar to, ka viņa darbos ir daudz emociju un ļoti daudz vielas iztēlei. Tur pietiek ar mājiņu, kur logā deg uguns, lai turpinātu domāt par daudzām lietām. 70. gadu sākumā bija mana attāla radinieka Aleksandra Drēviņa izstāde, uz kuru aiziet mani pamudināja mamma, jo tas bija viņas vecātēva brālēns, otrās pakāpes onkulis. Tu pēkšņi sāc skatīties, iedziļināties, domāt, pārdzīvot. Drīzāk pārdzīvot. Un, ja kādu mirkli spēj uztvert, ko mākslinieks ir jutis, domājis (protams, tu interpretē to pēc savas uztveres), tas tad motivē interesēties vēl, skatīties. Tad – Miervaldis Polis un Līga Purmale, viņu kopējās izstādes. Gan lauku rajonos, gan Rīgā. Miervalža panna ar olām, kas bija publicēta uz “Zvaigznes” vāka, – tas viss atkal aicināja iet un skatīties, iedziļināties vai ļaut, lai māksla iedziļina tevi sevī. Ļoti daudzus cilvēkus, kas nekādi nav saistīti ar mākslu, ieinteresēja Maijas Tabakas izstāde, kurā bija glezna “Notikums”. Diezgan pasmaga izstāde. Domāju, ka neviens cits nav tik daudz darījis, lai par mākslu ieinteresētu plašu cilvēku loku, kā Maija Tabaka. Studija: Bet ko tas dod dzīvošanai – ja cilvēks pats ar mākslu nodarboties, veltīt sevi mākslai netaisās? K.L.: Mākslai sevi velta varbūt vienīgi mākslinieki un arī tad ne visi – van Gogs varbūt, Roberts Stārosts, Jānis Osis kaut kādā nozīmē, jā, un Līga Purmale sevi velta tikai un vienīgi mākslai. Un vēl daži. Daudzi mākslinieki nodarbojas ar mākslu. Viņiem tas labi padodas, labi iznāk. Tādi patērētāji kā es jau nedzīvo mākslas dēļ. Es dzīvoju paralēli mākslai, es labprāt par to interesējos, skatos, par to priecājos, gūstu no tās emocijas. Tāpat kā no kafijas, alus, šņabja, sievietēm un visa pārējā. Studija: Vai ir kāda atšķirība, kas mākslu atšķir no citām dzīves baudām? K.L.: Tā ir mazāk pieejama nekā mūzika, bet tā ir bauda. Atšķirīga bauda. Es tā neanalizēju. Es nemaz negribu analizēt. Studija: Varbūt viena no jēgām šai baudai ir tās ilglaicībā? K.L.: Latviešu valodā mākslas apzīmējums radies no vārda “mācēt”. Māksla ir liela mācēšana plus lielas emocijas klāt. Tad mēs dabonam to, ko sauc par mākslu, nevis par dekorāciju interjeram. Man ir bijušas diezgan daudzas bildes, kas ir īslaicīgi baudāms priekšmets. Paiet laiks, un tu to esi “izēdis” tukšu, tas ir bezjēdzīgs priekšmets pie tavas sienas. Krūzīte nekad nebūs bezjēdzīgs priekšmets, jo no tās var padzert kafiju, atskaņotājs arī ne, jo tajā var ielikt disku un klausīties mūziku, mēbele tāpat. Bet māksla – ja tai nav šī emocionālā seguma, tā vispār nav nekas. Tad ir jāņem nost, jāpārdod vai – vislabāk – jāuzdāvina. Un bieži šim māksliniekam B vai C ir laba slava un viņa darbu uzdāvināt skaitās prestiži. Un arī maksājis tas kādreiz ir “prestiži”. Studija: Varbūt te ir runa vienkārši par emociju nesakritību? K.L.: Nē, nē, emociju nesakritība ir pavisam cita lieta. Tad tu sāc dialogu, disputu. Nav jau tā, ka es apsēžos pie Baklāna vai Maldupes gleznas un sāku runāties. Bet – tu uzsāc diskusiju. Un, ja tā patiesi ir māksla, ja tajā darbā ir skola, varēšana un emocijas, agri vai vēlu mēs par kaut ko vienojamies. Un tas ir pat interesantāk. Jo ir virkne sākumā nepieņemamu, sarežģītu lietu, kas nogurdina, bet tad tu nemitīgi pie tā atgriezies un domā: ko viņš man saka? Tie vienkārši ir dažādi lielumi. Un ir tādi, kas tavu dvēseli mielo, kam tu esi gatavs katru dienu piekrist – tāpat kā sievai. Tu atrodi tai bildē arvien jaunas nianses, attiecības starp krāsām... Tagad es mēģinu analizēt, ko es domāju skatoties, bet patiesībā es nekad tā nedaru: nedomāju par tonalitāti, par kompozīciju, par perspektīvu utt., – bet es uz to bildi varu skatīties stundu no stundas, dienu no dienas, gadu no gada. Un, jo vairāk skatos, jo vairāk es kaut ko tur atklāju un kaut ko aizmirstu no sākotnējām emocijām, ko tā bilde man izraisīja. Arī tas, kas ir pretrunā ar tevi, liek domāt. Bildei ir jāliek domāt. Jāliek pārdzīvot. Ja tā nav – tā nekam nav vajadzīga. Es nezinu pat ar ko salīdzināt – ar Holivudas skaistuli? Atceros, 80. gadu vidū Džemma Skulme par vienu mākslinieku teica: artificial art – mākslīgā māksla. Studija: Vai varat nosaukt kādu darbu, kas ir mājās un ko var tā gadiem vērot? K.L.: Man ir daudz darbu mājās, kas stāv sakrauti kaudzē, ir darbi, kas pārdoti, jo pārtraukuši uzrunāt, bet pie sienām ir tie, kas uzrunā. Šim brīdim tieši – Bruno Vasiļevskis, neapšaubāmi. Pirms 10–15 gadiem viņš mani nebūtu uzrunājis. Man tā liktos vienkārša, priekšmetiska glezniecība. No Vasiļevska atvasinātā Purmale. Mazs, mazs Filka, kas ir pilnīgi citādāks nekā Filka vispār. Divi mazi Pūpoli, no kuriem viens ir manas uzmanības centrā – kā es viņu pamanu, es pie viņa pakavējos. Ar acīm varbūt minūtes trīs, bet zemapziņā vismaz stundu man ir Pūpols, Purvīša skolnieks, viens no tiem, kas tā arī nomira, Purvīša lielās saules aizēnots. Boriss Bērziņš. Neapšaubāmi. Gan šī madonna, gan Venera. Tad mani ļoti saista darbs, kura autorību ir grūti noteikt – vai nu Kazaks, vai Ubāns. Pludmales bilde. Beigu galā man nav svarīgi – viens vai otrs. Tad ļoti smalka maza bildīte, kurā ir jūtama krievu avangarda ietekme un stila maiņa Art Deco virzienā. Pie tam tur iekšā ir kaut kas tāds kupečeskijs, pārticīgs, nepa laika tirgoņu, bagātas dzīves sajūta, un tā ir tonāli smalka bilde. Man vispār nav bildes mājās, kas neuzrunātu. Un vēl, būdams egoists kā lielākā daļa vīriešu, es esmu konstatējis, ka pa īstam man patīk tās bildes, kas pieder man. Studija: Un kā ar muzeju vērtībām? K.L.: Es dievinu muzeju lietas – esmu pavadījis Ermitāžā simtiem stundu, Puškina muzejā simtiem stundu! Vienkārši laiks man bija tāds – es jaunībā strādāju vilcienu restorāna vagonā par oficiantu, un, iebraucot Maskavā vai Pēterburgā, man bija 10 brīvas stundas. Un man nebija nekā cita, kas tur patiešām interesētu, vienīgi Ermitāža. Es gribētu, lai tas laiks man ir šodien – biju daudz dumjāks un nevarēju tās lietas tā vērtēt, kā vērtēju šodien. Bet varbūt tas nogulsnējās un tas, ko es tagad varu vērtēt, balstās uz tiem stundu simtiem, kuras es tur esmu pavadījis. Esmu izskrējis puspasaules muzejus, pavadījis tajos daudz laika, tieši šogad Venēcijā es sev atklāju Bellīni – izcilu mākslinieku, par kuru tajā mākslinieku burzmā nekā daudz nebiju dzirdējis. Es, kas esmu tāds avangarda un revolūcijas piekritējs mākslā, kam tiešām patīk šie 20. gadi, 19. gs. beigas, kad māksla lūst, kad rodas daudzi milzīgi lieli vārdi, es ieraugu Bellīni un pēc viņa vairs nezinu neko labāku. Nu nevajadzēja iet vispirms uz Akadēmijas muzeju un pēc tam uz Pegijas Gugenheimas galeriju! Un vispār nedrīkst viņus pakļaut salīdzinājumam, tie ir pilnīgi dažādi lielumi – klasiskā māksla un tas, kas sākās 19. gs. beigās. 60. gados es esmu staigājis kopā ar gidiem pa Ermitāžu – kā jau padomju izglītības sistēmā, viņi mēģināja mākslu izskaidrot. Protams, klasiskā māksla mūs arī uzrunā gan priekšmetiski, gan simboliski – tur viss ir uzrakstīts priekšā kā grāmatā, emociju ir mazāk, viss ir jānolasa un jāsaprot, kas tur ir attēlots un kas ko nozīmē: mūžība, taisnība, dievišķība un tamlīdzīgi. Bet es nedomāju, kas tas par laiku, es neesmu mākslas zinātnieks, lai tādā veidā gleznas baudītu. Es redzu bildi. Viena cilvēka vai – pat vairāk – cilvēces varēšanas pilnību vienā jomā. Un tā ir baigā lieta. Tas ir skaisti. Tu, protams, ej pa Dodžu pili, redzi tos milzu gleznojumus un domā – kā viņi var tik daudz un tik skaisti!? Un tad ieraugi to mazo bildīti un domā – kā to vispār var! Tagad, manā vecumā, tu redzi to, kas ir neiespējamais. Tu redzi, ka ir tie, kas taisa iespējamo, un tie, kas taisa neiespējamo. Vermērs (viņu es speciāli esmu braucis uz Amsterdamu skatīties), Bellīni – tie ir tie veči, kas taisa neiespējamo. Un es pieņemu, ka arī Roberts Stārosts nav gribējis pelnīt – viņš ir gribējis taisīt neiespējamo. Es nesaku, ka viņam tas ir izdevies, bet viņš noteikti ir ceļā uz to. Un mēs zinām, ko viņš par to ir maksājis. Mākslas uzdevums tomēr ir uzrunāt iespējami daudzus cilvēkus, māksla nedrīkst palikt vienīgi estētu šmaukstināšanai. Starp tiem šmaukstinātājiem es esmu sastapis tik daudz cilvēkus, kas no mākslas nekā nesaprot... Un tajā pašā laikā starp vienkāršiem – daudzus, kurus māksla uzrunā, kurus māksla, ja vēlaties, dara labākus. Mēs dzīvojām – paldies Dievam, tas nu ir pagājis – laikā, kad individualitāti nīdēja, tāpēc mākslinieki bija interesanti vispirms jau kā neordināras personības, kas nepakļāvās oficiālajam diktātam. Jebkura neordināra valoda, lai no kurienes arī tā nāktu – vai tā būtu Kalniņa Ceturtā simfonija vai Ziedoņa dzeja, Tabakas, Poļa un Purmales glezniecība –, mūs uzrunāja, jo tā atšķīrās no oficiālā viedokļa. Un tad jau, kad parādījās vide, kurā bija jauno talantu grupa “Maigās svārstības”, kad Pēterbaznīcā Mākslas dienās notika “Daba. Vide. Cilvēks”, kad Mākslas dienās Jāņasētā pie sienas karājās Daces Lielās “Flautiste” (kas tagad, paldies Dievam, pieder manam draugam – grūti nācās dabūt to bildi!), – tad, kad tas jau bija, bija skaidrs, ka revolūcija vairs nav tālu, ka viss mainīsies. Tā māksla mēģina dzīvi vērtēt un ļauj mums sarunāties savā starpā. Mākslā nekad nedrīkst teikt: “Mēs jau esam gudrāki par tiem lajiem!” Tad tai bildei agri vai vēlu nekādas vērtības nebūs. Māksla nedrīkst piederēt tikai estētiem, kaut tā ir estētisma iemiesojums. | |
| Atgriezties | |
