VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kafija, cigaretes un Džims Džarmušs Mārtiņš Slišāns | |
| |
| Lēni, lēni slīdam pa Ņūorleānas purviem. Miruši koki, melnbalts ūdens.
Nesteidzamies. Jo steigties nav kur. Dzīve jau nodzīvota. Mēs tikai
gaidām... Ko? Laikam jau nāvi. Un, lai gan tā, šķiet, ir vienīgā
neizbēgamā lieta dzīvē, tomēr Džima Džarmuša filmās pat par to nevari
būt pilnībā pārliecināts. Ceļš nezināms, bet saspringt nav vērts, jo
tavs ceļabiedrs ir Džarmušs. Ak jā, viņa frizūra tiek dēvēta: Zevs, kas
“uzsēdies” uz LSD. Jau divas dekādes Džims Džarmušs ir viena no spilgtākajām un neparastākajām Amerikas neatkarīgā kino parādībām. Vietā būtu vārds – retums. Pārliecināts Holivudas ignorētājs, ko nevilina ne nauda, ne slava. Džarmuša dzīslās tek čehu, franču, īru un vācu asinis. Viņš ir viens no pavisam nedaudzajiem amerikāņu kinorežisoriem, kas spējīgs bez tulka saprasties franciski un itāliski. Lai gan dzimusi jaunajā kontinentā, viņa filmu pasaules izjūta ir daudz tuvāka Eiropas kultūrtelpai nekā Amerikai, ko Džarmušs uzskata par kultūrmiksli, savu ironisko komentāru ieliekot filmas “Ārpus likuma” (Down by Law, 1986) varoņa mutē: “Zini, mana mamma teica, ka Amerika ir viens liels kausējamais katls. Ja uzkarsē un samaisa, tad lielākie sūdi vienmēr uzpeld uz augšu.” Džarmušs pieder tai Amerikas neatkarīgo kinorežisoru paaudzei, kas sevi pieteica 20. gs. 80. gados. Pazīstamākie no tiem šobrīd ir Stīvens Soderbergs (“Sekss, meli un video”) un melnādainais Spaiks Lī (She’s Goota Have It, Mo’ Better Blues). Katrs no šīs paaudzes nāca ar savu redzējumu, tomēr viņus vienoja sava laika izjūta – atsvešinātība un sociālā kontakta meklējums šķiet viena no raksturīgākajām šo režisoru filmu iezīmēm. Pirms viņiem par Amerikas neatkarīgā kino karognesējiem tika uzskatīta 60. gadu paaudze, no kuras spilgtākās liecības kino vēsturē atstājis Džons Kasavītiss (A Woman Under Influence, Opening Night u.c.) ar saviem cilvēcisko attiecību un personības daudzšķautņainības intīmajiem pētījumiem. Latvijā Džarmuša vārds ārpus šaurā mākslas gardēžu loka saistās ar viņa filmu “Mironis” (Dead Man, 1995), ko pats Džarmušs dēvē par “psihodēlisku vesternu”, kura rituālais ceļojums pretī nāvei izspēlēts Džonija Depa un Gerija Fārmera izpildījumā, un, protams, plašai publikai “visdraudzīgāko” filmu “Spoku suns, jeb Samuraja ceļš” (Ghost Dog: The Way of the Samurai, 1999), kurā lieliskais Forests Vaitekers kā Ņujorkas samurajs hiphopa ritmos nostājas pret savu darba devēju – paputējušu itāļu mafijas ģimenīti. Ņujorka ir Džarmuša mājvieta, lai gan dzimis viņš pilsētā, ko pazīst tikai gumijas un riepu tirgotāji, – Akronā, Ohaio štatā. Arī viņa tēvs cītīgi pelnīja ģimenes iztiku, darbojoties gumijas biznesā – pilsētas galvenajā ražošanas nozarē. Bet māte līdz laulībām strādājusi vietējā laikrakstā kā izklaides nodaļas žurnāliste. Džarmušs atceras – kad viņai vajadzējis sestdienas pēcpusdienā kaut kur atstāt dēlu, viņa to atstājusi vietējā kinoteātrī. Tomēr Džimam Džarmušam atšķirībā no citiem režisoriem šie kino apmeklējumi nenoteica virzienu dzīvē un neizvērtās par klasisko bērnības psihotraumu, kas pārvērta jauno puisēnu par kinorežijas “asu”. Tie bija septiņdesmitie, un pats laiks piedāvāja visplašākās izpausmes iespējas. 1970. gadā 17 gadu vecais Džims Džarmušs cerēja kļūt par dzejnieku un devās uz Ņujorku studēt angļu literatūru. Rezultāts? Roberto Benīni citē Robertu Frostu itāliski filmā “Ārpus likuma”, Viljams Bleiks dzejas rindās slīd kopā ar Džoniju Depu pa straumi pretī nāvei “Mironī”, Forests Vaitekers lasa 18. gs. samuraju dzīves un uzvedības kodu Hugga Kurai filmā “Spoku suns, jeb Samuraja ceļš”. Bet paša Džarmuša filmas ir vairāk celuloīdā rakstīta dzeja (lēna, nesteidzīga, kontemplatīva) nekā kino tā tradicionālajā – raita stāsta – izpausmē. Dažādu kultūras kodu blakus pastāvēšana un atsvešinātība vienas sabiedrības ietvaros Džarmuša skatījumā ir viena no būtiskākajām Amerikas pazīmēm. Vientuļš melnādainais samurajs – pasūtījuma slepkava “Spoku sunī” pretnostatīts izirušai itāļu mafijas ģimenei. Filmas “Mironis” galvenais varonis baltādainais grāmatvedis Viljams Bleiks ceļo ar indiāni. Ekspresīvs, dzirkstošs itālietis tiek iesēdināts cietuma kamerā pie apātijā grimstošiem amerikāņiem filmā “Ārpus likuma”. Džarmuša varoņi parasti ir sabiedrības izstumtie. Bet šo izstumtību viņi izvēlējušies paši. Un viņu pastāvīgā pavadone ir vientulība ar melanholijas garšu. Arī šeit var vilkt paralēles ar paša filmu autora personību. “Kaut kādā ziņā es vienmēr esmu juties kā autsaiders. Mani saista humors, kļūmes savstarpējā dialogā un visas lietas, kas rodas no pārpratumiem,” saka Džarmušs. 17 gadu vecumā iebraucis no Ohaio Ņujorkā, Džarmušs konstatē, “ka ne visās filmās galvenās lomas spēlē gigantiskie krabju monstri”. Tas pavēra jaunu pieredzes horizontu. Bet savā pēdējā studiju gadā Džarmušs devās uz Parīzi, lai studētu franču literatūru, taču tai pašā laikā labi iepazina arī slavenās Franču sinematēkas programmu. Šeit starp daudziem citiem viņš redzēja japāņu vecmeistaru Ozu, Mizoguči un Imamuras darbus un iepazinās ar Bresona un Dreiera veikumu. Ieguvis grādu literatūrā, Džarmušs atgriezās Ņujorkā un, īsti nezinot, ko uzsākt, pieteicās slavenās Ņujorkas ‘ universitātes kino nodaļā, ko pavisam nesen bija absolvējis Mārtins Skorsēze. Lai gan Džarmušam iepriekš nebija nekādas saistības ar kino, viņš tika uzņemts, un viņa dzīvē ienāca cilvēks, kas lielā mērā noteica tālāko nākamā kulta režisora virzību. Viens no pasniedzējiem bija leģendārais režisors Nikolass Rejs (“Dumpinieks bez iemesla” / Rebel Without a Cause). Tie bija viņa vārdi: “Ja tiešām gribi taisīt filmu, tad nerunā par to, bet dari.” Džarmušs tā arī darīja – pēc diviem gadiem pameta mācības un stipendiju izmantoja, lai finansētu savu pirmo filmu “Mūžīgās brīvdienas” (Permanent Vacation,1982), ko cerēja pieteikt kā diplomdarbu. Pasniedzējiem filma nepatika, un Džarmušs par savu “nedarbu” tika izslēgts. Skolas vadība, šķiet, savā spriedumā “nedaudz” kļūdījās, jo ar nākamo filmu bijušais audzēknis tika pasludināts par ASV neatkarīgā kino ikonu. Otrās filmas tapšanu ietekmēja darbs pie filmas par un ap Nikolasu Reju – “Zibens pār ūdeni” (Lightening Over Water), kas vēsti par pēdējām dienām ar vēzi slimā režisora dzīvē. Džarmušs tad iepazinās ar Vimu Vendersu, kurš viņam uzdāvināja filmlentes pārpalikumu, uz kuras jaunais režisors sāka filmēt savu otro filmu “Dīvaināk nekā paradīzē” (Stranger than Paradise, 1984). Pārējais jau ir vēsture. Filma tika iekļauta Kannu kinofestivāla konkursa skatē un saņēma Camera d’Or – balvu par labāko debiju. Džarmušs “pamodās slavens”. Ironiski, bet cīņā par galveno godalgu Palm d’Or jauno režisoru izkonkurēja Vims Venderss ar savu Amerikā uzņemto filmu “Parīze, Teksasa” (1984). Jautāt, kur tad īsti slēpjas Džarmuša filmu pievilcība, būtu tas pats, kas jautāt, kur slēpjas pievilcība formā, skaņās un atskaņās slīpētām dzejas rindām, kas ir skaistas ne tik daudz ar sevis nesto apjēgumu, cik ar skanējumu. Džarmuša filmas neatklāj neko jaunu par cilvēku, tās neapgaismo lielus notikumus, tās nav krutas mūsdienu ātruma un asuma izpratnē (Džarmuša pirmās filmas tapa laikā, kad sākās MTV darbība, un tā viņam šķiet garlaicīga). Viņa filmas izskan skatītājos, un šai skanēšanā, šķiet, ietverta to jēga. Tās ilustrē un dažreiz komentē dzīves īpatno plūdumu, bet nejautājiet Džarmušam pēc jaunas atklāsmes. Visdrīzāk viņš atjokosies. Džarmuša “metode” ir uzticēties cilvēkiem. Filmē viņš joprojām draugus, paziņas un kolēģus. Latvijā pazīstamākais Džarmuša zīmols ir Toms Veits, kas ar savu atkritumu izgāztuves barda tēlu filmā “Ārpus likuma” radīja neaizmirstamo dīdžeja Zeka raksturu un filmas leitmotīvu. Tomēr lielāku lomu Džarmuša karjeras sākumā nospēlējis kāds cits mūziķis – Džons Lūrijs, kas kā aktieris piedalījies neskaitāmos Amerikas neatkarīgā kino projektos, reizēm parādoties arī atsevišķos Holivudas smagsvara “gabalos” – piemēram, “Betmens” un “Ķeriet īso” (Get Shorty). Lūrijs ne tikai spēlējis vadošās lomas trīs pirmajās Džarmuša filmās (“Mūžīgās brīvdienas”, “Dīvaināk nekā paradīzē” un “Ārpus likuma”), bet arī komponējis tām un vēl nākamajai filmai “Noslēpumu vilciens” (Mystic Train, 1988) mūziku. Jaunas filmas projekts Džarmušam bieži vien rodas, balstoties uz cilvēkiem, ar kuriem viņš gribētu strādāt un būt kopā. Tieši tā burtiskā nozīmē radās filma “Nakts uz zemes” (Night on Earth, 1991), kas stāsta par pieciem taksometra braucieniem piecās pasaules lielpilsētās. Džarmušam bija grūtības ar kārtējās filmas projektu, un, meklējot izeju, režisors saprata, ka šāda ideja dos iespēju pabūt ar draugiem, tāpēc par filmas darbības vietu tika izraudzīta Losandželosa, Ņujorka, Parīze, Roma un Helsinki. Džarmušs mīl mēģinājumus, ļauj aktierim izspēlēties, iejusties tēlā. Viņa filmu varoņi dzimst sadarbībā ar aktieriem. Viens no spilgtākajiem paraugiem šādam kopdarbam ir filma “Ārpus likuma”, kurā Džons Lūrijs, Toms Veits un Roberto Benīni (ko Džarmušs atveda uz Ameriku sen pirms tam, kad “Oskara” zelts padarīja itālieti Benīni par “Amerikas iemīļoto komiķi”) spēlē trīs dzīves sēklī izmestus neveiksminiekus, kuri sastopas cietuma kamerā. Filmu caurvij ne tikai paša Džarmuša bezgalīgā ironija un asprātīgie teksti, bet skatoties fiziski var sajust, kā veči – divi profesionāli mūziķi un komiķis Benīni – kaifo par saspēles asumu un situācijām, aiz kurām jūtams ilgs mēģinājumu un atradumu ceļš. Radošā brīvība un prasme sastrādāties ar tādiem pašiem “nepieradinātiem” talantiem kā viņš bieži vien Džarmušu noved pie neordināriem risinājumiem. Tā, piemēram, Nīls Jangs, ko Džarmušs uzaicināja komponēt mūziku filmai “Mironis”, ieradies skaņu studijā un vienkārši, kā atdarinot mēmo filmu pianistu, sēdies pie akordeona, nenoskaņotām klavierēm un ģitāras, teikdams, lai palaiž samontēto filmu, un “pa taisno” divās dienās trīs piegājienos iespēlējis mūziku visai filmai bez īpašas sagatavošanās – tikai izjūtot tās ritumu. Vēl kāds stāsts, kas raksturo Džarmuša attieksmi pret darbu un dzīvi reizē, saistās ar leģendāro vesternu aktieri Robertu Mičumu, ko režisors uzaicināja filmēties “Mironī”. Zinot, ka savā mūžā Mičums rokās turējis daudz jo daudz šaujamieroču un vairāki no tiem ir viņa personiskajā kolekcijā, Džarmušs domāja, ka aktieri šādas lietas varētu interesēt, tāpēc dabūjis vairākas smalkas 19. gs. “nāves mašīnas” un ieradies pie Mičuma mājās. Stāsta Džarmušs: “Viņa sieva mani ielaida iekšā, un es tās (šautenes – M.S.) sarindoju uz viesistabas paklāja viņa apskatei. Viņš ienāk un jautā: “Kas, pie velna, te notiek?” Uz to es saku: “Nu, es gribēju, lai jūs izvēlētos ieroci, ko izmantosiet filmā.” Mičums atbild: “Kāda man gar to daļa, tu taču esi tas vella režisors.” Es veselu dienu biju pavadījis, braucot pie viņa, meklējot un atlasot ieročus. Es saku: “Vai tad jums vienalga?” Viņš atbild: “Man tā nolādētā mantiņa jātur vairākās ainās, vai tā?” – “Jā.” – “Labi, kura no tām ir vieglākā?” jautā Mičums.”1 Sev raksturīgajā ironiskajā manierē Džarmušs gatavs pavilkt uz zoba arī savu mīlestību uz dzeju: “Ja jūs ieiesiet Amerikā kādā bārā un bildīsiet kaut vārdu par dzeju, tad dabūsiet pa seju.” Tāpat režisors komentē arī savas attiecības ar Holivudas bosiem, stāstot par nepieciešamību saglabāt radošo neatkarību: “Viņu acis var redzēt nepateikto: “Ko gan šis no sevis iedomājas! Viņš neņem mūsu zaļos, kad ļaudis gāž ārā mūsu durvis, lai tos dabūtu. Un šis tā vienkārši ņems un aizies?” Un tā arī notiek, jo es nevaru darīt tā, kā viņi to grib. Viss beigtos ar to, ka mani iemestu cietumā par to, ka “iebrauktu” ar celi vēderā kādam vecim 4000 dolāru uzvalkā. Un vēl taisītu sliktas filmas. Bet, kad man uznāk depresija saistībā ar naudas lietām, es uzgriežu Sida Višesa dziesmiņu My Way krietni skaļi, un tad dvēsele rod mieru.”2 Mūzika ir viens no galvenajiem Džarmuša iedvesmas avotiem. Viņa iemīļotie žanri – reps un bibops. Un šķiet, ka līdzīgi kā senajiem grieķiem arī Džarmušam izpratne par mūziku un dzeju ir saistīta vienā veselā. “Domāju, ka Dante bija hiphopa kultūras pārstāvis, jo rakstīja vietējā dialektā un ielas valodā, kas tajos laikos bija nedzirdēta lieta, jo ļaudis rakstīja latīniski vai kā Petrarka izsmalcinātā itāļu valodā. Nu saprotiet taču – Dante bija savējais. Dzejnieki iet laikam pa priekšu – gan valodā, gan redzējumā,” skan režisora komentārs. Sarunas, tikšanās ar draugiem – to Džarmušs tur īpašā vērtē. “Man liekas, ka mūsu dzīve veidota no nelieliem mirkļiem, kas nebūt nav dramatiski, un nez kāda dīvaina iemesla dēļ mani šie mirkļi saista,” saka Džarmušs. No 11 šādiem mirkļiem, izspēlētām tikšanās reizēm, kuras radušās gan strikta scenārija, gan tīras improvizācijas rezultātā, sastāv Džarmuša pēdējā filma “Kafija un cigaretes” (Coffee and Cigarettes, 2003), kuras pirmā epizode tapusi nu jau tālajā 1986. gadā. Toms Veits, Igijs Pops, Stīvs Busemi, Stīvs Kogans, Alfrēds Molina, Bils Marejs, Keita Blanšeta ir tikai pazīstamākie vārdi, kas parādās kadros. Kas ir Džima Džarmuša personības pamatā? Liekas, ka vismazāk par to varētu pateikt viņš pats. Lai gan stāstu un pastāstu Džarmušam ir atliku likām, viņa personības izpratnei tuvoties šķiet tikpat grūti kā atšifrēt mistiskā kluba “Lī Mārvina dēli” (par kura biedru sevi pasludina režisors) noslēpumus. Vai tas ir joks vai nopietnība, vai Džarmušs vispār nodala šīs lietas? “Tā ir slepena organizācija, ko dēvē par “Lī Mārvina dēliem”, un es esmu tas īstenais biedrs ar biedrakarti. Šķiet, ka biedrakartes man gan nav līdzi,” stāsta Džarmušs. “Mēs esam nedaudzi, kas apbrīno Lī Mārvinu. Viņš bija lielisks aktieris.” Un vēl piebilst: “Mēs gan nezinām, kādi tie mūsu kluba noslēpumi ir, bet cieši piekodinām nevienam tos tālāk nestāstīt.” Savas filmas Džarmušs pēc to pabeigšanas vairs neskatās, un viņa atmiņā tās paliekot kā tādi ģimenes lokā filmēti mājas video darbi. Toties viņš mīl kino un seko visam jaunajam, šeit viņa izjūtu gammai atsaucas daudzi mūsdienu meistari. “Īpašu saskaņu es jūtu ar Klēru Denī no Francijas, Aki Kaurismeki un Emīru Kusturicu, kā arī Vonu Karvaju un Hou Šjao Šjenu un tādiem cilvēkiem kā Džafars Panahi no Irānas,” saka Džarmušs. Par labāko pēdējā laikā redzēto filmu režisors atzīst Panahi “Purpura zeltu” (Crimson Gold), kuras scenāriju sarakstījis otrs izcilais irāņu režisors Abāss Kjarostami. Intervijās un stāstos ar un par Džimu Džarmušu vārdu pērles birst cita pēc citas, un bieži vien ir neiespējami noteikt, kura no tām ir īsta un slēpj patiesu pārdzīvojumu un kura ir plastmasas kareklītis – kārtējais Džarmuša joks. Galu galā šķiet, ka vislabāk šo situāciju un pašu Džimu Džarmušu raksturo režisora iemīļotais Oskara Vailda citāts: “Dzīve ir pārāk nozīmīga lieta, lai to uztvertu nopietni.” Pie tā arī paliksim. Vismaz šoreiz. 1 Cit. no Džefa Endrū intervijas ar Džimu Džarmušu (Guardian Unlimited Film. – 1999. – November 15). 2 Turpat. | |
| Atgriezties | |
