Arhitektūra futūristisko filmu scenogrāfijā Artis Zvirgzdiņš, “Latvijas Architektūra” |
|
"METROPOLE"
"PIEKTAIS ELEMENTS"
"2001. GADA KOSMISKĀ ODISEJA"
"2001. GADA KOSMISKĀ ODISEJA"
"2001. GADA KOSMISKĀ ODISEJA"
"2001. GADA KOSMISKĀ ODISEJA"
"2001. GADA KOSMISKĀ ODISEJA"
"2001. GADA KOSMISKĀ ODISEJA"
"PIEKTAIS ELEMENTS"
"PIEKTAIS ELEMENTS"
"PIEKTAIS ELEMENTS"
"PIEKTAIS ELEMENTS"
"PIEKTAIS ELEMENTS"
|
| Jau kopš brīža, kad brāļi Limjēri izgudroja kino, arhitektūra filmās
arvien bijusi klāt. Daudz ir filmu, kurās arhitektūra vai urbānisms –
ēkas un pilsētas – ieņem galvenā vizuālā un psiholoģiskā personāža
vietu. Banālajam arhitektūras skaidrojumam, ka tā ir sastingusi mūzika,
var piepulcēt arī citu tikpat triviālu: arhitektūra ir skatuves
dekorācijas dzīves drāmai.
Starp arhitektūras un filmu radīšanas procesiem pastāv paralēles un
līdzības. Mūsdienās, komunikāciju un publisko attiecību laikmetā, arī
arhitekti spēj iemantot kulta zvaigžņu statusu, kāds pagātnē bija
iespējams vien kinozvaigznēm. Šodienas arhitektūras superzvaigzne Rems
Kūlhāss, kurš sākotnēji bijis filmu scenāriju rakstītājs, apgalvo, ka
ir maz atšķirīgā starp šīm divām nozarēm. Luiss Bunjuels 1927. gadā
teicis, ka filmas kļūs par arhitekta pārdrošāko sapņu uzticamu tulku.
Starp 20. gadsimta mākslas darbiem, kas apcer nākotni, nozīmīgu vietu
ieņem arī kinolentes, kuru scenogrāfijā izmantotas arhitektūras
futūristiskās vīzijas un idejas. Vairums diskusiju par filmu
arhitektūru koncentrējas uz fantastisko un iedomāto. Neatvairāmais
filmu pasaules spožums un ideālisms ļauj filmai pat tās stingrākajās un
dzīvei līdzīgākajās projekcijās pārspēt dzīves ikdienišķību. No
“Metropoles” līdz pat “Piektajam elementam” nākotnes vīzija, drūma vai
optimistiska, ir bijusi tā, kas visvairāk interesējusi arhitektūras
kritiķus. Filmās to režisoriem ir bijusi iespēja radīt jaunas pasaules
vai vismaz tādas pilsētas, par kādu lielākā daļa arhitektu varētu tikai
sapņot.
20. gadsimtā, kad ir pierādīta plānotas un kontrolējamas sabiedrības
baisā iespējamība, radušies mākslas darbi, kas nākotni rāda kā
totalitāru kārtību vai kā totālu haosu, brīvības beigas vai pasaules
galu. Starp šādiem distopijas jeb antiutopijas klasiskākajiem paraugiem
jāmin Oldosa Hakslija “Brīnišķīgā Jaunā pasaule” (Brave New World,
1932) un Džordža Orvela “1984” (Nineteen Eighty-four, 1949). Distopijas
motīvi ieskanējušies arī lielā daļā filmu par nākotni.
Tāpat kā arhitekti fantasti, arī filmu veidotāji ar laiku ir
mācījušies, ka, ja iedomājies esam radījis ideālu pilsētu, kaut kas
noteikti ir aplam. Taču filmu pasaulē tā drīzāk ir laba lieta. Ir
garlaicīgi vērot no malas ļaudis, kas dzīvo mierā un saticībā, bet no
katastrofas, kaut vai tikai pilsētas mērogā, ir iespējams izveidot
filmu, tātad tai piemīt izklaides vērtība.
Sākums
Pirms vēl arhitektūrai bija kāda nozīme izklaides industrijā, kino jau
kopš saviem sākumiem bija gan dokumentētājs, gan izklaidētājs.
Sākotnēji filmas bija kā teātra turpinājums, iestudējumi, kas veikti
brīvā dabā, izmantojot platleņķa kadrus, neiedziļinoties detaļās. Vēlāk
“izgudrotā” rediģēšana un montāža ļāva kombinēt tuvos un tālos skatus,
veidot filmas, kas balstījās galvenokārt uz aktieru pārspīlētu
žestikulāciju. Filmas vēl arvien bija mēmas, un emocijas bija jāpauž ar
pieejamiem līdzekļiem. Šajā jomā Vācija starp pasaules kariem bija
kļuvusi par līderi, radot ekspresionisma kino un ietekmējot vairākas
turpmākās avangarda filmu veidotāju paaudzes. Vācu režisori sāka
izmantot arhitektūras dramatisko potenciālu.
Ekspresionisms noraidīja vienkāršu īstenības atveidošanu, izmantoja
nedabiskas formas, tematiskajam materiālam pieejot abstrakti
simboliski. Ekspresionisms filmās attīstījās kā augsti māksliniecisks
stils: stilizētas un deformētas dekorācijas, kas radīja dziļas ēnas un
asus kontrastus, vizuālā kompozīcija, kas uzsvēra grotesko, un
pārspīlēts aktieru darbības veids, lai atspoguļotu varoņu psiholoģiskās
mokas.
Filmā “Doktora Kaligari kabinets” (Das Kabinett des Doktor Caligari,
rež. Roberts Vīne, 1920) režisors un dizaineri, apvienojot
glezniecības, teātra un filmas elementus, radīja šausmu pasauli –
spokainu pilsētu, kurā mīt Kaligari. Šķībās ēkas, uzzīmētās ēnas lauž
uztveres perspektīvu. Sirreālistiskā scenogrāfija izmantota, lai
izceltu galvenā varoņa trakumu, darbojoties kā viņa vājprāta projekcija
uz realitāti. Filma aizsāka līdz tam neatklātu stilistiku, ielauzdamās
psiholoģijas sfērā, atklājot iespaidīgo spēku, kāds var piemist
medijiem.
Šodien stilistisku un formālu saistību ar pirmskara vācu
ekspresionistiem var pamanīt arī arhitektūrā. Spilgtākais piemērs
varētu būt Daniels Lībeskinds, arhitekts, kurš uzvarēja Pasaules
tirdzniecības centra konkursā Ņujorkā. Viņa līdz šim ievērojamākā ēka –
Ebreju muzejs Berlīnē, kā arī Feliksa Nusbauma muzejs Osnabrikā var
šķist kā dzīvē realizēta ekspresionistu filmu scenogrāfija.
Dezorientējoši efekti mulsina abu muzeju iekštelpās: grīdas ir mazliet
slīpas, asie stūri, sašķiebtās sienas, un neviena telpa neiekļaujas
tradicionālā taisnleņķu struktūrā. Lībeskinds uzsver emociju nozīmi
arhitektūrā, kas vieno viņu ar ekspresionistiem.
Frica Langa “Metropole” (Metropolis, 1927) noteikti ir pats
klasiskākais piemērs tam, ka arhitektūra ne tikai pastiprina filmas
emocionālo iedarbību, bet spēlē tajā galveno lomu. Šī lielbudžeta filma
ir zinātniskās fantastikas (science-fiction) kino sākums, vienlaikus –
pirmā distopija kinomākslā. Nozīmīgs kino attīstībai bija fakts, ka
pirmo reizi arhitektūra tika radīta speciāli filmas vajadzībām.
“Metropoles” darbība risinās 2026. gadā. Strādnieki mitinās dziļi
pazemē, kur strādā smagu darbu, bet viņu valdnieki dzīvo augstceltnēs
virszemē. Kā visās utopijās, sociālajiem un morālajiem aspektiem ir
pievērsta liela vērība, tomēr filmas sižets ir triviāls. Langs pats
bija ļoti neapmierināts ar filmas laimīgo finālu.
Kaut arī ievērojamais zinātniskās fantastikas rakstnieks Herberts Velss
(viņa grāmata ir pamatā kādai citai agrīnai futūristiskai filmai –
angļu 1936. gadā uzņemtajai Things to Come) to nosauca par vismuļķīgāko
filmu, “Metropoles” radītais nākotnes pilsētas tēls ir hrestomātisks.
Jau sen filma ir atzīta par vizuālu meistardarbu, kas paplašināja kino
robežas. Rakursi, gaismas, arhitektūra pavēra ceļu jaunai brīvībai.
Laužot ieradumus, bija iespējams citādi palūkoties uz lietām. Inovatīvā
filma tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajām un ietekmīgākajām
zinātniskās fantastikas žanrā. Tā parāda vācu pilsētas nākotnes vīziju,
ko ietekmējusi gan Ņujorkas arhitektūra, gan Mīsa van der Roes darbi.
1924. gadā Langs viesojās ASV, lai iepazītos ar amerikāņu pieredzi
filmu uzņemšanā, bet iespējams, ka tieši Ņujorkas iespaidi daudz vairāk
ietekmēja viņa topošās filmas koncepciju
Berijs Veikers (Barry Vacker), amerikāņu komunikācijas zinātņu
profesors, kurš vada kursu par 20. gadsimta utopiskajām vīzijām,
apgalvo, ka “Metropolei” bija nozīme ne tikai kino pasaulē, bet arī
sabiedrības organizācijā. Pirms “Metropoles” pasaulē bija maz īstu
metropoļu ar debesskrāpjiem un daudzstāvu apbūvi. “Metropole” cildināja
debesskrāpi un piešķīra tam māksliniecisku vērtību intelektuāļu vidū.
Tā ir ne tikai tehnoloģisks sasniegums, bet arī nopietnu ideju filma,
secina Veikers. Atsauces uz “Metropoli” atrodamas daudzās vēlāko laiku
sci-fi filmās.
Viena no “Metropoles” vizuālajām tēmām ir transports. Satiksme ir ne
tikai uz zemes, bet arī gaisā. Mazas lidmašīnas vai lidojoši auto, kas
lidinās starp ēkām, horizontāli un diagonāli tilti savieno ceļus ar
mājām un ēkas savā starpā. Langa izdomātā pasaule liekas esam
nebeidzamā kustībā, radot sajūtu, ka jebkurā brīdī iespējams nokļūt
jebkur. Jādomā, ka šis dinamisms atspoguļo tolaik strauji augošo
automobiļu popularitāti.
Tā bija sava laika visdārgākā vācu filma – tajā piedalījās vairāki
simti aktieru un daudzi tūkstoši statistu, tika izmantots uzbūvētas
pilsētas makets, kā arī filmēšana paviljonos, un tas viss izmaksāja 5,3
miljonus (pēc citiem avotiem – 7 miljonus) marku. Tomēr neredzēti dārgā
filma neguva cerētos panākumus un noveda UFA studiju pie nopietnas
finanšu krīzes. Pat mūsdienu skatītājs var redzēt, kur palikusi šī
nauda, jo daži no skatiem un specefektiem filmā šodien var šķist vēl
iespaidīgāki nekā 1927. gadā.
Nākotnes dzīves redzējumi kopš 20. gs. 20. gadiem ir mainījušies. Tam
ir vienkāršs iemesls: nākotnes vīzijas ir piemērotas tam laikam, kurā
radušās. Pasaules īstenība ir pilnīgi citāda nekā pirms 75 gadiem, un
arī mūsu nākotnes sapņi ir mainījušies. Kopš “Metropoles” cilvēce ir
pieredzējusi gan atomlaikmetu, gan auksto karu, ir lieciniece tam, kā
pasaule kļūst par “globālu ciematu” un arvien vairāk cieš no
piesārņojuma. Visas šīs problēmas ietekmē arī sapņus par dzīvi nākotnē.
Kosmiskā laikmeta paātrinājums/uzrāviens
Kad 1961. gadā ASV prezidents Džons Kenedijs deklarēja mērķi līdz
desmitgades beigām nogādāt cilvēku uz Mēness, sākās kosmiskā sacensība
starp ASV un PSRS. Vienlaikus izsludinot uzdevumu attīstīt globālo
pavadoņu un telekomunikāciju tīklu, kas vienotu pasauli, tika dots
signāls informācijas laikmeta dzimšanai. Šī desmitgade, dēvēta skanīgā
vārdā par Space Age – kosmisko laikmetu, pieredzēja jaunas dizaina
estētikas rašanos, kas atspoguļoja tehnoloģisko progresu. Augsto
tehnoloģiju savā arsenālā ņēma zinātniskās fantastikas filmas, lai
prognozētu, kā mūsu dzīve varētu mainīties tuvāko gadu laikā.
Šodienas estētiskā apsēstība ar 60. gadu retro lietām un Space Age
šiku, iespējams, var izraisīt kritiskas iebildes par progresa trūkumu.
Taču arhitektūras kritiķis Bobs Fīrs (Bob Fear) godina šo kustību,
aplūkojot vienu šīs ietekmes pamatavotu – filmas par superspiegu
Džeimsu Bondu, vienu no popkultūras visnoturīgākajiem varoņiem. Fīrs
min tādas pirms vairāk nekā 20 gadiem uzņemtas filmas kā Bonda sērija,
“2001. gada kosmiskā odiseja” un “Zvaigžņu kari”, kuras iespaidojušas
šodienas arhitektūru.
Noteikti jāatzīmē leģendārais Bonda filmu mākslinieks Kens Adams (Ken
Adam, dz. 1921.g.). Dzimis Berlīnē, viņš savu arhitekta un mākslinieka
inscenētāja karjeru sāk Anglijā drīz pēc kara un turpina ASV. Kens
Adams ir pirmo Bonda filmu mākslinieks, viņš veido gan dekorāciju
skices, gan uzmetumus dažādiem superaģenta automobiļiem, laivām,
lidaparātiem un citām ierīcēm septiņās filmās no 1961. līdz 1979.
gadam. Sadarbojoties ar vienu no ievērojamākajiem amerikāņu režisoriem
Stenliju Kubriku, Adams radījis scenogrāfiju tādām filmām kā “Doktors
Streindžlovs” un “2001. gada kosmiskā odiseja”.
Kena Adama fantasta talants ļāva īstenot haiteka (high-tech) iespējas
vēl labu laiku, pirms arhitekti un interjera dizaineri spēja izmantot
šo potenciālu. Adams ietekmēja veselu paaudzi, radot tā saukto Bonda
stilu (Bond look). Viņa futūristiskā filmu scenogrāfija šodien ir
kļuvusi par realitāti. Brīžiem liekas, ka tādi ievērojami arhitekti kā
Normens Fosters, Niklass Grimšovs, Žans Nuvels, Future Systems un
daudzi citi lūkojas pagātnē, ietekmējoties no estētikas, ko radījušas
Bonda filmas un Kubrika “2001. gada kosmiskā odiseja”, lai rastu tajā
iedvesmu nākotnei. Lai noslēgtu loku, jāpiebilst, ka šodienas Džeimsa
Bonda filmu režisori un mākslinieki izmanto moderno haiteka arhitektūru
un tās apkārtni. Piemēram, 1999. gada filmā “Ar pasauli nepietiek” (The
World is Not Enough), kas ir deviņpadsmitā pēc kārtas Bonda sērijā, par
filmas dekorācijām un fonu kalpo tādas pasaulslavenas ēkas kā
Millennium Dome Londonā un Frenka Gerija projektētais Gugenheima muzejs
Bilbao.
Viena no iespaidīgākajām Kena Adama bondiānas filmām scenogrāfijas ziņā
ir “Vienīgi tu dzīvo divreiz” (You Only Live Twice, 1967). Šai filmai
Adams uzbūvēja lielāko un sarežģītāko dekorāciju, kāda vien Eiropā
kādai filmai ir tapusi, – 40 m augstu vulkānu, kura iekšienē noslēpta
raķešu bāze. Šai būvei tika izmantoti 700 tonnu tērauda, 200 tonnu
apmetuma un 200 000 m2 auduma. Krātera aina viena pati izmaksājusi
miljons dolāru – tik, cik visa pirmā Bonda filma kopā.
Filmā “2001. gada kosmiskā odiseja” (2001: A Space Odyssey, 1968)
Kubrika un Adama mērķis bija attēlot gandrīz nesaprotamu, tīri
konceptuālu ceļojumu. Kaut arī scenogrāfija nav iecerēta kā fizisks
nākotnes atveidojums, tā palīdz noskaņot skatītāju domas un emocijas,
kamēr filma piedāvā fantastiskas, konceptuālas un futūristiskas idejas.
Spīdīgi baltās virsmas, noapaļotie stūri, spožā gaisma rada tīrības,
precizitātes, aprēķina sajūtu, kas raksturīga augstajai tehnoloģijai.
Iespējams, 60. gadu skatītājam tas varēja likties pārāk futūristiski –
vēsi un nemājīgi –, tomēr visādā ziņā iespaidīgi. Taču tagad filmā
rādītie kosmisko staciju iekšskati var atgādināt šodienas modes veikalu
interjeru – savulaik filmai izdomātās lietas ir kļuvušas par īstenību,
un tas savā ziņā arī apliecina režisora Kubrika un mākslinieka Adama
ģenialitāti.
Anekdotisks ir stāsts par Ronaldu Reiganu, kurš, ievēlēts par
prezidentu, vēlējies ieraudzīt ASV bruņoto spēku kara telpu (War Room).
Liela bija viņa vilšanās, atklājot, ka tādas kara telpas nemaz nav.
Reigans nespēja noticēt, ka tas, ko viņš redzējis filmā “Doktors
Streindžlovs” (Dr Strangelove or How I Learned To Stop Worrying And
Love the Bomb, 1964), patiesībā ir tikai Kena Adama izdomājums. Piemērs
atklāj, cik īsta skatītājam var šķist fantastikas filma vai vismaz to,
cik ļoti vēlamies, lai tā būtu īsta.
Gan kara telpa no filmas “Doktors Streindžlovs”, gan slepenā raķešu
bāze, kas noslēpta vulkāna krāterī, no Bonda filmas “Vienīgi tu dzīvo
divreiz”, gan daudz citu brīnumainu, spocīgu un arī šausminošu
interjeru ir dzimuši Kena Adama iztēlē. Pavisam nesen, šīgada martā,
Berlīnes Kinomuzejā noslēgusies Adama – filmu mākslinieka – darbībai
veltīta liela izstāde Ken Adam: James Bond – Berlin–Hollywood.
Visionare Filmarchitektur.
Postmodernās distopijas
20. gadsimta beigās radīto distopiju neiespējamās pasaules atspoguļo
tādas filmas kā “Brazīlija” un “Skrejošais pa naža asmeni”. 1985. gadā
uzņemtā “Brazīlija” (Brazil, Terijs Giliams, 1985) ir kādreizējā Monthy
Python dalībnieka Terija Giliama filma, scenārija līdzautors ir
dramaturgs Toms Stopards. Filmas sižetam nav konkrētas piesaistes
laikā. Sākumā gan teikts, ka darbība norisinās “kaut kur 20.gadsimtā”,
taču tā ir izdomāta pasaule, kurā valda birokrātija. Ikvienu novēro
valdības slepenais dienests.
Filma visvairāk sasaucas ar Džordža Orvela romānu “1984”. Savukārt
Giliama filmā viss, sākot ar apģērbu un beidzot ar arhitektūru,
atgādina 40. gadu beigas. Režisors saka, ka centies parādīt pagātni
nākotnē, retronākotni. Atšķirībā no Orvela vai Kafkas Brazīlijas
murgaini sirreālistiskā pasaule rādīta krietni vien ironiski.
Giliama retronākotnē pilsēta atgādina Art Deco Ņujorku vai Londonu.
Noņemot dzīvoklī sienas paneli, atklājas, ka iekšpusē viss sastāv no
savstarpēji savienotām caurulēm, vadiem, šļūtenēm, kubuliem. Tam pa
vidu arī dažādas novērošanas ierīces.
Uz retronākotnes jēdzienu savā ziņā attiecas vācu arhitekta Hansa
Kollhofa (Hans Kollhoff) 1991. gadā projektētā ēka Potsdamas laukumā
Berlīnē. Tumšbrūnā ķieģeļu augstceltne vairāk atgādina Ņujorkas vai
Čikāgas debesskrāpjus, nevis Berlīnes apbūvi. Taču arhitekts runā par
to, kā Berlīne varētu izskatīties, ja pie varas nebūtu nācis Hitlers, –
pilsēta attīstītos līdzīgi Amerikas metropolēm, paturot savu tumšo
ķieģeli.
Apokaliptiskā distopija “Skrejošais pa naža asmeni” (Blade Runner,
1991) rāda Losandželosu 2019. gadā. Filmā pilsēta parādās kā milzīga
industriāla ainava, centrā dominē izkaisīti naftas pārstrādes un
ķīmisko rūpnīcu masīvi ar skursteņiem, milzīgas megastruktūras, virs
ēkām – nebeidzamas neona reklāmas. Fizisks un psiholoģisks pagrimums,
uz zemes nav atlikušas nekādas dabas pēdas. Klimatiskās pārmaiņas
nesušas skābo lietu, dūmaku un miglu pār drūmo, nokvēpušo ainavu.
Arhitektūra un iekšskati filmā ir samērā vienkārši (kaut vai
salīdzinājumā ar mašīnām, kas ir daudz izsmalcinātākas un
sarežģītākas), to “futūriskumu” nosaka mērogs. Augstākā celtne pilsētā
(700 stāvi) – milzīgai maiju piramīdai līdzīgā Tyrell Corporation
kiborgus ražojoša gēnu inženierijas monopola kompānijas ēka. Taču ielu
līmenī pilsēta drīzāk atgādina trešās pasaules tirgu ar haosu,
netīrību, panīkumu.
Filma atspoguļo sava laika postmodernisma idejas – nesakarīgs
eklektisms, arī pilsēta ir kā Losandželosas, Ņujorkas, Honkongas un
Tokijas sajaukums, drīzāk to fiziska un morāla sabrukuma atliekas.
Šodienas Losandželosa filmā izpaužas kā nebeidzama priekšpilsēta,
postmodernās un postfordiskās decentralizācijas fizisks iemiesojums,
savukārt blīvās augstceltnes rāda Ņujorkas, modernisma metropoles,
iezīmes.
Datorlaikmeta iespējas
Lūzumu filmu scenogrāfijas attīstībā, sperot milzīgu soli uz priekšu,
radījusi straujā datortehnoloģiju ienākšana. Eriks Hansons (Eric
Hanson), kādreizējais arhitekts, kas pilnībā pievērsies izklaides
jomai, kļūdams par filmu vizuālo efektu mākslinieku, ir autors veselai
paaudzei jauno arhitektūras filmu dekorāciju. Aplūkojot pēdējo gadu
attīstību datortehnoloģiju izmantošanā kino, viņš paredz, ka arhitekti
varētu ieņemt nozīmīgu jaunu lomu trīsdimensionālu (3D) filmu radīšanā.
Vēsturiski filmu arhitektūras dizains bija atkarīgs no mākslinieka
inscenētāja un mākslinieciskā režisora. Viņu uzdevums bija radīt
vizuālo formu un emocionālo gaisotni filmas fonā. Praksē filmas
mākslinieki kļuva par vizuālā materiāla sagādniekiem, kas deva
priekšroku atsaucēm un savāktai tēlu sistēmai, nevis radošam darbam.
Rezultātā arī pilsētu attēlojums filmās ar to gandrīz komiskajiem
siluetiem sāka likties lielākoties naivs un neveikls.
Hansons apgalvo, ka arhitekti jau sen bija ieinteresēti filmu dizainā,
bet tagad līdz ar digitālo revolūciju arhitektu ietekme varētu būt ļoti
liela. CAD (computer aided design – datorizētā projektēšana) programmu
ienākšana ir nodrošinājusi kontekstu, kas ļauj projektētājiem brīvi
strādāt virtuālā 3D vidē, pētot telpu un viegli veidojot milzīgu
daudzumu elektronisku simulakru. Kamēr arhitekti izmanto 3D programmas
projektēšanas iespēju apzināšanai un paplašināšanai, kā arī klientu
pārliecināšanai, filmu efektu mākslinieki lieto apmēram tos pašus
digitālos rīkus, lai radītu fotoreālistisku īstenības iespaidu.
Projektētāji un filmu mākslinieki būtībā izmanto vienas un tās pašas
tehnikas, sākot ar ģeometrisku modelēšanu un beidzot ar detalizēšanu un
virsmu apvilkšanu ar tekstūrām. Arhitektūrā CAD ienākšana
revolucionizēja ražošanas aspektus, savukārt filmu efektu radīšanu 3D
animācija izmainīja pilnībā, piedāvājot pavisam jaunas metodes un
tehnikas tēlu un vides radīšanai.
Datoru izmantošana filmu radīšanā aizsākās “Zvaigžņu karu” ērā 70.–80.
gados, kad tie tika izmantoti kameru kustības kontrolēšanai, lai
panāktu kosmoskuģu un objektu plūstošas kustības efektu. Bet fona
dekorācijas tik un tā tika gleznotas uz stikla vai cita materiāla.
Tikai 80. gadu otrajā pusē režisora Džordža Lūkasa izveidotā Pixar
grupa, kas nodarbojās ar datorefektiem, gleznoto fonu vietā sāka lietot
digitālās krāsošanas sistēmas. Sākotnēji tās tika izmantotas
abstraktākam vides attēlojumam, bet 1993. gada filmā “Juras laikmeta
parks” visi pilnībā reālistiskie dinozauri bija digitālās animācijas
sasniegums. 90. gadu beigās digitālie tēli jau bija visur. Tomēr var
uzskatīt, ka pašlaik digitālā scenogrāfija tikai sāk attīstīt savu
potenciālu.
Viena no pirmajām filmām, kas visradošāk demonstrē jauno tehnoloģiju
iespējas, ir Lika Besona “Piektais elements” (The Fifth Element, 1997),
kuras vizuālo efektu meistars ir Hansons. Filma ir parodija par sci-fi
un piedzīvojumu grāvējfilmām. Nākotnes pilsēta, ironiska vīzija par
Manhetenu 2214. gadā, ir viens no interesantākajiem motīviem. Filmā
pamanāmas atsauksmes uz itāļu futūrista Antonio Santeljas “Nākotnes
pilsētu” (Citta Futurista, 1914), tomēr dinamiskā ekspresija ir iegūta,
nevis izmantojot futūristiskās diagonāles, bet izstiepjot vertikāli
modernisma fasādes. Noteikti ietekmējusies no Frica Langa “Metropoles”,
tā smeļ iedvesmu arī 20. gadu Art Deco arhitektūrā.
No pilsētbūvnieciskā viedokļa Besona Ņujorka ir sajaukums, kurā var
pamanīt šodienas Ņujorkas iezīmes, tradicionālās Eiropas pilsētas
stilizāciju ar tās ielu tīklu, kam nav noteikta centra un robežu, kā
arī Čikāgai raksturīgo vertikālismu.
Atšķirībā no “Metropoles” ar tās centrālo zikurātu vai pat no “Skrejošā
pa naža asmeni”, kur policijas pārvalde ir gandrīz augstākā ēka pilsētā
un Tyrell Corporation ēka dominē 2019. gada Losandželosas siluetā,
Besona Ņujorkā nav centrālo elementu, kas liecinātu par varas
arhitektūras ideju. Pilsēta liekas apbrīnojama ne tik daudz retro
arhitektūras un lempīgo braucamrīku dēļ, bet, pateicoties
kompleksitātei, kopā var ieraudzīt dažādu arhitektūras virzienu
ietekmes, un satiksme ir organizēta trīs dimensijās. No 60. gadu
metabolistu un Archigram utopiskajām idejām ir inspirēts Korbena
mājoklis – modulāra dzīvojamā vienība, kas ir mazāka par viņa mašīnas
garāžu. Viss nepieciešamais aprīkojums transformējami ierīkots sienās.
Utopija-distopija ir žanrs, kas kinematogrāfistiem, režisoriem un
māksliniekiem piedāvā lielu spēku un iespējas, radot izdomātu pasauli
un izteiksmīgu vidi stāstam, kas nevarētu eksistēt nekur citur kā
vienīgi uz ekrāna. Bet ļoti svarīgi ir spēt kameras skatpunktu apvienot
ar sociālajiem un ētiskajiem aspektiem.
Mūsdienu tehnoloģiju attīstība pierāda, ka vizualizēt iespējams jebko:
jebkuru visfantastiskāko pilsētu un nereālāko transportlīdzekli. Taču,
izzūdot tehniskajām robežām, lai radītu filmu, mākslas darbu, kas
atšķirtos no citiem, vēl nepieciešamāka kļūst ideja, kura šīm
“neiespējamajām” pasaulēm ļautu būt ne tikai iespējamām, bet arī
pārliecinošām.
|
| Atgriezties | |
|