Konstruētā realitāte. Režisors, scenogrāfs un scenārija autors - Džefs Vols.
Alise Tīfentāle
|
| | 
DUBULTPAŠPORTRETS. 1979
Pēkšņa vēja brāzma. 1993
|
| | |
Jebkurš māksliniecisks darinājums ieved mūs kādā mākslīgā, imitētā pasaulē, un dzīve jau vispār tāds teātris vien esot. Bet kas gan to zina labāk par kanādiešu fotogrāfu Džefu Volu (Jeff Wall, dzimis 1946. g.), kurš pašrocīgi rada neticami dzīvu, reālu un pilnīgi ticamu versiju par to, kas ir patiesība, un materializē to gaismas kastēs izstādītos lielformāta diapozitīvos. Fotogrāfija jau pēc definīcijas ir gaismas satveršanas tehnika, un gaisma / tumsa / krāsa ir tās galvenais formālais darba līdzeklis. Diapozitīvs ir dīvains pārejas posms starp foto un kino – diapozitīvu skatīšanās savulaik bija īpašs, romantisks rituāls, kurā tumšā telpā sapulcinātajiem draugiem vai radiniekiem tika celtas priekšā ceļojumu piezīmes maģiskajā gaismas rotaļā uz sienas. Tumsā neviens nekur citur neskatās, visa uzmanība ir veltīta tikai projekcijai un saimnieka komentāriem. Pēc tam ieslēdz gaismu – maģija ir beigusies, viesi turpina cienāties ar uzkodām un dzērieniem. Džefs Vols ir izkopis šo rituālu līdz nevainojama, tradīcijām bagāta kulta līmenim un kā īsts šamanis aicina nepazīstamu cilšu pārstāvjus savā tumšajā telpā, kur parasti reklāmās izmantotās gaismas kastes pie sienām iedzīvina viņa sacerētās, režisētās un fotografētās fantāzijas pārliecinoši, krāšņi un teatrāli. Iekšējā gaisma - gan burtiski, gan pārnestā nozīmē – pakļaujas viņa vadītajam rituālam un atstāj mākslas brīnumu meklējošās ciltis pārsteigtas un apburtas.
Visa pasaule kā instalācija
Ar neticamu uzmanību un precizitāti, kas veltīta gan idejai kopumā, gan katrai vissīkākajai detaļai, Džefs Vols būvē ainiņas, kuras savaldzina ar savu dabisko mākslīgumu un vienlaikus dara uzmanīgu:
- tajās nav nekā nejauša (šķiet, autors kontrolē visu, ieskaitot saules atspulgu rakstu un mākoņu formu),
- ir nojausma par kādu īpašu pasaules kārtību un ideju pasaules vienotību (mākslas kritiķi Volla izstādēs meklē paralēles ar vecmeistaru un klasiķu darbiem, kuru apzinātību autors neslēpj),
- izgaismotais, skaidrais attēls stāsta mazliet noslēpumainu stāstu pat tad, ja redzama pilnīgi tukša telpa, bet pavisam neticamais pirmajā mirklī šķiet normāls (jo estetizēts un statisks vardarbības attēlojums fascinē, nevis izraisa šausmas - piemēram, "Vampīru pikniks" vai "Mirušie karavīri runā"),
- ir stabils priekšstats par pilnīgi no nekā radītu, autonomu un nozīmīgu mikrokosmu (Volam patīk grandiozas kompozīcijas, bet arī netīras izlietnes tuvplāns atstāj vajadzīgo iespaidu).
Visam pāri – tā baisā, grūti definējamā "pamatu zem kājām zaudējot" sajūta. Cilvēki ir skaisti, viss ir skaisti, mērķtiecīgās vai dabiskās kustības droši apturētas, krāsas spilgtas un patiesas. Taču – turpat netālu kādā ēnā, atspulgā vai telpas plaknē pašpārliecināti eksistē tas, ko mēs tā īsti nepazīstam, bet no kā mums visiem bail. Tā ir tā vārdā nenosauktās Iespējamības klātbūtne, kas atgādina par neizzināmo un tāpēc bīstamo.
Modernās dzīves gleznotājs
Džefs Vols savulaik paziņojis, ka lūzuma punkts viņa dzīvē bija 1977. gads, kad viņš Prado muzejā pētījis Velaskesa un Goijas darbus, – tieši no šiem autoriem viņš aizņēmies glezniecībai raksturīgo piktoriālisma tradīciju, ko adaptējis 20. gadsimta otrās puses aktualitātēm un vizuālajai valodai. Kā otru iedvesmas avotu Vols minējis Bodlēra tekstu "Modernās dzīves gleznotājs" (1859), vēlāk apspēlējot paradoksu – modernās dzīves gleznotājs 20. gadsimta beigās ir tieši fotogrāfs, jo tikai fotogrāfijai vēl ļauts saglabāt naturālismu, figurativitāti un humāno motīvu. 1979. gadā viņš rada vienu no saviem spēcīgākajiem (jo vienkāršākajiem) darbiem – "Dubultpašportrets", ko 1982. gadā izstāda Kaselē documenta VII, paziņojot, ka viņa tehnika ir īstais pretstats glezniecībai. Arī vēlāk Vols vairākkārt uzsvēris savu antipozīciju, nostādot sevi gan pret glezniecību, gan fotogrāfiju (ieskaitot dokumentālās fotogrāfijas spontanitāti un tiešumu un 80. gadu sākumā populārās un reportāžai pretstatītās "mākslas fotogrāfijas"), vienlaikus paturot prātā abu tehniku īpatnības. No fotogrāfijas tehnoloģiskajām priekšrocībām Džefs Vols nedomāja atteikties, un daudzos viņa attēlos momentfoto akcenti kopš 1982. gada ir neizbēgami. Tāpat viņš pārzina glezniecības vēsturi – savus darbus Vols veido kā renesanses laika tableau: autonomus, pašpietiekamus, iekļaujot telpas un laika dimensijas. Vairākiem Vola 70. gadu beigu un 80. gadu sākuma darbiem raksturīgas klasisko glezniecības sižetu alūzijas (piemēram, Delakruā "Izpostītajā istabā", Manē "Bilde sievietēm"), un kritiķi Vola reālistiskajiem, figurāliem darbiem pārmeta pārmērīgu aizraušanos ar 19. gadsimta otrās puses klasicisma glezniecības principiem (viņa gaismas kastes ir autonomi attēli, kuros, piemēram, cilvēka ķermenis attēlots mērogā 1:1) vai itāļu neoreālisma kino dogmām (izmantot neprofesionālus aktierus lomām, kas atbilst viņu pašu raksturam un dzīves modelim).
Vols apvieno momentfoto estētiku (apturēts kustības mirklis) ar grandioza uzveduma režiju un scenogrāfiju, padarot it kā nejauši noķertus, pamanītus acumirkļus par daudznozīmīgiem, daudzslāņainiem aprakstiem, stāstiem ar neierobežotu atrisinājuma versiju skaitu. Monumentālais mērogs vienlaikus ļauj abstrahēties no situācijas pārejošā satura un pievērš uzmanību vispārinājumam caur vienreizīgo - gluži kā TV raidījums, kurā rāda kāda nozieguma "rekonstrukciju". Varbūt tieši šajā aspektā arī slēpjas Džefa Vola darbu valdzinājums – mūžīgais, fiksētais un konkrētais saskaras ar zūdošo, unikālo, subjektīvo tik viegli, tik pašsaprotami un tik pārsteidzoši. Tāpat kā saskaras īstais, ikdienišķais, normālais ar iedomāto, baiso un neiespējamo.
Normālais un arī normālais
Džefa Vola darbu mākslīgā realitāte ir detalizēti ticama, bet šajā realitātē notiekošais tik neticams, ka pretstatu pāris "šķiras", atstājot skatītāju vispār bez pieturas punktiem. Par ko tad īsti ir stāsts? Fantāzija vai tikai dīvains skatpunkts uz realitāti? Atbilde nav vajadzīga. Džefa Vola uzstādījumos ir televīzijas seriālu estētika, šausmu filmu un kara reportāžu citāti, absolūta fantāzija un šķietami visvienkārākā, visparastākā ikdiena, dažādos laikmetos populāru mākslas darbu sižeti, līdz komiksu kičam sakāpināta varmācība un nostalģisks, lirisks (pat romantisks) klusums, skatoties uz priekšpilsētas ainavu, ielas stūri rītausmā vai kapsētu.
Tehnikai, ko izmanto Džefs Vols – diapozitīvi gaismas kastēs –, piemīt arhetipiski fascinējoša, mistiska aura. Tas nozīmē, ka attēlos nav ēnu, ir tikai dažādas intensitātes gaisma. Boriss Groiss šajā aspektā ir salīdzinājis Vola darbus ar ikonu pētnieka Pāvela Florenska versiju par Bizantijas laika zeltā un sudrabā mirdzošajām ikonām – tās ir kā ekrāni, kas pasargā skatītāja acis no Tajā pusē esošā gaismas avota intensitātes. Protams, ar to arī šī līdzība beidzas – Vola darbos klātesošā gaisma ir viscaur laikmetīga, mākslīga, tā nenodala labo no ļaunā un nepazīst hierarhiju. Groiss to nosaucis par "apgaismības gaismu", kas droši vien raksturīga mūsdienu refleksijai vispār (kad nav valdošās reliģijas noteiktu kritēriju un autoritāšu, kas atbild par vērtību definīcijām, un kad vienīgais objektīvais ir subjektīvi objektīvā un nereti ateistiskā zinātne). Izziņas triumfs pār aprioru, ārpusķermeņa vai ārpusapziņas pieredzi (ticību), vienlīdzīgas klasifikācijas uzvara pār hierarhisko modeli – tā ir apgaismības gaisma, kas vienādi apspīd visu vienlaikus notiekošo, nepiedāvājot vērtējuma, sprieduma versiju. Tas, ko mēs redzam, ir tas, kas ir. Izmantodams demokrātisko, vienmērīgo un anonīmi bezkaislīgo apgaismības gaismu, Vols izaicina tieši šo priekšstatu par redzamā īstumu.
Vai tās būtu vampīru (tieši tādu kā filmās) dzīres, mirušo un mirstošo karavīru agonija (tieši tāda kā televīzijas reportāžās), vai tas būtu atsvešinātības upuris bezkaislīgā pasaulē ("Bezmiegs" – tieši tā, kā redzēts filmās), vai tā būtu milzīga izmēra kaila sieviete supermārketā vai šķietams momentuzņēmums parastā lielpilsētas ielā (tieši tāds mirklis, kādu var ieraudzīt uz ielas), vai vecmeistara gleznas dramatizējums (industriāli vientulīga versija par "Brokastīm zaļumos") – tas viss ir vienlaikus īsts un neīsts. Neīsts - inscenējums, mākslīga konstrukcija, īsts – īsts cilvēks, īsti priekšmeti, īsts acumirkļa žests, kustība, grimase.
Džefa Vola darbi ir intelektuāli, izrēķināti un pedantiski rūpīgi sagatavoti, viņš pats ir mākslas vēstures pasniedzējs, publicē rakstus par mākslu (gan par saviem laikabiedriem, gan, piemēram, par Manē) un intervijās gudri atbild uz tikpat gudriem kritiķu jautājumiem. Tomēr viņa darbi eksistē autonomi no teorētiskiem apcerējumiem - tie skatītāju pievilina ar spožumu un tad piedāvā iesaistīties sarežģītā patiesības meklējumu krusta karā.
Iespaidu, kādu atstāj Džefa Vola skaistās un reizē monstrozās vīzijas, grūti salīdzināt ar citu mākslinieku darbu. Kā attāli līdzīgu izjūtu modinātāji prātā nāk megalomaniakālais demiurgs Metjū Bārnijs (viņš gan vairāk risina identitātes problēmas, un viņa pompozos projektus nevar tieši salīdzināt ar intīmajiem, delikātajiem Vola izteiksmes līdzekļiem), kosmisko skumju priesteriene Sindija Šērmena (savos uzstādījumos viņa gan galvenokārt pēta "es" esamību / neesamību), performanču māksliniece Vanesa Bīkrofta (viņas veidotās instalācijas no dzīviem cilvēkiem parasti attiecina uz feminismu, un tās ir diezgan viennozīmīgas pretstatā Džefa Vola uzbūvētajām pasaulēm), Džoels Pīters Vitkins un sirreālisms vispār un vēl vairāki instalāciju mākslinieki, kuriem atsevišķos darbos arī ir izdevies izsist skatītājam pamatu zem kājām un apšaubīt īstās pasaules īstumu. Tomēr – lai Džefs Vols paliek nesalīdzināts, pats savās eksistenciālajās konstrukcijās, kuras it kā draiski koķetē ar mākslas vēsturi un vienlaikus pieskaras universālas izziņas un pašrefleksijas dilemmai telpā bez objektīva koordinātu tīkla. |
| | | Atgriezties | |
|
