VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Privātais jeb personīgais Ilze Strazdiņa Vaitčepelas galerija. 10. septembris–14. novembris Vaitčepelas galerija rudens sezonu atsāka ar divu visai atšķirīgu mākslinieku personālizstādēm. Galerijas apakšstāvā skatāma daudzviet jau suminātā vācu mākslinieka Tobiasa Rēbergera (Tobias Rehberger) pirmā personālizstāde Lielbritānijā – Private Matters. Augšstāvā – angļa Pola Nobla (Paul Noble) darbu skate no sērijas Nobson Newtown. | |
| |
| Tobiasa Rēbergera darbi pēdējos desmit gados bieži sastopami Eiropas un
Amerikas galerijās un izstāžu zālēs un nu jau atrodami arī daudzu
muzeju kolekcijās. Tomēr Lielbritānijā viņa veidotās vēsās plastiskās
formas skatītāji var redzēt pirmo reizi. Viņa darbi bieži saistīti ar
konkrētas izstādes norises vietas vai vides kontekstu vai ar kādu
specifisku uzdevuma māksliniecisko risinājumu. Formāli tos papildina
dažādi dizaina elementi un arhitektoniskas iezīmes, un bieži tie tiek
raksturoti kā sociālas skulptūras. Tomēr, kā izsakās pats mākslinieks,
dizains viņu īpaši neinteresē, arī kādas sabiedrības grupas vai
iespējamā skatītāja formālā līdzdarbībā viņš nav tik daudz
ieinteresēts. Viņu interesējot formulēt tos destruktīvos un
nekontrolējamos aspektus, kuri visbiežāk sastopami sabiedriskās
līdzdarbošanās situācijās. “Tās dažādās perspektīvas, ko piedzīvojam un
ko piedāvā sadarbība ar citiem.” Izstādē galerijā Portik Frankfurtē pie Mainas pēc tuvākas iepazīšanās ar skatītāju ieteikumiem par to, kā varētu uzlabot galerijas telpas un vidi, Rēbergers it kā uzņēmās šo sociālo problēmu risinātāja lomu un nolēma īstenot dažas no šīm idejām – galvenokārt gan tās, kas mazāk saistītas ar estētiskām vēlmēm, bet ietver sevī arī funkcionalitāti. Viens no ieteikumiem bijis ielikt zālē koka grīdu esošā linoleja vietā (linolejs it kā apslāpē trokšņus, un tādējādi tiek demonstrēta pārlieku liela cieņa pret mākslas darbu), lai varētu dzirdēt apmeklētāju soļus. Rēbergers ielicis koka grīdu, tomēr nokrāsojis to koši zaļā krāsā, līdz ar to padarot telpu gandrīz neizmantojamu turpmākā galerijas darbībā. Parīzes Palais de Tokyo Rēbergers gribējis veidot gaismas instalāciju, tomēr izrādījies, ka telpas ierasto apgaismojumu – dabīgo gaismu, kas plūst caur griestiem, – nav iespējams iznīdēt. Tika nolemts izstādi atvērt vienīgi vēlās vakara stundās, lai tumsā izgaismotos krāsainās organiskā stikla formas, kas pastarpināti atveidoja dažādus pilsētvides arhitektoniskos fragmentus. Šeit parādās vēl kāda Rēbergeram raksturīga iezīme – esošo lietu un parādību pārveidošana un uzlabošana. Arī izstādē Vaitčepelas mākslas galerijā redzami apjomīgi krāsu laukumi un organiskā stikla konstrukcijas. Šoreiz Rēbergers nolēmis runāt par privāto jeb personīgo – kā vēsta daudznozīmīgais nosaukums Private Matters, tās ir “privātās lietas”, “privātā nozīmīgums”. Varbūt tālab, ka šī ir personālizstāde, daudzie ekspozīcijas elementi cieši saistīti ar mākslinieku pašu. Nenoliedzams ir fakts, ka Rēbergers pieder pie māksliniekiem, kuriem savos darbos patīk atsvaidzināt skatītāju atmiņā mākslas vēsturi. Rēbergers aktīvi piedalās mākslas diskursā, kas nepārtraukti griežas ap autora kā radītāja subjektīvo un objektīvo pozīciju, demonstrējot viņa izpratni konkrētajā jautājumā. Jau galerijas priekštelpā mākslinieks piesaka šo vēlmi atklāties visā pilnībā – viņš izlīmē sienas ar intīmām, krāsainām, optisku rakstu klātām tapetēm, kurās iedziļinoties varam saskatīt ķermeņa daļu palielinājumus: ādas un locītavu tuvplānus. Atkailināto “es” atklāj arī izstādes centrālais objekts – milzīgs, no zemes mazliet piepacelts dzeltens klucis, kas teju, teju aizņem visu galerijas telpu. Pēc tuvākas apskates pamanāmas arī mazas kāpnītes, kas ved kluča iekšpusē. Skatītāji gandrīz četrrāpus aicināti doties monolītajā minimālistiskajā formā, kuras iekšiene izkrāsota melna. Tālākais nu ir laimes spēle – izdosies kaut ko saskatīt vai ne. Lielajā melnajā telpā ir viena gaismas spuldzīte, kas apgaismo dinamisku, tomēr visai banālu organiskā stikla formu, kura piekārta pie griestiem. Laimes spēle tādēļ, ka var gadīties, ka spuldzīte ir ieslēgta, un var gadīties arī, ka ne. Tas atkarīgs no paša Rēbergera atrastā vārdabrāļa, kas kaut kur citur pasaulē, pārnākot mājās no darba vai ieejot savā virtuvē, iededz gaismu vai to izdzēš. Darba nosaukums – Me shell. As pumpkin version – rosina domāt, ka stāsts ir par mākslinieka personīgo čaulu un tumšo būtību un ka organiskā stikla smalkumi ir pati trauslā dvēselīte. Tomēr fakts, ka gaismu šai “dvēseles tumsā” iededz kāds pavisam cits “ķirbis”, kam tikai nejaušības dēļ ir tāds pats vārds kā darba autoram, nojauc šo vienkāršo pieņēmumu. Skatītājs, kas pārliecināts, ka ir atklājis mākslinieka dvēseles dziļumus, patiesībā ir slēptas manipulācijas piemuļķots. Blakus zālē redzamas vēl vairākas organiskā stikla formas, kuras pieskrūvētas pie sienas un kuru tehniskie parametri pieļauj tās izlocīt pa visu telpu. Laikam gan baidoties no apmeklētāju neuzmanības, tās lielākoties “sēž” salocītas pie sienām. Šis esot mākslinieka studijas konstruktīvs atveids – divas durvis, seši logi, balkons... Vienlaikus, kā skaidro pats autors, šeit “nolasoties” vēlme radīt perspektīvu – līdzīgi kā 17. gs. holandiešu gleznās, kur fonā redzamais atvērtais logs uz pasauli nodrošināja darba perspektīvu. Arī šeit logi kalpojot perspektīvas vajadzībām – šinī gadījumā mākslinieka portretam, kas atrodas izstādes centrā. Strīdīgs gan ir jautājums par to, vai koncepts sniedz dziļāku perspektīvu. Uz grīdas stūrī it kā nevīžīgi nomestas roku un kāju protēzes. Tās esot veidotas pēc Rēbergera izmēriem (ja nu kādreiz nāktos zaudēt kāju vai roku, tieši šādas protēzes viņam šķistu nepieciešamas). Tās gan nav klasiskās formas, kas tieši atveido cilvēka ķermeņa daļas. Vārdu sakot, Rēbergers “uzlabojis” to nākotnes potenciālu – delnā, piemēram, ir caurums, kas esot ideāli piemērots glāzes turēšanai. Mākslinieks komentē civilizācijas mūžīgo vēlmi kopēt, atdarināt dabu, radīt sev līdzīgo, viņš jautā: kāpēc? Kāpēc ne citādāk un vēl labāk? Tomēr kvalitāte ir intepretācijas jautājums. Vairākumam no mums varbūt tieši Rēbergera piedāvājums izraisīs sašutumu: tā nu gan ne! Rēbergers ir izaicinātājs. Viņš piedāvā skatījumu, kas daudziem liksies pilnīgi šokējošs un nepieņemams. Pagājušajā Venēcijas biennālē viņš daudzus pārsteidza ar it kā cinisko plakātu Don’t work too much. Send money to: VR-BankEllwangen Germany BLZ 614 910 10 Account no: 6040 70 18 (“Nestrādā par daudz un nosūti naudu uz VR banku Vācijā BLZ 614 910 10, konta nr. 6040 70 18”). Šoreiz kā Londonas izstādes sastāvdaļu varam vērot ielās izlīmētos plakātus, kas nosauc mākslinieka it kā iecienītākos brendus – I like Coca-Cola vai I like Birkenstock. Laikā, kad globālās subversijas valoda nevienam vairs nav sveša un globālā kapitālisma pretkustība jau nostiprinājusi savu estētisko un morālo nostāju plašās tautas masās, Rēbergers uzstāj, ka atklātība un naivitāte ir ironiska un arī pozitīvisms var būt kritisks. Tomēr vienkāršās, košās, dizianiskās formas, materiālu dažādība šajā un citās izstādēs vienkāršam skatītājam var palikt arī nesaprasta, ja vien viņš nav sekojis mākslinieka darbībai. Pats Rēbergers gan saka, ka viņam ignorance ir vienaldzīga un, ja nesaprot, tad tā nav viņa problēma. Lai labāk izprastu šādu nostāju (laikā, kad mākslinieka morālā atbildība ir pakļauta nepārtrauktai pārvērtēšanai), jānorāda, ka Rēbergers ir vācu mākslas skolas un paša Martīna Kipenberga skolnieks. Viss, ko darīja Kipenbergs, tika uzskatīts par mākslu. Atšķirībā no Jozefa Boisa, kas indivīdu redzēja kā sabiedriskā organisma sastāvdaļu, Kipenberga uztverē indivīds bija kā brīvs aģents konkrētā un šķietami bezjēdzīgā pasaules apritē. Rēbergers līdzīgi kā viņa skolotājs mēģina provocēt, kur vien iespējams. Tomēr atšķirībā no Kipenberga, kuru mazāk interesēja forma un kuram darba centrā allaž bija idejiskais smagums, Rēbergers nepārprotami pieturas pie materiāla viengabalainības, tādējādi ciklisko plūšanu no viena stāvokļa citā padarot daudz nemanāmāku un neizprotamāku. Arī viņš pastāv uz to, ka individuālās robežas ir neizsmeļamas, tomēr, ja atgriežamies pie jautājuma par privātām lietām, jāatzīst, ka izstādes darbi neko daudz neatklāj. Minimālās krāsainās formas tomēr simbolizē tukšu pārliecību, kur vienīgais respektējamais ir personīgais viedoklis. Par mākslinieka personīgo “es” mēģina stāstīt viņa “privātās lietiņas” (protēzes, dzīvoklis, ķermenis) – privātīpašums, kas izprotams patērētājsabiedrības kontekstā: nomainīt personību ir kā nopirkt jaunu kurpju pāri. Emocionālais līmenis te netiek aizskarts. Var jau būt, ka tieši tāds ir Rēbergera personīgais viedoklis – privātais ir lietas, kas mums apkārt. Un šķiet, tieši to viņš vēlas – katram ir tiesības uz viedokli. Pat tad, ja tas ir krasi atšķirīgs. Pola Nobla zīmējumi ir kā atsvars tam lielajam nekam, ko piedzīvojam, ienākot galerijā. Līdz pedantismam izsmalcināti lielformāta zīmējumi no 1998. gadā aizsāktās sērijas Nobson Newtown attēlo kādas utopiskas pilsētas drupas. Daži aizņem visu galerijas sienu, un, pētot šeit attēloto detalizēto stāstījumu, mani nepamet doma par absurdu, līdz kādam mūs var novest pedantisms. Nepārprotami šeit nolasāmas pilsētas formas, lai gan vairums no tām patiesībā ir pilsētu drupas. Vienā darbā tās ir dažādu neķītrību apdzīvotas, citā – tukšas un pamestas. Nobla vārds britu skatītājiem vairāk saistās ar 90. gados sevi pieteikušo mākslinieku grupu City Rasing, kas sanāca kopā, lai ieņemtu kādu pamestu spēļu zāli pilsētas nomalē. Pārveidojot to par galeriju, mākslinieki šeit izstādīja savus darbus, ko var dēvēt arī par lielpilsētas un vietējās mākslas dzīves sociālu komentāru. Tomēr pēdējos divos gados Nobla detalizētā māksla ir iekarojusi pati savu vietu, kas lielā mērā saistās ar mākslas tirgus pieprasījumu un faktu, ka pie viena šāda lielformāta zīmējuma mākslinieks strādā gandrīz veselu gadu. Pirmajā izstāžu telpā ir izstādīta ola cilvēka augumā. Telpa izkrāsota balta, un, tajā ieejot, skatītājiem jānovelk kurpes. Sajūta gandrīz kā slimnīcā, stāvot pie inkubatora. Ola ir ar zīmulīti sīki apzīmēta. Te arī redzam daudzstāvu mājas modeli, kur katrā stāvā, katrā dzīvoklī notiek kaut kas prātam neaptverams un savstarpēji nesaistīts. Te var pavadīt stundas kā pīpšovā, tomēr pašas olas augša nevienam nav saskatāma – ja nu vienīgi jūsu garums pārsniedz divus metrus. Nobls šo utopiski fantastisko pilsētu dēvē par pašportretu, kas izstrādāts, izmantojot pilsētvides un arhitektūras tēlus. Te varam sazīmēt daudzu utopisko pilsētu plānojuma projektus. Tomēr Nobla pilsēta nav futūristiska, tā vairāk ir gotiska un skaudra, kā jau minēju, drupās celta. Nobls aizņemas idejas no viduslaiku zīmējumiem un ķīniešu tīstokļiem, lai attēlotu dažādas dzīves situācijas. No pilsētas centrālās slimnīcas līdz kapiem. Izstādes beigu daļā redzama arī videoinstalācija “Ligzda” – maģiski izgaismotā projekcija portretē... neko vairāk kā mākslinieka dibencaurumu. Saproti, kā gribi – vai tas ir tas, no kurienas ola izdēta? Vai tas ir melnais caurums, caur kuru skatoties varbūt izdosies ieraudzīt autora mākslas “saēstās iekšas”? Nobla darbi ir personīgi un klusi, lai arī – nenoliedzami – reizumis šokējoši. Pedantisma apsēsti, tie atklāj ko dziļāku par cilvēka dabu un mākslinieka personību. | |
| Atgriezties | |
