1968. gads Latvijā.
Nodomu murdoņa
Paralēli 1968. gada notikumiem pasaulē “Studija” piedāvā ieskatu
norisēs, kas fiksētas 10. un 11. aprīlī LPSR Mākslinieku svienības VII
kongresa stenogrammā (Latvijas Valsts arhīvs, 230. f., 1. apr., 14.
l.).
Šajā “nodomu murdoņā” (Mišels Fuko) izšķīdinātā informācija saglabājusi
ideoloģiju, demagoģiju un marginālijas, kas, laikam ejot, pārslīd
centra pozīcijā.
Hronikas tekstu pilnā apjomā varēs lasīt Latvijas Mākslinieku savienības muzeja e-ekspozīcijā “Mīts un dokuments. 1940–1991”.
Biedrs Jurijs Rubenis krieviski nolasa Latvijas Komunistiskās partijas CK apsveikumu.
b. Leo Svemps, MS valdes priekšsēdētājs:
Sociālisma nometne iet cilvēces avangardā uz tās seno sapni –
komunismu. Ikvienam māksliniekam ir dota iespēja uz sociālistiskā
reālisma bāzes brīvi attīstīt savu daiļradi pēc tiem mākslinieka
personības, stila un rokraksta principiem, kādus viņš izvēlas. 3 gadu
periodā LPSR KM ir noslēgusi 271 līgumu par 305 000 rbļ., iegādājusies
no izstādēm 1630 darbus 191 000 rbļ. vērtībā. LPSR MF iegādājies no
izstādēm 1121 darbu par 176 470 rbļ.
Vissavienības mākslas izstādē Centrālajā Vissavienības izstāžu zālē
Maskavā mūsu republikai bija vietas tikai 27 gleznām, 17 skulptūrām, 16
grafikām un 11akvareļiem. Toties Baltijas republiku mākslas izstādē
Maskavā piedalījās viss mūsu kolektīvs – pavisam 335 mākslinieki ar 877
darbiem. Mēs priecājamies, ka šogad Maskavā notiks Birutas Baumanes,
Laimdota Mūrnieka un Herberta Siliņa grupas izstāde, ka paredzētas arī
Džemmas Skulmes un Henrija Klēbaha darbu izstādes.
Gribas uzsvērt tematiskās glezniecības [šeit un turpmāk – redaktora
izcēlumi] vadošo lomu visas mūsu glezniecības idejiskajā izaugsmē.
Piemēram, ļoti plaši izvērsta latviešu sarkano strēlnieku tēma.
Visdziļāk tai pieskāries Indulis Zariņš. Viņa triptihs “Revolūcijas
kareivji”, kompozīcija “Dziesma” ir heroisma piesātināti vēstījumi par
leģendārajiem latviešu tautas dēliem – cīnītājiem par Ļeņina ideju
uzvaru. Sekmīgi šo tēmu risinājusi arī Džemma Skulme, tāpat jaunās
gleznās Pēteris Postažs u.c. mūsu mākslinieki. (..)
Bet vēsturiskā žanra nozarē vēl daudz darba. Gleznotāji maz
strādājuši pie Ļeņina tēmas, kas ir atbildīga un grūta, bet kura ir
jārisina. (..)
Mums jāsaasina uzmanība portreta žanram. Ne fotogrāfija, ne kino un TV
kamera nespēj cilvēkā saskatīt to, ko spēj mākslinieka acs un sirds,
piem., kā to spēj savos labākajos darbos Uldis Zemzaris, Biruta
Baumane, Rita Valnere. Acīmredzot ‘ īsti nav atrisināts arī sociālā
pasūtījuma jautājums.
Mēs varētu būt apmierināti ar to stabilo ainavas līmeni, ko nodrošina
ar savām gleznām mūsu izstādēs ainavistu prāvais pulks. Tomēr arī
ainavu glezniecībā jāmeklē jauni ceļi un iespējas. Šai virzienā zināmi
panākumi bijuši Henrijam Klēbaham, viņa pilsētas gleznojumiem,
Laimdotam Mūrniekam, Lidijai Auzai, Rūdolfam Pinnim.
Par kluso dabu ir maz ko teikt. Šis žanrs ir zaudējis savas pozīcijas,
jo izstādēs maz parādās interesanti darbi, un nu vairs tikai atsevišķi
meistari turpina darbu šajā nozarē. Sevišķi gribas izcelt Jūlija
Viļumaiņa tematisko kompozīciju “Rīta loms”, “Dārzā”, “Vasaras ābols”,
kā arī Nikolaja Breikša, Viļa Ozola darbus. Stabilu vietu mūsu izstādēs
ieņem Līvijas Endzelīnas klusās dabas, kas vienmēr saista skatītājus ar
bezgalīgu mīlestību pret materiālu, ar teicamu gaumes izjūtu un
savdabīgu formas interpretāciju.
Akvareļglezniecība izvērsusies par svarīgu faktoru mūsu republikas
kultūras dzīvē. Agrāko dabā nogleznoto lirisko un intīmo dabas stūrīšu
attēlojuma vietā mūsu akvareļglezniecībā ienākuši stiprāki un spirgtāki
vēji. Tagad akvareļgleznotāju vairākums tiecas pēc tipizācijas, pēc
vispārinājuma, meklē jaunas tehniskas iespējas, cenšas piedot akvarelim
monumentālāku pieskaņu. Bet akvareļu izmēri ir pieauguši jau līdz eļļas
gleznu apmēriem. Aktīvākie savā jaunradē un arī izstāžu darbā šai laikā
bijuši Romis Bēms, Antons Megnis, Eduards Jurķelis, Kurts Fridrihsons,
Nikolajs Petraškevičs, Oļģerts Jaunarājs, Kārlis Sūniņš, A. Kalniņš,
Harijs Blunavs. (..)
Augsti jānovērtē tēlnieku lielā mīlestība pret īstenajiem tēlniecības
materiāliem – granītu, koku, bronzu. Baltijas republiku izstādē Maskavā
tēlnieki izstādīja 101 darbu, izvestu īstajos materiālos. (..)
Tēlnieki pelna pateicību par viņu lielo entuziasmu un darba prieku,
iekārtojot Pionieru pils dārzā brīvdabas tēlniecības ekpozīciju, kas
ļoti ātri ieguva visplašāko sabiedrības atsaucību. Nopietni jāstrādā
arī pie dekoratīvās interjera skulptūras. Piem., Aivara Gulbja darbs
šai virzienā ir visai sekmīgs. (..)
Ar savu idejisko ieceri un plastisko formu ievērību pelna Gaidas
Grundbergas kompozīcija “Miers”, kas bija izstādīta daudzās izstādēs –
arī Parīzē, Rodēna muzejā, gūstot pelnītu atzinību. Veiksmīgs darba
posms ir bijis Jānim Mauriņam. Viņš strādājis pie atbildīgām tēmām,
piem., daudz enerģijas veltījis darbam pie Ļeņina tēmas. (..)
Raksturīgi, ka latviešu padomju grafika saglabā kā izteiksmes līdzekļu
pamatu stingru reālistisku zīmējumu, nepārvērš grafisko lapu ornamentā,
bet tiecas pēc emocionālas, plastiskas īstenības atklāsmes. Pat tie
meistari, kas zīmējumā it kā improvizē, piem., Kārlis Cīrulis, Edgars
Andersons, saglabā zīmējuma principu. Gunārs Krollis dzejiskā pacēlumā
savos ciklos “Poēma par Latviju”, “Mana Rīga” panācis īsti grafisku
asumu, un šīs viņa lapas parāda jaunas iespējas šīs līnijas attīstībā.
(..) Daļa grafiķu tiecas pēc pastiprinātas ekspresijas, piem.,
Ņikitins, Šegelmans u.c.
Maz izstādās tāda spējīga portretiste kā Felicita Pauļuka, arī no Gundegas Vaskas jāgaida intensīvāks darbs.
Stāvoklis maksimāli jāuzlabo plakātā.
Keramikā saskatāma problēma – pa kuru ceļu iet: sekot starptautiskajām
modernās mākslas stilistikas tendencēm vai balstīties uz tautas mākslas
tradīcijām. (..)
Neveiksmīgā 7. jauno mākslinieku izstāde republikas komjaunatnes 17. kongresa priekšvakarā tā arī nenotika.
Viens no visasākajiem jautājumiem ir mākslas teorija, mākslas kritika
un propaganda. (..) LPSR Zinātņu akadēmijas sistēmā būs mākslas zinātņu
centrs, sektors, kurā tēlotājai un lietišķajai ‘ mākslai
paredzētas četras štata vienības. Jādomā par klātienes mākslas zinātnes
nodaļas organizēšanu LPSR MA.
Ar 1966. gada 13. jūlija LPSR MP lēmumu ir uzdots Rīgas pilsētas
izpildu komitejai uzcelt Rīgā vajadzīgā daudzumā māksliniekiem
darbnīcas ar dzīvokļiem. 12 darbnīcas ar dzīvokļiem paredzēts uzcelt
Liepājā, vairākas Jelgavā un Daugavpilī.
Ar MP š. g. 4. aprīļa lēmumu noteikta mākslinieku īres darbnīcas maksa 10 kap. mēnesī par m2 lietderīgās platības.
Rīgā jau sen nobriedusi vajadzība pēc speciāla izstāžu nama. (..) Mums
ir nepieciešamie līdzekļi, ko piešķīrusi PSRS MS un mūsu republikas
vadība. Sadarbībā ar LPSR Kultūras ministriju un LPSR Arhitektu
savienību ir noticis arī izstāžu nama projektu konkurss, kurā pirmo
vietu ieguva arhitekts Arturs Reinfelds. Ar konkursa rezultātiem varam
būt apmierināti daļēji. Esam lūguši arhitektus strādāt tālāk, ievērojot
mūsu priekšlikumus.
Biedri! 1970. gadā visa progresīvā cilvēce atzīmēs V.I. Ļeņina 100
dzimšanas dienu. Mums, māksliniekiem, nekavējoties jāsāk gatavoties.
Ļeņina tematika ir plaša un neizsmeļama. Mūsu gleznām, skulptūrām,
grafikām, monumentāli dekoratīvajiem mākslas darbiem jāattēlo viss
lielais Ļeņina ideju izplatījums. Ļeņina tēma nozīmē arī miera tēmu,
nacionālās atbrīvošanās cīņu, cīņu par komunisma uzvaru. Katrs darbs,
kas nes sevī Ļeņina idejas, atbilst Ļeņina tēmai, tikai mums jāstrādā
ar lielu pārliecību, īstu māksliniecisku drosmi.
1970. gadā Padomju Latvija atzīmēs savu 30. gadadienu. Esmu
pārliecināts, ka visi igauņu, lietuviešu un latviešu mākslinieki vēlas
turpināt labi pasākto tradīciju – pēc republikas jubilejas izstādēm
sarīkot III Padomju Baltijas mākslas skati Maskavā.
Paiet 50 gadi, kopš Latvijā nodibināta padomju vara. 1969. gada 13. janvārī notiks plašas svinības un izstāde.
Pavisam tuvas ir Mākslinieku dienas. Pie mums 10 gadu laikā ir radušās
ļoti labas tradīcijas. Šogad, kad paiet 50 gadu, kopš Ļeņins parakstīja
dekrētu par monumentālās propagandas plānu, mēs spēsim noorganizē un
pavadīt Mākslinieku dienas vajadzīgajā līmenī.
b. Vladimirs Kozins (krieviski), revīzijas komisijas ziņojums: Būtu
lietderīgi, lai kongress pateiktu savas domas arī par jaunā mākslinieka
vecuma cenzu. Mūsuprāt, 35 gadi – tas vairs nav jaunais mākslinieks,
kuram var būt kādas atlaides jaunības dēļ. Komjauniešu vecums beidzas
ar 28 gadiem.
Apmēram 350 tūkst. rbļ., kas paredzēts jaunas (Mākslinieku) mājas
celšanai, guļ bankā, bet mājas nav pat projektā. Te jau tika runāts par
celtniecības aizkavēšanās cēloņiem, taču nebūs lieki atcerēties arī to,
ka piecstāvu mājas projekts bija izstrādāts, bet to noraidījas pilsētas
galvenais arhitekts. 7 tūkst. rbļ. tika izšķiesti. Sāka projektēt 12
stāvu ēku, PSRS Valsts celtniecības komisija neapstiprināja tik augstu
celtni. Projektēšāna tika pārtraukta, pašlaik atgriežas pie 5 stāvu
mājas projektēšanas, tādējādi celtniecība tiek novilcināta par
vairākiem gadiem.
b. Kārlis Baumanis, Tēlniecības sekcijas vadītājs:
Tēlniecības sekcija bija izbraukusi uz Tukumu, lai apskatītu Lestenes
baznīcas skulptūras. Kas šodien ir palicis pāri no 17. gs. sākuma
darba? Var sacīt – drupas! Nesen bijām aizbraukuši apskatīt Zaļkalna
dzimtās mājas. Iegriezāmies arī Allažu baznīcā un apskatījām, kāds tur
ir stāvoklis. Ērģeles ir saplēstas, iekārtojums iznīcināts. Kad mēs
prasījām psihiatriskajai slimnīcai, kuras rīcībā baznīca nodota, kādēļ
tā noticis, mums atbildēja, ka atnāca finansu daļa, sudraba biķerus
‘ uzrakstīja, bet citādi nekādas vērtības neatrada. Vai tiešām
nevarētu ērģeles nodot kādai mūzikas skolai un tās saglabāt.
Psihiatriskā slimnīca grib Allažu baznīcā iekārtot ēdnīcu. Vienā gala
baznīcai izbūvēs ēdnīcu, otrā tualetes telpas. Tā šis arhitektūras
piemineklis (arhitekts Kundziņš) tiks iznerrots, izniekots.
Bija nodibināts un ļoti pamatīgi strādāja tēlnieka Šķiltera muzejs.
Tēlnieks Šķilters ir viens no mūsu tēlniecības pamatlicējiem, kas
simbolizē latviešu un krievu tautas tuvināšanu. Jāapbrīno Kultūras
ministrijas antikulturālā rīcība, šo muzeju likvidējot.
Ar lielām grūtībām mēs, tēlnieku kolektīvs, panācām, ka tika ierīkots
skulptūru dārzs. Rīgas pilsētas izpildu komiteja šo dārzu nodeva
Kultūras ministrijai. Mūsu lūgums, lai šo dārzu pārņemtu muzeju
direkcija. Līdz šodienai skulptūru dārzs ir vienīgais un pirmais
Padomju Savienībā.
Gribētos atgādināt, ko stāsta vecais latviešu sarkanais strēlnieks
Šponbergs: kad savā laikā no Pēterpils Ļeņins pārgāja ar valdību uz
Maskavu, uz Kremli, tad latviešu strēlnieki to nosargāja, lai mūki
neizvazātu kultūras vērtības Kremlī.
Tēlnieki saņem no ministrijas 12 pasūtījumu gadā. Tas nav daudz. Mēs
esam 80 tēlnieki. Bez tam ir arī fonda pirkumi, kā arī Maskavas
pasūtījumi. Bet galvenais tomēr paliek ministrijas pasūtījums. Uz katru
MS biedru 320 rbļ. gadā jeb 26 rbļ. mēnesī.
Ļoti maz mūsu mākslinieki tiek uz ārzemēm. Piem., uz Parīzi vienā
gadā tika trīs, pagājušajā gadā – viens. Parasti – gleznotāji.
b. Gunārs Zemgals, Dekoratoru sekcija: 1966. gada rudenī notika 5.
republikāniskā teātra un kino dekoratoru darbu izstāde Rīgā. Maskavā
1967. gada martā Manēžā 1. Vissavienības teātru un kino mākslinieku
izstāde ievadīja izstāžu ciklu, veltītu Oktobra revolūcijas 50.
gadadienai. Mūsu republiku tajā pārstāvēja 20 mākslinieki ar 30 darbiem
(Lapiņš, Vilks, Skulme, Spertāle, Miezītis, Pauzers, Balodis [u.c. –
Red.]). Paralēli notika dekoratoru izstāde Ļeņingradā (..)
Nupat Čehoslovākijas Sociālistiskajā republikā notika teātru
jautājumiem veltīta starptautiska kvadriennāle, kas apskatīja
jautājumus par šodienas dekoratoru darbu teātrī, par scenogrāfijas
sasniegumiem un tālāko attīstību. Cik zināms, tad šai kongresā dalību
ņēma arī Padomju Savienības dekoratori, bet šodien vēl nekur presē nav
minēts par to ne vārda.
b. Mārcis Avotiņš: Fototēka pašreiz liekas visnepieciešamākais
pasākums. Runa ir par visas dekoratīvās monumentālās mākslas
reprezentēšanu speciālajās foto izstādēs. Nepieciešams izvērst mākslas
zinātnes darbu dekoratīvās noformēšanas un dekoratīvo kompleksu
vērtēšanā un problēmu izvirzīšanā.
PSRS Ministru Padome 1960. gada 22. jūnijā izdeva pavēli Nr. 649, kurā
stingri norādīts, ka visa mākslinieciskā ražošana visās republikās
organizējama caur MS un caur MF. Šie astoņi gadi ir bijuši visu mākslu,
arī dekoratīvās un dekoratīvās noformēšanas mākslas tiešas augšupejas
gadi. Šie sasniegumi gūti tiešā MS (mākslas padomju) vadībā. Atceros,
cik nebija strīdu un naida, kamēr jaunais, progresīvais ieņēma vietu
dzīvē. Cik nelokāmi par to stāvēja tautas mākslinieks Ģirts Vilks,
mākslinieki Aleksandrs Stankevičs, Gunārs Mitrevics, Kurts Fridrihsons,
Tenis Grasis u.c. mākslas padomes locekļi.
b. Guntis Strupulis, Jauno mākslinieku sekcija: Organizēšanas
ierosinājums patiesībā nāca no komjaunatnes CK. Biedri pastāstīja, ka
ir nolikums visām MS, ka vajag organizēt jauno mākslinieku sekciju. Un
es nekad nedomāju, ka varētu neuzticēties CK. Spriežot pēc 7. jauno
mākslinieku izstādes darbiem, ir 129 jaunie mākslinieki.
Varbūt noteikti vajadzētu sadales sistēmu pārskatīt. Varbūt
vajadzētu ieviest sistēmu, pēc kuras sadalīt materiālus, izejot no
izstādītajiem darbiem vai pēc kartiņu sistēmas. Piem., kara laika
kartiņas nedabūja tie, kas nestrādāja. Man paskaidroja, ka tie pirkti
par zeltu. Zelta acīmredzot ir maz. Ja būtu iespējams, es domāju, katrs
kārtīgs mākslinieks atdotu ‘ savas zelta lietas, lai iegūtu dažas
tūbiņas krāsu. Es, piemēram, atdotu savu zelta gredzenu par dažām
tūbiņām tirkīzu zilā.
b. Indulis Zariņš, Gleznotāju sekcija: Pie neveiksmēm varētu arī
pieskaitīt pārāk lielo paškritiku. Pašmocības, pašnoliegšanās pie mūsu
biedriem spēlē ļoti lielu lomu. Mums vajadzīgi mākslinieki ar dažādiem
rokrakstiem. Mums vajadzīgi mākslinieki – dažādu laikmetu pārstāvji. Un
jo sevišķi tas vajadzīgs jaunajiem māksliniekiem, kuri faktiski ir mūsu
nākotne.
Par pirkšanu un līgumu sistēmu. Vispār līgumu sistēma ir lieliski
iekārtota. Jāsaka, ka tiešām ir radīti tādi darbi, ar kuriem mēs varam
lepoties. Bet tomēr jāizsaka pārmetums, ka līgumi tiek noslēgti ne
vienmēr laikā un summas netiek palielinātas. Kaut kādā veidā sadalot
darbu, cenas krīt līdz tādam līmenim, kas vairs neatbilst Vissavienības
līmenim, – līmenim, kāds ir Kazahijā, Kirkīzijā vai citur. Ir
jāpalielina MF iepirkumi.
Vēl arī nevaru noklusēt par vāju propagandu. Vēl gribu runāt par
izstādēm ārzemēs. Liela daļa mūsu mākslinieku piedalās izstādēs
ārzemēs. Mums bija izstāde Bulgārijā, kurā bija MS prezidija locekļi.
Tika uzaicināta arī daļa no māksliniekiem, kas tajā piedalās. Ja
piedalās paši mākslinieki, tad propagandas ziņā tas ir daudz izdevīgāk,
nekā ja brauc līdzi izstādei mākslas zinātnieki, dažādi mākslas
darbinieki, muzeju darbinieki. Mākslinieki prot aizstāvēt savus darbus
dedzīgi, patiesi. Es negribu teikt neko sliktu par mākslas
vēsturniekiem, bet varbūt viņiem tas iznāk sausāk.
b. Jurģis Skulme: Izstādes provincē nenotiek. Jebkurai izstādei, kas ir
notikusi, jābūt propagandai. Tāpat TV, kas Latvijā reiz būs krāsaina.
Ja tagad sūdzas, ka mūsu TV ir slikta, tad pēc gadiem 5–7 tā būs
krāsaina, un tad viss būs citādi. Avīžu redakcijas rakstus briesmīgi
pārveido. Ārzemēs un kapitālistiskajās valstīs māksliniekiem būtu
biežāk jānonāk, jāredz brīnišķīgā pilsēta Prāga, Budapešta, Krakova,
Berlīne u.c.
Mūsu mākslas pieminekļu aizsardzība ir ārkārtīgi nopietns jautājums.
b. Eduards Jurķelis, Akvarelistu sekcija: 1964. gadā atklāta 1.
Vissavienības akvareļu izstāde Maskavā. Priekšā liels un godpilns
uzdevums sarīkot 1. Baltijas valstu akvareļu izstādi Rīgā. Ja vitrāža
Latvijas republikā zaudējusi pirmo vietu, tad akvareļglezniecībā mēs to
nepieļausim. Izstāde notiks septembrī Rīgā.
b. Marģeris Vītoliņš, Grafikas sekcija: Biedri, pirms šodien sākam
nopietni strādāt, mūsu pienākums, es domāju, būtu godināt ar
piecelšanos šos divus traģiski bojā aizgājušos cīnītājus – Gagarinu un
Kingu. (Klusuma brīdis)
Viens nes jaunu atklājumu, kā to darījis Jurģis Skulme, sakot, ka
lietišķā grafika ir māksla. Bet to nevajag skaļi parādīt. Pielietojamā
grafika vienmēr bijusi augsta māksla. Tas būtu viens. Bet tas tikai
norāda, cik patiešām tālu stāv no dzīves viens otrs mākslas vēsturnieks.
Mūsu atskaites referātu kā tādu bezpartejisku dokumentu var uzskatīt,
kur nebija neviena vārda par asumiem, par jautājumiem, kādi aktuāli
visā pasaulē. Šodien bieži uzdod jautājumu par rokrakstu. Man liekas,
ka par rokrakstiem neviens nekad nav šaubījies, ka tam jābūt katram
savam. Bet galu galā ir arī noteikums, ka uz dokumentiem ir jābūt
parakstam salasāmam.
Nelaime, manuprāt, grafikā ir tā, ka novatorisma vietā mums ir
daudz kas vienkārši pārņemts un ir grūti atšķirt vienu otru mūsu
grafiķa darbu no viena otra čehu vai lietuviešu meistara darba.
Mums būtu laiks atsacīties no t.s. pārbaudīto mākslinieku slavēšanas. Mums uznāk tādas lēkmes. ‘
(Par strēlnieku tēmu) Biedre Lāce rakstīja žurnālā “Māksla”, ka
mākslinieki pēdējā laikā pievēršoties šai tēmai izdevīguma dēļ. Es
kategoriski esmu pret to. Es nedomāju, ka mūsu mākslinieki būtu
spekulanti, izdevīguma meklētāji. Ja mākslinieki šai tēmai pievēršas,
tad tikai tāpēc, ka kļūstam arvien apzinīgāki, arvien skaidrāk
apzināmies pienākumu pret visu svēto.
Varam salīdzināt Baltgaiļa varonīgo, klasisko un arhaisko strēlnieku ar
to, ko šodien rāda. Lai mani atvaino, ka teikšu, ka, manuprāt, ir
citādi Induļa Zariņa trīs kliedzēji, kas saucas “Dziesma”, jo viņi
acīmredzot dzied, vai arī Artura Mucenieka gleznas un vitrāžas, kur arī
ir tādi bļāvēji.
Mums jāskatās dziļākā vērienā, jāsaprot mūsu strēlnieku vīrišķība,
iznesība utt. Ja viņi brīžiem bija pašpuiciski, tad tam bija citi
pamati. Ja viņi piestiprināja pie kājām konservu bundžas ar
akmentiņiem, lai labāk skan soļi, tad tas bija humors, un uzskatīt
tikai to par raksturīgo ir vienpusīgi. Tai pašā laikā biedri Skrubis un
Zuze ir nopietni strādājuši pie strēlnieku tēmas.
Daudzas izstādes nav tikušas apspriestas. Nerunāju par katalogiem,
līdzīgiem telefonu grāmatām. Agrāk atnāca armijas un sabiedrības
pārstāvji, atnāca inteliģence un apsprieda izstādi, izteica savas domas
un vēlējumus. Bet kāpēc no tā aizgāja? Nezinu. Nav mums arī analītisku
rakstu par izstādēm. Mākslas vēsturniekiem negribu pārmest, tie vienmēr
dabūjuši pa kaklu.
Beigās vēl gribētos runāt par mūsu arhitektiem. Es nebiju vairākus
gadus Rīgā bijis, tikai caurbraucot. Vai tad tā “Sēnīte” ir kaut cik
tuva mūsu pašu latviešu arhitektūrai? Kad mēs braucam caur Vidzemi, tad
mēs redzam visas tās mājas, pirtiņas, palievenīšus un koka kolonnas.
Vai no tā nekas nebūtu pārņemams? Iznāk, ka Ungārijas paviljoni
pārceļas uz Vidzemes šoseju, Bulgārijas paviljoni pārceļas citā vietā.
Bija patīkami redzēt, ka Bulgārijā ir uztaisīts pat debesskrāpis,
nezaudējot bulgāru seno tradīciju noskaņu.
Maskavas plēnums, beidzot darbu, savā lēmumā ir ierakstījis par tām
ideoloģiskajām diversijām, kas nāk no Rietumiem. Tāpēc es domāju, ka
mēs turpmākajā darbā būsim daudz aktīvāki un daudz skaidrāk skatīsimies
visiem notikumiem acīs, un būsim īsti savas dzimtenes, savas partijas
un savas mākslas patrioti.
b. Jāzeps Barkāns, Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības
sekretārs: Ievērojams ir arī jauno mākslinieku devums un sasniegumi
aizvadītajos gados. Par pirmo Ļeņina Komjaunatnes prēmijas laureātu
mūsu republikā kļuva komjaunatnes audzēknis, jaunais komunists Gunārs
Krollis. Lai tas neizskan kā slavināšana. Kāpēc tieši šis mākslinieks
saņēma augsto prēmiju? Tāpēc, ka šis mākslinieks ir gājis kopsolī ar
mūsu dzīvi, ar jaunatni, pratis to parādīt savos darbos. Gunārs Krollis
ir radījis virkni mākslinieciski spēcīgu darbu, atainojis mūsu zemes
revolucionāro pagātni, ilustrējis un noformējis daudzus sabiedriski
nozīmīgus izdevumus. Pilsoniskums, laikmetīgums un augsta profesionālā
meistarība raksturo mākslinieka darbus. Gunārs Krollis vienmēr ir bijis
kopā ar mūsu jaunatni. Regulāri tiek organizētas viņa ekspozīcijas
skolās, darba jaunatnes klubos, starptautiskās jaunatnes nometnēs.
Gunāra Kroļļa vadībā pagājušajā gadā tika noformēta jauno grafiķu
ceļojošā izstāde VDR.
Atzinību pelna jaunais skulptors Igors Vasiļjevs, gleznotāji un grafiķi
Māra Kažociņa, Pēteris Postažs, Jāzeps Pīgoznis, Oskars Muižnieks, kuri
plakātu konkursā, kas bija veltīts komjaunatnes 50. gadadienai, ieguva
divas prēmijas un iesniedza labus darbus.
Vispirms pārmetumus pelna topošie tēlotājas mākslas pārstāvji, kas tā
arī nespēja pienācīgi sagatavot 7. republikānisko jauno mākslinieku
izstādi. Minētajai izstādei domātā ekspozīcija un atsevišķu jauno
mākslinieku nostāja bija dziļā pretrunā ar to ‘ bagāto, saturīgo jaunās
paaudzes devumu sabiedrībai, par ko komjaunatnes 17. kongresā ziņoja
republikas jauniešu pārstāvji. Faktiski izvirzītajos darbos neparādījās
sabiedriska, pilsoniska tēma, neparādījās mūsu padomju jaunietis. Un
tas bija par iemeslu, ka šī izstāde nevarēja atvērt durvis. Nācies
dzirdēt spriedelējumus, ka, lūk, ne katrs varot saprast dažu jauno
“novatoru” mākslas dziļumus. Tie ir mēģinājumi uzlikt sabiedrībai savu
mākslas vērtējumu, to domu, kas patīk pašam māksliniekam. Šeit vēlreiz
jāuzsver V.I. Ļeņina vairākkārt izteiktie norādījumi, ka svarīgi nav
tas, ko māksla dod dažiem tūkstošiem, bet svarīgi ir tas, ko tā dod
miljoniem. Skaidrs ir tas, ka mūsu mākslas skolās un augstskolā iegūtās
zināšanas nav kļuvušas par visu topošo mākslinieku dziļu pārliecību.
Šodien presē publicēts PSKP CK Plēnuma lēmums “Par aktuālām
starptautiskā stāvokļa problēmām”, un šajā lēmumā vēlreiz akcentēts
kopējais uzdevums asāk izvērst cīņu pret nevēlamiem uzskatiem mākslā,
kas sveši padomju sabiedrības sociālistiskajai ideoloģijai. (..)
b. Kārlis Stārasts, tēlnieks: Mākslinieki, kuri strādā koktēlniecībā,
tiek uzskatīti par kādu zemāku šķiru. Man sāp sirds arī par gleznotāju
likteni. Tas skar arī manu brāli Robertu Stārastu. Viņš bija labs
portretists. Ir pagājuši 10 gadi no viņa nāves, un pa šo laiku neesmu
redzējis nevienā žurnālā, nevienā avīzē nevienu viņa darba
reprodukciju. Vai par viņu kādreiz iznāks grāmata vai albums, es
šaubos, jo mūsu MS nostāja ir ārkārtīgi nevīžīga, var teikt, pret tādu
sabiedriski nozīmīgu albumu kā Padomju Latvijas portretistu albums.
Līdz šim laikam nav izdoti albumi vai grāmatas par (..) māksliniekiem
M. Eliasi, Ģ. Eliasu, [J.] Pauļuku, H. Vīku, K. Baltgaili, J. Rikmani,
H. Bobinski, A. Zvirbuli, Z. Tālbergu, A. Junkeru, A. Lapiņu, O.
Jaunarāju, M. Langi, [E.] Leimani, L. Žurginu. Par jaunajiem steidzas
izdot, bet vecie iet ar rūgtumu no zemes prom. Es jums jautāšu – vai
varat man atbildēt, priekš kam MS pastāv mākslas vēsturnieku sekcija?
Priekš kam tā pastāv? Nevarat atbildēt! Es arī nevaru. Nezinu, kāpēc
arī mūsu žurnāls “Māksla” un laikraksts “Literatūra un Māksla” ir
noslīdējuši tik zemā līmenī, kāds vēl padomju laikā nav bijis.
Pagājušajā kongresā Rasma Lāce solījās partijas cilvēku vārdā šo
stāvokli mākslas vēsturē labot, bet “salaboja” tā, ka, man šķiet, tur
vairs nav ko labot. Ja, piem., mēs šodien gribētu atšķirt viena mākslas
vēsturnieka rakstu no otra, tad tas nebūtu iespējams. Viņi visi raksta
kā viens autors – garām, sausām frāzēm un formulām. Neviena pareizāka
doma, neviena pārliecinoša secinājuma. Kritiķiem pietrūkst trīs
galvenās īpašības – kritiskā pašapziņa, principialitāte un drosme
pateikt taisnību. (..) No mākslas vēsturnieka mēs gaidām kaut ko
vairāk. Lai viņš pasaka, kā jāstrādā! Nesen, skatoties filmu “Tavs
laikabiedrs”, varējām vērot, ka tur visos novirzienos ierosināts
jautājums par mūsu laika biedru komunistu un bezpartejisko sirds
apzinīgumu savas tautas priekšā. Atcerēsimies inženiera Gubanova
vārdus, ka solīšanas, tikai solīšanas, aicināšanas periods ir
pagājis, tagad vajag droši ķerties klāt un pašiem novērst savas
pielaistās kļūdas, aicinot aiztaisīt ciet savu dibināto kombinātu
tādēļ, ka šis uzņēmums sevi neattaisno.
Ja mēs trīs gadus nepiedalāmies izstādē, tad automātiski tiekam no MS
izmesti. Kas nestrādā vai nevar strādāt, tam taču MS nav vietas. Man ir
priekšlikums: lai rastu normālu stāvokli mākslas vēsturē un radošu
atmosfēru starp māksliniekiem un mākslas vēsturniekiem, šo sekciju
slēgt uz kādu laiku (Aplausi) un lai tie mākslas vēsturnieki, kas tādi
skaitās, staigā pa mākslinieku sekcijām un darbnīcām un pierāda, kurš
no viņiem ir mākslas vēsturnieks. Tādi, kas tikai skaitās, mums nav
vajadzīgi. ‘
b. Belašova, PSRS MS valdes sekretāre (krieviski):
PSRS 50. gadadienai veltītajā referātā L.I. Brežņevs teica, ka līdz ar
mūsu padomju valsts attīstību arvien lielāku lomu spēlē un spēlēs
literatūra un māksla. Turpat referātā bija vēl viens interesants
iestarpinājums. Viņš teica, ka daba padomju sabiedrības dzīvē būs ne
tikai cilvēka materiālā bāze, bet tā būs arī bezgalīgi vērtīgs viņa
prieka avots. (..)
(45. vidusskolas direktore Reiziņa ar pionieru delegāciju nodod sveicienus kongresam)
b. Vladimirs Kaupužs, LPSR kultūras ministrs:
(Par 7. jauno mākslinieku izstādi, kas nenotika) Runāšu par Pēteri
Postažu. Šis jaunais un talantīgais mākslinieks ar ļoti lielām sekmēm
1965. gadā piedalījās ar savu darbu Padomju Latvijas 25. gadadienai
veltītajā izstādē, un republikas mākslas dzīves vadītāji atrada par
iespējamu, ka šis mākslinieks savu darbu parāda arī Padomju Baltijas
republiku izstādē Manēžā. Tālāk šis jaunais mākslinieks ļoti spēcīgi
sevi parādīja arī izstādē, kas tika veltīta valsts 50. gadadienai, ar
latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Biedrs Postažs nāca ar veselu virkni
darbu. Mēģināšu izteikt savu attieksmi pret raksturīgāko no viņa
eksponētajiem darbiem, gleznu “Cilvēks un kosmoss”. Šī ir ļoti
atbildīga tēma, kuru risinot jāpieiet ar pienākuma, atbildības apziņu
un jāapzinās arī šīs tēmas vispārcilvēciskais un filozofiskais
vispārinājums. Šai tēmai nevar pieiet vieglprātīgi. Diemžēl šī tēma
manā izpratnē risinās antihumānā pamatievirzē, ar pārāk vieglprātīgu,
es pat teiktu, piedauzīgu risinājumu. Un tas, manuprāt, izsauca ļoti
lielu sarūgtinājumu. Kosmoss, cilvēks, cilvēka sapņi, prieks, dažkārt
šie sapņi ārkārtīgi traģiskā plāksnē, milzīga pārdzīvojumu gamma, bet
šai milzīgajai pārdzīvojumu gammai nevar būt vieglprātīga[i],
piedauzīga[i].
B. Ināra Ņefedova, Mākslas muzeja direktore: Buržuāziskā māksla ir
zināmā strupceļā jau novatorisma ziņā, mākslas satura ziņā. Izcelt
tikai intīmo pasauli – tas ir par maz. Tā ir palikšana uz vietas. Bet
attēlot cīņu par progresu nav iespējams, attēlot cīņu par kapitālismu –
tas nozīmē pieliet eļļu jau tā spoži degošajā šķiru cīņas ugunskurā. Un
izeja ir tikai viena: sludināt, ka mākslai ir tikai šaura, cilvēka
izklaidēšanas nozīme, tikai tīri estetizējoša nozīme. Mākslas uzdevums
novērst cilvēku no cīņas, tīksmināties ar skaistām krāsām un formām,
kas dažkārt pārmaiņas pēc var būt arī neskaistas. Šodien padomju māksla
ir mūsu uzskatu, ideju un politiskās pārliecības paudēja. Mēs atklāti
saistām savu mākslu ar strādnieku šķiras diktatūru. Tā šodien ir
nepieciešama sociālisma sabiedrības uzcelšanai.
b. Nikolajs Petraškevičs
(Iestājas par monogrāfiju, zīmēšanas mācību grāmatu nepieciešamību,
zīmēšanu un mākslas vēsturi visās skolās, skolas ar tēlotājas mākslas
ievirzi radīšanu)
b. Jānis Zariņš, tēlnieks: Lai katrā “Literatūras un Mākslas” numurā
reproducētu vismaz vienu tēlniecības darbu. Vajag vairāk popularizēt
mūsu mākslu ārzemēs, tad vairāk cienīs mūsu mākslu un mēs nekļūsim
epigoņi no skatuves aizejošai aizrobežu mākslai. Ja, piem., uz Parīzi
aizsūtītu tēlniecības izstādi ar granīta darbiem, to daudzveidību,
nezin kā tad klātos popmākslai.
Pēc arhīva materiāliem sagatavoja Anita Vanaga
|