VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| MANIPU-LĀCIJAS AR CILVĒKIEM UN LIETĀM Maison Rouge – lielākā privātā izstāžu zāle Parīzē | |
| |
| Latviskā skanējumā nosaukums “Sarkanā māja” man liek domāt izteikti
sterotipiskā virzienā, kas noved pie Čaka ielas Rīgā vai sarkano
lukturu ielas Amsterdamā. Franciskais Maison Rouge skan šarmanti, tur
ir kaut kas žūžojošs un uzbudinošs vienlaikus, un Parīzē iestādījumi ar
šādu nosaukumu ir vai uz soļa – Hôtel Maison Rouge (Boulevard
de la Bastille), Restaurant Maison Rouge (Rue du Faubourg du Temple),
galu galā vēl, protams, pieminami Dimā romāni, kur Maison Rouge notiek
tik intriģējošas lietas – tās vairāk gan saistītas ar augstdzimušām
personām. Tātad jaunatvērtais Maison Rouge, kas šoreiz apzīmē lielāko
privāto izstāžu zāli pilsētā, ir loģisks franciskās maison plejādes
papildinājums. Atklāšana 5. jūnijā izpelnījās nedalītu uzmanību – par to rakstīja gan Vogue, gan Le Monde. Ar savu gigantisko apjomu jaunais nams pārspēj Kartjē fonda ēku. (Tā līdz šim tika dēvēta par lielāko privāto izstāžu zāli un visdažādākajos veidos nemitīgi intriģē parīziešus ne tikai iespaidīgā veidola dēļ, bet arī piedāvājot nozīmīgus projektus – piemēram, Gotjē izstādi šovasar, kuras radīšanā un uzturēšanā bija iesaistīti izcilākie franču konditori un kura apliecināja, ka Gotjē ir ne tikai atzīts couturier, bet arī lielisks tēlnieks. Kartjē fonds ir stabila vērtība, un tā rīkotās izstādes izpelnās notikuma statusu. Un galu galā šis fonds nes vārdu, kurā iekodēta veiksme.) “Sarkanās mājas” āriene nelepojas ar tik krāšņām spalvām kā konkurents. Patiesībā, nezinot adresi, to nemaz tik vienkārši nepamanīsit. Var gadīties arī pārdesmit reižu nostaigāt ceļu no Parīzes Opēra Bastille līdz Quai Hôtel de Ville turp un atpakaļ, meklējot uzkrītošu objektu, kas atbilstu saturiskajai slodzei, kuru sevī ietver nosaukums. Kādreizējais tipogrāfijas komplekss, kas šobrīd ir gandrīz simt gadus vecs, īpaši neizceļas Bastīlijas bulvāra kopējā ainā. Tikai paskatoties, kas lācītim vēderā, sapratīsit, ka šoreiz runa nav par zāģu skaidām. Kompleksu, kas sastāv no vairākām ēkām, savieno gaiteņi, pa kuriem pārvietojoties caur stikla sienām var baudīt sarkanās krāsas enerģētiku, kas plūst no blakus ēku fasādēm. Sarkanā dislokācija uz ēkas iekšējām sienām simbolizējot “Sarkanās mājas” sirdi – daudziem no mums tas varbūt arī varētu šķist nepatīkami pazīstami un patētiski, bet neaizmirstiet, ka šoreiz runa ir par Parīzi, nevis Maskavu. Hipodroma cienīgās platības pārvērtis arhitekts Žans Īvs Klemente no Grenobles. Šai pilsētā dzīvo arī mājas idejiskais radītājs – Francijā pazīstams un, lietojot franču žurnālistu apzīmējumu, “vienmēr darboties alkstošs” mākslas kolekcionārs Antuāns de Gabērs, kas turpmāk sadarbībā ar “jaunā laikmetīgās mākslas centra vadītāju” (tāds ir Maison Rouge radošās komandas pašapzīmējums) Polu Aisembergu veidos un realizēs dzīvē Maison Rouge darbības stratēģiju, kuras bāze ir privātās kolekcijas (tātad šoreiz maison izspēlē arī simboliska apzīmējuma lomu). Arī visai skaļi izskanējušais pirmais projekts iepazīstināja ar 15 franču kolekcionāriem, vārdā saucot gan tikai vienu – pašu Antuānu de Gabēru. Inaugurācijas ekspozīcija “Aiz slēgtām durvīm. Kolekcionāru intīmā pasaule” bija balstīta uz mākslas kolekciju fragmentiem, kuros ietilpst arī mākslas ainā ļoti skaļi un slaveni vārdi – patiesībā tie ir vai ikvienas no piecpadsmit kolekcijām dominante. Skatītājiem šī bija iespēja pietuvoties tam, kas pēc sava uzstādījuma (privātkolekcija) patiesībā viņiem nav pieejams. Nu... varbūt izņēmuma kārtā – kāda vienība reizi dekādē kādā izstāžu zālē. Iespējams, pirmajā mirklī tas var šķist ļoti vienkāršs modelis. Tomēr šoreiz runa ir ne tikai par mākslu, bet arī par metodiku, pēc kuras vadoties no citas mākslas uztaisīt savu – ļoti rafinētā veidā. Skatītāji klīst pa izstāžu zālēm, lai raudzītos slavenos mākslas darbos, un vienlaikus mulst paši no sevis, jo – izrādās – mākslai šeit ir pakārtota loma. Un aizliegtā augļa baudīšanas mirklis ir tik salds. Tātad Maison Rouge gluži vienkārši aicināja ieskatīties citu mājokļos – apjomīgo ekspozīcijas platību aizņēma gigantiskas, no ārpuses vienkāršas preskartona kārbas, kuru iekšienē mērogā 1:1 bija iekārtoti kolekcionāru mitekļi – gan fragmentēti, gan pilnā apjomā: guļamistaba, vairākas tualetes, no kurām dažās varēja ieiet, bet dažās tik vien kā ieskatīties pa durvju spraugu, viesistabas un kāpņu telpas. Savstarpēji šie “namiņi” nebija saistīti, tiem nebija nekā kopēja, jo, cik dažādi ir cilvēki, tikpat dažādas ir viņu kolekcijas. Izstādes idejas autors – Francijā pazīstams psihoanalītiķis Žerārs Vajcmans (Wajcman), kas apgalvoja: “Mēs vēlējāmies pievērst publikas uzmanību privātkolekcijām, nevis vienkārši izstādot darbus, bet pilnīgi atšķirīgā veidā no ierastā. Mūsu nolūks bija radīt privātkolekcijām tieši tādu vidi, kādā tās atrodas ikdienā, tādējādi parādot kolekciju kopumā, ne tikai atsevišķas vienības.” Patiesībā šo izstādi drīzāk varētu dēvēt par statisku performanci, kurā līdzās visiem citiem “dalībniekiem” – dīvāniem, gultām, klozetpodiem, vannām un dažādiem intīmiem sīkumiem – atrodama arī māksla. Tā nav māksla, kas redzama izstāžu zālēs pie sienas. (Lai arī realitātē tā ir tieši tā pati – izcila, slavena mākslas vēstures hrestomātija. Kolekcionāri ir ne tikai kolekcionēšanas mānijas apsēsti ļautiņi, visai bieži viņi ir arī labi biznesmeņi, kas naudu iegulda drošos un potenciāli izdevīgos darījumos.) Šai mākslai laupīts prīmas statuss, sterilā baltā kuba vide, kur to servē uz samta spilventiņa. Mena Reja slavenais Meritas Openheimas akts, novietots koridorā virs sofiņas, uz kuras apsēžas, uzvelkot kurpes, piepeši kļūst par kaut kā sastāvdaļu, it kā zaudējot unikaliātes auru. Vai – pareizāk sakot – tas ir tikpat unikāls kā sofiņa, kas arī taču ir eksponēta. Skatītājs ir pieradis izstāžu zālē vienlīdz lielu uzmanību pievērst visām detaļām – un tā tas notiek arī Maison Rouge, kur vienādu uzmanību dažbrīd izpelnās gan šķidro ziepju trauciņš uz izlietnes malas, gan arī Beheru fotogrāfijas līdzās tai. Tualetēs, protams, dominē erotiskā māksla. Šķiet, tai vietu savulaik viens no pirmajiem ierādīja bagātais turku mākslas mecenāts – tas pats, kas Gistavam Kurbē pasūtīja skandalozi slaveno “Pasaules sākumu” un pēcāk eksponēja to aiz samta aizkariem tualetes istabā. Skatītājs ir apjucis. Tā ir spēle no sērijas “atrodi”, un ja nu tas ziepju trauks ir “n-tā” gadsimta šedevrs? Iespējams, ka uzvar tā māksla, kas eksponēta, piemēram, pie balta koridora sienām, jo šeit nekas cits nenovērš uzmanību, traucē vien tumšais apgaismojums. No kuratoriskās pozīcijas raugoties, šī bija lieliska izstāde, kuras darbības mehānisms bija līdz sīkumiem izstrādāts – skatītāji pārplūdināja izstādi, neraugoties uz tās anonimitāti, jo interesanti taču; medijiem arī beidzot bija par ko tērzēt, neaprobežojoties ar ierindas lasītājam neinteresantām mākslas analīzēm. Atklāts paliek jautājums, cik apmierināti ir kolekcionāri, kuri, pieņemu, vairāk gribēja parādīt savas bagātības (kolekcionāriem patīk palepoties ar to, kas viņiem pieder) nekā eksponēt sevi. Jo šī izstāde jau nebija tikai stāsts par kolekcijām, tas varbūt pat daudz vairāk bija stāsts par kolekcionāru. Piemēram, par kādu, kura dzelzs gultas galvgalī un kājgalī piestiprinātas novērošanas kameras, savukārt istabas stūrī novietots “stikla zārks” ar barokāli krāšņu vaska Sniegbaltīti tajā. Guļamistabas pusgaisma ieskauj virkni gleznu. Es nezinu, vai gultā, kas ir jaunas amerikāņu mākslinieces Džūlijas Šēras darbs, arī kāds mēdz nakšņot, bet, ja viņš to dara, tad droši vien līdzinās Smaragda pilsētas burvim, kurš, kā zināms, atklātībā parādījās dažos visai dīvainos veidolos. Vajcmans citē Bodrijāru: “Mēs vienmēr kolekcionējam savas maskas,” – un piebilst: “Kolekcionārs ir tāds, kāda ir viņa kolekcija; viņš mainās kopā ar to.” Būtiski gan atcerēties, ka katru no kolekcijas darbiem radījis kāds mākslinieks un līdz ar mākslas darbu uz namu atnāk arī viņa enerģētiskais lauks. Var pieņemt, ka daži kolekcionāri mīt itin jautrā kompānijā – ja to spēj izturēt viņu nervu sistēma. Daļu savas kolekcijas viņi tomēr mēdz glabāt īpašās noliktavās. Dažreiz tās ir bēniņu telpas – to apstiprināja arī viena no Maison Rouge demonstrētajām kārbiņām. Šai izstādē nebija redzams koncepta noslēgums. Tie bija kolekcionāru īstie nami, kas bez ierastajiem mākslas darbiem kļuvuši tukši – it kā tiem būtu izrauta mēle. Un šai mirklī izstādes kuratori manipulēja ne tikai ar kolekcijām, bet arī ar pašiem kolekcionāriem. * * * Vai ir kāds, kas, liekot roku uz sirds, varētu apgalvot, ka nekad tumsā neskatās svešos izgaismotos logos – ja aizkari nav aizvilkti. Patīkami taču klīst pa nepazīstamu pilsētu un ielūkoties istabās, pārskatīt, kas karājas pie sienas (man, piemēram, joprojām, mieru neliek jautājums, vai Senluī salas dzīvoklī pie sienām bija īsts Modiljāni vai tomēr kopijas. Ir dažādi apsvērumi: var būt īsts, ņemot vērā dzīvokļa dislokāciju, bet var būt kopijas – pārāk daudz vienību). Lūrēšanas (skan drusku vulgāri, tomēr visai precīzi) process it kā satuvina, rada ilūziju, ka arī tu zini šejienes tikumus un varbūt pat it kā pazīsti saimniekus, kuri pat nenojauš par svešajām acīm, kas aptausta viņu pasauli. | |
| Atgriezties | |
