VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Rolfs de Hērs Ieva Pitruka | |
| |
| Šīgada “Arsenāla” kinofestivāla programmiņā starp raibajiem, brīžiem
dzirdētajiem, brīžiem pavisam svešajiem filmu nosaukumiem būs atrodamas
arī divas austrāliešu režisora Rolfa de Hēra kinolentes – “Pēddzinis”
(Tracker) un “Aleksandras projekts” (Alexandra’s Project).
Regulāram “arsenālistam” šis uzvārds nav svešs, jo kopš 1996. gada
festivāla, kad “Sliktais puisis Babijs” (Bad Boy Bubby, 1993) Rīgā
ieguva skatītāju kulta filmas statusu, režisora stilistikas un
skatpunkta cienītājiem bijusi iespēja skatīt arī “Kluso istabu” (The
Quiet Room, 1996) un “Padejo ar mani” (Dance Me to My Song, 1998). Deviņdesmito gadu vidū kādā Londonas kinofestivāla pieņemšanā, ienākot pustumšajā telpā, starp ēdējiem, dzērējiem un tērzētājiem uzreiz pamanīju staltu, glīta izskata, bārdainu vīrieti ar neparasti siltu, mazliet skumīgu, šai kino biznesa videi gluži neraksturīgu skatienu. Filmās tādas acis ir viediem gudriniekiem, kuri saskata civilizācijas ceļu uz pašiznīcināšanos, būtiski nespēj to ietekmēt, bet mīl līdzcilvēkus un savu iespēju robežās cenšas tos pasargāt no neapdomīgas rīcības. Šķiet, ka austrāliešu režisors Rolfs de Hērs ar šādām acīm noraugās skatītājos arī caur savu filmu varoņiem, jo katrā viņa kinolentē jūtama vīrišķīga atbildības uzņemšanās ne tikai par sava amata perfekti noslīpēto prasmi, bet arī par to, kas notiek mums visapkārt. Varbūt tieši “vīrišķība” ir tas jēdziens, ar kuru man visvairāk gribētos raksturot Hēra daiļradi laikā, kad pasaules kino modes topus biežāk aizpilda huligāniski histēriski izkliedzieni, komerciāli precīzi konjuktūriski trāpījumi, vērtību sistēmā apmaldījušies freidismi. Rolfa de Hēra neatlaidība nozīmīgu tēmu risinājumā ir apbrīnojama laikā, kad ikviens sevi cienošs kritiķis ceļ debesīs filmu stilistiku, bet pilnībā ignorē tās morālo vēstījumu. Jēdziens “morāls” mūsdienu sabiedrības lielai daļai skan kā banāls un praktiski neizmantojams antīkais puteklis, kuru piemin tikai nemoderns, no laikmeta pulsa atpalicis dīvainis. Hēra spožā stilistika pasargā viņa filmas no kritiķu nievām, tādēļ režisors var atļauties katrā no līdz šim tapušajām 10 filmām (visām paša autora scenārijs!) uzdot kādu eksistenciāli svarīgu jautājumu. “Sliktajā puisī Babijā” caur Kaspara Hauzera motīvu izskan doma par civilizācijas vērtību sistēmas zudumu; “Klusajā istabā” negaidīti asi atspoguļota maza bērna traģēdija brīžos, kad ģimenē nav iekšējās saskaņas; “Padejo ar mani” piekaļ skatītāju pie varones, uz kuru ir fiziski grūti skatīties, un atklāj, ka arī gluži kroplai sievietei ir vajadzība ne tikai pēc emocionālas attieksmes, bet arī pēc seksa; “Pēddziņa” arhetipiskie varoņi apliecina, ka (kā skan Hēra paša sacerētais teksts dziesmām – balādēm) “katrs cilvēks pats izvēlas ceļu, pa kuru iet” (every man chooses the path he walks), un arī “Aleksandras projekta” morāle ir bibliski vienkārša: “ko sēsi, to pļausi”. Pēdējās filmas lielā novitāte ir uzdrīkstēšanās atņemt “svētās govs” statusu vienam no sabiedrības iedomātajiem veiksmes un ikdienas apmierinātības pīlāriem – rafinētam seksam. Hērs sieviešu filmu garā nesentimentalizē vajadzību pēc emocionālā romantisma, bet parāda būtisku atšķirību starp seksu kā līdzekli un seksu kā savstarpējas mīlestības un cieņas cilvēcīgu siltumu sniedzošu izpausmi, atklājot, ka Kamasūtras pozu pārzināšana un masu medijos stimulētais “radošais sekss” negarantē cilvēcisko attiecību stiprumu. Kaut gan Rolfa de Hēra filmu stilistika (parasti tai piemītošs arī gaišs humors pat visai nopietnās situācijās) neliecina par moralizēšanu, tradicionālās morālās vērtības ir kā spēcīgs mugurkauls, uz kā balstās austrāliešu režisora daiļrade. Rolfs de Hērs uzskata, ka filmas skaņa rada 60% no darba emocionālās noskaņas, un 10 mākslas filmās, kuras tapušas no 1984. līdz 2003. gadam, lieto to kā spēcīgu radošo ieroci. Filmā “Padejo ar mani” skatītāju pavada cerebrālās triekas slimnieces smagā elpošana, “Pēddziņa” dziesmas – balādes piešķir stāstam filosofisku vispārinājumu, “Klusajā istabā” notikumu izstāsta maza meitenīte, kura ir atteikusies runāt, un skaņas līmenis filmā krīt un ceļas, atspoguļojot iekšējā pārdzīvojuma spēcīgumu. “Sliktajā puisī Babijā” filmēšanas laikā mikrofons tika piestiprināts aktiera Nikolasa Houpa galvai, tādējādi viņa izteiktie vārdi un elpa piešķīra intīmu fiziskās klātbūtnes efektu. “Aleksandras projektā” filmas elektroniskais skaņu celiņš pārsvarā saistīts ar videotehniku – tieši no televizora ‘ ekrāna, kas pats par sevi šķiet mākslīgs un atsvešināts, galvenā varone atklāj šokējoši intīmas patiesības par laulātā pāra attiecībām. Filmā atmosfēriskās skaņas palīdz radīt trillerim raksturīgo spriedzi – tuvplānos filmētie mājsaimniecības priekšmeti no ikdienas pierastajām lietām kļūst par draudīgiem svešiniekiem: atslēgas biedējoši noklakšķ durvīs, šķiet, ka tosters tūlīt atdzīvosies, lampas izdziest pašas bez saimnieka palīdzības, televizors turpina darboties pat tad, kad tas ar pults palīdzību tiek izslēgts. Līdzīgi kā Fellīni sadarbojās ar Nino Rotu, Serdžo Leone ar Enio Morikoni, Rolfa de Hēra uzticīgais profesionālais partneris ir komponists Greiems Tārdifs (Grehem Tardif), kurš radījis muzikālos motīvus visām režisora filmām, izņemot “Dingo” (1991). Filmā “Pēddzinis” Tārdifs ir mūzikas autors, bet dziesmu tekstus sarakstījis režisors pats. Dziesmām īpašu pievilcību piešķir to izpildītājs – iezemiešu dziedātājs Ārčijs Ročs (Archie Roach) ar suģestējoši emocionāli saspringtu, nedaudz piesmakušu, it kā aizlauztu balsi. Filmas pirmajos seansos Adelaidas un Melburnas kinofestivālos Ročs mēmo filmu garā pats dziedāja šīs dziesmas dzīvajā izpildījumā. Rolfa de Hēra jaunākā filma “Aleksandras projekts” (2003) tika pirmizrādīta Berlīnes kinofestivāla konkursa skatē. Kritiķi jutās nedaudz apmulsuši, jo, pāris vārdos aprakstot filmas intriģējošo sižetu, nākas apstāties, lai atbildētu (vai nespētu atbildēt) uz režisora uzdotajām mīklām. Stīvs, ko atveido Gerijs Svīts (Garry Sweet), savā dzimšanas dienas vakarā bērnu un sievas čalu vietā atrod tukšu māju un videokaseti, kurā Aleksandra soli pa solim noārda gadiem ilgušās attiecības. Vīrs nespēj pat aizbēgt no dzīvokļa vīrišķīgās bailēs no pārliekām emocijām, jo mājas durvis ir noslēgtas no ārpuses un kasete nav apstādināma. Stilistiski filmas noslēpumam ir viegli pietuvoties – Hērs perfekti “menedžē” televizora ekrāna pārākumu pār dzīvo varoni, klaustrofobisko ieslēgtības sajūtu, psiholoģiski pieaugošo “hičkokisko” spriedzi. Bet kā saprast vēstījuma nozīmi un izvērtēt, kuram no varoņiem atvēlēt savu līdzjūtību? Vai dziļi sāpīgā filma atklāj vīriešu ikdienas nežēlību vai sieviešu spēju izskaitļoti sagraut vīrieša personību? Atriebīgās sievas psiholoģiski atļauto līdzekļu pārkāpšana filmas sākumā izraisa solidaritāti ar istabā ieslēgto vīru, kuram savā dzimšanas dienā atņemts viss, kas vēl vakar bija mīļš un pierasts – sieva, ģimenes ikdienas ritms, bērni. Dīvainākais ir tas, ka sižetiski sievas nesaudzīgā attiecību analīze gandrīz neattīstās, ja nu vienīgi pārsteigumu izraisa televizora ekrānā pēkšņi pavīdējušā klumzīgā kaimiņa spalvainā roka uz viņas kailajām krūtīm. Spriedze balstās atkārtojumā – Helēna nebeidz apgalvot, ka Stīvs reiz aprecējis viņas miesu, ne personību. Televizors kā komunikācijas veids nav izvēlēts nejauši – Hērs parāda, ka mūsdienās cilvēks patiesību māk saredzēt tikai caur mākslīgā prizmu (norāde gan uz realitātes šoviem, gan uz pornofilmām). “Aleksandras projekta” pēcgarša ir brīdinoša – gluži kā Stīvs un Aleksandra mēs dzīvojam vienādu mājokļu rindā kopā ar cilvēkiem, par kuriem neko nezinām, jo veidojam tos pēc sava māla parauga, bet nevēlamies atvērt acis un sirdis, lai tajās atspoguļotos un iedzīvotos blakusgājējs ar savām, reizēm pavisam atšķirīgām vajadzībām un dvēseles dzīvi. Kādā intervijā režisors saka: “Tas, kā katrs no mums izturas pret citiem, nosaka, kādi šie citi kļūs.” Filma “Pēddzinis” (2002) skatītājam ārpus Austrālijas neatklāj visus tos vēsturiskā parāda atbildības slāņus, kādi paveras “ķenguru kontinenta” pamatiedzīvotājam, kurš pārzina valstiski skaļi nedeklarēto balto cilvēku negodīgo attieksmi pret aborigēniem savas zemes pagātnē (analogs – Amerikas balto rīcība pret indiāņiem). Bet filma jau nav par to vien – ne velti režisors četriem arhetipiskajiem galvenajiem varoņiem nepiešķir konkrētus vārdus, bet apzīmē tos ar jēdzieniem Fanātiķis, Pēddzinis, Sekotājs, Veterāns. Kinematogrāfiski “garšīgais” “Pēddzinis” stilistiski atgādina vesternu, kura darbība notiek uz stindzinoši skaistas dabas fona. Fabula pavisam vienkārša – trīs baltie cilvēki 1922. gadā iezemieša Pēddziņa pavadībā dodas noķert un apcietināt aborigēnu, kurš tiek vainots baltās sievietes slepkavībā. Katrs no varoņiem pārstāv citu cilvēka tipu – Fanātiķis (“Aleksandras projekta” Stīvs – Gerijs Svīts simbolizē varaskāru visatļautību un pārliecību par savu nesodamību, Veterāns parāda cilvēku, kurš atšķir labu no ļauna, bet neiejaucas, lai aizstāvētu taisnību, jaunajam Sekotājam (atveido Deimons Gamo (Damon Gameau)) filmas gaitā dotas visas iespējas pieaugt drosmē un pieņemt pareizo lēmumu. Lai cik labi arī būtu visi aktieru ansambļa dalībnieki, līderis nešaubīgi ir Deivids Gulpils (David Gulpil), melnais Pēddzinis, kura skatiens gluži hipnotizējoši spēj piekalt skatītāju jekurai viņa sejas vai ķermeņa kustībai. Rolfs de Hērs, atbildot uz kritiķu jautājumiem, apstiprināja, ka Pēddziņa iekšējais spēks paceļ viņu pāri dramatiskajai situācijai (baltie nogalina viņa ciltsbrāļus, pašu ieslēdz važās un liek rādīt ceļu) un piešķir tēlam gluži vai pārlaicīgu dimensiju. Režisors oriģināli atrisina savu nepatiku pret vardarbīgām scēnām – tās filmā tiek nevis inscenētas araktieru piedalīšanos, bet atainotas Pītera Koda (Peter Coad) naivisma manierē un aborigēnu tradīcijās balstītajās krāsainajās gleznās. Kad jau minētajā Londonas kinofestivālā mēģināju pārliecināt Rolfu de Hēru, ka viņš būtu ļoti gaidīts “Arsenāla” laikā Rīgā, režisors pasmaidīja un atbildēja, ka pieder tiem retajiem, kuri festivālu dzīvē personīgi nepiedalās. Arī uz Londonu no tālās Austrālijas viņu atveda pārrunas ar jaunās filmas producentiem, nevis filmas izrādīšana. “Piedodiet un saprotiet mani,” viņš teica, “bet katru reizi, kad saņemu uzaicinājumu uz festivālu, es paraugos uz saviem četriem bērniem un nodomāju – kamēr viņi vēl aug, gribu savu brīvo laiku pavadīt kopā ar viņiem.” Vīrišķīgi, vai ne? | |
| Atgriezties | |
