VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nejaukas lietas Vilnis Vējš | |
 | |
| Man iepazīšanās ar Lauru Ķiķauku
ir tik absurda, ka neko citu, izņemot absurdu skici, no manis
negaidiet! Turklāt man šķiet – Laurai tas piestāv. Man uzdevums nav
portretēt ievērojamo mākslinieci, bet vienīgi uzburt vīziju par
veiksmes un aicinājuma šķietami nesaderīgo līdzāspastāvēšanu kaut kur
tur... Rietumos. Mūsu vienīgā saruna norisinājās bārā “Osīriss”. Un es tikai ar pūlēm varu atšifrēt tās ierakstu. Fonā – amerikāniski easy mūzika un, protams, glāžu šķinda. Bet sarunas atšifrējumam nav nekādas nozīmes salīdzinājumā ar iespaidu, ko atstāj māksliniece – ar globusiem līdzīgiem auskariem, gludi sasukātu galvu, kura lāgā neatceras, kurā hotelī apmetusies, bet nešaubīgi zina, ka “Teātra bāra” tuvumā. Mēs tikāmies labklājīgākā vietā, kur pie blakus galdiņa sēž vismaz Edgars Skulte, nevis caurkrituši aktieri. Jā, par to labklājību man jādomā. Jo visu sarunas laiku man kaut kas neļauj pakļauties Lauras Ķiķaukas enerģiskajai sajūsmai par eksistenci absurdu lietu pasaulē – kaut kur gaisā lidinās ēna no Ričarda Hamiltona 1956. gadā radītā darba Just What is it that Makes Today’s Homes so Different, so Appealing?. Nu, jūs jau zināt, no tā, kur uzkačāts ideālvīrietis un pupīga ideālsieviete pozē visvisādu neapšaubāmi vajadzīgu lietu piebāztā interjerā. Šķiet, jau ar šo darbu tika diskreditēta tā pasaulē, kas mūsu sabiedrībai vēl šķiet kā sapnis, – visvisādu lietu daudzuma un nejēdzības kokteilis. Mēs jau tomēr vēl turamies – vienreiz lietojamos maisiņus izmantojam vairākkārt, un lietu, ko mums nevajag, ir daudzkārt mazāk nekā to, ko vajag, bet kā trūkst... Mūsu sarunai ir īsa, toties zīmīga priekšvēsture. Vasaras vidū galerijā “Noass” tika atklāta ambicioza izstāde ar nosaukumu “Sapņu sala”. Starp neskaitāmajām pasaules klases zvaigznēm, kuru darbu parādīšanās Rīgā šķita pat nepiedienīga, tika solīts arī iepazīstināt ar starptautiski pazīstamu Kanādas–Berlīnes latviešu mākslinieci Lauru Ķiķauku. Vakarā, kad atklāja izstādi, virs sapņu salas bija savilkušies tādi mākoņi un šķīlās tik neganti zibeņi, ka es pat neriskēju pievienoties izstādes atklājēju snobu pulkam, kaut sirds dziļumos jūtos tam piederīgs. Tālākais likās kā filmā – zvanīja “Studijas” redaktore (protams, no notikumu vietas), stāstīja, ka te esot viena burvīga latviešu izcelsmes lēdija, kas jāintervē, un fonā skanēja (kā jūs domājat, kas?) glāžu šķinda un Baibas Rubesas (vai varbūt Baņutas?) balss, kas stingri aizstāv kanādiešu kanti. Laima Slava pēc īsa ievada ķērās pie tīrās ‘ manipulācijas, sakot: “Es dodu viņai klausuli.” Kur man likties? Nākamajā dienā jārunā ar mākslinieci, kuras darbus neesmu pat sapņos redzējis... “Sapņu salā” izstādīto darbu es apskatījos gan, mazliet vēlāk. Pagarā angārā bija iekārtota telts, kam fonu veidoja pārskaistu ainavu fototapetes, bet pašā teltī mājoja luminiscējošas mākslīgās radības, kuru rašanās iemeslu nav iespējams pat uzminēt. Tiešām, šis bija darbs, kas vistiešāk atsaucās visai izplūdušajam “Sapņu salas” konceptam – murgaina vieta, kura varētu likties skaista, ja nebūtu tik muļķīga. Pirms sarunas visa mana gudrība par Lauras Ķiķaukas mākslu nepiedodamā kārtā sastāvēja no vienas lasītas intervijas, kurā intervētāja aizgūtnēm iztaujāja mākslinieci par viņas uzbrukumiem patērētājsabiedrībai. Kaut kā neveikli, es pēkšņi aizmirstu... – Kā ir patērētājsabiedrība angliski? – Consumer society. Turpinu kā nikns skolas puika: – Visi mākslinieki ir pret preču ražošanu, pārdošanu, pirkšanu... Vai, kritizējot šīs lietas, nerodas pretruna, jo mākslinieki pieprasa naudu no tās pašas patērētājsabiedrības. Kādas jūs vēlaties veidot attiecības ar sabiedrību? Laura inteliģenti mīkstina sarunas gaitu: – Kad jūs sakāt “mākslinieks”, jūs pretstatāt mākslinieku sabiedrībai un apgalvojat, ka mākslinieks, saņemdams naudu no tās, ironiskā veidā kļūst par patērētājsabiedrības daļu... Daļēji tā ir taisnība, bet... – Jā, Latvijā šāds diskusijas uzstādījums vēl nav iegājies. Laura neturpina par tiem patērētājiem. Drīzāk dalās izjūtās, kā un kāpēc viņa rada, un sabiedrībai un sociālam protestam, izrādās, tur maza loma. – Kad es sāku darbu, es nekad nesāku ar stingru koncepciju, ar nopietnu viedokli. Drīzāk ar eksperimentu, es parasti darbu pārdomāju pēc tā radīšanas. Reizēm ir konkrēta ideja, bet daudz biežāk (pāriet uz latviešu valodu) – kad darbs ir gatavs, es domā: ou, kas TAS ir? (Turpina angliski) Mana pieeja nav tik akadēmiska. – Vai tas jums nerada grūtības prezentēt savas idejas? – Nemaz. – Rakstīt projektus? – (Latviski) Jā, tā nav mana labākā lieta. (Pāriet uz angļu valodu) Man patīk vairāk darīt. Ir daudz mākslinieku, kas sāk ar konceptu rakstīšanu, tie ir cilvēki, kas dabū naudu. Es vairāk nopelnu no tā, ko rādu, nevis no stipendijām vai tā, ko jūs saucat par grantiem. Ir profesionāli grantu pieprasījumu rakstītāji, un viņu idejas bieži labāk izklausās uz papīra nekā izskatās realitātē. Šobrīd es esmu veiksmīgā pozīcijā – man ir tā laime saņemt piedāvājumus veidot darbus. Dažbrīd pietiekami ir zināt, ka ir iespēja radīt jaunas idejas, bet to nevar ieplānot regulāri, to nevar iepriekš izskaitļot. Tīrā veiksme. Kad es saņemu piedāvājumu un redzu, ko VIŅI ir iecerējuši, viņu konceptu, ir jādomā, kā pielāgoties piedāvātajai formai, piedāvātajai telpai, budžetam. Es nekad nespēju ignorēt vidi, kas tiek piedāvāta. – Jums tātad nav vīzijas, ko jūs gribētu un kam jūs meklējat pielietojumu? – Jā, es parasti nezinu, kas tur būs, un... I can change my mind... Man ir jāpārdomā, un reizēm es eksperimentēju ar publiku. Es pārbaudu, kas ir nepareizi, un secinu – jādara citādi. – Pienes ēdienus. Taisām pauzi! Labklājīgās sabiedrības grimases padara manus nikni iecerētos jautājumus bezjēdzīgus. Pēc brīža tomēr atkal uzmācos: – Lai gan jau daļēji noskaidrojām, kādas ir jūsu attiecības ar mārketingu mākslā, – kā jūs izturaties pret sevis pašas pārdošanu? Panākumi ne vienmēr ir atkarīgi tikai no darba, bet arī no networking, latviski – pazīšanās? Vai tas jūs neapgrūtina? – Jā, kādreiz, bet... (turpina angliski) tā man ir slikti attīstīta prasme, patiesībā tikai šogad es sasaucu savu pirmo preses konferenci. Tas bija agri no rīta, kas nav man piemērots laiks... mans stāstījums tika tulkots vāciski... bet tas nav būtiskākais manā darbā. Tomēr Laura Ķiķauka ir sagatavojusi atsauksmju izlasi par saviem darbiem – profesionālam māksliniekam pašsaprotams solis, lai gan Latvijā vēl neaprobēts. Lielākā daļa atsauksmju veltītas izstādei Spengel Museum Hannoverē un Minhenes Haus der Kunst, par kuru saņemta Vācijas mākslas gada balva. Tomēr ir arī tādas amizantas references kā “Ķiķaukas mazais dzīvoklītis Austrumberlīnē ir visneticamākā vieta, kādu esmu redzējusi...Viņa ir apsēsta ar kolekcionēšanu, kas reizē fascinē un šokē.” (Tā raksta Suzanna Meiere-Būzere no Spengel Museum.) Te jāpaskaidro, ka Laura Ķiķauka tiešām vāc visneiedomājamākās lietas un nevis konkrētas izstādes mērķim, bet, cik sapratu, otrādi: viņa veido amizantus krāvumus no lietām, kas jau ir viņas īpašumā, iegādātas nenoskārstai vajadzībai. It kā bezmērķīgi savāktās jokaino lietu kolekcijas tiek izmantotas izstādēs, bet tās primāri ir mākslinieces dzīvesstila, nevis daiļrades sastāvdaļas. – Kad cilvēki ienāk manās mājās, viņi sākumā domā, ka tas ir muzejs... vai store... Piemēram, Laura rāda kādu savu darbu, kurā, saliekot kopā mantiņas ar dažādiem uzrakstiem, veidojas teikums: The Best Things in Life is Tender. Varu tikai iztēloties, kādiem kārbiņu, kastīšu un paciņu krājumiem jābūt mākslinieces rīcībā, lai vienkārši izveidotu to vai citu teikumu. Laura turpina par savu mākslu: – Kad projekts ir gatavs, man jānovēro cilvēku reakcija un jāvērtē iespēja viņus iespaidot. Grupu projektos, iejūkot starp skatītājiem, kas nezina, ka tu esi mākslinieks, ir iespēja mācīties. Piedaloties projektos, var satikt cilvēkus, tā izpaužas darba sociālais aspekts. Protams, izstāžu atklāšanā veidojas arī profesionālās saites, jauni kontakti. Bet, vērojot cilvēkus, kas skatās tavu darbu, var daudz ko iemācīties. Projekti klubos ir īpaši interesanti tad, ja cilvēki nezina, ka tu esi mākslinieks. Mēs vēl runājam par to, ka Lauras vīrs dievina mūziku, īpaši sliktu mūziku. Un te pienākam pie viena no būtiskākajiem teikumiem mūsu sarunā: es jautāju, kā Laura šķiro, kas ir laba lieta un kas – slikta, un viņa atbild, ka dažas lietas ir tik sliktas, ka kļūst labas. Mākslai? Dzīvei? Laura nešķiro. Viņa atzīstas mīlestībā dīdžeju mākslai, kurā viss tiek miksēts, rezultātā radot ko jaunu, un es glaimīgi saku, ka Laura pati ir kā dīdžejs lietu pasaulē. Viņa pieklājīgi pasmejas. Mani pārsteidz, kad Laura rāda vienu no saviem darbiem – scenogrāfiju kādai izrādei, kas tapusi Martālera (vai Lilientāla? Kāda tam nozīme! Ja nu vienīgi Naumanim) vadībā. – Kā vecs teātra mīļotājs nevaru atturēties no jautājuma – jūs esat strādājusi arī teātrī, turklāt nevis šādā tādā, bet vienā no Berlīnes vadošajām trupām. Vai tā bija nejaušība? – Tā bija nejaušība, kas gadījās manā ceļā. – Jūs nemeklējāt šādu iespēju? – Nē, tā bija vienkārši iespēja izmēģināt kaut ko jaunu. Es nezināju, vai to varu darīt, es nezināju daudz ko par darbu teātrī. Es domāju, ka iemesls manai uzaicināšanai bija vēlēšanās izvairīties no tradicionāliem līdzekļiem, centieni izveidot kaut ko svaigu. Tālāk runājam par to, ka teātris ir cieši saistīts ar gaismas izmantojumu. – Jūsu darbos liela nozīme ir arī gaismai, dažādiem gaismas ķermeņiem, spuldzītēm, luminiscējošiem objektiem. – Jā, man vajag mirgojošu apkārtni, elektrisku spuldzīšu vilinājumu. – Kas jūs fascinē šajā gaismu pasaulē? – Dzīvojot Berlīnē, kur es parasti ierodos oktobrī, visapkārt ir tik tumšs. Īsās dienas ir nomācošas. Personiski man ir nepieciešamas košas krāsas, viss, kas ir mirdzošs un zaigojošs. Tas mani psiholoģiski pacilā. – Vai daudzajām lietām, ko jūs izmantojat savās instalācijās, jums ir svarīga arī funkcija vai tikai to izskats? – Nē, tikpat svarīga ir funkcija. Visur, kur es dzīvoju, man sarodas arvien vairāk dažādu lietu. Tās palīdz saskatīt idejas apkārt, kas citādi paslīdētu garām. Maniem viesiem sākumā viss liekas kā juceklis. Tomēr, ierodoties atkārtoti, viņi ievēro: o, šeit ir tukša vieta, tu kaut ko esi izmetusi, kaut kas ir mainījies. – Kā jūs šīs daudzās lietas atrodat? – Tas ir jautājums... Daudzas lietas es kādreiz esmu lietojusi. Bet tagad man ir tik daudz lietu, kas vienkārši bijušas kaut kur izmestas vai ir pirktas krāmu tirgū. Daudzas mantas man cilvēki dāvina, zinādami, ar ko es nodarbojos. Ir lietas, ko vairs nevēlos redzēt, bet es vienmēr pamanu jaunas un jaunas. – Vai mēdz būt, ka jūs lietas izsviežat, vai jūs paturat visas? – Smagas lietas man nepatīk, tās es nevaru pārcilāt. Un man nepatīk atkritumi. Man tagad ir veicies – es izveidoju interjeru vienai kafejnīcai un tagad tur varu dzert vīnu, cik vēlos. Varu iedomāties to kafejnīcu. Nē, tomēr nevaru. Pārāk liela plaisa šķir Ķiķaukas pasauli ar lietu vērtības neticamo inflāciju un manējo, kur tai pašā “Osīrisā”, šķiet, visam ir vērtība – nejēdzīgajiem sienu dekoriem, nažiem, dakšiņām, glāzēm, kurpēm blakussēdētāju kājās (tām jābūt dārgām un jaunām, vai ne?) un visam citam. Katrs, kas pabijis kaut vai Kempdenas krāmu tirgū Londonā, sapratīs, ka Rietumu pasaules lietu uzkrājumi ir tikai smiekla vērti. Bet mums vēl ne. Gribas tak vēl kādu jauku mantiņu, vai ne? | |
| Atgriezties | |
