VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Māja ar virsvērtību jeb arhitekta Andra KRONBERGA portrets Laima Slava ANDIS SĪLIS: Andris ir pats veiksmīgākais šobrīd. Tāpēc ka viņš ir tajā paaudzē, kas sāka pareizajā laikā. Mēs esam par jaunu, citi – par vecu. Viņš tieši tad, kad beidzās padomju laiki un sākās aktīvā celtniecība, bija gatavs izveidot sarežģītus objektus. Arhitektūras kvalitātes veidojas sarežģītā procesā, ko ietekmē ļoti daudzas lietas – gan arhitekta personība, talants, gan psihologa spējas pārliecināt investoru, gan rakstura stingrība, jo notiek nemitīga cīņa kā ar inženieriem, tā celtniekiem. Pastāv likumi, kas regulē arhitektu, investoram ir savs viedoklis, un sabiedrība kopumā atrodas noteiktā attīstības pakāpē. Arhitektam ir vajadzīga intuīcija. Arī bez veiksmes nekas nenotiek. Un vēl bez visa tā – pēc manas saprašanas – ir vajadzīga ļoti liela personīgā atbildība. Jo mums, arhitektiem, arhitektūra ir arī maizes darbs. Lai varētu vairāk nopelnīt, tev ir maksimāli mazāk laika jāpatērē pie projekta. Ja gribi labāk uztaisīt, tev nevis vienkārši jānāk uz darbu no astoņiem līdz pieciem, bet jādzīvo iekšā tai objektā, tev naktī ir par to jāsapņo utt. Jāizcīna milzīga cīņa par katru vietiņu, katru kvadrātmetru tajā mājā, lai tā būtu skaista. Tu nonāc nemitīgos kompromisos. Un beigās tā ir tikai arhitekta paša atbildība, kā viņš atrod kompromisu. Jo viņš atbildīgāk attiecas pret darbu, jo produkts rezultātā ir labāks. Bet tas nozīmē, ka viņam ir jāignorē savas personīgās intereses. Galarezultāts liecina, kas kuram ir sanācis. Un Andrim jau nu sanāk labi. To ir novērtējusi gan sabiedrība, gan profesionālā vide. Izdarīt savu darbu maksimāli labi – tas nav raksturīgs visiem arhitektiem, tikai dažiem. Pacelt pašam sev to latiņu tik augstu, lai, dažādu apstākļu ietekmē nenokļūstot līdz pašai augšai, tev tomēr tas produkts sanāktu labs. | |
| |
| Šķiet, es zinu tikai vienu latviešu vidējās paaudzes arhitektu, kura
vārda pieminēšana jebkurā laikā kopš 80. gadu sākuma, kad tas pirmo
atzinību ieguvušo projektu sakarā kļuva pazīstams, joprojām tik
vienprātīgi izraisa cieņas pilnu pozitīvu akceptu. Tas varētu likties
pat aizdomīgi, ja vien runa nebūtu par ANDRI KRONBERGU. Darbu sācis 70. gadu vidū kā “Pilsētprojekta” arhitekts, jau desmit gadus vēlāk Andris Kronbergs ir Rīgas galvenā arhitekta vietnieks (līdz 1996), bet 1988. gadā izveidotais projektēšanas birojs Arhis ir viņa daudzo veiksmīgo projektu vizītkarte arī šodien. Andra Kronberga pēdējā laika lielākie pasūtītāji ir visnotaļ cienījami – lidosta “Rīga” un Latvijas Banka, kuru vēlmju piepildījums jaunu telpu/ēku izskatā ir nostiprinājis viņa statusu ne tikai Latvijas aktīvi praktizējošo arhitektu elites pašā virsotnē, bet arī plašākas sabiedrības apziņā. Taču viņa darbu saraksts ir pārsteidzoši apjomīgs, tajā ietilpst gan agrā jaunībā veidotais un toreiz pašu arhitektu ļoti slavētais, taču līdzekļu trūkuma dēļ savu īsto izskatu tā arī nekad neieguvušais Mežciema mikrorajona projekts (1976), gan daudzstāvu dzīvojamās ēkas pilsētā, piemēram, prestižās dzīves-vietas Miera un Klusās ielas stūrī (1989), Rīgas panorāmā iezīmējies Palasta ielas 7 biroju ēkas krāsainais apjoms (1998–2000) un populāru celtņu rekonstrukcijas – kafejnīca “Kolonāde” (1994–1995), viesnīca “Metropole” (1991–1992), vēsturiskā Teātra ielas 4. nama pārtapšana viesnīcā “Mantess” (1991); funkcionāli, darbam mobilizējoši iekštelpas risinājumi – Vācijas–Latvijas bankai Jēkaba ielā (1993), laikraksta “Diena” redakcijas telpām Mūkusalas ielā (1998) vai nupat – jaunajai galerijai “Daugava” senas noliktavas sienās Vecpilsētā. Un sava vieta te arī intīmu pieeju prasošām nelielām privātmājām ar kardināli dažādiem risinājumiem, kas, izrādās, neiz-slēdz augsta līmeņa veiksmes. Darbu ir ļoti daudz – arī nerealizētu un vēl projekta stadijā esošu. Gadu gaitā Andra Kronberga vārdu ar bijību allaž pieminot, man viņš tā arī ir palicis noslēpumā tīta personība – klusējošs, labvēlīgi, bez mazākās augstprātības pieskaņas tevi uzklausošs un ātri reaģējošs darītājs, par kura paša domu gaitu, šķiet, iegūt priekšstatu var, tikai saprotot arhitektūras zinībās iesvētīto valodu – projekta patīkamā atrisinājuma profesionālos iemeslus. Tādēļ šādam raksturojumam vārds dots kolēģiem – arhitektiem Jurim Pogam un Andim Sīlim. No sava – arhitektūras lietotāja – viedokļa raugoties, mani Andra Kronberga darbos piesaista tas, ko spēju uztvert un novērtēt tieši, proti – pamatpozīcijas vēriens, liela mēroga kritēriju sajūta, kas rodas, nonākot saskarē ar viņa projektētajām celtnēm, labā noskaņa, uzturoties viņa plānotajos interjeros, un kāds būtisks, vārdos grūti definējams pareizums, ar ko viņa objekti iezīmējas savās vietās. Katrā ziņā atšķirībā no daudziem pēdējo 10–15 gadu objektiem Rīgā, kuru priekšā stāvot pārņem bezspēcīga protesta pazemojošā, samiernieciski nīgrā sajūta, Andra Kronberga “spēka pielikšanas punkti” man arī pilsētā, līdzīgi kā vēsturiski skaistākajās tās daļās, liek justies kā dažbrīd labā mākslas izstādē, kad bez īpaša izskaidrojuma vienkārši pretī tev nāk šķietami nepamatots prieks, dzīvas enerģijas plūsma. Un tā, arī ar šo mazrunības auru bagātīgi apveltīts, ārēji varbūt visklusākais savā sabiedriski atraktīvi darbīgajā arhitektu paaudzē, šobrīd Andra Kronberga vārds nepārprotami liek apjaust tā aisberga svaru, apjomu un konstruktīvas pretestības spēku, ko šī mazrunība sevī slēpj. Domājot par to, kam jābūt mūsu iecerētajā pirmajā tieši pilsētai veltītajā numurā, Andra Kronberga klātbūtne, viņa viedoklis likās drošākā aizmugure, apcerot lielās līnijās Rīgas iespējamo veidolu. Jo arhitektūra ir mākslu pamats – tā mani mācīja akadēmijā. Savu “mākslas māju” šeit, mūsu pilsētā, visiem kopā būvējot, bez arhitekta pozīciju skaidrības un perspektīvas idejas iedegtās bākas uguns neiztikt. Un nebija jau tā, ka Andris Kronbergs būtu atteicies runāt. Vai vari nosaukt kādu raksturīgu lielumu, kas veido arhitektūras valodas īpatnības? Kā mūsu galvās rodas proporciju izjūta, kas, liekas, ir viens no faktoriem, kurš varētu veidot, piemēram, nacionālās iezīmes arhitektūrā? To nosaka vide, kurā mēs dzīvojam, mūsu apkārtne, daba pirmām kārtām. Un proporciju izjūta noteikti ir atšķirīga ļaudīm, kas dzīvo tuksnesī vai pie okeāna, un tiem, kuri dzīvo kā pie mums – tādos pakalniņos, kur dabai var sajust noteiktas dimensijas, malas, robežas. Arī mūsu jūra – it kā liela, bet Rīgas līcī jebkurā punktā tu redzi divus ragus. Un tā ir visur. Nav tā, ka tu stāvi uz strīpas un visos virzienos nekā nav. Savā veidā tu esi ierobežots starp diviem vai vairākiem punktiem. Kādai, tavuprāt, ir jābūt pilsētai? Kuras ir tās skaistās pilsētas? Tās, kurām ir vēsturiskais centrs, un, jo tas ir pamatīgāks, vēsturiskāks, vecāks, jo liekas interesantāks, bagātāks, dziļāks, tu redzi attīstību ilgākā laikposmā. Svarīgi, ka pilsēta nav sastingusi, ka blakus ir jaunais, ka process nav pārtrūcis un cilvēki ir spējuši izdomāt, kā lai viss sadzīvo, cits citam netraucē un cits citu papildina. Tā ir diezgan reta parādība. Parasti lielās pilsētās ir konflikti, un mūsu pilsēta nav izņēmums. Tie nav vienkārši risināmi jautājumi. Daudzas lielpilsētas, kuras pirmajā mirklī liekas harmoniskas un interesantas, tāpat pārdzīvo nopietnas funkcionālas, sociālas un cita veida problēmas. Tā jau ir pilsētbūvniecība... Kāda ir pilsētas vieta tavā dzīvē šobrīd? Man pilsēta ir vajadzīga. Man patīk tās mutulis. Varbūt var pieciest arī zināmas neērtības, kas tādā rodas, – troksni, grūtības pārvietoties u.tml. Tur ir citas vērtības: iespēja dinamiskam dzīvesveidam un aktivitātēm, kontaktiem – visam, kas cilvēkam ir vajadzīgs. Taču no otras puses – zināms laiks ir vajadzīgs arī sev. Mierīgākā vidē. Tam pilsēta nav īsti piemērota, tad gribas kaut kur ārā, kaut vai Jūrmalā. Un dzīves laikā šīs vajadzības ļoti mainās. Vispār bez jūras man dzīvot būtu grūti. Kur tu redzi pilsētas vidi vistuvāk tavam ideālam? Dažas pilsētas uzreiz ir patikušas, bet tam iemesli var būt dažādi – nu kaut vai noskaņojums... Man, piemēram, uzreiz ir iepatikusies Florence ar saviem renesanses brīnumiem, arī Milāna ir interesanta. Mēs sakām: Rīga ir zaļa pilsēta, – mēs tā domājam. Bet faktiski Milāna ap centru ir tik ļoti zaļa, ar kastaņām pilna, ceriņiem, ievām, ābelēm. Ir jau skaista arī Stokholma ar līčiem un maziem rajoniņiem, kur dzīvokļi var nonākt līdz pašam ūdenim. Un ir Stokholmā arī nepatīkamas vietas, piemēram, centrā, kur iebūvēti ļoti lieli, diezgan “akli” bloki, kas izskatās bēdīgi. Marseļa skaista ar ostu, blīvi apbūvēto kalnu. Katra rada kādu īpašu sajūtu... Mēs te runājam par sajūtām, nevis par pilsētbūvniecību. Bet vai tad tā nav pilsētbūvniecība, kas šīs sajūtas rada? Pilsētbūvniecība ir daļa no ļaužu kultūras un garīgās dzīves. Rezultātā un procesos atspoguļojas domāšanas veids. Kāpēc dažās pilsētās jūtamies labāk, sajūtam to dzīvīgumu, attīstību, citās ne? Man liekas, ka atslēga ir sakarīgā pēctecībā, saudzīgā attieksmē pret kultūras vērtībām un jaunā veidošanu. Ļoti labas, unikālas lietas var iebūvēt vēsturiskā vidē, to attīstot un papildinot izcilā veidā. Ja jaunais ir ar savu pašvērtību, patiesi labs, tad tas var nostāties blakus, un nekāda konflikta nav. Kā tā pati Luvras piramīda, kas būtībā absolūti neatbilst vietas stilistikai. Tāpat kā neviena ļoti laba mašīna mums neliekas pretrunā ar vecpilsētas ielu vai kādu izcilu ēku. Liekas, ka šis princips šodien darbojas visur – domāšanā, modē, arhitektūrā, dizainā. Varētu likties, ka visa kā ir par daudz. Kāds tad stils valda? It kā viss sajucis kopā. Svarīga ir radītā pašvērtība un kvalitāte. Vai tu redzi arī kaut ko jaunu? Jaunais rodas nepārtraukti. Strauji attīstās tehnoloģijas, un tas jau pats par sevi rada jaunas izpausmes arī arhitektūrā. Viens vienkāršs prātojums par ēku – kā pārveidojusies tās uztvere. Senāk uztvērām ēku kā pajumti, samērā noslēgtu veidojumu – patvērumu, tādu kā pili. Šodien arhitektūra runā arī citu valodu: mēs gribam satuvoties ar apkārtni, mēs satuvināsim arī cilvēkus. Ēkas kļuvušas caurspīdīgas. Domāšana un uztvere ir mainījusies. Cilvēki it kā ļoti daudzveidīgi komunicē, piemēram, internetā, tomēr tā “acu kontakta” vairs nav, tāpēc arvien biežāk atkal tiek izjusta vajadzība pēc tiešas, dabiskas tuvināšanās. Arhitektūra, manuprāt, kļuvusi daudz atvērtāka, un tas ir jaunums. Kurus no saviem darbiem tu uzskati par tādiem, kas ir izdevušies? Varbūt tomēr nerunāsim par mani? (Smagi nopūšas.) Protams, man mīļa ir Latvijas Bankas Rīgas filiāles jaunbūve. Tur kopā ar kolēģiem I. Kārkliņu, V. Uzoru, M. Kārklīņu ir ieguldīts milzīgs laiks un enerģija. Laba sajūta ir par darbu lidostā, kur jau ilgāku laiku darbojamies dažādos projektos un kur ir pasūtītājs, ar kuru var strādāt tā, kā ar pasūtītāju ir jāstrādā – kā pie kopīgas lietas veidošanas, tad rezultāts iznāk tāds, kas ir derīgs gan abiem, gan visiem. Arī mazi objektiņi – kāda māja, kur ir saskaņa ar klientu un tu pa īstam iedziļinies, kad ir iespēja izjust vietu un cilvēkus, kam strādā. Tad ir tā labā sajūta. Arī māksliniekam taču ir tāpat – galvenais ir to lietu kārtīgi izmīlēt, tad tas lādiņš tur ir iekšā un tu to jūti. “Strīpainā” mājiņa Jūrmalā, Bulduros, Birznieka-Upīša ielā – neliela, mīlīga, no vienkāršiem materiāliem. Mums, arhitektiem, ir tā priekšrocība, ka nekad nekas nenotiek vienā un tajā pašā vietā, to pašu programmu tu vari taisīt citur, un tas nekad nebūs tas pats, jo ir citi apstākļi, citi cilvēki, cita daba apkārt. Un tas liek domāt no jauna. Es mēģinu arvien sākt it kā no jauna, it kā nekad nekas tāds nebūtu darīts. Un tā pa ceļam tu kaut ko atrodi. Ko šis laiks dara ar pilsētu, un kā to spēj ietekmēt arhitekts? Pilsēta tomēr ir arhitekta roku darbs. Jā un nē. To ietekmē vēl ļoti daudz dažādi apstākļi, cilvēki, cilvēku grupas, politiķi. Kopš mainījušās formācijas, daudziem cilvēkiem galvās vērtību sistēmas ir sajukušas un vēl pa īstam joprojām nav noskaidrojušās. Tas arī nevar notikt uzreiz, desmit gadi ir diezgan īss laiks. Mēs joprojām dzīvojam pārmaiņu laikā. Lai pilsēta varētu attīstīties, vispirms tā būtu normāli jāplāno. Un tā nav tikai arhitektu lieta. Tur ļoti liela ietekme ir ekonomikai, politikai – kurā virzienā valsts iet, kurp grib virzīties pilsēta, kādas ir tās prioritātes. Ir jāplāno arī ikdienas lietas, tomēr pilsēta jāplāno ar lielāku, tālāku skatu uz priekšu, lietas prognozējot, un – pats galvenais – šie plāni ir jāizpilda, no tiem nedrīkst krasi novirzīties. Rīgā tas ir noticis pat ar vietām, kur tādi plāni bija, – piemēram, Krasta iela. Plāns – tas ir vietējais likums, kas jāpilda. Krasta ielas apbūve demonstrē raksturīgu situāciju mūsu sabiedrībā: pat tad, ja mums ir plāns, mēs pamanāmies no tā atkāpties. Tas gan varētu būt rezultāts arī tam, ka šī plānošana pirms desmit gadiem nav bijusi tādā līmenī, kvalitātē, kādā tai bija jābūt. Bieži naudas spiediens, ekonomiskais spiediens ir tik liels, ka daudzas lietas tiek upurētas. Bet visur pasaulē nauda izdara savu spiedienu. Daudz haosa taču ir katras pilsētas attīstībā. Rīgā – tik mazā vidē – mēs varbūt to vienīgi krasāk izjūtam. Taisnība, mēs ļoti asi uztveram lietas, kas lielos mērogos varbūt nekas traģisks nav, bet tas ir labi, tas ir raksturīgi Eiropas cilvēkam, ka viņš mēģina iedziļināties, cik vien spēj, – arī detaļās un tīri cilvēciskās lietās. Tas ir pozitīvi. Bet atšķirīgs – kā mēdz teikt – no rietumvalstīm mums ir demokrātijas līmenis. Un paies laiks, kamēr plašai sabiedrībai patiešām būs gan interese, gan iespēja piedalīties pilsētas veidošanā. Kad sabiedrībai nebūs vienaldzīgas šīs lietas, kad tā pati rūpēsies par to, kas tai liekas svarīgs. Vai tomēr arhitekta profesionalitāte nav neaizstājama vērtība, vai spēcīga, vērienīga personība bieži vien nav noteicoša arī pilsētas sejas tapšanā – kā Berči Liepājā, Osmāns Parīzē? Es nezinu. Protams, lielai personībai var būt liela ietekme uz sabiedrību. Ja nāktu viens mesija, ģeniāls pilsētbūvnieks, inspirators, kas spētu visus pārliecināt par savu domu pareizību... Bet man liekas, ka šodien nekas tāds vairs nav iespējams. Būtība ir cita. Visiem, kas šeit dzīvo, būtu šajā procesā jāiesaistās un tad kopā jāveido pilsēta tāda, kādu viņi grib. Tas ir ļoti sarežģīti. Tā ir demokrātija, kurai ir divas puses. Sliktā ir tā, ka tas ir ļoti garš process, komplicēts, organizatoriski sarežģīts, cilvēki vispirms ir jāizglīto, lai viņi šajā procesā varētu piedalīties, jo viņiem tas viss ir jāsaprot. Šodien es jau vairāk redzu šos jautājumus aprunātus avīzēs un žurnālos. Interese par ēkām, stiliem ir daudz lielāka nekā, teiksim, vienkāršās dienas un vakara avīzēs pirms gadiem pieciem. Tas nozīmē, ka cilvēki jūt, ka te ir temats, kurā jāpiedalās. Tiktāl tas ir labi. Paies vēl laiks, un cilvēki vēl vairāk pēc būtības sapratīs, cik tas ir komplicēti un cik nepieciešami par to runāt. Iesaistīt sabiedrību projektu veidošanā pēc būtības, nevis formāli – tas ir viens ceļš. Otrs – satuvināt sabiedrību ar lēmējiem, panākt, lai lēmēji nevarētu pieņemt lēmumus, kas nav sabiedrības interesēs vai ir kādās citās interesēs vairāk nekā sabiedrības interesēs. Pie mums vēl joprojām raksti avīzēs par kaut kādiem kreņķiem vai pārkāpumiem parādās labākajā gadījumā divas reizes. Trešajā jau tāda temata vairs nav. Rietumvalstīs tas vienmēr beidzas ar kaut kādu rezultātu. Pasaulē pēdējie pieci gadi iezīmējas ar muzeju bumu. Pie mums – nekā... Es domāju, ka tas ir tas pats, par ko runāju sākumā, – tas ir prioritāšu jautājums. Vai mēs, valsts, plānojam sev izglītotu, kulturālu sabiedrību vai tikai tos, kas var pirkt un pārdot. Ko mēs gribam, kāda ir stratēģija? Runa jau nav par 5–10 miljoniem, lai uzbūvētu kādu ēku. Valstij nav sešu miljonu? Ja man to stāsta, es tam vienkārši neticu. Tas pats ar bibliotēku – lielais skrējiens 15 gadu garumā. Liekas, ka beidzot esam sapratuši. Svarīgi ir noteikt prioritātes, lai saprastu, ko mēs pēc gadiem 15–20 sagaidīsim, kāda būs nākamā paaudze. Spriežot pēc tava un tavu kolēģu jaunākā lielā projekta, Latvijas Banka ir vienīgā, kas nopietni rūpējas par savu nākotni, seju un prestižu. Latvijas Bankai ir ideja – par ideoloģiju, nākotni, savu stilu, viņiem ir stila grāmata, kā daudziem šodien nav, viņi rūpējas par savām krāsām, saviem cilvēkiem, izglīto tos. Tā ir koncepcija – rūpēties par savu vidi un cilvēkiem, piepildīt savas mājas ar mākslas darbiem, lai cilvēki tos redzētu ikdienā, lietotu, izjustu to vērtību. Ne visur tas tā ir. Un arī pilsētā, liekas, šodien tādas kopīgas koncepcijas nav. Vai mums ir jāpiepilda pilsēta ar mākslu vai nav? – tāds vienkāršs jautājums. Mēs strīdamies, vai uz kāda ielas stūra uzbūvēs vai neuzbūvēs veikalu, bet par tādām lietām nerunājam. Varbūt tomēr apspriežam, tikai es nezinu? Arī barikāžu piemiņas vietas pilsētā joprojām nav. Bet tas tomēr bija notikums mūsu valsts dzīvē. Vismaz es to izjutu kā notikumu. Un domāju, ka neesmu vienīgais. Un tas, ka desmit gadu laikā mums nav izdevies pilnīgi neko kādam par to paust... Tā jau nav tikai politika, tā ir savā veidā kultūra, ka cilvēki var apvienoties kādā lietā. Tā ir tautas kultūra, ka viņa spēj garīgi apvienoties kādam mērķim, darbībai. Tā ir garīga darbība, nevis tikai politika. Un tas viss ir tepat mums blakus. Vērtību sistēmā to visu var viegli zaudēt, iekrītot tikai pirkšanā un pārdošanā. Tāds bailīgs, nedrošs šai ziņā man viss tagad liekas. Pašlaik varētu būt diezgan izšķirīgs brīdis, kad sabiedrība šūpojas, – kurā virzienā nosvērsies tagad, tas var būt uz ilgu laiku... Ko arhitekts te var darīt? Vispirms jau padarīt savu darbu godprātīgi. Tas ir vienkāršākais veids, kas nemaz arī nav vienkāršs. Mēģināt izprast problēmu pēc būtības. Cik nu dziļi tai brīdī iespējams. No visiem aspektiem – vietas, funkcijas, cilvēku vajadzībām. Arhitekta darbs ir pietiekami nopietns, lai to nevarētu darīt pavirši. To nevar izmest ārā vai izslēgt kā televizoru. Tā ir iedziļināšanās, neuztverot šo nodarbi tikai kā naudas pelnīšanu, kā amatniecību, bet skatoties uz to kā uz mākslu. Vienmēr kaut kas ir jāpieliek klāt, lai tā nebūtu vienkārši māja, bet vēl kaut kāda doma, kas dotu mājai virsvērtību. Tas ir ļoti būtiski. Tikai tad var sākt runāt par arhitektūru. Kuru vietu centrā tu rekonstruētu? Rekonstrukcija šobrīd ir nepieciešama Citadeles rajonam, kur ir viena augstbūve; visam ostas rajonam ir vajadzīga rekonstrukcija. Krastmalai jākļūst dzīvai, tā prasa lielu rekonstrukciju – abās pusēs Daugavai. Tā arī būs pilsētas nākotne. Kad nopietnāk attīstīsies salas, visa teritorija ap Daugavu – kas tur par iespējām! Upe kļūs dzīva. Tā gan ir 20–100 gadu perspektīva. Kas tevi šobrīd Rīgā notiekošajā satrauc visvairāk? Ko visvairāk bail zaudēt? Katra vieta ir jāapskata uzmanīgi. Mēs ļoti uztraucamies par katru ēku, ko uzbūvē Vecpilsētā, un tas ir arī saprotams, bet tās nelaimes vai laimes jau dzimst arī citur – perifēriskajos rajonos, piemēram. Tur dzimst cilvēki (un domas), kas nāk uz centru un dara vai nu labu, vai sliktu. Vai nu klaigā pa naktīm Vecrīgā, vai iet uz muzeju. Un, ja mēs nekopsim perifēriju, mēs nekā nedabūsim arī centrā. Esmu atkal atgriezies pie formālā jautājuma par pilsētas stratēģisko plānošanu. Kas vispār notiks ar pilsētu? Vai visi saskries uz centru un te dzīvos un dzīvosies? Tā ir arī sociālā plānošana, ko pasaulē risina dažādi. Vieni saliek kopā atšķirīgus sabiedrības slāņus, lai viņi savstarpēji cits citu atveseļo vai audzina, pieskata. Citi plāno bagāto geto un nabago geto zonas. Pasaulē var redzēt sociālos rajonus ar slavenu arhitektu būvēm, bet visas sienas tur ir norakstītas. Jo tur dzīvo viena slāņa cilvēki, un tas nav nekāds atrisinājums. Bet vai pie mums vispār kāds par to domā? Tagad ir noslāņošanās pirmais vilnis, un mēs sadalāmies: dārga, lētāka, pavisam lēta daļa. Kas no tā iznāks? Vai kāds par to domā? Tā jau atkal ir pilsētbūvniecība un viena ļoti nopietna tās sadaļa. | |
| Atgriezties | |
