VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Kirils Panteļejevs Pelēkā viela Ieva Lejasmeijere Pateikt kaut ko viegli un precīzi par mākslinieku, kas darbojas viegli un precīzi, nesanāk ne viegli, ne precīzi. Piedāvāju klīrīgu un pasmagu, bet pietiekami patiesu apgalvojumu, ka Kirils Panteļejevs ir viens no krāšņākajiem augiem mūsdienu Latvijas tēlnieku buķetē. Dzimis 1969. gada 11. aprīlī Rīgā. 1994. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu un gadu stažējies Humbolta universitātē Kalifornijā, ASV. Kopš 1995. gada sarīkojis sešas personālizstādes dažādās Rīgas galerijās un piedalījies grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs. Konsekventi piedalās Latvijas Laikmetīgā mākslas centra rīkotajās ikgadējās izstādēs, Bolderājas vides mākslas akcijās, Pedvāles brīvdabas mākslas izstādēs un Rīgas Starptautiskajās tēlniecības kvadriennālēs. Strādā par pasniedzēju Rīgas dizaina un mākslas vidusskolas tēlniecības nodaļā. 2002. gadā saņēmis Latvijas Mākslinieku savienības un Kultūrkapitāla fonda Gada balvu par labāko vides objektu – peldošo “Pludiņu” pie galerijas “Noass”. (“Pludiņš” tapis, sadarbojoties ar Ivetu Lauri. Tā ir triviālā reālisma garā veidota zemledus makšķernieka figūra, kas “sēž” uz putuplasta ledus gabala.) Kirils Panteļejevs nodarbojas ar tēlniecību, tēlniecību un tēlniecību. Gan tradicionālās, gan netradicionālās izpausmēs, gan tādās, kas atrodas tālu no tēlniecības, jaušama konstruktīva un precīza pieeja materiālam un konceptam. Doma tiek formulēta dziļi un skaidri, vienlaikus arī viegli, nepārsātinot un nesarežģījot darbu uztveri. Kā saka – budiskā mierā. |
 Māja ar virsvērtību jeb arhitekta Andra KRONBERGA portrets Laima Slava ANDIS SĪLIS: Andris ir pats veiksmīgākais šobrīd. Tāpēc ka viņš ir tajā paaudzē, kas sāka pareizajā laikā. Mēs esam par jaunu, citi – par vecu. Viņš tieši tad, kad beidzās padomju laiki un sākās aktīvā celtniecība, bija gatavs izveidot sarežģītus objektus. Arhitektūras kvalitātes veidojas sarežģītā procesā, ko ietekmē ļoti daudzas lietas – gan arhitekta personība, talants, gan psihologa spējas pārliecināt investoru, gan rakstura stingrība, jo notiek nemitīga cīņa kā ar inženieriem, tā celtniekiem. Pastāv likumi, kas regulē arhitektu, investoram ir savs viedoklis, un sabiedrība kopumā atrodas noteiktā attīstības pakāpē. Arhitektam ir vajadzīga intuīcija. Arī bez veiksmes nekas nenotiek. Un vēl bez visa tā – pēc manas saprašanas – ir vajadzīga ļoti liela personīgā atbildība. Jo mums, arhitektiem, arhitektūra ir arī maizes darbs. Lai varētu vairāk nopelnīt, tev ir maksimāli mazāk laika jāpatērē pie projekta. Ja gribi labāk uztaisīt, tev nevis vienkārši jānāk uz darbu no astoņiem līdz pieciem, bet jādzīvo iekšā tai objektā, tev naktī ir par to jāsapņo utt. Jāizcīna milzīga cīņa par katru vietiņu, katru kvadrātmetru tajā mājā, lai tā būtu skaista. Tu nonāc nemitīgos kompromisos. Un beigās tā ir tikai arhitekta paša atbildība, kā viņš atrod kompromisu. Jo viņš atbildīgāk attiecas pret darbu, jo produkts rezultātā ir labāks. Bet tas nozīmē, ka viņam ir jāignorē savas personīgās intereses. Galarezultāts liecina, kas kuram ir sanācis. Un Andrim jau nu sanāk labi. To ir novērtējusi gan sabiedrība, gan profesionālā vide. Izdarīt savu darbu maksimāli labi – tas nav raksturīgs visiem arhitektiem, tikai dažiem. Pacelt pašam sev to latiņu tik augstu, lai, dažādu apstākļu ietekmē nenokļūstot līdz pašai augšai, tev tomēr tas produkts sanāktu labs. |
